literatūra

— tas ir nekam nederīgs padoms ko sacerējuši ekstraverti

Katrīna Rudzīte

23/07/2021

Tomēr jau sen tev iekšā stīgojas klusums – kā maza efeja.

 

fotogrāfijas un citi nevainīgi vērojumi

 

I

Mēs
mēģinām fiksēt realitāti,
kā ārprātīgi rakstām
dienasgrāmatas, sociālo tīklu ierakstus, blogus un dažādas piezīmes,
uzņemam bildītes,
maigus, aizkustinošus video.
Klik, klik, klik –
sīki haotiski piesitieni bezgalīgā tumsā.

Pasmaidi, pakāpies nedaudz pa labi,
vai tu varētu neizskatīties
tik
bēdīga,
sabozusies,
garlaikota?!

Tu vienmēr taisi to seju tādu tīšām, lai sabojātu bildes!

 

II

Dažreiz realitātei ir mainīgs un netverams raksturs,
ārstei neizdodas nofotografēt manu redzes nervu,
kaut gan tas ir labs un precīzs aparāts.

 

III

Aiz caurspīdīgās fotoalbuma plēves
izskatos pēc kārna, mazliet apmulsuša eņģeļa
dzeltenā kleitā uz oranžu samteņu fona,
lodžija todien bijusi pilna ar satricinošu gaismu.

Kad biju jau pusaudze,
es sāku dzīvot tajā istabā ar lodžiju,
lavījos smēķēt;
samtenes toreiz jau sen tur vairs neauga,
dažkārt aiz pelēkās starpsienas
kā toksisks zieds,
izplatot salkanu pretapdeguma krēma smaržu,
sauļojās kaimiņiene no blakus dzīvokļa:
Kaut tu nosprāgtu!
viņas piesmakusī balss izteiksmīgi šņāca;
to pašu gadiem ilgi kaimiņiene bija vēlējusi savam vīram,
kurš strādāja par elektriķi vietējā metalurģijas uzņēmumā.
To varēja pavisam labi dzirdēt –
tāpat kā citus blokmājas iedzīvotāju noslēpumus.
Un kādu dienu viņš
patiešām nosprāga,

es nolēmu pārcelties dzīvot uz citu pilsētu.

 

IV

Ko tur lai iesāk –
man vienkārši ir tāda seja,
kas bieži izskatās dusmīga, sabozusies, garlaikota.

 

***

 

enjoy the sunshine varavīkšņu burtiem rakstīts uz apakšveļas iepakojuma
skaļrunis galvā šodien jau piekto reizi ziņo ka tev nevajadzētu būt dzīvai

dzīvošana ir uzmanīgs un lēns darbs

nekad nesāc ar to no kā bail visvairāk
tas ir nekam nederīgs padoms ko sacerējuši ekstraverti

aizvelc žalūzijas
lai tavas domas netraucē gaisma
un koki

tas ir neiespējami
bet mēģini atmest vainas sajūtu
uzmanīgi nomizo ķirbi
ar to pašu nazi ar kuru reizēm griez sev rokās

 

***

 

Viņi visi tevi apšaubīs.
Vecāki. Matemātikas skolotāja ar neglīto džemperi.
Psihiatre, mūzikas terapeite.
Pat grāmatas,
kuru tu ar tādām cerībām lasi,
nelietīgie varoņi.
Bet visvairāk tās autors, kurš divdesmit piecu gadu vecumā paspējis izdot vairāk,
nekā tu jebkad uzrakstīsi. Tavs ķermenis un prāts strauji zaudē spēkus.
Tikšana cauri tumsai, cauri piesnigušajai slimnīcas teritorijai prasa sasodīti daudz spēka.

Tu neesi pietiekami talantīga. Pietiekami skaista.
Ko tu tādu esi izdarījusi? viņi tev vaicās.
Tas tikai mazliet izklausīsies pēc uzbrukuma. Pēc kārtējās bezjēdzīgās darba intervijas.
Esi pacietīga! Tu vari pamēģināt atkal.
Bet tā otra puse – tev teiks – lai taču tu atmet tam visam ar roku un vienkārši raksti.
Kam tev vajadzīga garlaicīgā un pareizā mietpilsoņu sabiedrība?
Tikai ja tu kaut ko te tagad nevietā izskaistini,
mēģini izlīdzināt vai pārzīmēt maigākus vaibstus,
ja izliecies par kādu citu
un nestāsti, kā patiesībā bija,
tad gan tev nav vērts rakstīt.
Tu gribi iederēties – vai tomēr gribi būt vismaz nedaudz izredzēta,
kripatiņu no tālās zvaigžņu gaismas?

Citi var abus.

Cik reižu tev jāskaidro, ka tu neesi nekādi citi.

Viņi ir teikuši tik daudzas lietas. Visi šie cilvēki.
Vajag tikai atvērt ausis un klausīties.
Arī to taču kāds tev ir teicis – ja nedzirdi, ko es tev saku, izmazgā ausis!
Iecirtīga. Spītīga. Bezkauņa. Tizlene. Fūrija.
(Kādreiz domāji, ka fūrija ir skaista sieviete.)
Neglītene. Bolace. Krople.
Iespējams, vienīgais apvainojums, ko nedzirdēji bērnībā, ir resana.
Vienmēr esi bijusi izteikti tieva, turklāt nepieliekot pilnīgi nekādas pūles.
Tava vienīgā privilēģija.

Ak, neesi tikusi galā ar savām bērnības traumām?

Tu nekad ar tām netiksi galā –
šī sabiedrība ir tavu bērnības traumu piemineklis, auksta, monumentāla struktūra,
kuru mēs visi kopīgi ceļam, paši to nezinādami.

Tomēr jau sen tev iekšā stīgojas klusums –
kā maza efeja.
Un tad pēkšņi – tas ir tik milzīgs
kā klusums, kas vakaros atbalsojas mājā,
kad tu tur viena sēdi pie ēdamistabas lielā galda.
Tikšķ pulkstenis.
Zupā sabērti pētersīļi un sēkliņas.
It kā tur būtu nogrimušas visas sasodītās balsis.
It kā kāds viņiem visiem reiz būtu aizbāzis muti ar virtuves švammi.

Klusums visu laiku ir tev iekšā.
Tu tikai reizēm to drusciņ zaudē. Kā zaudē kādu cilvēku.
Un tad atkal viņu atrod. Reti, bet tā gadās.
Klusums tevī ir audi un zaļganas sulas.
Tavas smadzenes apsakņojušās. Tajās aug gaisa saknes.
Tu esi māja klusumam,
tu esi milzīga efefeja, feja.

 

tagadne

 

*

dažkārt es
ceru ka blokmājā kurā dzīvoju
ietrieksies teroristu nolaupīta lidmašīna
un viss izgaisīs satricinošā haosā
daudz labāk protams ja tas būtu meteorīts
(bet lidmašīna šķiet ticamāk –
kaut gan arī ne pārāk)

 

*

tagadne ir telpa ar saindētām robežām
kurā neviens mani neapskauj kad
ārste slimnīcā smējusies par to ka nevaru pareizajā ailē
uzrakstīt datumu un savu vārdu
pēc tam kad esmu pusstundu braukusi trolejbusā raudot tā ka auduma maska pilna ar puņķiem
tīrījusi seju ar sarkanajiem cimdien kaut gan ārpus mājas neko nav ieteicams aiztikt
īpaši jau seju un acis
jau sazin cik ilgi nevaru pabeigt apsolīto rakstu
varbūt tas tāpēc ka man pietrūkst gribasspēka d vitamīna
un sakarīga dienas režīma
bet varētu būt arī tāpēc ka dzīvoju sabiedrībā
kurā pat starp izglītotiem
un it kā normāliem cilvēkiem
homofobija aizvien ir pieņemama
īpaši ja tai ir doktora grāds filoloģijā un smalkas manieres
varētu to saukt vienkārši par neiecietību
tas ir ideoloģiski pareizāks vārds
mēs esam milzīga abstrakcija
nespējam runāt
ļaujam runāt citiem
līdz kādā aprīļa naktī jaunu vīrieti aplej ar deģšķidrumu un aizdedzina
bet medijos pēcāk stāsta ka trūkst jebkādu pierādījumu
ka noticis noziedzīgs nodarījums
ka sabiedrībai nav pamata satraukties
ka tā visticamāk bijusi pašnāvība

daļai no mums
tagadne ir turēšanās virs ūdens
saindētā jūrā
pat jūrā ir tik daudz nāves

nolādēts
visur ir tik briesmīgi daudz nāves

 

*

tādēļ man vēl jo vairāk ir kauns
ka dažkārt kļūstu patētiska un vāja –
ilgojos pēc lidmašīnas vai meteorīta
turklāt manā blokmājā
noteikti dzīvo cilvēki
kaķi suņi un tējas sēnes
kas ilgojas tikai pēc
jaunas
un jaunas
un
jaunas
dienas