Foto: Alars Madisons

literatūra

— Atvaļinājums

Armins Keomegi

29/07/2021

Vakarā bāls kā krīts pārradās saimnieks. Nabadziņš, nodomāja Sāra Ūsaine, raujas tā, ka nav laika pat sauļoties.

Igauņu rakstnieks un uzņēmējs Armins Keomegi (Armin Kõomägi, dz. 1969) sarakstījis vairākus stāstu krājumus un romānus, par kuriem saņēmis dažādas literārās prēmijas un apbalvojumus. Stāsts Atvaļinājums (Perepuhkus) iznācis 2020. gadā prestižās izdevniecības Loomingu raamatukogu izdotajā autora stāstu krājumā Perifērijas varoņi (Perifeeria kangelased), un tas ir iekļauts 2021. gada ikgadējā igauņu īsprozas izlasē Igauņu novele (Eesti novell).

Tulkotāja

 

Kalevs un Sāra Ūsaiņi ikgadējo atvaļinājumu plānoja ļoti pamatīgi. Viņi bija čakls un taupīgs laulātais pāris, kuru iedvesmoja vēlme apskatīt jaunas vietas un piedzīvot visdažādākās atrakcijas. Īsāk sakot, pēc iespējas ekonomiskāk uzlādēt baterijas. Pēc garām interneta kosmiskajos plašumos pavadītām stundām atsijājās divi iespējamie varianti. Pirmais no tiem solīja nedēļu garu atpūtu kādā tuvējās mazpilsētas privātmājā tieši blakus akvaparkam. Otrs – nelielā viesnīcā Sīrijā, Alepo, arī ar baseinu. Ģimenes konsīlijs, kurā piedalījās arī deviņgadīgie dvīņi Jusītis un Ilona, apkopoja visus plusus un mīnusus. Mazpilsēta bija dārgāka par Alepo, bet uz Sīriju vēl vajadzēja lidmašīnas biļetes. Abas vietas piedāvāja baseinu: pirmā – milzīgu ūdens atrakciju parku, bet otrā – mazu un privātu. Pēc garām pārdomām ģimene tomēr izlēma par labu Alepo. Papildus bezmaksas ēdināšanai viesnīcas reklāma piedāvāja arī zosādu uzdzenošus piedzīvojumus. Jā, jā, gribam piedzīvojumus, gavilēja bērni.

Damaskas lidostā bija karsti. Ūsaiņu ģimene sagaidīja savus čemodānus un izgāja ārā, kur bija vēl karstāks. Lidostas priekšā drūzmējās simtiem cilvēku, pīpināja mašīnas, garām aizmaršēja līdz zobiem bruņotu kareivju nodaļa. Satrauktu sirdi Ūsaiņi visu alkatīgi uzsūca sevī. Viņu priekšā uzradās nosauļojies, krunkains večuks, kurš turēja plakātu ar uzrakstu ”Mr. Khalif Hussain”. Bagāža tika iecelta mazliet samīcītā Toyota busiņā, un ģimenīte devās ceļā.

Brauciens ilga deviņas stundas. Pa to laiku viņus trīs reizes centās nolaupīt, divreiz nācās mainīt cauru riepu un kādā ciematiņā šoferis viņus “uz mirkli” atstāja vienus, bet atgriezās pēc stundas ar pārsistu uzaci. Galapunktā Ūsaiņus sagaidīja draudzīgs viesnīcas saimnieks ar ģimeni un pustukšu baseinu, uz kuru vijās tieva šļūtenīte. Nevarēja saprast, vai ūdens tiek laists iekšā vai sūknēts ārā. Citu ciemiņu viesnīcā nebija.

No rīta baseins bija gandrīz pilns. Dvīņi lieki netērēja laiku. Pabrokastojuši viņi ielēca ūdenī, lai izlīstu tikai uz pusdienām un vakariņām. Tētis un mamma gulšņāja sauļošanās krēslos un, ja bērni ļāva, arī laiku pa laikam apmērcējās. Bija svelmains, mazliet putekļains bezvēja laiks. Kaut kur tālāk ducināja. Acīmredzot pērkons.

Nākamās dienas pusdienlaikā pie vasarniekiem piesteidzās viesnīcas saimnieks. Husaina kungs, Husaina kungs, viņš jau pa gabalu sauca. Tūlīt sāksim nelielu atrakciju, lūdzam jūs patverties pagrabā. Bērni neparko negribēja pamest baseinu, bet vecāku satrauktais izskats solīja piedzīvojumus. Viņi apsēdās uz pagrabā noliktajiem krēsliem. Saimnieks atnesa divlitrīgo kolas pudeli un pavēstīja, ka atrakcija ilgs apmēram stundu. Pēc mirkļa gāja vaļā. Cauri sienām bija dzirdama lidmašīnu rūkoņa, tai sekoja svilpoņa un dārdoņa. Tik skaļa un šaušalīga, it kā tepat tuvumā visu pasauli plosītu gabalos. Dvīņu smaids stiepās teju līdz ausīm. Neko tādu viņi iepriekš nebija pieredzējuši. Pat kinozālēs ar visjaudīgākajiem Dolby Surround skaļruņiem iespaids nešķita tik īsts un nepastarpināts. Kalevs un Sāra aizspieda ausis un viens otram gandarīti pamāja ar galvu. Iedomājies, tas viss par brīvu.

Sviluma smaka bija jūtama vēl vakariņu laikā. Apmierinātā ģimene atcerējās iepriekšējās gadumijas salūtu, kad gaisā vēdīja līdzīga, vienmuļajā dzīvē tik ļoti nepieciešamā asu izjūtu smarža.

Pāris turpmākās dienas Ūsaiņus uzjautrināja ātrās palīdzības sirēnas un attāls šāvienu troksnis. Salicis rokas sev priekšā kā lūgšanā, viesnīcas saimnieks ik pa laikam atnāca pārbaudīt, vai viesiem viss kārtībā. Otrās dienas vakarā viņš ieradās ar pārsietu galvu, uz apsēja pletās sarkans plankums prāva ābola lielumā. Sajūsminātā Ūsaiņu ģimene aplaudēja, kājās stāvēdama. Jusītis no iedomu automāta raidīja zalves pret debesīm, bet Ilona traucās pārsiet drošsirdīgā brāļuka brūces. Bija aizritējusi kārtējā laimīgā atvaļinājuma diena.

Nākamajā dienā viņi ālējās pa baseinu, brīžiem ieēda un atpūtās. Karstums neatlaidās, debesis bija nemainīgi skaidras. Vakarā aiz viesnīcas dēļu sētas apstājās automašīna ar svešiem vīriem. Atskanēja karstasinīga vārdu apmaiņa. Ūsaiņi atpazina viesnīcas saimnieka balsi. Strīds uzņēma apgriezienus, draudot iziet no kontroles. Nonāca pat līdz kautiņam. Kāds divas reizes izšāva no pistoles. Tad mašīna aiztraucās projām, iestājās klusums. Pirms miega samīļojot bērnus, Kalevs un Sāra solīja, ka rīt noteikti atgadīsies kaut kas iespaidīgs.

No rīta saimnieks atnāca mazliet klibodams, galvas pārsēja vietā bija uzlipināts liels plāksteris. Husaina kungs, Husaina kungs, viņš sauca sev piemītošajā aizrautībā. Tagad visi uzvilksim gāzmaskas. Ūsaiņi tās nopētīja ar lielu sajūsmu. Gari nedomājot, viņi maskas uzstīvēja galvā, lai dažas nākamās stundas spēlētu burvīgu ziloņu ģimenīti. Jautrība sita augstu vilni. Bērni bija tā aizrāvušies, ka siekalas burtiski strūkloja caur gaisa filtru vārstuļiem. Kad saimnieks beidzot ļāva gāzmaskas novilkt, visi četri saleca baseinā atdzesēt pāri plūstošās emocijas. Gaisā bija jūtams kaut kas sūrs un eksotisks. Labas dzīves smarža, Sāra vakarā gultā čukstēja Kalevam.

Nākamajā dienā uzreiz pēc brokastīm aiz sētas apstājās vairāki prāvi braucamie. Klusā saruna atkal pārauga karstasinīgā strīdā. Piepeši pie baseina piesoļoja draudīgs vīrs ģenerāļa formastērpā, viņu pavadīja četri līdz zobiem bruņoti kareivji un visbeidzot arī viesnīcas saimnieks, kura sejā jautās izbīlis un šausmas. Hellou, Ūsaiņi draudzīgi sveicināja. Draiskuļi Jusītis un Ilona ģenerālim uz biksēm uzšļakstīja ūdeni. Viņš blenza uz ģimeni kā pingvīniem tuksnesī. Tad kaut ko īsi un stingri noteica un devās projām savas svītas pavadībā.

 Vakarā bāls kā krīts pārradās saimnieks. Nabadziņš, nodomāja Sāra Ūsaine, raujas tā, ka nav laika pat sauļoties. Rītdienas plāns ir sekojošs, namatēvs sadrūmis paziņoja: līdz ar saullēktu dosieties ekskursijā uz ostas pilsētu Tartusu. Brīnumskaista pilsēta. Vidusjūra. Palmas. Urrā! iesaucās bērni un aizsteidzās kravāt mantas.

Brauciens no Alepo uz Tartusu ilga četras stundas. Tas pats krunkainais večuks, tas pats Toyota busiņš. Kad viņus kārtējo reizi gribēja nolaupīt, Sāru pārņēma saldas trīsas. Viņa atcerējās līgavas zagšanu pašas kāzās, un šīs atmiņas izraisīja tādas kā pirmsorgasma izjūtas.

Tartusa bija iespaidīga. Mošejas, tirgi, karakuģi. Vidusjūra, palmas, bruņotas patruļas. Laiku pa laikam nācās uzrādīt pases. Reiz visu ģimeni aizturēja, nogādāja kaut kādā iecirknī un ieslēdza katru savā kamerā. Kalevam neizturami gribējās čurāt, norasojušu pieri un laimīgi smaidīdams, viņš čurnēja kambarīša kaktā. Tikmēr blakus kamerā divi kareivji pārmeklēja viņa sievu. Četras svešas rokas slīdēja pār Sāras karsto augumu, neizvairoties no intīmajām zonām. Cauri biezajām sienām skanēja līksmas bērnu klaigas. Sāra aizvēra acis, lai no piedzīvotā gūtu maksimumu.

Viņus drīz atbrīvoja. Nez no kurienes atkal iznira krunkainais večuks, sākās mājupceļš. Pēc notikumiem bagātās dienas ģimene mašīnā iesnaudās. Viņus pamodināja strauja sabremzēšana un būkšķis. Sadursme ar kamieli. Pirmo reizi mūžā. Lieliski.

Kad Ūsaiņi vēlu vakarā atgriezās Alepo, viņus sagaidīja kārtējais pārsteigums. Tik milzīgs, ka bija grūti noticēt savām acīm. Viesnīcas vietā rēgojās šāviņa izrauta bedre. Skaista un simetriska kā Kāli krāteris. Lūk, tas ir līmenis, apskāvis laimīgo ģimeni, aizkustināts nočukstēja Kalevs Ūsainis.

No igauņu valodas tulkojusi Daila Ozola

— Saistītie raksti