raksti

— Fotogrāfijas likstas un nedienas instagramā

Jorgs Kolbergs

18/08/2021

To, kā kāds cilvēks nolasa fotogrāfiju, ietekmē ne tikai attēlā redzamais, bet arī šī cilvēka personīgā vēsture, aizspriedumi, simpātijas, kā arī kultūras un sociālais konteksts.

 

Eseja sākotnēji publicēta Rīgas Fotogrāfijas biennāles NEXT 2021 katalogā.

 

2021. gada 8. janvārī platforma Twitter uz visiem laikiem slēdza tā brīža ASV prezidenta Donalda Trampa kontu. “Mēs esam rūpīgi iepazinušies ar kontā @realDonaldTrump nesen publicētajiem tvītiem un to publicēšanas kontekstu un esam uz visiem laikiem apturējuši konta darbību, jo pastāv risks, ka musināšana uz vardarbību var turpināties,” rakstīja uzņēmums. Notikušais izraisīja tūlītēju un viegli paredzamu sabiedrības reakciju. Republikāņu partijas pārstāvji šo notikumu nosauca par konstitūcijas Pirmajā labojumā garantēto Trampa tiesību pārkāpumu. Šāds apgalvojums ir vistīrākā politika. Runājot tiesību valodā, Pirmais labojums garantē runas brīvību vien gadījumos, kad iesaistītas ASV valsts iestādes. Savukārt privāti uzņēmumi vai personas var rīkoties, kā vien vēlas. Twitter ir privāts uzņēmums, un tā pieņemtais lēmums slēgt šo kontu izrietēja no tiem pašiem platformas lietošanas noteikumiem, ko Tramps bija apņēmies ievērot – kā jebkurš cits lietotājs. Citiem vārdiem, sociālie mediji nav nekādi komunālie pakalpojumi. Ja atmetam politiku, Trampa konta slēgšana varētu būt visplašāk apspriestais piemērs tam, kas ar cilvēkiem sociālajos medijos notiek nepārtraukti: tiek izdzēsts viņu ievietotais saturs vai tiek liegta piekļuve viņu kontiem, jo viņi it kā ir pārkāpuši konkrētās platformas nospraustos noteikumus. Tomēr, lai arī gadījums ar Trampu un tviteri ir skaidrs kā diena (tobrīd jau bija notikusi vērā ņemama vardarbība – šī cilvēka sakūdīts ļaužu pūlis bija ielauzies ASV Kapitolija ēkā, un bija gājuši bojā vairāki cilvēki), vairumā pārkāpumu gadījumu tā nebūt nav.

Šajā esejā pievērsīšos populārajai sociālo mediju platformai Instagram, kuras saturu veido fotogrāfijas (platforma pieder uzņēmumam Facebook un līdz ar to ir pakļauta feisbuka nospraustajiem noteikumiem). Pirms iedziļinos detaļās, jāatzīmē, ka runāt par fotogrāfijām, nevis tekstu, nozīmē vēl vismaz vienu papildu abstrakcijas līmeni1. Attēla lasījums ietver daudz sarežģītāku informācijas apstrādi nekā teksta lasījums. To, kā kāds cilvēks nolasa fotogrāfiju, ietekmē ne tikai attēlā redzamais, bet arī šī cilvēka personīgā vēsture, aizspriedumi, simpātijas, kā arī kultūras un sociālais konteksts.

“Kāds cilvēks” šajā gadījumā neapzīmē tikai personu, kas publicē fotoattēlu, un cilvēkus, kas to aplūko. Tas apzīmē arī personas, kas atbild par platformas lietošanas noteikumiem un t.s. instagrama “kopienas vadlīnijām”. Kā uzsver pats uzņēmums, šie noteikumi un vadlīnijas nenozīmē vienu un to pašu2:

“Mēs vēlamies, lai Instagram ir un paliek droša telpa iedvesmai un pašizpausmei. Lai šo mērķi īstenotu, esam kopienas vadlīnijās ietvēruši mūsu pamatnostādnes attiecībā uz to, ko mēs Instagram pieļaujam vai neatļaujam.

Turpretī lietošanas noteikumi ir vienošanās, kurā izklāstīti mūsu pienākumi pret jums un jūsu pienākumi pret mums (viens no tiem ir nepārkāpt kopienas vadlīnijas).”

Pirmajā acu uzmetienā instagrama kopienas vadlīnijas šķiet visnotaļ saprātīgas. Attieksme pret kailumu acīmredzami sakņojas puritāniskajos principos (kuros kailums tiek vienādots ar seksu), ietērpjot to šķietami nevainīgos vārdos: “Mēs Instagram platformā neļaujam publicēt kailfoto, neskaitot atsevišķus izņēmumus, piemēram, attēlus ar mastektomijas rētām, kā arī sievietēm, kas zīda bērnu. Arī kailums gleznu un skulptūru fotogrāfijās ir ok.” (Pievērsiet uzmanību māksloti neformālajai intonācijai: “…ir ok”!) Tas pats sakāms par vardarbības attēlojumu: “Nav atļauta atklāta vardarbība, un mēs varam izdzēst videoklipus vai attēlus, kas satur izteiktu, atklātu vardarbību, lai nodrošinātu Instagram platformas piemērotību ikvienam lietotājam.” Tomēr te tiek pieļauts izņēmums: “Ja attēls publicēts saistībā ar nozīmīgiem un aktuāliem notikumiem un ar mērķi nosodīt vai izplatīt informāciju un izglītot, tā publicēšana var tikt atļauta.” Kā jau minēju, interpretēt tekstu ir vieglāk un vienkāršāk, nekā interpretēt attēlus. Nav grūti pamanīt acīmredzamās problēmas, kas slēpjas šajos īsajos un šķietami vienkāršajos teikumos. Kailums nav atļauts, “neskaitot atsevišķus izņēmumus”. Kas ir šie atsevišķie izņēmumi, un kā tos nosaka? Krūtsbarošanas izņēmums kopienas vadlīnijām tika pievienots pēc tam, kad uzņēmums nonāca pārmetumu krustugunīs dēļ tā, ka regulāri izdzēsa attēlus ar sievietēm, kas zīda savus bērnus. Spēles noteikumi nav vienlīdzīgi: vīriešu krūtsgali ir atļauti, taču sieviešu krūtsgali nav (“neskaitot atsevišķus izņēmumus”). Turklāt ir interesanti sasaistīt noslēdzošos vārdus no frāzes par detalizēto vardarbību (“piemērots ikvienam”) ar pirmo vārdu frāzē par kailumu: “mēs”. Ko tas nozīmē? Instagrama kopienas vadlīnijas nosaka, vadoties pēc saviem personīgajiem ieskatiem3, vienlaikus izliekoties, ka šie ieskati definē, kas ir vai nav “piemērots ikvienam”. Lai arī valodas lietojums mēģina lasītājam iegalvot, ka runa ir par iekļaujošām idejām (drošu vidi ikvienam neatkarīgi no pārstāvētās grupas), patiesībā tiek panākts tieši pretējais. Uzņēmums pasludina, ka to, kas ir “piemērots ikvienam”, nosaka uzņēmuma personīgie uzskati. Ja nu gadījumā jūsu uzskati atšķiras – neko darīt. Uzņēmums arī piebilst: “Instagram ir spogulis mūsu daudzpusīgajai dažādu kultūru, vecumgrupu un uzskatu kopienai.” Bet kas slēpjas aiz šīs tik cildenās idejas?

Roberts Endijs Kumbss ir mākslinieks, kurš, izsakoties paša vārdiem4, veido “darbus, kas pēta saskares punktus starp to, ko nozīmē būt homoseksuālam vīrietim ar īpašām vajadzībām mūsdienu sabiedrībā, un saviem seksuālajiem/intīmajiem piedzīvojumiem”. 2020. gadā viņš absolvēja Jeila universitātes Mākslas skolu, iegūstot maģistra grādu fotogrāfijā. Instagramā viņš atrodams ar lietotājvārdu @robertandycoombs25, tas ir jau viņa otrais konts. “Savā pirmajā kontā es nepublicēju neko tādu, ko nepublicētu citi konti, cenzēju savu mākslu, pielūkoju, ka daru to pašu, ko pārējie,” viņš man pastāstīja sarunā Zoom platformā. Vairumā sarunu, kas man bijušas ar fotogrāfiem par instagrama lietošanu, tādā vai citādā formā uzpeldējis pārdzīvojums par viņu “mākslas cenzēšanu”. Arī Kumbsa pūliņi bija velti. Pēc tam, kad viņa darbus savā kontā pārpublicēja fotogrāfs Raiens Makginlijs, Kumbsa kontam pieauga sekotāju skaits (lai arī Makginlija publikāciju instagrams izdzēsa).

“Vēlāk tanī pašā gadā [mākslas kritiķis] Džerijs Salcs publicēja ierakstu par maniem darbiem. […] Nākamajā dienā pēc Džerija Salca publikācijas es gribēju apskatīt savā Instagram kontā ienākušos paziņojumus, taču mans konts bija deaktivizēts. […] Man par to nebija nekādas teikšanas. Nezinu, kāpēc tā notika. Nezinu, vai cilvēki bija ziņojuši instagramam par maniem mākslas darbiem.”

Kad Salcs par notikušo sacēla traci, Kumbss uz īsu brīdi savu kontu atguva, taču jau pēc dažām dienām tas tika izdzēsts pavisam (lai noskaidrotu, kas noticis, viņš izveidoja jaunu kontu). Neskatoties uz instagrama izteiktajiem apgalvojumiem, “daudzpusīgajā dažādu kultūru, vecumgrupu un uzskatu kopienā” acīmredzot neietilpst homoseksuāls vīrietis ar invaliditāti. Taču ir vēl kāds būtisks aspekts. Kumbss:

“Es tobrīd biju savācis jau 10 000 sekotāju, un tas ir ļoti svarīgi: jo vairāk tev sekotāju, jo vairāk cilvēku redz tavus darbus. Un, jo vairāk cilvēku, jo vairāk darba piedāvājumu es varu saņemt, vairāk cilvēku, kas grib iegādāties manus darbus.”

Un ir vēl viens apstāklis:

“Ir ļoti grūti, īpaši invalīdu kopienai, jo daudzos gadījumos mēs nevaram dzīvot svarīgajās pilsētās [kā Ņujorkā vai Losandželosā], jo tās ir pārāk dārgas un nav mums pieejamas. Mums jāpaliek tur, kur mēs esam, un [instagrams ir] viens no veidiem, kā sevi reprezentēt un parādīt pasaulei vizuālu attēlojumu par to, ko nozīmē būt invalīdam.”

Kumbsa piedzīvotais nebūt neaprobežojas tikai ar invalīdu pasaules pieredzi: “Mākslinieki, kas ir kvīri, rasu minoritātes, mani draugi invalīdi – mēs tiekam ēnaizliegti6. Cilvēki nepārtraukti ziņo instagramam par mūsu veidoto saturu. Mūsu publikācijas regulāri tiek izdzēstas bez pamatojuma.” Esmu vairākkārt lūdzis dažādiem fotogrāfiem aprakstīt savu problemātisko pieredzi instagramā. Lielākajā daļā gadījumu tās ir bijušas vai nu mākslinieces, kuras veido darbus par savu seksualitāti, vai arī kvīru mākslinieki, mākslinieki ar īpašām vajadzībām vai cilvēki, kas nav baltādaini.

Laikam jau nav pārsteigums, ka vairums manis aptaujāto vīriešu dzimuma fotogrāfu, kas piedzīvojuši problēmas, uzņem pievilcīgu jaunu sieviešu kailfoto. Būtisks izņēmums ir Frenklins Liranco, kurš fotografē aktus-pašportretus7. Gluži tāpat kā Kumbss, viņš savās instagrama publikācijās nodarbojās ar pašcenzūru. E-pasta vēstulē viņš minēja, ka “nevienā attēlā nebija redzams mans loceklis, es nekad neieņēmu seksuālas pozas un neveicu seksuālas darbības”. Tomēr 2020. gada vasarā instagrams viņa kontu deaktivizēja. “Es neuzdrīkstējos publicēt darbus, kas man pašam patika visvairāk, jo nojautu, ka par tiem tiks ziņots kā par nepiedienīgiem pat tad, kad es ZINĀJU, ka nepārkāpju noteikumus,” Liranco man aprakstīja savu pašcenzūras procesu. Instagramam ir slikta slava saistībā ar nereti grūti izprotamiem platformas lēmumiem un rīcību. Manis paša (un citu cilvēku) novērotais liecina, ka vairumu aizkadra lēmumu pieņem algoritmi. Esmu vairākkārt piedzīvojis, ka no mana konta stāstu (īstermiņa publikāciju) sadaļas tiek izdzēsti attēli, ko esmu pārpublicējis no kāda cita konta. Tas, cik strauji tas ir noticis, nepārprotami vedina domāt par algoritma pieņemtu lēmumu. Saistībā ar algoritmiem jāmin divas būtiskas problēmas: pirmkārt, tie var būt nepilnīgi izstrādāti (un/vai slikti programmēti), tāpēc tie var kļūdīties un uzskatīt vienu lietu par ko citu. Otra problēma ir vēl nozīmīgāka: lai arī mēs uz algoritmiem neraugāmies un par tiem nerunājam kā par cilvēciskām būtnēm, tie patiesībā atspoguļo savu radītāju domāšanu un aizspriedumus8. Intervijā izdevumam Monopol Magazin māksliniece Alīna Grosa pašas piedzīvoto aprakstīja mākslas kritiķei Anikai Maierei9:

“Mans secinājums ir, ka attēlus neapskata cilvēki, bet gan mākslīgais intelekts (MI) ar uzdevumu cenzēt krūtis un vagīnas. Esmu regulāri apstrīdējusi lēmumus, bet tas nav līdzējis. Man tā arī nekad nav atbildēts. Mana konta cenzēšana vienkārši turpinājās, nereti beidzoties ar ļoti absurdiem lēmumiem. Piemēram, vienreiz tika izdzēsts sakrokotas vēdera ādas attēls. Kas zina, ko tur MI saskatīja. Vagīnu?”

Līdzīgi kā visi pārējie mākslinieki, ar ko es runāju, Grosa nevēlas mainīt savu mākslas darbu saturu, lai pielāgotos instagrama uzliktajiem ierobežojumiem. Savu radošo darbību viņa apraksta šādi: “Es vēlos sievietēm sniegt tuvības, siltuma un uzticēšanās sajūtu. Ar fotogrāfiju palīdzību es gribu radīt telpu, kurā mēs varam atklāti sarunāties par dažādiem tabu un bailēm.” Šī ideja lielā mērā saskan ar instagrama formulēto principu par “daudzpusīgu dažādu kultūru, vecumgrupu un uzskatu kopienu”. Taču realitātē notiek tieši pretējais.

Kilī Juijaņs man zūmsarunas laikā sacīja, ka “daudzos gadījumos ne-savējo un sevišķi autohtono minoritāšu skatupunkts vienkārši tiek apslāpēts”. Viņa mājaslapā10 publicētajā biogrāfijā teikts: “Juijaņs cēlies gan no nanajiešiem (Sibīrijas pirmiedzīvotāju etnoss), gan Amerikas ķīniešiem. Paša izcelsme viņu mudina pētīt cilvēku attiecības ar dabu no dažādu kultūru perspektīvām.” Viņš atzina, ka nav piedzīvojis tiešu un atklātu savu mākslas darbu cenzūru. Taču viņam ļoti bieži nācies saskarties ar naidīgu viedokli no cilvēkiem, kas redzējuši viņa darbus.

“Es strādāju ar daudzām arktiskajām kultūrām. Mums ziemeļos ir daudz problēmu saistībā ar ēšanu. Jo īpaši tālajos ziemeļos – tur nekas neaug. Nav gandrīz nekādas augu izcelsmes pārtikas. […] Būtībā visa pārtika ir dzīvnieku izcelsmes. Mūsdienu cilvēkiem patīk teikt: “Ai, tagad taču var aiziet uz veikalu un dabūt jebkādu ēdienu.” Ir dažas kopienas, kur tas ir reālistisks ierosinājums. Taču lielam skaitam cilvēku šajās vietās, un jo īpaši autohtonajās kopienās, tas īsti nav iespējams.”

Tādēļ viņš regulāri saņem agresīvus komentārus par medību tradīciju piekopšanu pamatiedzīvotāju kopienās. Papildus tam “savā personīgajā instagrama lentā es sekoju daudziem draugiem vai draugu draugiem, vai cilvēkiem no kopienām, kurās es uzturos. Nereti instagrams automātiski izraugās cenzēto apskates režīmu. Lai attēls tiktu parādīts, uz tā vispirms jānoklikšķina. Tas pārsvarā ir attēls ar medījumu, ko kāds ir piesējis pie kamanām, vai kas tamlīdzīgs. […] Šī ņemšanās man šķiet apgrūtinoša. Jautājums ir – kāpēc kas tāds jācenzē? Dienvidos norisinās daudz kas tāds, kas nepatīk cilvēkiem ziemeļos. Bet tas taču netiek cenzēts?”

Viss minētais skaidrojams ar izteiktiem kultūraizspriedumiem, kas traucē iedziļināties un mēģināt izprast kopienas, kuras ļoti ilgu laiku cietušas no kliedzošas netaisnības. Juijaņs man atzinās, ka komentārus parasti nelasa.

“Pilnīgi jebkas, kas saistīts ar ideju, ka vaļus vai jūras zīdītājus varētu ēst, izvēršas garā, nebeidzamā kautiņā. Mana pieeja šāda materiāla publicēšanai ir tāda, ka cenšos pievienot ļoti vērtīgu informāciju, kas izskaidro kontekstu un vēsturi. Pēc tam es, cik vien iespējams, izvairos no komentāru lasīšanas vai vispār cenšos neiekulties tādā sarunā. […] Es uz komentāru atbildēšu tikai tādā gadījumā, ja mana atbilde sniegs papildu kontekstu par vēsturi, lai cilvēki saprastu, kas tur notiek. Tas ir smags darbs, un atstāj iespaidu uz mentālo veselību.”

Fotogrāfiem grūtības sagādā ne vien pats instagrams, bet arī citi lietotāji, kas var atstāt nelabvēlīgus komentārus vai ziņot par saturu, kas tiem nepatīk. Pirms kāda laika Margo Ovčarenko man pastāstīja par šādu gadījumu10:

“Man ir 2010. gadā uzņemta fotogrāfija, kurā divi kaili geji apskāvušies sēž gultā. Viņu ģenitālijas nav redzamas. Šis attēls turklāt ticis izmantots kāda fotofestivāla plakātā Ziemeļeiropā, kur tas bija redzams ielās. Es šo fotogrāfiju publicēju savā kontā, un to neizdzēsa, taču tā tika novākta, kad biju vieskuratore kādam Sanktpēterburgas galerijas/mākslas skolas instagrama kontam. Mani ļoti sanikno, ka kāds no viņu sekotājiem nosūdzēja attēlu un instagrams atsaucās uz šī cilvēka homofobisko reakciju.”

Ir viegli krist kārdinājumā visiem, kas piedzīvo problēmas ar instagramu, pateikt, lai viņi nelieto šo platformu un pārvācas kur citur. Taču tādas vietas kā “citur” vienkārši nav. Savienotās Valstis ir daudzpartiju demokrātija. Taču realitātē pastāv tikai divas partijas. Situācija ar vizuālām sociālo mediju platformām ir vēl sliktāka: pastāv tikai instagrams. Ir vairāki sīki konkurenti, taču tos lieto ļoti mazs skaits cilvēku, līdz ar to fotogrāfi ir spiesti vai nu izmantot instagramu, vai palikt bez pārstāvniecības vizuālos sociālajos medijos. Tieši šis fakts visus iepriekšminētos aspektus padara tik problemātiskus: vai ir pieļaujams, ka vienīgā reāli lietojamā sociālo mediju platforma fotogrāfiem ir tik radikāli noskaņota pret tik daudzām kopienām? Kad es šāda veida jautājumus pārspriežu ar citiem cilvēkiem, man nereti tiek atcirsts, ka nevajag brīnīties, jo šis serviss galu galā ir bezmaksas un sociālo mediju uzņēmuma produkts ir paši lietotāji. Kā 2018. gada rakstā (ko noteikti vajag izlasīt!) izdevumam Slate atzīmēja Vils Orīmass11, šāds uzskats ir pārāk virspusējs:

“Nebūs arī gluži pareizi apgalvot, ka bezmaksas tīmekļa uzņēmumi, kas pelna no reklāmām (vai, tikpat labi, tādi mediju uzņēmumi kā TV kanāli), drīkst ar nesodāmības apziņu darīt pāri saviem lietotājiem vai tos nodot tikai tāpēc, ka šie lietotāji nemaksā. […] Ja mēs ņemam vērā, ka laiks ir nauda, […] tad ne feisbuks, ne televīzija īstenībā nav par brīvu. Cilvēki tajos tērē laiku, tāpat kā viņi tērē naudu citām lietām – pat ja par laika tēriņiem viņi aizdomājas retāk nekā par naudas tēriņiem.”

Tālāk rakstā viņš ieskicē aprises tam, kā varētu izskatīties jauna veida attiecības ar sociālo mediju platformām. Orīmasa idejas fotogrāfijas pasaulei sniedz labu atspēriena punktu. Taču lielākam skaitam fotogrāfu vispirms jāatskārš, ka viņu radošā darbība ir pakļauta visnotaļ šauri definētas un dziļi aizspriedumainas vides nospraustajām robežām – jo īpaši, ja viņi šīs problēmas pat neapjauš. Galu galā, varbūt viss izskatās kārtībā tieši tāpēc, ka visu pārējo fotogrāfu konti no instagrama ir dzēsti vai kļuvuši neredzami. Pienāks brīdis, kad mums visiem kopā būs jāsaprot, ka šāds lietu stāvoklis dziļi noplicina ne vien visu cenzēto cilvēku piedzīvoto realitāti, bet arī pilnīgi ikviena piedzīvoto realitāti: lietojot instagramu, ikviens no mums kļūst par nevienu citu kā Trūmenu Bērbanku, filmas Trūmena šovs personāžu. Šajā filmā ap galveno varoni ir uzbūvēta mākslīga realitāte, kas sastāv no ļoti ierobežota ideju un priekšstatu apjoma, taču galvenajam varonim šķiet pašsaprotama. Patiesība atklājas vien nejaušības ceļā. Ap instagramu sacelta jūsmīga ažiotāža, pozicionējot to kā platformu, ko fotogrāfiem un māksliniekiem vajadzētu gudri izmantot, taču platformas patiesā realitāte rāda ko citu – rūpīgi apsargātu kopienu, kur lielākoties valda heteroseksuāla baltādainība.

  1. Lai arī fotogrāfijām instagramā ir iespējams pievienot aprakstu un tas parasti arī tiek darīts, man nav nācies dzirdēt par strīdīgu gadījumu, kas būtu saistīts ar aprakstu, nevis fotogrāfiju.  (atpakaļ uz rakstu)
  2. Sk.: https://about.instagram.com/blog/announcements/ instagram-community-guidelines-faqs  (atpakaļ uz rakstu)
  3. Un tas nav nekas slikts. Tas ir privāts uzņēmums, kas var darīt, ko vien vēlas.  (atpakaļ uz rakstu)
  4. https://www.robertandycoombs.com/about  (atpakaļ uz rakstu)
  5. Lai arī šis apgalvojums šī teksta rakstīšanas laikā (2021. gada 9. janvārī) ir patiess, pastāv iespēja, ka tas vairs nebūs patiess brīdī, kad šo eseju lasīsiet, un tas skaidrojams ar iemesliem, par kuriem tūlīt uzzināsiet.  (atpakaļ uz rakstu)
  6. Ēnaizliegšana (shadow banning) nozīmē, ka personas konts paliek aktīvs un atvērts, taču citi lietotāji to nevar redzēt vai sameklēt, izņemot gadījumus, ja tie jau pirms tam bijuši saziņā vai sekojuši šai personai. Tas noticis ar lielu skaitu fotogrāfu, to vidū ir arī, piemēram, Līna Šeiniusa.  (atpakaļ uz rakstu)
  7. Sk.: https://www.thenudeyorker.com/  (atpakaļ uz rakstu)
  8. Īpaši derdzīgs piemērs ir sejas atpazīšanas programmatūra, kas atšķirīgi reaģē uz cilvēkiem, kas nav baltādaini.  (atpakaļ uz rakstu)
  9. Sk.: https://www.monopol-magazin.de/insta-watchlist-ali-na-gross  (atpakaļ uz rakstu)
  10. https://cphmag.com/ig-censorship/  (atpakaļ uz rakstu)
  11. Sk.: https://slate.com/technology/2018/04/are-you-really- facebooks-product-the-history-of-a-dangerous-idea.html  (atpakaļ uz rakstu)