Ilustrācija - Roberts Zitmanis

kritika

— Balss un atbalss

Guntis Berelis

24/08/2021

Jebkurš lasītājs, visviens, piederīgs rakstnieku cunftei vai ne, ir arī līdzradītājs. Katram savs Kamī, katram sava Lindgrēna ar Karlsonu piedevām.

Par Osvalda Zebra stāstu krājumu Šaubas (Dienas Grāmata, 2021)

 

Šķiet, Osvalda Zebra stāstu krājumu Šaubas varētu uzskatīt par viņa personiskāko grāmatu. Personisku nevis tai ziņā, ka Zebris tajā būtu aprakstījis kādas autobiogrāfiskas epizodes, bet gan tālab, ka krājums pilnībā pievēršas vienai no autoram vistuvākajām būtnēm – literatūrai. Proti, katrs no desmit stāstiem veltīts kādam no pagājības literatūras dižgariem, ar kuru Zebrim kaut kādu, iespējams, viņam pašam īsti neizprotamu iemeslu dēļ saveidojušās ciešākas attiecības, – Lindgrēnai, Dostojevskim, Eliotam, Kamī, Vācietim, Arsēnijam Tarkovskim, Bulgakovam, Rilkem, Jaunsudrabiņam, Ezerai. Tātad – Šaubas ir nevis nejauši dažādos laikposmos sakritušu stāstu vairāk vai mazāk nejaušs apkopojums, bet gan grāmata “ar kopsaucēju” vai, izsakoties drusku elegantāk, konceptuāli vienots krājums. Centieni no drupačām saveidot veselumu tā, lai tas neizskatītos pēc haosa, izraisa, no vienas puses, cieņu, no otras – arī drusku skeptisku attieksmi, jo pārmēru bieži šādi iecerētu krājuma ideja ir izrādījusies interesantāka par tās realizāciju. Jo – ja koncepcija skarbi pieprasa aizpildīt “tukšo vietu”, tad, lai krājuma kompozīcija iegūtu vajadzīgās aprises, autoram kārtējo stāstiņu nākas uzdarināt bezmaz “pienākuma pēc”. Uzreiz teikšu, ka Zebris šim klupšanas akmenim gluži veiksmīgi ticis pāri – Šaubas patiesi “nav nedz klasiķu “studijas”, nedz rakstības stilu, valodas vai sižetu atdarināšana”, kā Zebris apgalvo krājuma ievadā (autors gan mazliet blēdās, bet par to vēlāk). Visviens, kūmās ir Dostojevskis vai Jaunsudrabiņš, Zebris ir un paliek “tas pats” Zebris. Citiem vārdiem, koncepcija gan pastāv un pati par sevi šķiet ij interesanta, ij drusku provocējoša, tomēr tā nenomāc katru atsevišķo “zebrisko” tekstu.

Vēl viens citāts no ievada: “Katra balss apvēršas atbalsī, ko kāds sadzird un turpina ūjināt tālāk.” Nekādi modernismi un postmodernismi nav bijuši spējīgi nograut senseno aristotelisko ilūziju, ka māksla ir atdarināšana un tajā noteicošais ir realitāte un autora pieredze, kas tad inspirē un veido literāru darbu. Zebra nostāja Šaubās ir principiāli pretēja vai vismaz apšauboša: literatūra rada literatūru vismaz tikpat lielā mērā kā autora pieredze pasaulē, kuru mēs dēvējam par reālo. Ja tu neesi nekā lasījis, par rakstnieku nekļūsi, lai kādas brīnumšaušalīgas lietas nebūtu pieredzējis. Nedomāju, ka te būtu liela jēga gari un plaši teoretizēt par intertekstualitāti, vēl jo vairāk tāpēc, ka šādu teoriju savairojies pārpārēm. Vienkārši kā aksioma jāpieņem doma, ka jebkurš teksts, visviens, tā būtu sadzīviska anekdote vai ģeniāls romāns, vispirmām kārtām ir intertekstuāla parādība un tikai pēc šīs domas nāk jautājums – ko tad autors ir izdarījis ar šo intertekstuālo būšanu, lai tā būtu vairāk personiska nekā intertekstuāla?

Tikko teiktais, runājot par Šaubām, gan ir mazliet pārspīlēts, jo dažos krājuma stāstos intertekstualitāte spīd cauri pa visām vīlēm. Tostarp stāstā Izdoma. Vai arī pavisam kas cits sastopam Karlsonu, kurš padomju aizlaikos atrod patvērumu pie puišeļa Osvalda. Patvērums patiesi nepieciešams, jo “spiegu mucu” aizrautīgi ķersta un pat apšauda miliči un čekisti. Stāsta kopintonācija – ne tik ļoti karlsoniski delverīga, cik gaiši grūtsirdīga, kas arī nav nejaušība, jo stāsts veltīts ne tikai “apburošajam Karlsonam”, bet arī “drosminiekiem Lauvassirdīm”, turklāt Zebra Karlsons gluži labi pārzina arī Brāļus Lauvassirdis. Cita starpā – jau pēc Zebra debijas stāstu krājuma Brīvība tīklos (2010) iznākšanas autors intervijā pastāstīja: “Kad vēl mamma lasīja priekšā, līdzīgi kā bija tikai viena iespējamā dāvana, bija arī viena vienīga grāmata. Karlsons. Mamma vispār daudz lasīja priekšā, bet īsti iedzīvoties varēju tikai Karlsonā.” Tā tas notiek – Karlsons mita Zebrī gadu desmitus, līdz beidzot izšķīlās, pārkvalificējoties par Zebra personīgo Karlsonu.

Cits intertekstualitātes variants atrodams Dostojevskim veltītajā stāstā “Kūst sniegs uz putniņa galvas”, kuru varētu uzskatīt par intertekstuālu rēbusu. Runa nav par stāstā lasāmo diskusiju, kura ieturēta Dostojevska matu skaldīšanas manierē un kurā tiek apcerēta tēma par to, vai cilvēkam ir vai nav vajadzīga sabiedrība (un otrādi), – tā, cik noprotams, varētu būt ļoti konspektīva parafrāze par Pusaudža individuālisma idejām. Rēbusu veido stāstā izkaisītie Dostojevska personāžu vārdi. Lai arī rēbuss no tiesas ir interesants, tomēr to grūti uztvert kā patstāvīgu tekstu, drīzāk te var runāt par ievadā noliegtajām “studijām”. Bet, paraugoties no citas puses, uzreiz rodas jautājums – ko lai 21. gadsimtā iesāk ar Dostojevska sentimentu, kurš viņa daiļrades sākumposmā bija bezmaz patoloģisks un pēc tam reanimējās Brāļos Karamazovos, nenovēršoties no viņa formulētajām morālajām un vienlaikus sociālajām dilemmām?

Savulaik, apcerot Zebra pirmo romānu Koka nama ļaudis (2013), piesaucu “noklusēto drāmu” (jēdziens, ar kuru pirms daudziem gadiem Mārtiņš Poišs ļoti precīzi raksturoja Regīnas Ezeras prozu; piebildīšu, ka saistībā ar Zebra darbiem Ezeras vārds minēts ne reizi vien), proti, stāstā drāma gan ir, taču tā nekādi nerealizējas sižetiskā līmenī. Tieši šāda “noklusētā drāma” nojaušama arī Eliota Nīkajai zemei un Tukšajiem ļaudīm veltītajā Šaubu stāstā Salmu vīrs. Lai gan stāstā pazibinās Eliota tekstu personāži, saradušies šepat Rīgā pie Daugavas, un beigās pa šķirbu starp diviem teikumiem bezmaz kontrabandas manierē, vārdā nenosaukts, iespraucas arī Kants ar savu morālo likumu un zvaigžņoto debesi, tomēr, manuprāt, Salmu vīrs ir krājuma meistarīgākā spēle ar neizteikto. Nekas netiek pateikts līdz galam; vēl trakāk – ik teikums apraujas pat ne pusvārdā, bet vēl pirms vārds ir palaists pasaulē. Te nekas var nozīmēt pilnīgi visu, kaut gan nekāda visa nemaz nav, bet robeža starp jēgu un bezjēgu izplūst tik plata, ka aprij gan jēgu, gan bezjēgu. Jūtams, ka autors Eliota tekstus lasījis ļoti cītīgi, – un kā lai arī pēc Salmu vīra notic ievadā teiktajam, ka stāsti neesot klasiķu “studijas”?

Savukārt Kamī Svešiniekam un Mērim veltītajam Klusuma dūrienam veiksmīgi izdevies izsprukt no pārmēru kārīgajiem “pamatteksta” tvērieniem – nav nedz mēra, nedz bezjēdzīgas slepkavības, pat ne diskusijas par esamības absurdu, pašnāvību vai ko citu no eksistenciālisma arsenāla. Ja nu vienīgi gigantiskās ēkas celtniecībā iespējams samanīt eksistenciālisma klasiskos motīvus, bet arī ļoti attālināti.

Vēl viena variācija par intertekstualitātes tēmu ir Vācietim veltītajā Verlibrā, kas caurausts ar tiešiem un ar pēdiņām fiksētiem citātiem no Vācieša dzejas. Lai arī citēti teksti, turklāt ne paši pazīstamākie, no vēlīnā Vācieša, man Verlibra sirreālā noskaņa un drusku tāda kā liriskā agresija drīzāk atgādināja 1971. gadā sacerēto Klavierkoncertu.  Verlibru varētu raksturot ar izteikumu no stāsta Ceļā (veltīts Jaunsudrabiņam): “Šis absurds ir vai nu jāpieņem, vai lepni jānoraida. Es pieņemu cerībā, ka nekļūšu smieklīgs.” Runājot par Ceļā – lai arī tā “adresāts” ir precīzi norādīts (Aija un Nāves deja), saistību ar Nāves deju man neizdevās saskatīt, ja nu vienīgi tas, ka Ceļā garāmejot pieminēts Baku. Ar Aiju gan – pirmkārt, tīri stilistiski ir jūtama tā pati skumīgā “viss zudis, viss aizgājis” intonācija, kas triloģijas otrajā un trešajā grāmatā, otrkārt, ir mājiens ar sētas mietu stāsta epigrāfā: “Viņš bija vecs un pie tam jau sen nomiris.” Un tā nu Jānis Balodis, pārtapis par vecu sakārni, šķiet, pats būdams gandrīz neredzams, tomēr nojaušams, vēro un apskauž pārīti pludmalē. Tikšanās nenotiek, bet tomēr tai pašā laikā notiek.

Par Arsēnija Tarkovska dzeju man visai aptuvens priekšstats, vien prātā iespiedušās rindas, kas skanēja Stalkerā, tāpēc, pieņemu, Tarkovskim veltītais stāsts Spogulīt man paslīdēja garām īsti neuztverts. Un tāpat arī palika neizprasts, kas saista stāstu Istaba ir piečurāta, kurš veltīts Rilkes Maltes Laurida Briges piezīmēm, ar “pamattekstu”, kaut gan šo ne reizi vien pārlasīto Rilkes darbu atceros gluži labi.

Lasot Šaubas, rodas gluži loģisks jautājums. Kas tas īsti ir – profesionāla lasītāja (un rakstniekam ir jābūt arī profesionālam lasītājam) piezīmes uz literatūras baltajām malām, “otrreizējais uzlējums” uz klasiķu kauliem vai tomēr patstāvīgs stāstu krājums? Jautājums no tiesas loģisks, tomēr, manuprāt, bezjēdzīgs. Jo – kā jau teikts, jebkurš rakstnieks mīt ne tikai reālajā, bet arī literatūras pasaulē, tādā kā izlasīto grāmatu “ietekmes sfērā”. Neviens teksts nerodas “pats no sevis”. Allaž rokas stiepiena attālumā sameklējams kāds līdzinieks vai priekštecis no pagātnes, kas šo tekstu iespaidojis un veidojis. Šaubās šī “ietekmes sfēra” pacelta apzinātā līmenī, iedibinot personiskas attiecības ar pagājības dižgariem. Tas nudien ir svarīgi – nevis noskaitīt no galvas Dostojevska biogrāfijas un daiļrades faktus vai pielūgt ģipša ērmu literatūras pieminekļu parkā, bet uzrunāt Dostojevski uz “tu”.

Un vēl viens loģisks jautājums. Vai Šaubas liecina, ka jebkurš lasītājs ir arī rakstnieks? Diez vai, jo, lai nodarbotos ar rakstniecību, tomēr vajadzīga ļoti specifiskas ievirzes apmātība. Bet – jebkurš lasītājs, visviens, piederīgs rakstnieku cunftei vai ne, ir arī līdzradītājs. Katram savs Kamī, katram sava Lindgrēna ar Karlsonu piedevām.