literatūra

— Jaunais laika atspēkojums

Horhe Luiss Borhess

26/08/2021

Varam pieņemt, ka cilvēks (vai divi cilvēki, kuri nepazīst viens otru, bet kuros darbojas tas pats process) savā prātā piedzīvo divus identiskus mirkļus. Tiklīdz pieņemam šādu varbūtību, rodas jautājums: vai šie identiskie brīži nav viens un tas pats brīdis?

Vor mir war keine Zeit, nach mir wird keine seyn.
Mit mir begiert sie sich, mit mir geht sie auch ein.1

Daniels fon Čepko, Sexcenta monodistischa sapientum, III, 1655

 

Ievadam

 

Ja šis atspēkojums būtu laists klajā 18. gadsimta vidū, tas (vai tā nosaukums) būtu saglabājies Hjūma bibliogrāfijā un varbūt tam kādu rindu būtu veltījis Hakslijs vai Kemps Smits.2 Publicēts 1947. gadā – jau pēc Bergsona nāves –, tas ir tik vien kā anahronisks sen novecojušas sistēmas reductio ad absurdum vai, vēl ļaunāk, metafizikas labirintā ieklīduša argentīnieša vārgs prāta darinājums. Abi pieņēmumi ir ticami un pat, iespējams, patiesi; savu primitīvo dialektisko prasmju dēļ nekādu negaidītu slēdzienu to labošanai es piedāvāt nevaru. Ideja, kuru turpinājumā izklāstīšu, ir tikpat sena kā Zēnona bulta vai grieķu valdnieka kaujas rati Milindapanhā; jaunums, ja par tādu vispār var runāt, ir tas, ka savam mērķim esmu izmantojis klasisko Bērklija instrumentāriju. Gan viņa paša, gan viņa turpinātāja Deivida Hjūma darbos ir papilnam rindkopu, kas runā pretī manai tēzei vai pat to noliedz; tomēr man šķiet, ka esmu nonācis pie slēdziena, kas neizbēgami izriet no viņu mācības.

Pirmais raksts (A) ir no 1944. gada, tas parādījās žurnāla Sur 115. numurā; otrais tapis 1946. gadā un ir pirmā pārstrādāta versija. Es ar nolūku nesaplūdināju abus rakstus vienā, jo uzskatu, ka divi līdzīgi teksti var lasītājam palīdzēt labāk izprast šo visai komplicēto tēmu.

Pāris vārdu par nosaukumu. Labi apzinos, ka tas ir tādas valodiskas himeras piemērs, ko loģiķi sauc par contradictio in adjecto, jo teikt, ka laika atspēkojums ir jauns (vai vecs), nozīmē piešķirt tam laicīguma īpašību un tādējādi apzīmēt to ar jēdzienu, ko pats grasies atspēkot. Tomēr es to atstāju nemainītu, lai tajā ietvertā vieglā ironija kalpotu par pierādījumu, ka es nepārspīlēju šādu vārdu spēļu nozīmīgumu. Mūsu valoda ir tik piesātināta un dzīva ar laiku, ka šajās lappusēs, ļoti iespējams, nav neviena vienīga teikuma, kas to kaut kādā mērā nepieprasītu vai nepiesauktu.

Šos vingrinājumus es veltu manam priekštecim Huanam Krisostomo Lafinūram (1794–1824),3 kurš argentīniešu literatūrā atstājis dažu labu atmiņā paliekošu vienpadsmitzilbju strofu un centās reformēt filozofijas pasniegšanu, attīrot to no teoloģiskām ēnām un skaidrojot savās nodarbībās Loka un Kondiljaka teorijas. Viņš mira trimdā; viņam, tāpat kā jebkuram cilvēkam, liktenis bija lēmis dzīvot grūtos laikos.4

H.L.B.

Buenosairesa, 1946. gada 23. decembrī

 

A

 

I

 

Savas literatūrai un (vienotru reizi) metafizikas rēbusiem veltītās dzīves laikā esmu izprātojis vai noģiedis laika atspēkojumu, kuram pats neticu, bet kurš mēdz mani apciemot naktīs un gurdajās krēslas stundās ar aksiomas iluzoro spēku. Šis atspēkojums tā vai citādi ir klāt visās manās grāmatās: to priekšnojauš dzejoļi Uzraksts uz jebkura kapakmens un Triks no krājuma Kaislība uz Buenosairesu (1923); to pavisam atklāti pauž kāda konkrēta lappuse darbā Evaristo Karjego (1930) un tepat zemāk ievietotais stāsts Nāves sajūta. Mani neapmierina neviens no šeit minētajiem tekstiem, pat ne iepriekšpēdējais, kuram trūkst skaidrības un izsvērtības, toties ir papilnam noredzējumu un patosa. Šajā rakstā lūkošu dot tiem visiem pamatojumu.

Pie šī atspēkojuma man palīdzēja nonākt divas idejas: Bērklija ideālisms un Leibnica nenošķiramā identitātes princips.

Bērklijs (traktātā Principles of Human Knowledge, 3) atzīmē: “Visi būs vienisprātis, ka nedz mūsu domas, nedz jūtas, nedz iztēles veidotās idejas neeksistē ārpus prāta. Un šķiet ne mazāk skaidrs tas, ka dažādās sajūtas jeb idejas, kas iespiestas sajušanā, lai kā tās būtu savienotas vai kombinētas (proti, lai kādus priekšmetus šīs idejas veidotu), nevar eksistēt citādi kā vien prātā, kurš tās uztver. [..] Es apgalvoju, ka galds, uz kā rakstu, eksistē – tas ir, es to redzu un sajūtu; un, ja es nebūtu savā kabinetā, man būtu jāsaka, ka tas eksistē, ar to domājot, ka tad, ja es atrastos savā kabinetā, es to varētu uztvert, vai ka īstenībā to patlaban uztver kāds cits gars. [..] Jo attiecībā uz apgalvojumu par nedomājošu lietu absolūtu eksistenci neatkarīgi no tā, vai tās uztver vai neuztver, man jāsaka, ka tas man liekas galīgi neizprotams. Šādu lietu esse ir precipi,5 un nav iespējams tām eksistēt ārpus prātiem jeb domājošām būtnēm, kas tās uztver.”6 Paragrāfā nr. 23 viņš, paredzēdams iebildumus, piebilst: “Tomēr, jūs iebildīsiet, nekas man nav vieglāk kā iedomāties, piemēram, kokus parkā vai grāmatas, kuras atrodas kabinetā, un blakus nav neviena, kurš tās uztvertu. Es atbildu: jūs to varat iedomāties, tas jums nesagādās nekādas grūtības, bet kas, lūdzu, tas ir vairāk nekā zināmu ideju, kuras jūs nosaucat par grāmatām un kokiem, izveidošana savā prātā, tai pašā laikā izvairoties izveidot ideju par kādu, kas tās varētu uztvert? Bet vai tad jūs pats neuztverat jeb nedomājat par tām visu laiku? Tātad tas neattiecas uz lietu – tas pierāda vienīgi to, ka jums piemīt spēja iztēloties idejas savā prātā, bet tas nepierāda to, ka jūs varat iztēloties, ka jūsu domāšanas objektiem iespējams pastāvēt ārpus prāta.”

Citviet, paragrāfā nr. 6, viņš jau bija paziņojis: “Dažas patiesības ir tik pieejamas un skaidras cilvēka prātam, ka vajag tikai atvērt acis, lai tās ieraudzītu. Par tādu es uzskatu šo svarīgo patiesību, proti, ka viss debesu jums un pasaules ēka, vārdu sakot, visi ķermeņi, kas sastāda pasaules vareno celtni, nevar pastāvēt ārpus prāta, ka to esamība ir tikt uztvertiem vai apzinātiem, ka tātad, ja es tos patiesībā neuztveru jeb tie neeksistē manā vai kāda cita radīta gara prātā, tad vai nu tie neeksistē nemaz, vai eksistē kāda Mūžīgā Gara prātā.”

Tāda ir ideālisma mācība paša autora formulējumā. Saprast to ir viegli; grūtākais ir domāt tās ietvaros. Pat Šopenhauers, to skaidrojot, pieļauj nepiedodamas kļūdas. Sava Welt als Wille und Vorstellung (1819) pirmās grāmatas pirmajās rindās viņš nāk klajā ar apgalvojumu, kas vēl šodien var novest jebkuru pilnīgā apjukumā: “Pasaule ir mans priekšstats. Cilvēks, kas atzīst šo patiesību, skaidri zina, ka nepazīst ne sauli, ne zemi, bet tikai acis, kas redz sauli, un roku, kas pieskaras zemei.” Citiem vārdiem, ideālistam Šopenhaueram cilvēka acis un rokas ir mazāk iluzoras vai šķietamas nekā zeme un saule. 1844. gadā viņš publicē papildu sējumu. Tās pirmajā nodaļā viņš atkārto un vēl padziļina to pašu veco kļūdu: definē pasauli kā apziņas fenomenu un nošķir “galvas pasauli” no “pasaules ārpus galvas”. Savukārt Bērklijs 1713. gadā savam Filonusam bija licis teikt šādus vārdus: “Tādēļ smadzenes, par kurām tu runā, eksistē tikai prātā, jo tās ir sajūtama lieta. Es labprāt vēlētos uzzināt, vai tu domā, ka ir saprātīgi uzskatīt, ka viena ideja vai lieta, eksistēdama prātā, rada visas pārējās idejas. Un, ja tu tā domā, tad, lūdzu, kā tu izskaidrosi šīs primārās idejas vai pašu smadzeņu izcelsmi?”7 Šopenhauera duālismam jeb smadzeņcentriskumam var pretī likt Spillera monismu.8 Viņš apgalvo (The Mind of Man, 8. nod., 1902), ka acs tīklene un ādas virsma, ja tās piesauc redzamā un taustāmā izskaidrošanai, pašas veido divas taktilas un vizuālas sistēmas un ka istaba, kuru redzam (“objektīvā”), nav lielāka par iedomāto (“cerebrālo”) un pirmā nesatur otro, jo šeit ir runa par divām neatkarīgām vizuālām sistēmām. Tāpat arī Bērklijs (Principles of Human Knowledge, 10 un 116) noliedza lietu sākotnējās īpašības – to vieliskumu un apjomu – un absolūto telpu.

Saskaņā ar Bērkliju, priekšmetu esmei piemīt nepārtrauktība – jo arī tad, kad tos neuztver neviens cilvēks pasaulē, tos uztver Dievs; Hjūms, sekodams striktākai loģikai, to noliedz (Treatise of Human Nature, I, 4, 2). Bērklijs apliecina personas veselumu, jo “es neesmu manas idejas, bet kaut kas cits – kāds domājošs, aktīvs princips” (Sarunas, 3); Hjūms, būdams skeptiķis, to noliedz – viņam cilvēks ir “kopums jeb kamols, kas sastāv no uztvērumiem, kuri seko cits citam ar neaptveramu ātrumu” (citētais darbs, I, 4, 6). Abi apstiprina laika esamību: Bērklijam laiks ir “domu secība manā prātā, kura plūst vienveidīga un kurā piedalās visas būtnes” (Principles of Human Knowledge, 98); Hjūmam – “neatdalāmu mirkļu secība” (citētais darbs, I, 2, 2).

Esmu šeit savācis vienkop ideālisma apoloģētu izteikumus, neesmu skopojies ar viņu kanonisko pasāžu citējumiem, esmu atkārtojies un centies būt precīzs, esmu kritizējis Šopenhaueru (nepateicīgais!), lai sagatavotu lasītājam ceļu šajā nedrošajā prāta pasaulē. Tā ir pasaule, kurā valda gaistoši iespaidi; pasaule, kurā nav ne matērijas, ne gara un kas nav ne objektīva, ne subjektīva; pasaule bez telpas ideālās arhitektūras; pasaule, kas savērpta no laika, no Principia9 absolūtā un vienotā laika; nebeidzams labirints, haoss, sapnis. Pie šāda gandrīz pilnīga sairuma nonāca Deivids Hjūms.

Ja pieņemam ideālistu argumentu, es pieļauju, ka ir iespējams – varbūt tas ir pat neizbēgami – spert soli tālāk. Hjūmam nav pieņemami runāt par mēness formu vai krāsu: tā forma un krāsa ir mēness. Tāpat nav pieņemami runāt par prāta uztvērumiem, jo prāts jau nav nekas cits kā uztvērumu virkne. Līdz ar to karteziāņu “domāju, tātad esmu” ir aplams; teikt “domāju” nozīmē iepriekšpieņemt, ka pastāv kaut kāds “es”, bet tas vēl ir jāpierāda; Lihtenbergs 18. gadsimtā ierosināja “domāju” vietā lietot bezpersonisko “domājas”, tāpat kā mēs sakām “līst” vai “zibeņo”. Atkārtoju: aiz cilvēku sejām nav nekāda slepena “es”, kas vadītu mūsu darbības un uztvertu iespaidus; mēs esam tikai šo iedomāto darbību un juceklīgo iespaidu virknes. Virknes? Ja tiek atmesti gars un matērija, kuriem taču piemīt nepārtrauktība, ja tiek atmesta arī telpa, tad es nezinu, kādas mums ir tiesības uz to nepārtrauktību, ko sauc par laiku. Iedomāsimies kādu tagadnes mirkli, vienalga kādu. Ir nakts uz Misisisipi, Haklberijs Fins pamostas. Plosts, daļējas tumsas apņemts, peld lejup pa upi; nakts, iespējams, ir dzestra. Haklberijs Fins dzird ūdens maigo, nerimstošo murdoņu. Viņš slinki atver acis: viņš ierauga nenosakāmu skaitu zvaigžņu, ierauga neskaidru līniju, ko iezīmē koki, un tad atkal iegrimst nemaņā kā tumšā ūdenī.10 Ideālisma metafizika apgalvo, ka pievienot šiem uztvērumiem materiālu substanci (objektu) un garīgu substanci (subjektu) ir pārdroši un bezjēdzīgi. Es apgalvoju: ne mazāk neloģiski ir uzskatīt, ka tie ir punkti virknē, kuras sākums ir prātam tikpat nepieejams kā gals. No ideālisma viedokļa ir nepiedodami pievienot Haka ieraudzītajai upei un upes krastam nojēgumu par citu upi un citu krastu, pievienot šim tiešo uztvērumu audeklam vēl vienu uztvērumu. Man tikpat nepiedodami šķiet pievienot hronoloģisku precizitāti: piemēram, faktu, ka iepriekšminētais notika 1849. gada 7. jūnija naktī starp četriem desmit un četriem vienpadsmit. Citiem vārdiem sakot, es, balstoties uz ideālistu argumentiem, noliedzu notikumu bezgalīgo virknēšanos laikā, ko ideālisms pieļauj. Hjūms noliedza absolūtās telpas eksistenci, kurā katrai lietai ir sava vieta; es noliedzu vienota laika eksistenci, kurā visi notikumi saslēgti vienā ķēdē. Noliegt vienlaicīgumu ir ne mazāk grūti kā noliegt secīgumu.

Es ļoti daudzos gadījumos noliedzu secīgumu; tāpat es ļoti daudzos gadījumos noliedzu arī vienlaicīgumu. Mīlētājs, kurš domā: “Kamēr es biju tik laimīgs, būdams pārliecināts par manas mīļotās uzticību, viņa mani krāpa,” krāpj pats sevi: ja ikkatrs mūsu dzīves stāvoklis ir absolūts, viņa laime nebija vienlaicīga ar mīļotās nodevību. Šīs nodevības atklāšana jau ir cits stāvoklis, kas nevar izmainīt “iepriekšējos”, taču var izmainīt atmiņas par tiem. Šodienas nelaime nav reālāka par vakardienas laimi. Ņemsim kādu konkrētāku piemēru. 1824. gada augusta sākumā kapteinis Isidoro Suaress11 un viņa komandētais peruāņu huzāru eskadrons izšķīra likteni kaujai pie Huninas; 1824. gada augusta sākumā De Kvinsijs publicē asu kritiku par Wilhelm Meisters Lehrjahre12; šie notikumi nebija vienlaicīgi (tādi tie ir tagad), tāpēc ka abi vīri nomira – viens Montevideo, otrs Edinburgā –, neko nezinot viens par otru… Ikviens brīdis ir autonoms. Ne atriebība, ne piedošana, ne cietumi, pat ne aizmirstība nevar izmainīt neizmaināmo pagātni. Tikpat veltīgas man šķiet cerība un bailes, jo tās vienmēr vērstas uz nākotnes notikumiem, proti, uz notikumiem, kas mūs neskar, jo mēs esam šis tagadnes mirklis. Man teic, ka tagadne – tas, ko psihologi sauc par specious present13 – ilgst no pāris sekundēm līdz sīksīkai sekundes daļiņai: tāds, lūk, ir Visuma vēstures ilgums. Pareizāk sakot, nekādas vēstures nav, tāpat kā nav nekādas “cilvēka dzīves”, pat ne vienas nakts; ir tikai tas brīdis, kuru dzīvojam, nevis iedomātais šo brīžu kopums. Universs kā visu notikumu kopsumma ir ne mazāk ideāls sakopojums kā visu to zirgu kopums, kurus Šekspīrs redzēja sapnī – vienu, daudzus, nevienu? – laikā no 1592. līdz 1594. gadam. Un vēl: ja laiks pastāv tikai cilvēka apziņā, kā tas var būt kopīgs tūkstošiem – vai kaut diviem dažādiem cilvēkiem?

Iepriekšējās rindkopās izklāstītie apsvērumi, kurus sarausta un smagnējus dara piesauktie piemēri, var likties visai sarežģīti. Lūkošu pateikt to tiešāk. Iedomāsimies dzīvi, kas ir pilna ar atkārtojumiem – piemēram, manējo. Ik reizi, kad eju garām Rekoletas kapsētai, es atceros, ka tajā guļ mans tēvs, mani vecvecāki un vecvecvecāki un tajā gulēšu arī es; pēc tam atceros, ka esmu to atcerējies jau neskaitāmas reizes; es nevaru staigāt pa naksnīgi tukšo priekšpilsētu, nedomājot par to, ka nakts, līdzīgi atmiņai, dzēš liekās detaļas un tieši tādēļ ir mums tīkama; nevaru ļauties skumjām par zaudētu mīlestību vai draudzību, neatminot, ka pazaudēt var tikai to, kā tev nekad nav bijis; ik reizi, kad šķērsoju kādu ielu krustojumu Buenosairesas dienvidu rajonā, es iedomājos par jums, Helēna; ik reizi, kad vējš atnes līdz manīm eikaliptu smaržu, iedomājos par Adrogē, savas bērnības kvartālu; ik reizi, kad atceros Hērakleita 91. fragmentu – “Vienā upē divreiz iekāpt nevar” –, apbrīnoju viņa atjautīgo dialektiku, jo vieglums, ar kādu pieņemam šīs frāzes pirmo nozīmi (“Upe ir cita”), slepus uzspiež mums otro (“Es esmu cits”), modinot ilūziju, ka paši esam to izdomājuši; ik reizi, kad dzirdu kādu ģermanofilu uzbrūkam jidišam, pie sevis nodomāju, ka jidišs, galu galā, ir vācu valodas dialekts, kuru tikai vieglītēm skārusi Svētā Gara valodas ietekme. Šīs tautoloģijas (un citas, kuras paturu pie sevis) ir visa mana dzīve. Protams, tās atkārtojas katru reizi mazliet citādi, ar citiem akcentiem, gaisa temperatūru, ar citādu gaismu vai vispārējo pašsajūtu. Taču man ir aizdomas, ka šo ārējo apstākļu variāciju skaits nav bezgalīgs: varam pieņemt, ka cilvēks (vai divi cilvēki, kuri nepazīst viens otru, bet kuros darbojas tas pats process) savā prātā piedzīvo divus identiskus mirkļus. Tiklīdz pieņemam šādu varbūtību, rodas jautājums: vai šie identiskie brīži nav viens un tas pats brīdis? Vai ar to, ka atkārtojas viens ķēdes posms, nepietiek, lai pārrautu un nojauktu visu laika rindu? Vai tie, kuri kaislīgi atdodas vienai Šekspīra vārsmai, nav pavisam tiešā nozīmē Šekspīrs?

Man joprojām nav skaidra šeit izklāstītās sistēmas ētika. Nezinu, vai tāda vispār ir. Mišnas traktāta Sanhedrins ceturtās nodaļas piektajā paragrāfā teikts: no Dieva taisnības viedokļa tas, kurš nogalina vienu cilvēku, sagrauj visu pasauli. Ja daudzuma nav, tad tas, kurš iznīcina visu cilvēci, nav vairāk vainīgs kā pirmatnējais un vientuļais Kains (tāds ir īstenticīgais uzskats) un nav arī pārāks sava graujošā nodarījuma mēroga ziņā (tas jau saskan ar maģiju). Tā to saprotu arī es. Skaļās cilvēces katastrofas – ugunsgrēki, kari, epidēmijas – ir viena vienīga sāpe, kuru iluzori pavairo daudzum daudzi spoguļi. Tā domāja arī Bernards Šovs (Guide to Socialism, 86): “Nav pasaulē lielāku ciešanu par tām, ko vari izciest tu. Ja mirsti no bada, tu būsi izcietis visas bada mokas, kādas vien pasaulē bijušas un vēl būs. Ja kopā ar tevi mirst desmit tūkstoši citu, viņu līdzdalība tavā liktenī nepastiprinās tavu salkumu desmit tūkstoš reižu, nedz paildzinās tavu agoniju desmit tūkstoš reižu. Neļauj sevi apvārdot baisajai cilvēka ciešanu summai; šādas summas nav. Ne nabadzība, ne sāpes nav saskaitāmas.” (Sk. arī  K. S. Lūisa The Problem of Pain, VII.)

Lukrēcijs (De rerum natura, I, 830) piedēvē Anaksagoram mācību, ka zelts sastāv no zelta daļiņām, uguns no dzirkstelēm, kauls no neredzami sīkiem kauliņiem. Džosaja Roiss,14 droši vien sv. Augustīna ietekmē, domā, ka laiks sastāv no laika un “katrs tagad, kurā kaut kas notiek, ir vēl sīkāku mirkļu rinda” (The World and the Individual, II, 139). Viņa tēze ir savietojama ar šajā darbā izteikto domu.

 

 II

 

Jebkura valoda var pastāvēt tikai laikā; tā nav piemērota, lai runātu par mūžīgo, pārlaicīgo. Tiem, kuri manai iepriekšējai domu gaitai ir sekojuši ar nepatiku, varbūt ies pie sirds kāds 1928. gadā uzrakstīts teksts. Jau esmu to pieminējis, tas ir stāsts ar nosaukumu Nāves sajūta.

“Vēlos pierakstīt, ko pieredzēju pirms pāris naktīm: vispār jau tīro sīkumu, pārāk gaistošu un ekstātisku, lai to sauktu par piedzīvojumu, un pārāk iracionālu un sentimentālu, lai sauktu par domu. Runa ir par kādu ainu un tai atbilstošo vārdu – vārdu, ko es jau iepriekš biju izteicis, bet nekad pa īstam nebiju piedzīvojis. Tad nu pāreju pie paša notikuma atstāsta ar visām laika un vietas nejaušībām, kas to izraisīja.

To atceros šādi. Vakarā pirms aprakstītās nakts es atrados Barakasā15 – pilsētas rajonā, kur parasti neiegriežos; tās attālums no vietām, pa kurām klejoju pēc tam, piešķīra šai dienai īpatnēju pieskaņu. Nekāda mērķa šai naktij man nebija; laiks bija rēns, un pēc vakariņām es izgāju laukā pastaigāties, lai pie reizes arī ko atcerētos. Es negribēju doties pa noteiktu maršrutu; man šķita labāk būt atvērtam maksimāli plašai iespējamību gammai, lai jau priekšlaikus nenogurdinātu sevi ar liekām gaidām. Es gāju uz labu laimi, cik nu tas vispār ir iespējams; atmetis visus aizspriedumus, ja neskaita vēlmi izvairīties no platām ielām un avēnijām, es ļāvos nejaušības tumšajam vilinājumam. Tomēr kāds jau pazīstams gravitācijas spēks mani aizvilka uz rajoniem, kuru vārdus es gribu atcerēties vienmēr un kuri manā sirdī modina godbijības jūtas. Šādi apzīmēt es gribu ne tik daudz to pilsētas rajonu, kur pagāja mana bērnība, cik tās tuvīno, arvien vēl noslēpumaino apkaimi – apkaimi, ko esmu pārpārēm iepazinis no stāstiem, bet visai maz īstenībā, apkaimi, kas man bija ģeogrāfiski tuva un vienlaikus mitoloģiska. Šīs nomaļās ielas, gandrīz tikpat neiepazītas kā mūsu mājas aizbērtie pamati vai mūsu ķermeņa neredzamais skelets, man nozīmē visa zināmā un pazīstamā pretstatu, mugurpusi. Kājas mani aiznesa līdz kādam ielas stūrim. Ieelpoju nakti, izbaudīdams rāmu atelpu no domām. Nogurumā manas acis uztvēra apkārtni vienkāršoti, lai gan nekā sarežģīta tur tāpat nebija. Pats fakts, ka tā bija tipiska, vērta to dīvaini nereālu. Ielas malās rindojās zemas mājas un, lai arī pirmais iespaids bija nabadzība, tajā noteikti jautās arī kaut kas gaišs un priecīgs. Dziļa nabadzība rokrokā ar neparastu skaistumu. Nevienā logā ielas pusē nedega gaisma; tumsā virs mūra sētas rēgojās vīģes koks; nojumītes virs ieejas durvīm – augstākas nekā sienu izstieptās līnijas – likās veidotas no tās pašas bezgalīgās matērijas, no kā darināta nakts. Gājēju ietvi veidoja ieslīps uzbērums ielas malā, bet pati iela bija no pirmatnējā māla, vēl neiekarotās Amerikas māla. Gabalu tālāk šī šaurā ieliņa, pa pusei saplūdusi ar pampu, aprāvās kaut kur pie Maldonado upītes. Gaiši sārtā kleķa sēta, kas pacēlās virs neskaidrās un juceklīgās zemes, likās ne tik daudz blāvojam mēness gaismā, cik starojam pati ar savu gaismu. Nav pasaulē labāka vārda maigumam kā šis sārtums.

Es stāvēju un lūkojos šajā vienkāršībā. Un nodomāju, droši vien skaļi: “Tieši tāpat kā toreiz…” Atmiņās atgriezos tajā dienā pirms trīsdesmit gadiem, kas citās zemēs neliktos nekāds ilgais laiks, bet šajā ātri mainīgajā pasaules daļā jau ir senatne. Varbūt dziedāja putns, un es sajutu pret viņu mīļumu, tikpat maziņu kā šis putniņš; taču visdrīzāk šajā reibinošajā klusumā nebija citas skaņas kā pārlaicīgā sienāžu sisināšana. Banālā doma “tagad esmu tūkstoš astoņsimt tādā un tādā gadā” pārstāja būt aptuveni vārdi un pārtapa realitātē. Es jutos miris, jutos kā abstrakts pasaules uztvērējs; es sajutu nenosakāmas bailes, piesūcinātas ar zinātni, kas ir metafizikas augstākā skaidrība. Man ne uz brīdi nešķita, ka būtu aizpeldējis augšup pa šķietamo Laika upi, nē; drīzāk jutos, it kā es būtu piedzīvojis iztēlei neaizsniedzamā vārda “mūžība” netveramo vai neesošo nozīmi. Tikai vēlāk spēju noformulēt šo sajūtu vārdos.

Tagad es to uzticu papīram šādi: viss šis faktu kopums, kāds tas man toreiz atklājās – rēnā nakts, liegi starojošā sēta, laucinieciskā sausserža smarža, pirmatnējais māls –, nav vienkārši identisks tam, kuru piedzīvoju uz tā paša ielas stūra pirms tik daudziem gadiem; tas ir tieši tas pats bez jebkādām līdzībām vai atkārtojumiem. Laiks, ja vien spējam sajust šo tāpatību, ir ilūzija: pietiek, ja viens šķietamās vakardienas brīdis nav atšķirams un atdalāms no viena šķietamās šodienas brīža, lai laiks pārvērstos pīšļos.

Ir skaidrs, ka šādu cilvēcisku brīžu skaits nav bezgalīgs. Paši vienkāršākie – fizisku ciešanu un fiziskas baudas brīži, pirmsmiega brīži, kāda skaņdarba klausīšanās, lielas intensitātes vai dziļa atslābuma brīži – ir vēl bezpersoniskāki. No šejienes mans secinājums: dzīve ir pārāk nabadzīga, lai nebūtu arī mūžīga. Taču mēs īsti pat nevaram būt pārliecināti par savu nabadzību, jo laika noliegumam sajūtu līmenī pretojas prāts, kura būtība, šķiet, nav atdalāma no secīguma priekšstata. Un tā šī pusapjaustā ideja paliek vien kā emocionāls atgadījums iz dzīves, bet patiesais ekstāzes brīdis un, iespējams, mūžības sajūta, ko tajā naktī man bija ļauts piedzīvot, tiek ne bez svārstīšanās un šaubām uzticēta šai papīra lapai.”

 

B

 

No daudzajām mācībām, kuras glabā filozofijas vēsture, ideālisms droši vien ir vissenākā un izplatītākā. Šī atziņa pieder Kārlailam (Novalis, 1829); nepretendējot uz pilnu bezgalīgā saraksta aptveršanu, viņa piesauktajiem filozofiem būtu jāpievieno arī platoniķi, kuri par vienīgo realitāti atzīst pirmtēlus (Noriss, Jūda Abrabanels, Gemists, Plotīns), teologi, kuriem viss, kas nav dievišķs, ir nejaušības noteikts (Malbranšs, Johans Ekharts), monisti, kuri universu pārvērš par neobligātu Absolūta adjektīvu (Bradlijs, Hēgelis, Parmenids)… Ideālisms ir tikpat sens kā cilvēka metafiziskie meklējumi: tā spilgtākais apoloģēts Džordžs Bērklijs uzplauka 18. gadsimtā; pretēji tam, ko apgalvo Šopenhauers (Die Welt als Wille und Vorstellung, II, 1), viņa galvenais nopelns ir nevis šīs mācības intuitīvā nojausma, bet tās pamatošanai izmantotās argumentācijas izstrāde. Bērklijs vērsa šos argumentus pret matērijas jēdzienu; Hjūms tos izmantoja prāta iedabas aplūkošanai; es tos piemērošu laika jēdzienam. Bet vispirms īsi atgādināšu dažus šīs dialektikas punktus.

Bērklijs noliedza matēriju. Tas, iegaumējiet, nenozīmē, ka viņš būtu noliedzis krāsas, smaržas, garšas, skaņas un taustes sajūtas; viņš noliedza tikai to, ka bez šiem uztvērumiem, kas veido ārējo pasauli, būtu sāpes, ko neviens nejūt, krāsas, ko neviens neredz, formas, kurām neviens nepieskaras. Viņš sprieda, ka piesaistīt uztvērumiem matēriju nozīmē piesaistīt pasaulei citu, prātam neaizsniedzamu un pilnīgi lieku pasauli. Bērklijs ticēja priekšstatu pasaulei, ko auž mūsu sajūtas, taču uzskatīja, ka materiālā pasaule (teiksim, Tolanda16 izpratnē) ir tās iluzors dubultnieks. Viņš rakstīja (Principles of Human Knowledge, 3): “Visi būs vienisprātis, ka nedz mūsu domas, nedz jūtas, nedz iztēles veidotās idejas ārpus prāta neeksistē. Un šķiet ne mazāk skaidrs tas [fakts], ka dažādās sajūtas jeb idejas, kas iespiestas sajušanā, lai kā tās būtu savienotas vai kombinētas (proti, lai kādus priekšmetus šīs idejas veidotu), nevar eksistēt citādi kā vien prātā, kurš tās uztver. [..] Es apgalvoju, ka galds, uz kā rakstu, eksistē – tas ir, es to redzu un sajūtu; un, ja es nebūtu savā kabinetā, man būtu jāsaka, ka tas eksistē, ar to domājot, ka tad, ja es atrastos savā kabinetā, es to varētu uztvert, vai ka īstenībā to patlaban uztver kāds cits gars. [..] Jo attiecībā uz apgalvojumu par nedomājošu lietu absolūtu eksistenci neatkarīgi no tā, vai tās uztver vai neuztver, man jāsaka, ka tas man liekas galīgi neizprotams. Šādu lietu esse ir percipi, un nav iespējams tām eksistēt ārpus prātiem jeb domājošām būtnēm, kas tās uztver.” Paragrāfā nr. 23 viņš, paredzēdams iebildumus, piebilst: “Tomēr, jūs iebildīsiet, nekas man nav vieglāk kā iedomāties, piemēram, kokus parkā vai grāmatas, kuras atrodas kabinetā, un blakus nav neviena, kurš tās uztvertu. Es atbildu: jūs to varat iedomāties, tas jums nesagādās nekādas grūtības, bet kas, lūdzu, tas ir vairāk nekā zināmu ideju, kuras jūs nosaucat par grāmatām un kokiem, izveidošana savā prātā, tai pašā laikā izvairoties izveidot ideju par kādu, kas tās varētu uztvert? Bet vai tad jūs pats neuztverat jeb nedomājat par tām visu laiku? Tātad tas neattiecas uz lietu – tas pierāda vienīgi to, ka jums piemīt spēja iztēloties idejas savā prātā, bet tas nepierāda to, ka jūs varat iztēloties, ka jūsu domāšanas objektiem iespējams pastāvēt ārpus prāta.” Citviet, paragrāfā nr. 6, viņš jau bija paziņojis: “Dažas patiesības ir tik pieejamas un skaidras cilvēka prātam, ka vajag tikai atvērt acis, lai tās ieraudzītu. Par tādu es uzskatu šo svarīgo patiesību, proti, ka viss debesu jums un pasaules ēka, vārdu sakot, visi ķermeņi, kas sastāda pasaules vareno celtni, nevar pastāvēt ārpus prāta, ka to esamība ir tikt uztvertiem vai apzinātiem, ka tātad, ja es tos patiesībā neuztveru jeb tie neeksistē manā vai kāda cita radīta gara prātā, tad vai nu tie neeksistē nemaz, vai eksistē kāda Mūžīgā Gara prātā”. (Bērklija dievs ir visuresošs vērotājs, kura uzdevums ir piešķirt pasaulei viengabalainu veselumu.)

Mācība, kuru tikko izklāstīju, ir tulkota nejēdzīgos veidos. Herberts Spensers domā to atspēkojis (Principles of Psychology, VIII, 6) ar šādu spriedumu: ja ārpus apziņas nekā cita nav, tad apziņai jābūt bezgalīgai laikā un telpā. Attiecībā uz laiku šis spriedums ir patiess, ja pieņemam, ka laiks ir kaut kas tāds, ko kāds uztver, bet kļūdains, ja uzskatām, ka laikam obligāti jāiekļauj bezgalīgs skaits gadsimtu; attiecībā uz telpu šis spriedums neiztur kritiku, ņemot vērā, ka Bērklijs vairākkārt noliedza absolūtas telpas eksistenci (Principles of Human Knowledge, 116; Siris, 266). Vēl nesaprotamāka ir kļūda, ko pieļauj Šopenhauers (Die Welt als Wille und Vorstellung”, II, 1), norādot, ka ideālistiem pasaule ir smadzeņu fenomens; Bērklijs jau bija rakstījis (Three Dialogues between Hylas and Philonous, II): “Tādēļ smadzenes, par kurām tu runā, eksistē tikai prātā, jo tās ir sajūtama lieta. Tagad es labprāt vēlētos uzzināt, vai tu domā, ka ir saprātīgi uzskatīt: viena ideja vai lieta, eksistēdama prātā, rada visas pārējās idejas? Un, ja tu tā domā, tad, lūdzu, kā tu izskaidrosi šīs primārās idejas jeb pašu smadzeņu izcelsmi?” Smadzenes patiesi ir daļa no ārējās pasaules ne mazākā mērā kā Centaura zvaigznājs.

Bērklijs noliedza, ka aiz sajūtu iespaidiem būtu kāds materiāls objekts, bet Deivids Hjūms – ka aiz to vai citu pārmaiņu uztvērumiem būtu kāds subjekts. Pirmais noliedza matēriju, otrs – garu; pirmais negribēja, lai iespaidu virknei mēs pievienotu metafizisko matērijas jēdzienu, otrs negribēja, lai prāta stāvokļiem pievienojam metafizisko “es” jēdzienu. Šāda Bērklija argumentu paplašināšana ir tik loģiska, ka viņš pats, kā atzīmē Aleksandrs Kampbels Freizers,17 jau bija to paredzējis un pat mēģinājis novērst ar kartēziskā ergo sum palīdzību. “Saskaņā ar tavu domāšanas veidu un, konsekventi sekojot taviem principiem, būtu jāizdara secinājums, ka tu esi plūstošu ideju sistēma, kuru nebalsta nekāda substance. Vārdi nav jālieto bez nozīmes. Un, tā kā garīgajā substancē nav vairāk nozīmes nekā materiālajā substancē, tā ir jānoraida tāpat kā pēdējā,” spriež Hilass, apsteidzot Hjūmu, trešajā un pēdējā no Bērklija Trīs sarunām starp Hilasu un Filonusu. Hjūms šo ideju apstiprina (Treatise of Human Nature, I, 4, 6): “Mēs esam dažādu uztvērumu kopums jeb kamols. Šie uztvērumi seko cits citam ar neiedomājamu ātrumu. [..] Prāts ir sava veida teātris, uz kura skatuves uztvērumi parādās, nozūd, atgriežas un sajaucas bezgalīgi daudzos veidos. [..] Bet lai šī metafora neved mūs maldināšanā. Tieši šie uztvērumi arī sastāda prātu, un mums nav ne mazākās nojēgas par vietu, kur šīs ainas norisinās, nedz arī no kādiem materiāliem šis teātris veidots.”

Ja pieņemam ideālistu argumentu, es pieļauju, ka ir iespējams – varbūt tas ir pat neizbēgami – spert soli tālāk. Bērklijam laiks ir “domu secība, kura plūst vienveidīga un kurā piedalās visas būtnes” (Principles of Human Knowledge, 98); Hjūmam tā ir “neatdalāmu mirkļu secība” (Treatise of Human Nature I, 2, 3). Taču, ja tiek atmesti matērija un gars, kuriem taču piemīt nepārtrauktība, un tiek atmesta arī telpa, tad es nezinu, ar kādām tiesībām mēs varam paturēt trešo nepārtrauktību – laiku. Matērija ārpus katra atsevišķā uztvēruma (reāla vai iedomāta) neeksistē; gars neeksistē ārpus katra atsevišķā prāta stāvokļa; tādā gadījumā arī laikam nevajadzētu eksistēt ārpus katra pašreizējā momenta. Ņemsim kādu pavisam vienkāršu momentu: teiksim, Džuandzi sapni (Herberts Alens Džailss, Chuang Tzu, 1889). Pirms kādiem divdesmit četriem gadsimtiem Džuandzi sapņoja, ka ir tauriņš, un pamodies nezināja, vai ir cilvēks, kurš bija sapņojis, ka ir tauriņš, vai tauriņš, kurš tagad sapņo, ka ir cilvēks. Aplūkosim nevis pamošanās brīdi, bet pašu sapni vai vienu atsevišķu šī sapņa momentu. “Sapņoju, ka esmu tauriņš, kas lidinās gaisā un neko nezina par Džuandzi,” teikts senajā tekstā. Mēs nekad neuzzināsim, vai Džuandzi sapnī redzēja dārzu, virs kura viņš it kā lidinājās, vai nekustīgu dzeltenu trijstūri, kas, protams, bija viņš pats, bet ir skaidrs, ka šis attēls bija subjektīvs, lai arī viņam to piespēlēja atmiņa. Psihofiziskā paralēlisma doktrīna apgalvos, ka šim attēlam vajadzēja atbilst kādai izmaiņai sapņotāja nervu sistēmā; saskaņā ar Bērkliju, tajā brīdī gan Džuandzi ķermenis, gan tumšā istaba, kurā viņš sapņoja, pastāvēja tikai kā uztvērums Dieva prātā. Hjūms šo situāciju novienkāršo vēl vairāk. Saskaņā ar viņa mācību, Džuandzi gars tajā mirklī neeksistēja; eksistēja tikai sapņa krāsas un pārliecība, ka viņš ir tauriņš. Viņš eksistēja tikai kā īslaicīgs “dažādu uztvērumu kopums jeb kamols”, kas četrus gadsimtus pirms Kristus piedzimšanas bija Džuandzi prāts; citiem vārdiem, viņš eksistēja kā aritmētisks lielums n bezgalīgā laika rindā starp n – 1 un n + 1. Ideālismam nav citas realitātes kā prāta procesi; no šī viedokļa pievienot tauriņam, kas parādās uztverē, objektīvu tauriņu ir lieka dubultošana; tikpat nejēdzīgi ir pievienot prāta procesiem kaut kādu “es”. Ideālisms uzskata, ka var runāt tikai par sapņošanu, par uztveršanu, bet ne par sapņotāju vai pat sapni; tas uzskata, ka runāt par objektiem un subjektiem nozīmē ieslīgt kroplīgā mitoloģijā. Bet, ja katrs prāta stāvoklis ir pašpietiekams, ja piesaistīt to kādiem konkrētiem apstākļiem vai subjektam ir tukša un veltīga niekošanās, tad ar kādām tiesībām mēs to vēlāk piesaistām kaut kādai vietai laikā? Džuandzi sapņoja, ka ir tauriņš, un šī sapņa laikā viņš bija nevis Džuandzi, bet gan tauriņš. Ja atmetam telpu un subjektu, kā mēs varam šos sapņošanas brīžus savienot ar pamošanās brīdi un feodālo laikmetu Ķīnas vēsturē? Es nerunāju par to, ka mēs nekad neuzzināsim, pat ne aptuveni, kādā datumā šis sapnis notika; gribu tikai norādīt, ka šī notikuma – jebkura notikuma – hronoloģiska datēšana pašam notikumam ir sveša, ārēja. Ķīnā Džuandzi sapnis ir kļuvis par folkloru; iedomāsimies, ka kāds no viņa neskaitāmajiem lasītājiem sapņo, ka ir tauriņš, bet pēc tam – ka ir Džuandzi. Iedomāsimies, ka šis sapnis visnotaļ iespējamas sagadīšanās dēļ visos sīkumos atkārto skolotāja sapni. Pieņemot šādas sakritības iespējamību, ir jājautā: vai šie pilnībā sakritīgie brīži nav viens un tas pats brīdis? Vai ar to, ka atkārtojas viens ķēdes posms, nepietiek, lai pārrautu un nojauktu visu pasaules vēsturi, lai pierādītu, ka nekādas vēstures nav?

Laika noliegums faktiski ietver divus noliegumus: pirmkārt, tas noliedz mirkļu secīgumu vienā laika rindā un, otrkārt, mirkļu vienlaicīgumu divās dažādās rindās. Patiesi, ja katrs mirklis ir absolūts, tad visas to attiecības ir reducējamas uz apziņu, ka šādas attiecības pastāv. Viens stāvoklis notiek pirms cita, ja tas ir iepriekšējs apziņā; stāvoklis G ir vienlaicīgs ar stāvokli H, ja tas tāds ir apziņā. Pretēji tam, ko apgalvo Šopenhauers18 savā pamatpatiesību tabulā (Die Welt als Wulle und Vorstellung, II, 4), katrs laika nogrieznis nepiepilda visu telpu – laiks nav visuresošs. (Protams, šādā refleksijas līmenī telpa jau vairs nepastāv vispār.)

Meinongs19 savā sapratnes teorijā atzīst, ka sapratne var attiekties arī uz iztēles objektiem – piemēram, ceturto dimensiju vai Kondiljaka jūtošo statuju, vai Lotces hipotētisko dzīvnieku,20 vai kvadrātsakni no –1. Ja mani apsvērumi ir pamatoti, tad šai miglainajai sfērai pieskaitāma arī matērija, “es”, ārējā pasaule, vispārējā vēsture un ikviena cilvēka dzīve.

Bet frāze “laika noliegums” ir arī daudznozīmīga. Tā var attiekties uz Platona un Boēcija mūžību, bet var attiekties arī uz Seksta Empīriķa dilemmām. Pēdējais (Adversus mathematicos, XI, 197) noliedz pagātni, kas jau ir pagājusi, un nākotni, kuras vēl nav, un apstrīd, ka tagadne būtu dalāma vai nedalāma. Tā nav nedalāma, jo tādā gadījumā tai nebūtu ne sākuma, kas to saistītu ar pagātni, ne beigu, kas to saistītu ar nākotni, un pat ne vidus, jo nevar būt vidus tam, kam nav ne sākuma, ne beigu. Tā nav arī dalāma, jo tādā gadījumā tā sastāvētu no vienas daļas, kas ir bijusi, un otras, kuras vēl nav. Ergo, tagadne neeksistē, bet, tā kā neeksistē arī pagātne un nākotne, tad laika kā tāda nav. F. H. Bradlijs21 šo rēbusu atklāj no jauna un uzlabo. Viņš atzīmē (Appearance and Reality, IV): ja tagad ir sadalāms citos tagad, tad tagadne ir ne mazāk salikta kā pats laiks, bet, ja tagad nav sadalāms, tad laiks ir tikai attiecības starp kaut ko, kas pastāv ārpus laika. Šādi spriedumi, kā redzams, noliedz daļas, lai tūliņ pēc tam noliegtu veselumu; es noraidu veselumu, lai celtu godā katru no daļām. Ar Bērklija un Hjūma dialektikas starpniecību esmu beidzot nonācis līdz Šopenhauera domai: “Gribas fenomena forma [..] ir tikai tagadne, bet ne pagātne vai nākotne; pēdējie pastāv tikai kā jēdzieni, kā saprāta principiem pakļautās apziņas važas. Neviens nekad nav dzīvojis pagātnē, un neviens nekad nedzīvos nākotnē; jebkuras dzīves forma ir tikai un vienīgi tagadne, tā ir īpašums, ko tai neviens nevar atņemt. [..] Laiks ir kā nebeidzami rotējošs aplis: lejupejošā aploce ir pagātne, augšupejošā – nākotne; apļa augšā ir nedalāms punkts, kas pieskaras tangentei un ir tagadne. Nekustīgs kā pati tangente, šis punkts iezīmē saskares vietu objektam, kura forma ir laiks, ar subjektu, kuram nav formas, jo tas nepieder izzināmajam, bet ir izziņas priekšnosacījums” (Die Welt als Wille und Vorstellung, I, 54). 5. gadsimta budistu traktāts Visuddhimagga (Attīrīšanās ceļš) apgalvo to pašu, izmantojot to pašu tēlu: “Strikti runājot, cilvēka dzīve ilgst tikām, kamēr ilgst doma. Tāpat kā ratu ritenis griežoties pieskaras zemei tikai vienā punktā, arī dzīve ilgst ne vairāk par domu” (Radhakrišmans, Indian Philosophy, I, 373). Citos budistu tekstos teikts, ka pasaule iet bojā un atdzimst 650 miljonu reižu dienā un ikviens cilvēks ir ilūzija, kuru nepaguruši auž pulks atsevišķu un zibensātrumā cits citu nomainošu cilvēku. “Pagātnē cilvēks dzīvoja,” teikts Attīrīšanās ceļā, “bet viņš nedzīvo, nedz arī dzīvos; nākotnē viņš nedzīvoja, nedzīvo, bet dzīvos; tagadnē viņš dzīvo, bet nedzīvoja un nedzīvos” (citētais darbs, I, 407). Šo spriedumu varam salīdzināt ar Plūtarha atziņu (De E apud Delphos, 18): “Vakardienas cilvēks ir miris šodienas cilvēkā, tāpat kā šodienējais mirs rītdienas cilvēkā.”

 

And yet, and yet… Noliegt laika ilgstamību, noliegt “es”, noliegt astronomisko Visumu – šāda noliegšana piesedz acīmredzamu izmisumu un piedāvā slēptu mierinājumu. Mūsu liktenis (atšķirībā no Svedenborga elles un tibetiešu mitoloģijas elles) ir biedējošs nevis tāpēc, ka būtu nereāls; tas ir biedējošs sava neatgriezeniskuma un nolemtības dēļ. Laiks ir viela, no kuras esmu veidots. Laiks ir upe, kas mani nes, bet šī upe esmu es pats; tas ir tīģeris, kas mani plosa, bet tīģeris esmu es pats; tas ir uguns, kas mani dedzina, bet uguns esmu es pats. Pasaule, par nožēlu, ir reāla; es, par nožēlu, esmu Borhess.

 

Freund, es ist auch genung. Im Fall du mehr willst lesen,
So geh un werde selbst, die Schrift un selbst das Wesen.22

(Angeluss Silēziuss, Cherubinicher Wandersmann, VI, 263, 1675.)

  1. Pirms es biju, nebija laika, pēc manis tā nebūs vairs.
    Reizē ar mani tas dzimst, reizē ar mani tas mirst.  (atpakaļ uz rakstu)
  2. Tomass Hakslijs (1825–1895) – angļu biologs, dedzīgs Darvina evolūcijas teorijas aizstāvis. Normans Kemps Smits (1872–1958) – skotu filozofs, Kanta tulkotājs un vairāku Hjūma filozofijai veltītu darbu autors.  (atpakaļ uz rakstu)
  3. Argentīniešu dzejnieks un filozofs, Borhesa vectēva brālis.  (atpakaļ uz rakstu)
  4. Nav neviena apcerējuma par budismu, kurā netiktu pieminēta Milindapanha, 2. gadsimtā tapis apoloģētisks darbs, kas sacerēts kā saruna starp Baktrianas ķēniņu Menandru un mūku Nāgasenu. Nāgasena spriež: līdzīgi kā valdnieka kaujas rati nav ne riteņi, ne kulba, ne asis, ne groži, ne iejūgs, tāpat arī cilvēks nav ne matērija, ne forma, ne iespaidi, ne domas, ne instinkti, ne apziņa. Viņš nav ne šo daļu kopums, nedz arī pastāv atrauti no tām… Pēc asiem strīdiem, kas ilgst daudzas dienas, Menandrs (Milinda) kļūst par budistu. Angliski Milindapanhu tulkojis Raiss Deivids (Oksforda, 1890–1894). (Autora piez.)   (atpakaļ uz rakstu)
  5. “Eksistēt” ir “tikt uztvertam” (latīņu val.)   (atpakaļ uz rakstu)
  6. Bērklija darbu fragmenti šeit un tālāk citēti Zaigas Ikeres tulkojumā (Bērklijs Dž. Traktāts par cilvēka izziņas principiem. Trīs sarunas starp Hilasu un Filonusu. Rīga: Zvaigzne, 1989).  (atpakaļ uz rakstu)
  7. Trīs sarunas starp Hilasu un Filonusu (2. saruna).  (atpakaļ uz rakstu)
  8. Gustavs Spillers (1864–1940) – ungāru izcelsmes angļu autors, rakstījis par ētikas un socioloģijas jautājumiem.  (atpakaļ uz rakstu)
  9. Atsauce uz Īzaka Ņūtona darbu Dabas filozofijas matemātiskie principi (Philosophiæ Naturalis Principia Mathematica, 1687).  (atpakaļ uz rakstu)
  10. Lasītāja ērtības labad esmu izvēlējies brīdi starp diviem sapņiem – literāru, nevis vēsturisku brīdi. Ja kāds tajā saskata kļūdu, viņš var tā vietā likt citu piemēru – ja vēlas, no savas dzīves. (Autora piez.)   (atpakaļ uz rakstu)
  11. Pulkvedis Manuels Isidoro Suaress (1799–1846) bija Borhesa mātes vecaistēvs.  (atpakaļ uz rakstu)
  12. Domāts angļu rakstnieks Tomass de Kvinsijs (1785–1859) un viņa kritika par Gētes romānu Vilhelma Meistara mācekļa gadi (1795–1796).  (atpakaļ uz rakstu)
  13. Nojēgumu “šķietamā tagadne” ieviesa E. R. Klejs (īstajā vārdā Roberts Kellijs) darbā Alternatīva (1882) un tālāk attīstīja Viljams Džeimss darbā Psiholoģijas principi (1893): “Visa iespējamā laika paraugs un prototips ir šķietamais laiks, tas ir, ilgstamības mirklis, kuru mēs sajūtam nepastarpināti un nedalīti.”  (atpakaļ uz rakstu)
  14. Džosaja Roiss (1855–1916) – amerikāņu filozofs ideālists.  (atpakaļ uz rakstu)
  15. Rajons Buenosairesas dienvidaustrumu daļā.  (atpakaļ uz rakstu)
  16. Džons Tolands (1670–1722), īru filozofs racionālists.  (atpakaļ uz rakstu)
  17. Aleksandrs Kampbels Freizers (1819–1914) – skotu teologs un filozofs, Bērklija biogrāfijas autors (1881).  (atpakaļ uz rakstu)
  18. Un pirms viņa – Ņūtons, kurš paziņoja: “Katra telpas daļiņa ir mūžīga, katrs ilgstamības nedalāmais brīdis ir visur” (Principia, III, 42). (Autora piez.)   (atpakaļ uz rakstu)
  19. Aleksiuss Meinongs (1853–1920) – austriešu filozofs un psihologs. Borhess šeit acīmredzot domā viņa Gegenstandstheorie jeb objektu teoriju – sava veida ontoloģisku pasaules aprakstu, kurā viņš ievieš un sistemātiski aplūko ne tikai reālus, bet arī neesošus objektus.  (atpakaļ uz rakstu)
  20. Franču filozofs Etjēns Bono de Kondiljaks (1714–1780) darbā Traktāts par sajūtām (1754) aplūko hipotētisku cilvēka statuju, kas apveltīta ar dvēseli, bet nekad nav izjutusi nevienu sajūtu iespaidu.  Savukārt vācu filozofs Hermans Lotce (1817–1881) darbā Medicīniskā psiholoģija jeb dvēseles psiholoģija (1852) aplūko hipotētisku dzīvnieku, uz kura ķermeņa virsmas ir tikai viens jutīgs punkts.  (atpakaļ uz rakstu)
  21. Frānsiss Herberts Bradlijs (1846–1924) – britu filozofs ideālists.  (atpakaļ uz rakstu)
  22. Ar to nu diezgan, draugs. Ja vēl ko gribi lasīt,
    Tad pārvērties par rakstiem pats, kam visu prasīt. (Jura Boiko atdz.)   (atpakaļ uz rakstu)