kritika

— Nepārprast un nejaukt kategorijas

Raimonds Ķirķis

07/09/2021

Kad visapkārt kūsā jaunā sirsnība, vienkāršība un grēksūdze, Kuks izvēlas nevis izlietot valodu kā līdzekli, bet gan apgūt kā mērķi.

 

Par Edvarda Kuka dzejoļu krājumu Vadi (Neputns, 2021)

 

Edvards Kuks, dažviet arī E. F. Kuks, dzimis 1997. gadā un, līdzīgi citiem vienaudžiem savus pirmos dzejoļus publikai sniedza ap 2015. gadu. Ap to pašu laiku, kad daži panki un dzejnieki ieņēma kādu garāžu Tallinas ielas pagalmā un nosauca to par 10. bunkuru. Šo rindu autors, kā arī Kuks un bariņš citu vēl lielākoties vidusskolēnu tajā laiku pa laikam pulcējās, lai palasītu dzejoļus. Jau tobrīd bija redzams, ka Kuku nenomoka visas pasaules sāpes un grandiozās pusaudziskās ciešanas, kuru krāsas sabiezē līdz ar izdzerto dvuļu daudzumu. Nē, Kuks jau laicīgi rādījās rafinēts un apzinīgs, un šādu dzejas koptēlu viņš ir iznesis arī līdz savai pirmajai grāmatai, kaut pavisam agrīnos tekstus tajā lasīt nevaram.

Kā ierasts, debijas mēdz pārlieku intertekstualizēt, savelkot jaunā dzejnieka rakstības īpašības ar citu dzejnieku iepriekšējiem valodas un stila stiķiem un knifiem. Bet, pretēji daļai citu jauno autoru, Kukam tiktu nodarīts pāri, atraujot viņu no ietekmju areāla. Šajā ziņā Kuks ir unikāls ar to, ka jauns dzejnieks savā radošajā darbā ir iekļāvis mājienus ne tikai uz to pieredzi, ko viņš guvis kā lasītājs, bet arī kā diezgan ražīgs atdzejotājs. Te runa, protams, par plašajām un tehniski sarežģītajām mūsdienu amerikāņu atdzejas kopām, kuras Kuks publicējis pēdējo gadu laikā žurnālā Punctum. Izvairoties no pavisam tuvu līdzību meklēšanas, ir acīmredzams, ka šādā ziņā viņš ir savdabīgi līdzīgs latviešu tā sauktajiem dekadentiem un arī vēlāk kreisajiem modernistiem, kas itin aktīvi lūkojās uz austrumiem un rietumiem pēc tā, kas norisinās tur un tagad, nevis meklēja sarunu partnerus starp jau mirušajiem. Un no šī izriet, manuprāt, būtiskākā Kuka poētikas īpatnība.

Kuks ir viens no retajiem mūsdienu (latviešu) dzejniekiem, kas nevis stāsta, bet rāda. Ja ir svarīgi izteikties par draudzību, mīlestību, fizisku vai attālinātu tuvību, viņš to nevis  secīgi izklāstīs, apkabinot šiem motīviem piedienīgos un ierastos tēlus ar izjustiem tropiem, bet gan sameistaros valodas ķekaru, kas it kā aplinkus parāda, ko nozīmē būt attiecīgā afekta ietekmē. Kad visapkārt kūsā jaunā sirsnība, vienkāršība un grēksūdze, Kuks izvēlas nevis izlietot valodu kā līdzekli, bet gan apgūt kā mērķi. Tikpat labi rinda “Kur dodas cilvēks, kuru kopā satur nevis mugurkauls, bet ķekars?” (23. lpp.) būtu jautājama, ja vārdu “cilvēks” mēs aizstātu ar “Kuka dzejoļi”. Tālab var iebilst Ivara Šteinberga norādījumiem, ka “vietām Kuka tēlainība draud kļūt pārāk komplicēta, pārāk neikdienišķa, it kā autors pārcenstos, krāmēdams vienu tropu virsū otram. Šāda metaforika, protams, joprojām ir oriģināla, bet sausais atlikums diemžēl ir lieki apgrūtināta uztveramība.”1 Respektīvi, Šteinberga iebildums lielā mērā ceļas no tiem apstākļiem, pie kādiem latviešu lasītājs kādu laiku jau ir radināts: skaidra valoda = skaidra doma, skaidra tēlainība = augstākais meistarības apliecinājums, kamēr drošticamus pierādījumus skaidras valodas kā tādas īstenošanai tik viegli nemaz nevaram uziet.  Vai drīzāk: neskaidrība un aptuvenība a priori nav un nevar būt estētiskas kategorijas, bet gan pakārtotas mākslinieciskajai iecerei un vērtējamas, izejot no tās.

Šī drīzāk radikālākajam modernismam (vai postmodernismam, ja domājam par L=A=N=G=U=A=G=E dzejas īpatnībām un to klātbūtni Vados) raksturīgā īpašība Kuka gadījumā, iespējams, izriet no tiem apstākļiem, kuros veidojas mūsdienu jaunākā paaudze: tā ir atturīga pret vietēja mēroga, nacionāliem un cita veida naratīviem, bet pagaidām nav vēl uzgājusi piederību tādai vērtību sistēmai, kas spētu ģenerēt vēstījošu saturu. Tā vietā veidojas īpatnējs hibrīds starp “mazo cilvēku” un viņa nepastarpināto piesaisti globālai kopienai. Un tas nav raksturīgi tikai Kukam vien – lai pārlasām šādā aspektā Laura Veipa vai Lotes Vilmas Vītiņas debijas krājumus.

Tomēr, pretēji šim apstāklim, tikpat kā visi Kuka dzejoļi ir par piederību vai tās meklējumiem. Šeit zīmīgs ir Vados, iespējams, ikdienišķākais dzejolis Kā mīļa un zināma roka… (32. lpp.), kurā astoņu blakusatskaņām izgreznotu kvartu garumā ir tēlota mūsdienīga pusaudžu pirmās mīlestības pieredze. Tajā līdztekus svētajai atskārtai “šis cilvēks man nepieder” parādās cita netipiska īpašība t. s. jaunības mīlas dzejoļiem. Proti, tas ir ne tikai aprauts kaisles kliedziens, bet plašāks cilvēku attiecību likumsakarību tēlojums. Arī citi dzejoļi (5., 15., 30., 31., 36. lpp.), kas tā vai citādi veltīti cilvēciskai tuvībai vai atstatumam, ir tie, kas parāda: emocionāls saturs ir atklājams arī bez pavisam tieši emocionāliem izteiksmes līdzekļiem.

Tiesa, lielāko krājuma daļu veido teksti, kuru tiešais ierosmes avots drīzāk ir pati valoda un jebkas cits, kas stāv aiz tās. Visticamāk, ka šie darbi būs izprotami vien retai iesaistītai personai. Piemēram, trīsdaļīgais cikls Gada pēdējā saruna pamatā sastāv no dažādām nozīmju pārnesēm, kas panāktas ar lakoniskiem sintakses samežģījumiem, vai dzejoļi ššš (10. lpp.), TEV PAR GODU… (16. lpp.), pieskāriens logotips (20. lpp.) jau strādā ar vēl sīkākām valodas vienībām. Tomēr, skatot krājumu kā veselumu, proporcijas starp dažādiem rakstības veidiem neizveidojas tik samērīgās, kā varētu vēlēties. Atsevišķi krājuma dzejoļi nav gana pilnasinīgi, lai tie sekmīgi ietilpinātos jau tā plānajā grāmatā. Tāpēc īpaši svarīga būtu to saskaņošana, kas ne visur ir īstenojusies par labu pašiem dzejoļiem. Lai arī zināmas grūtības lasītājam var rasties, piņķerējot vaļā Kuka Vadus, tā ir grāmata, kas liek cerēt uz daudzslāņainu latviešu dzeju turpmāk.

  1. Šteinbergs I. Sapīties vados. Domuzīme. 2021. Nr. 4. 52. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)