intervijas

— Māksla ir vizuāla filozofija

Joana Varša

14/09/2021

Planetārais patriotisms ir vienīgā mūsdienās jēdzīgā patriotisma forma. Mums jāsaprot sava piederība un atbildība visplašākajā mērogā.

Šogad Survival Kit mākslas festivāla koncepcija ir noenkurota trijos jēdzienos: izdzīvošana, atmiņa un novecošana. Uz tiem kuratores Joana Varša un Ovula Durmusoglu piedāvā vairākas skatījuma iespējas. Viena no tām – saprast novecošanu nevis kā negatīvas pārmaiņas, kas saistās ar zaudējumu un dzīves kvalitātes pasliktināšanos, bet kā pozitīvu procesu, kura laikā tiek uzkrātas zināšanas un pieredze. Novecošana kā briedums, kas ļauj citām acīm paraudzīties uz dzīves izvēlēm vai atcerēšanās formām. Šis cits skatiens var būt gan kritisks un aicināt apšaubīt iepriekš pieņemtos stāstījumus, gan būt ziņkārīgs, atvērts un pieņemošs, mudinot novērtēt un veidot attiecības ar to, kas pirms tam licies mazāk svarīgs vai pat nevērtīgs. Izvēle festivālā aptvert Rīgas memoriālos muzejus ir viens šādas pārvērtēšanas piemērs, veidojot ciešu laikmetīgās mākslas dialogu ar Latvijas kultūras vēsturi un atmiņu institūcijām. Mūsu saruna ar Polijā dzimušo un šobrīd Berlīnē strādājošo festivāla kuratori Joanu Varšu notiek Krišjāņa Barona muzejā, aiz sienas skanot Annas Salmanes instalācijas tapšanas trokšņiem. 

Jana Kukaine

 

Viena no festivāla tēmām ir novecošana. Jaunības kulta dēļ vecums mūsu sabiedrībā tiek uztverts kā cilvēka vērtības mazināšanās indikators. 1970. gadā iznākušajā darbā Vecums filozofe Simona de Bovuāra vecumu nodēvē par sabiedrības slepenībā turēto kaunu. Savukārt vecuma dzimtes aspekts – sievietes un vīrieši taču noveco atšķirīgi – šo tēmu padara aktuālu feminisma teoriju kontekstā. Tomēr novecošanai nav jābūt tikai negatīvam procesam. Kuri vecuma aspekti izcelti festivālā? 

Pandēmija ir ļāvusi skaidrāk apjaust, ka paaudzes ir savā starpā saistītas. Daudzi šajā laikā ir gan satuvinājušies, gan atsvešinājušies no saviem vecākiem un vecvecākiem. Pirms vakcīnām reakcija uz vīrusu bija materializējusies savdabīgā solidaritātes formā, kas izpaudās kā apzināti izvēlēta prombūtne, nesatikšanās ar senioriem. Tas radīja daudzus jautājumus. Mums ar Ovulu vecuma metafora ir atskaites punkts, lai festivālā runātu par izdzīvošanu dažādos kontekstos: par neizbēgamo cilvēka kā sugas izmiršanu un klimata pārmaiņām, Eiropas sabiedrības dramatisko novecošanu, par bēgļiem, vecuma biopolitiku, slimībām un nespēju. Savukārt, raugoties no antikapitālisma un feminisma viedokļa, vecumu var saprast kā nepārtrauktu izaugsmi un harmonisku sarežģītību, nevis zaudējumu. Šāda vecuma izpratne pretojas kapitālisma loģikai, saskaņā ar kuru tev jāsaglabā produktivitāte, citādi tu kļūsti sabiedrībai nevajadzīgs.

 

Jūs esat arī viena no redaktorēm grāmatai Sarkanā mīlestība. Aleksandras Kolonatajas lasāmgrāmata (Red Love. A Reader on Alexandra Kollontai), kas iznākusi 2020. gadā. Ja pirms kāda laika šķita, ka sociālisma feminisma mantojums ir morāli un intelektuāli novecojis, tad šobrīd interese par to atdzimst. Vai Aleksandra Kolontaja varētu būt viena no postsociālisma feminisma vecmāmiņām, pie kuras mēs atgriežamies pēc ilgas prombūtnes?

Mēs, kas esam izauguši Austrumeiropā, ilgu laikam esam dzīvojuši intelektuālā paradigmā, kuras centrs ir Rietumi. Esam pieraduši uzskatīt, ka progress nāk no Rietumiem, un mūs ir vajājusi mazvērtības sajūta. Bija vajadzīgi gadi, lai saprastu, ka tā tas nav un ka daudzi sasniegumi ir notikuši arī šajā Eiropas daļā, pat agrāk nekā Rietumos. Feminisms tam ir labs piemērs. Piemēram, savulaik feministes no Zviedrijas uztvēra komunistisko Krieviju kā paraugu. Ir saglabājušies pieraksti, kas dokumentē viņu ceļojumu uz Sanktpēterburgu 1920. gadā, lai satiktu Kolontaju. Grāmatā Sarkanā mīlestība ir šī ceļojuma apraksta fragmenti, un grāmatu var lejuplādēt Konstfack mājaslapā. Aborta tiesības pirmo reizi nostiprinātas tieši Austrumeiropā 1920. gadā, pateicoties Kolontajas pūliņiem, kura tobrīd Krievijā ieņēma Tautas labklājības komisāra amatu. Otra valsts pasaulē bija Meksika, un trešā – Polija. Tas ir ironiski, jo šobrīd Polijā sieviešu reproduktīvās tiesības kļuvušas par labējas politiskās propagandas instrumentu. Es pati nāku no Polijas, un man tajā noskatīties ir sirdi plosoši. 

 

Šī gada pavasarī igauņu feministes rīkoja pasākumu sēriju, kas bija veltīts Kolontajas mantojuma pārskatīšanai. Tas iekļaujas aktuālajā tendencē, kas pastāv tostarp postsociālisma feminisma ietvaros un kuras mērķis ir pētīt sociālismu kā alternatīvu kapitālismam, lai arī pēc dažu teorētiķu domām kapitālisms iezīmē vēstures galu. Kuras postsociālisma feminisma idejas ir tuvas jums? 

Mūsdienu politiskās un kultūras situācijā viss Kolontajas atstātais mantojums man šķiet aktuāls. Piemēram, viņas 1926. gadā publicētā Seksuāli emancipētas komunistes autobiogrāfija, kurā  Kolontaja izvirza mīlestības jēdzienu kā centrālo principu, lai organizētu attiecības – sieviešu, vīriešu, bērnu, dzīvnieku… Viņa piedāvā risinājumu, lai pārvarētu sociālo toksiskumu, ko rada pārprastais patriotisms, nacionālisms un mačo lepnums. Šovasar esmu piedalījusies Pride Parade Kosovā, kas lika man pārdomāt lepnuma un vīrietības jēdzienus. Tu vari lepoties ar tiesībām būt brīvam, pašnoteikties, iekārot, vienkārši būt atzītam. Šī ir priecīgā lepnuma forma, ko esmu atradusi LGBTQ+ kopienās. Taču pastāv arī cits lepnums – īpašniecisks, tāds, kas tiecas pakļaut un kontrolēt. Diemžēl šī toksiskā lepnuma forma sastopama daudz biežāk. 

 

Ko tieši Kolontaja saprot ar mīlestību?

Mīlestības un spārnotā erosa idejas parādās daudzos Kolontajas darbos, taču viņas mīlestības izpratne atšķiras no kapitālismā pieņemtās –  kā individuālas jūtas pret vienu cilvēku. Drīzāk viņai tas ir kopīgs resurss, kas ietekmē visu sabiedrību, mīlestība kā kopīpašums, kā kopīgs labums, kas ļauj veidot labākas attiecības starp dažādiem sabiedrības locekļiem. Mīlestība, pēc Kolontajas domām, palīdz attīrīt sabiedrību no pārāk augsta testosterona līmeņa. Protams, Kolontaja nelieto tieši šādu jēdzienu, bet ir svarīgi saprast, kā viņas piedāvātais skatījums spēj sekmēt dekolonizāciju un māca domāt ne-vardarbīgā veidā. Par spīti aktuālajām idejām, Kolontaja mūsdienās ir aizmirsta. Tam ir vismaz divi iemesli. Nereti viņu salīdzina ar Rozu Luksemburgu, un šis salīdzinājums ir pamatots – viņas ir dzimušas ar viena gada starpību, abas studējušas Cīrihē, kas toreiz bija vienīgā vieta Eiropā, kur sievietes varēja iegūt izglītību. Taču, ja Luksemburga uzskatīja, ka sociālistiskā revolūcija atrisinās arī tā saukto sieviešu jautājumu, Kolontaja tam nepiekrita. No mūsdienu viedokļa raugoties, Kolontajas uzskati bija daudz feministiskāki. Otrs aizmiršanas iemesls ir saistība ar Staļina režīmu, kura laikā viņa bija PSRS sūtne Zviedrijā. Viņa atgriezās Maskavā 1945. gadā. Atšķirībā no daudziem Kolontajas cīņubiedriem Staļins viņu nenoslepkavoja. Varbūt tāpēc, ka viņa bija sieviete?

 

Vēl viens Kolontajas aizmiršanas iemesls izriet no pārliecības, ka pēc Padomju Savienības sabrukšanas ir “jāaizmirst” pagātne, lai veidotu jaunu dzīvi, kas būvēta pēc Rietumu standartiem. No vienas puses, virkne pētījumu, kas veltīti postsociālisma un postkoloniālajam feminismam, jau ir aprakstījuši postsociālisma valstu nekritisko mīlestību pret Rietumiem. No otras puses, šo mīlestību nereti motivē mazākā ļaunuma izvēle – vai nu Eiropa, vai mūsu “austrumu kaimiņš”.  

Eirocentrisms ir interesants vārds. Mēs lietojam arī tādu jēdzienu kā eirocentriskais koloniālais draivs (drive). Vairāki domātāji, tostarp igauņu pētniece Margareta Tali piedāvā dekolonizēt eirocentrismu. Vai tas ietver Austrumeiropu? Parasti ne, taču, no koloniālās mentalitātes raugoties, vēlme būt privātīpašnieciskam un piesavināties otru ir klātesoša arī Austrumeiropā. Reģiona valstis ir bijušas kolonizācijas upuri, tikušas pakļautas dažādu lielvaru interesēm, taču arī pašas izrādījušas vēlmi kolonizēt kādu. Latvijai bija kolonijas 17. gadsimtā. Lai arī uz salīdzinoši īsu brīdi, tomēr tas liecina, ka kolonizējošā mentalitāte Latvijai nav sveša. Protams, okupācijas un kolonizācijas mehānismi nav identiski, taču starp tiem var saskatīt daudzas līdzības. Mums kā šī reģiona kultūras veidotājiem jāsanāk kopā un jāsāk par šīm tēmām sarunāties. Piemēri nav vienmēr jāmeklē Rietumos, mums pašiem netrūkst piemēru no savām kultūrām. 

 

Vēl viena postsociālisma stāvokļa iezīme ir skeptiskā attieksme pret politisko mākslu, kas ir padomju mantojuma daļa.  Šāds skatījums sastopams arī mūsdienās. Piemēram, pērn kāds mākslas kritiķis recenzijā par Survival Kit rakstīja, ka māksliniekam jātaisa māksla, nevis politika, un politiski aktīva māksla ir naiva un nenopietna. Jūs esat strādājusi gan Austrumeiropā, gan Rietumos – vai esat saskārusies ar šādu noraidošu attieksmi? 

Iespējams, ka pēc 1989. gada mākslas pasaulē tiešām valdīja uzskats, ka brīvība nozīmē brīvību no politikas, no dzimuma u. tml. Bet man šķiet, ka šobrīd esam citā attīstības posmā. Vismaz tajā mākslas pasaulē, kurā strādāju un kurai gribētu piederēt, māksla ir daļa no sabiedrības. Tas nav kaut kas abstrakts un ar ikdienas dzīvi nesaistīts. Protams, pastāv slavenais jautājums, vai māksla ir politiski efektīva? Uzskatu, ka mākslas efektivitāte nav acumirklīga, taču tā spēj radīt sniega bumbas efektu. Māksla ir vizuāla filozofija. Tā ļauj izteikt noteiktas lietas, sniegt jaunu kontekstu, motivēt un radīt sarežģītas emocijas, kuras politika ikdienas izpratnē izraisīt nespēj. Iemesls, kāpēc es vispār nodarbojas ar mākslu, ir man vēlēšanās būt daļai no sabiedrības un veidot tajā notiekošās diskusijas. 

 

Pēc kāda principa jūs izvēlējāties māksliniekus šī gada Survival Kit festivālam?

Daži mākslinieki atklāti runā par saviem nodomiem radīt sociāli aktīvu mākslu, citi izvēlas smalkākas, aizplīvurotas tehnikas. Daudz ko nosaka nianses un spēja šīs nianses uztvert. Šī gada galvenā tēma – novecošana – arī ir politiska. Piemēram, fakts, ka Polija ir noskaņota pret bēgļiem, nozīmē, ka pēc 30 gadiem lielākā daļa Polijas iedzīvotāju būs vecāki par 60 gadiem. Ja valsts vēlas būt dzīva, ir jālaiž iekšā cilvēki un jāļauj tiem kļūt par sabiedrības daļu. Protams, māksla nav partija, un, ja kāds mākslinieks pārstāv no mana redzējuma atšķirīgu perspektīvu, man kā kuratorei ir svarīgi turpināt būt ziņkārīgai un izdomas bagātai. Mūsu tikšanās ar festivāla māksliniekiem notika Zoom, un šajā vidē pilnībā izprast savstarpējo attiecību veidojošās ķīmiskās reakcijas nav iespējams – uz labu vai ļaunu! Mēs piedāvājām māksliniekiem muzejus un viņu izvēlē notika ļoti organiski. Nevienu ar varu nemēģinājām sapārot. Piemēram, Ieva Epnere izvēlējās strādāt Upīša muzejā, kas sakrīt ar viņas pētniecisko interesi par Martu Rinku, Zaļās skolas radītāju. Upītis bija Martā Rinkā iemīlējies un veltījis viņai dzejoli. Šobrīd viņa muzejā glabājas apmeklētājiem nepieejams Rinkas arhīvs, kas pavēra brīnišķīgu iespēju Epnerei turpināt savu darbu. Protams, esam ļoti pateicīgi Laikmetīgajam mākslas centram par sniegto atbalstu pētniecībā. 

 

Vai memoriālie muzeji ir Austrumeiropas atmiņu institūciju iezīme? 

Domāju, ka jā. Krievijā tas ir vispopulārākais atcerēšanās formāts, piemēram, Sanktpēterburga ir pilna ar šādiem dzīvokļiem – Brodskim, Ahmatovai, Platonovam…. Šobrīd šie muzeji grimst aizmirstībā, dienā ir daži apmeklētāji. Tomēr tie sniedz labu mācību, kā veidot atmiņas. Tam nav jābūt piemineklim, plāksnei vai kādam atsevišķam objektam. Šajos muzejos tu ieraugi cilvēkus viņu ikdienā, ģimenēs. Tu redzi, ko viņi darīja, lai izdzīvotu, kādas bija viņu attiecības. Piemēram, par Barona sievas klātbūtni, kura bija analfabēte, šeit liecina viņas izšuvums. Šīs ir klusas un mierīgas vietas, intīmas savā ziņā. Memoriālajos muzejos es saskatu sociālisma atmiņu kultūras nospiedumu. 

 

Nākamo jautājumu es nevaru neuzdot. Visi festivālā ietvertie muzeji ir veltīti vīriešiem. Izņēmums ir Aspazija un Aleksandra Beļcova, kuras ietvertas pāros ar saviem dzīvesbiedriem. Šobrīd mums ir arvien mazāk ilūziju par to, ko nozīmē būt par slavenu vīru partnerēm. Un mēs redzam, ka atmiņa ir selektīva, ka tā ir balstīta seksismā. Kā jūs festivālā risināt “vīrieša ģēnija” problēmu?

Mēs to darām ļoti maigi. Nav iespējams novērst toksiskumu, to aizstājot ar cita veida toksiskumu. Abas ar Ovulu strādājam ar poļu teorētiķes Evas Majevskas ideju par vājo pretošanos, ko viņa attīsta šogad izdevniecības Verso publicētajā grāmatā Feministiskais antifašisms.1 Tajā Majevska skaidro, ka iespējami citi pretošanās veidi, kas neatkārto neoliberālā kapitālisma varoņu kultu. Festivāla kontekstā tas nozīmē, ka mēs cienām šos memoriālos dzīvokļus, bet vienlaicīgi ar laikmetīgās mākslas palīdzību gribam apšaubīt pieņēmumus, uz kuriem tie balstīti. 

 

Mākslas teorētiķe Andžela Dimitrakaki teikusi, ka feminismu vajā maiguma rēgs. Sievietes ir socializētas būt pieklājīgas un maigas, un arī savās cīņās viņas turpina tādas būt. Pēc Dimitrakaki domām, šī stratēģija ir mazefektīva, un, iespējams, sniedz skaidrojumu, kāpēc feminisms sasniedzis tik maz.

Es tam nepiekrītu. Koloniālā, maskulinizētā, uz agresīvu varu orientētā pieeja pasaulē jau radījusi tik daudz ļaunuma. Visas šīs runas par uzvarām un citu militāro vērtību apliecinājums. Un tas nenāk tikai no vīriešiem, arī sievietes to atbalsta. Protams, mums ir jācīnās, bet tas nenozīmē, ka mums ir jāatkārto sava ienaidnieka taktika. 

 

Vai tās nav bināras domāšanas lamatas, kur no vienas puses ir agresija un apspiešana, bet no otras – vāja un ne-vardarbīga pretošanās?

Kvīru teorija mums piedāvā atpazīt savas vērtības un tad veidot stratēģijas, kā tās nostiprināt. Tu vari būt gan ļoti spēcīgs, gan ļoti vājš.  Es ticu maiguma spēkam. Taču svarīgi izvēlēties pareizo mērogu, un jābūt ļoti uzstājīgam, ļoti nopietnam, neatlaidīgam. Varam atkal atcerēties Kolontaju – viņa strādāja dienu un nakti. Kolontaja bija apmeklējusi fabrikas, redzējusi, kādos drausmīgos apstākļos sievietēm jāstrādā, kā viņas burtiski mirst, un tas Kolontajai kļuva par izšķiroši svarīgu jautājumu. Viņa bija maiga, bet reizē smagi pie tā strādāja. Šādam cīnītājas tēlam es dodu priekšroku – viņai nav jāšauj uz citiem, bet viņa ir konsekventa un mērķtiecīga savā rīcībā. 

 

Vai varat minēt kādu vājās pretošanās piemēru festivālā?

Rozentāla muzejā ir Vorenam Ņesluhovskam veltīta ekspozīcija. Viņš piedzima 1946. gadā poļu strādnieku bēgļu nometnē Vācijā. Piecus gadus ģimene gaidīja atļauju doties uz ASV, tātad Vorens bija piedzimis bez mājām, bezpajumtnieks. Piecdesmit deviņu gadu vecumā viņš labprātīgi izvēlējās kļūt par bezpajumtnieku vēlreiz. Viņš pameta savu dzīvokli Ņujorkā un kļuva par mūžīgo viesi, nākamos trīspadsmit gadus līdz savai nāvei pavadot uz viesistabu dīvāniem. Taču viņš bija apburošs sarunas biedrs – saruna bija vienīgais, ko viņš varēja piedāvāt. Kaut gan reizēm saimnieki lūdza arī, lai viņš pieskata viņu kaķus. Vorena prakse bija fundamentāli antikapitālistiska, bet reizē ļoti maiga. Viņš atteicās no sociālā statusa, no orientācijas uz patērniecību, necentās būt efektīvs un produktīvs, nemeklēja darbu. Attīstoties kapitālismam, Vorena dzīve kļuva arvien sarežģītāka, un daži cilvēki uztvēra Vorenu kā parazītu. Ne visi spēja novērtēt, ko viņš spēj dod. Viņa izvēle būt par mūžīgo viesi izaicināja arī saimniekus. Citējot Deridā Viesmīlības teoriju, Vorens uzsvēra, ka starp saimniekiem un viesi vienmēr uzrodas trešais – spoks, kas veido jaunu attiecību dimensiju. Ap Vorenu bija izveidojies draugu loks, kas viņu atbalstīja. Reizēm Vorens apmeklēja mākslas biennāles, sekojot saviem saimniekiem. 

 

Tomēr Vorena antikapitālistiskais žests bija iespējams, jo citi cilvēki turpināja funkcionēt kapitālisma ietvaros un spēja viņam dod pajumti un ēdienu. 

Protams, viņš dzīvoja uz mūsu sistēmas rēķina. Viņām tā arī bija jādzīvo, lai varētu parādīt, ka iespējams iziet ārpus kapitālisma diktētajiem noteikumiem. Vorens nesludināja, ka tagad visiem jādara tāpat, viņš nebija misionārs. Es redzu viņa radniecību ar plānprātīgā vientieša tēlu (юродивый), kas pastāv krievu filozofijā, vai galma ākstu. Vorens bija kapitālisma āksts. Reiz viņš bija apmeties arī pie manis, viņa klātbūtne manā dzīvē bija terapeitiska. Šobrīd Rozentāla muzejā ir apskatāms fragments no lielākas viņam veltītās izstādes, ko savulaik rīkoju. Tā izpaužas mana mīlestības pret viņu. 

 

Festivāla formāts šogad paredz dažādu mākslinieku paaudžu mijiedarbību. Kāda ir šīs mijiedarbības pievienotā vērtība? 

Festivālā to atklāj vairāki mikro un makro stāstījumi. Piemēram, Ojāra Vācieša muzejā ir Kaspara Groševa un viņa mātes Ineses Groševas veidota instalācija, kurā ietverti viņas izšuvumi. Tie, starp citu, veido šī gada festivālā vizuālo identitāti. Protams, nedaudz naivie, tautiskā stila iedvesmotie izšuvumi ir diezgan tāli no mākslinieciskā stila, ko izvēlējies Kaspars, no tā, kā viņš strādā un konstruē savu maskulinitāti. Tomēr kopdarbā mēs redzam, kā saruna ar mammu ļauj Kasparam augt, kā Kaspars par viņu izrāda rūpes. Tāpat Ineses rokdarbi sasaucas ar Ojāra Vācieša hobiju – putnu vērošanu –, tādējādi ļaujot viņiem sarunāties arī šādā veidā. Mums ir jāmācās veidot attiecības vienam ar otru, jo esam savstarpēji atkarīgi. Šī atkarība pastāv globālā līmenī. Tāpēc mēs ar Ovulu ticam, ka planetārais patriotisms ir vienīgā mūsdienās jēdzīgā patriotisma forma. Mums jāsaprot sava piederība un atbildība visplašākajā mērogā. 

  1. https://www.versobooks.com/books/3820-feminist-antifascism  (atpakaļ uz rakstu)