literatūra

— Vai mušām ir sejas?

Elvīra Bloma

18/09/2021

Ja es paregulēju savu skatienu, siena attālinās vai pietuvinās, tad tā sāk grimt, tik mierinoši tukša, tik paredzama, taisnstūraina.

 

Viņam patīk šie dzejoļi:

Viņš saka, lai es noģērbjos, jo viņš grib
Skatīties uz mani un masturbēt
Es saku, ka labi, bet gribu pagūt līdz desmitiem
Uz veikalu, lai nopirktu viskiju
Tad nopērc arī zemesriekstu saldējumu, viņš saka
Jo viskijs ar saldējumu, vai ziniet

Labi, es nīgri attraucu, nopirkšu tev to saldējumu.

 

Šodien mani uztrauca šādi jautājumi:

1. Kā lai noliedz visu, izņemot sniegavīrus?
2. Kāpēc ķermenis atgādina smaržīgu trifeli?
3. Vai mušām ir sejas?
4. Kāpēc putni nemācās no kļūdām?
5. Kādēļ man tik ļoti gribas kaut ko saldu?
6. Kādēļ gruzīniem tik smuks alfabēts?
7. Kādēļ eksistē arī šādi pērtiķi? Lai uzbrucējs nomirtu no smiekliem?

 

8. Kas ir tas fellow poet, kam dzejnieks dāvina grāmatu, ko nesen nopirku Londonā?
9. Kāpēc es pateicu paldies vīrietim, kas palaida mani pa priekšu?
10. Kā sievietes mēdz sagaidīt vīrus atgriežamies no cietuma?
11. Kādēļ ķermenis atgādina žūstošu siena kaudzi?
12. Kā lai dzīvo tālāk? Nē, nekas slikts nenotika, vienkārši kā lai dzīvo tālāk?
13. Kāpēc Kazahstānā uzsprāga munīcijas noliktava?
14. No kā man šoreiz uzmetās pumpa?
15. Vai vēlme iztīrīt kāpņu telpu ir vecuma pazīme?
16. Ja es būtu bagāta mākslas darbu kolekcionāre, vai pirmais darbs, ko es iegādātos, būtu Brektes Ja tu šo lasi, tad pēc vienas minūtes tu mirsi?

 

Sienas:

Es kaut kur devos,
bet te nu es stāvu, it kā pieaudzis cilvēks,
kam vispār ir, ko darīt,
un blenžu sienā.
Šķiet, es to varētu darīt stundām, un tā es stāvu un domāju:
wtf, kādēļ es blenžu sienā, vai ar mani viss kārtībā?
Ja es paregulēju savu skatienu, siena attālinās vai pietuvinās, tad tā
sāk grimt, tik mierinoši tukša, tik paredzama, taisnstūraina.
Sienas var būt tikai tādas. Tas ir dziedinoši.
Bērnībā es griestu un sienu plaisas savienoju tā, lai veidotos attēli.
Pat ja nevarēju to izdarīt ar flomīti, es plaisas savienoju domās
un neveiklās līnijas pārtapa fantastiskos dzīvniekos vai augos,
dažkārt arī cilvēkiem līdzīgos radījumos ar trīs garām krūtīm.
Tām noteikti bija jābūt trim un tās bija asas kā zobeni, faktiski ar tām
varēja arī nogalināt.
Dažkārt es iztēlojos, ka tas notiek netīšām.
Es esmu no tiem, kas varētu iet uz galeriju, skatīties
viskailāko sienu un gūt katarsi.
Man patīk arī krūtis. Viskailākās krūtis
kaut kādā sniegotā laukā. Man šķiet, ka tad, kad cilvēks ir nosalis,
viņš ir viskailākais, bet tā nav.
Patiesībā cilvēks ir kails tad, kad tiek izsmiets.
Man tā vienmēr ir šķitis. “Būtu jauki, ja mums dzīvoklī
būtu viena kaila siena,” es teicu un vēl nodomāju, ka tā ir arī
pārticības zīme, jo reti kurš var atļauties atstāt tukšu
veselu sienu. Viņš neatbildēja, bet, tāpat kā es,
iegrima sienas kontemplācijā. Kas gan var būt vienojošāks par
kopīgu dīvainību. Es biju sajūsmā, bet viņš neizturēja.
Pagriezās un nozuda guļamistabā, klusi aizvērdams aiz sevis
durvis, it kā tā es nevarētu pamanīt, ka tās vispār tiek aizvērtas.
“Labi,” es pie sevis čukstēju, “varbūt tev uznāca miegs, varbūt tu gribi
mazliet pastrādāt un es tev traucēju, vai varbūt…” – un es pamanīju
drebelīgu plaisu tieši pie sienas un griestu robežas, pie pašas maliņas,
“varbūt tu aizgāji blenzt pats savā sienā, jo kolektīvi iegrimt vienā
un tajā pašā sienā ir neētiski.” Un es domās novilku līniju
gar trauslās, matam līdzīgās plaisas vēderu.

 

Randiņa noslēgumā viņa teica:

Atklāti sakot, neredzu iemeslu, kādēļ gan lai es gribētu šo vienas nakts sakaru, tas ir, ja vien, protams, tu man negrasies garantēt orgasmu, jo statistiska uzrāda, ka gadījuma sekss ir galvenokārt nekvalitatīvs, tas var būt slikts un pat drausmīgs, piemēram, tas var ilgt tikai trīsdesmit sekundes un, ja arī paveicas un trāpās kāds, kurš spēj sniegt ko vairāk, visticamāk, ka tas būs neveikli, jūs abi būsiet dzēruši, uztraukušies un noguruši no dzīves un nespēsiet pilnvērtīgi atslābt, tāpēc es tagad labprātāk došos mājās un kārtējo reizi izmēģināšu savu jauno vibratoru, tam ir pieci ātrumi, īpaši mīksts materiāls un jaunākās paaudzes tehnoloģija, pats galvenais, tam ir tas, kā tev nav, – divu gadu garantija, bet man vienmēr ir gribējies nonākt situācijā, kur es varu šo visu pateikt kādam pašapzinīgam stulbenim, kurš nez kādēļ nesaprot, ka es esmu tā, kas būtu viņu drāzusi, nevis otrādi, lūk, tagad, kad tas viss ir pateikts, es varu tevi te tā atstāt gribošu un tā es tevi, cerams, izdrāzīšu vēl vairāk.

 

Tajā dienā, kad mēs gandrīz izšķīrāmies:

Reiz bija tā, ka mēs sastrīdējāmies un es teicu – hei, bet varbūt mēs vienkārši nederam kopā. Un tu, man par lielu pārsteigumu, atbildēji, ka – jā, varbūt mēs tiešām nederam kopā. Jāatzīst, ka es mazlietiņ paliku uz pauzes. Nez kādēļ biju iedomājusies, ka tev mani vajag vairāk nekā man tevi. Izrādās, ka tie bija maldi. Izrādās, ka es mazlietiņ salūzu, kaut kas iekšā nokrakšķēja, un es tajā pašā brīdī pārstāju justies labi. Nekas vairs nebija kārtībā. Viss bija slikti. Pat vēl vairāk – likās, ka dzīve ir beigusies un es izjukšu, pārtapšu peļķē vai, vēl trakāk, spļāvienā. Viss izzudīs, viss sajuks. Neviens mani nemīlēs. Bet vai tas mani apturēja? Nē, vārds pa vārdam, mēs, protams, teicām viens otram šausmīgas lietas, tādas lietas, ko nevar paņemt atpakaļ, un, visbeidzot, mēs nonācām līdz tam, ka jāšķiras. Un tad es raudāju divas stundas bez apstājas, un tad es apēdu saldējumu un nedaudz nomierinājos, bet, tiklīdz saldējums beidzās, es raudāju ar jaunu sparu. Un tu staigāji apkārt tā, it kā manis nebūtu, un sazvanījies ar draugiem, un runāji par ikdienišķām lietām un prasīji viņiem, kā iet un kā iet brālim, un kā iet sievai. Un nodevi man sveicienus no viņiem. Un pārtraukumā starp sazvanīšanos teici, lai es rīt uzrakstu savai mammai, ka starp mums viss ir beidzies. Ak kungs, viss ir beidzies! Tobrīd skaidrs bija tikai viens – man vajadzēs ilgāku laiku, lai to aptvertu. Un tas bija neaptverami. Tāpēc es piegāju tev klāt, apskāvu un teicu – bet, hei, varbūt nešķiramies? Un tu teici – nu labi, nu bet tad nešķiramies. Un pēkšņi viss atkal bija normāli. Man parādījās vainas sajūta par vakara stundā apēsto saldējumu. Es uzsildīju tev zupu. Mēs braucām uz veikalu, pirkām liellopu gaļu, tomātus un saldētas pupiņas. Pa ceļam iebraucām nomazgāt mašīnu.

 

Es arī tā gribu rūkt:

Nez kādēļ nesen atcerējos – tīņu vecumā es kādu laiku dzīvoju pie onkuļa Sašas. Tolaik man nebija dzīvesvietas un tā nu es dzīvoju, kur nu mani ņēma pretī. Velns viņu zina, kā es vispār dzīvoju. Nu, lūk, bet bija arī tāda epizode ar Sašu. Viņš dažkārt dzēra, bet kopumā bija viens no retajiem, kas dažkārt ar mani aprunājās par man svarīgām lietām. Turklāt viņam tīri labi patika mani panku izlēcieni, pat grebene un pīrsingi, kas visus citus parasti atbaidīja. Reiz viņš man pat palīdzēja tikt galā ar policiju. Vēl man likās traki smieklīgi, ka, ja viņu kaut kas iejūsmināja, viņš rūca. Piemēram, ja viņš taisījās uz zveju, tad, krāmēdams savus copes pričendāļus, viņš ik pa laikam skaļi un tīksmi norūcās. Tajā rūcienā bija tik daudz neviltota prieka un enerģijas, ka nudien novēlu tā rūkt ikvienam. Vēl man patika, ka viņš centās nelamāties un tādēļ lamuvārdus aizstāja ar visādiem citiem smieklīgiem vārdiem. Piemēram, sievietes viņam bija “pudiņš” un, ja kaut kas nesanāca, tad varēja teikt “Johan Štraus”. Atkarībā no situācijas un intonācijas šis vārdu salikums varēja nozīmēt pilnīgi jebko. Diez vai Latvijā bija vēl kāds dzīvoklis, kur tik daudz un kaismīgi tika piesaukts leģendārais valšu meistars. Viņam bija vēl visādi izteicieni, bet es diemžēl esmu tos aizmirsusi. Apmēram pirms gada es nejauši satiku Sašu vilcienā. Viņš bija tikpat draudzīgs, bet šausmīgi nodzēries, nemaz vairs neizskatījās pēc sevis. Un tā tas viss kaut kur pagaist.

 

Ievērības cienīgi dzejoļu nosaukumi:

Zināms, ka nosaukums bieži vien ir grāmatas, dzejoļu krājuma, stāsta, dzejoļa grūtākā daļa. Dzintara Soduma dzejoļu nosaukumi pelna īpašu ievērību, turklāt tie paver ļoti daudz jaunu nosaukumu variāciju iespēju. Piemēram:

Romantisks rekviēms romantismam

Dekadentisks rekviēms dekadencei
Melanholisks rekviēms melanholijai
Popsīgs rekviēms popkultūrai
Reibinošs rekviēms alkoholismam
Aktīvs rekviēms veselībai
Spiedīgs rekviēms apstākļiem
Skaudīgs rekviēms skaudībai
Korpulents rekviēms resnumam
Mīksts rekviēms miegam
Sātīgs rekviēms pusdienām
Grūts rekviēms grūtniecībai
Slimīgs rekviēms gripai
Attīrošs rekviēms atturībai
Meditatīvs rekviēms budismam
Sērīgs rekviēms bērēm
Garš rekviēms upēm
Sīvs rekviēms šņabim
Sulīgs rekviēms sulai
Tārpains rekviēms līķim
Caurumains rekviēms zobiem
Evolucionējošs rekviēms evolūcijai
Dzīvespriecīgs rekviēms sajūsmai
Sunisks rekviēms kauliem
Atvilktnīgs rekviēms plauktiņiem
Bēdīgs rekviēms šitam sviestam, kas notiek apkārt
Uzcītīgs rekviēms izcilībai
Slinks rekviēms slinkumam
Mīlīgs rekviēms čūskām
Slidens rekviēms lubrikantiem
Adīts rekviēms džemperiem
Ievērojams rekviēms piemineklim
Uzbāzīgs rekviēms tam čalim, kas nesaprot mājienus
Rupjš rekviēms lamuvārdiem
Bļaģ rekviēms pohuismam
Latvisks rekviēms visai pārējai pasaulei
Auksts rekviēms ledusskapim
Ass rekviēms pipariem
Gaišs rekviēms strāvai

Un tā tālāk, bezgalīgi, mēs varam turpināt šo sarakstu, līdz atrasts precīzs nosaukums jaunam dzejolim.

 

***

man bija draugs kas neticēja nekam izņemot īsto mīlestību
viņš nemitīgi dzēra un ienīda sevi bet mīļoto aizrautīgi gaidīja

bet kad pieriebās gaidīt viņš gāja uz lielajiem kapiem
un brēca zemei skaustā

vai nav vienalga ka garāmgājēju skatieni mīca
miesu un kropļo to pēc savas līdzības
kamēr anonīmi mīlnieki turpat atļaujas piedot viens otram
neskaitāmas reizes dienā

vai nav vienalga ka netālu
goti raksta un tad apēd pirmsnāves zīmītes
un tad vēl sūdzas jo zeme neatveras zem tiem
kā pastkaste

vai nav vienalga ka turpat
kapenēs nakšņo bomži klusumā un tumsā
virina siltus ledusskapjus
murmina rupjus buramvārdus

vai nav vienalga ka
traktori reiz novāca kapakmeņus kā
bojātus zobus
buldozeru trīsas izmēdīja
mirušo glāstus it kā tie joprojām būtu svarīgi

lūk tur iebrucēji pieturās rija eklērus it kā rīt būtu jāmirst
lūk tur rindas pie kvasa mašīnas locījās kā pātagas
lūk tur bailes auga klusuma mēslojumā uz sienām kā ausis vai sēnes
lūk tur agonijā raustījās pat mēness
lūk tur mēs visi gandrīz mirām
arī tie kas vēl nebijām dzimuši

un tā katru dienu