literatūra

— Bezcerīgi kā dzīve Krievijā

Dmitrijs Kuzmins

22/10/2021

inteliģence bērē savus mirušos, raksta atklātās vēstules, gatavojas 2024. gada vēlēšanām

 

***

Pazīstams frizieris
izretināja čolku
reiveru stilā,
tu uzreiz sapīki,
ka šādam matu griezumam nav piemērota apģērba,
drēbju skapis pilns ar krekliem, bet nav ko vilkt uz darbu,
un sejas āda arī vairs nav atbilstoša
šādai frizūrai,
vispār iet uz darbu ar šādu pričeni ir stulbi,
ar šādu pričeni jātusē klubos,
bet mums jau par vēlu tusēt klubos,
mūs besī mudaki dīdžeji,
jaunatne, kas atdarina Araki un van Santa personāžus,
žēl visus, bet ko padarīsi,
daži nosprāgs no pārdozēšanas pamestos būvlaukumos, citi uzsāks biznesu,
neizglābt nevienu,
tikmēr mēs katru vakaru divatā mājās,
katrs dara savu,
brīžiem viens otru sirsnīgi uzlūkojot,
es apgūstu web dizaina pamatus,
tu kārto fotogrāfijas,
tev tur vēl gari mati,
varbūt tev taisnība, mazāk manāms
ādas sausums, grumbiņas, ēnas zem acīm,
taču tolaik bija atvaļinājums, tu tik agri necēlies,
jau pagājis pusgads, šķiet, ka vairāk,
jūk rēķins, laiks skrien tik ātri,
vēl vakar iepazināmies metro, bet kopā jau septīto gadu,
un ticība rītdienai, un parītdienai,
ja vien, protams, šī neķītrā valsts neuzlidos gaisā,
ja milicija nepiepisīsies par reģistrāciju,
ja kāpņu telpā dirnošie urlas melnās ādenēs
no greiziem skatieniem neķersies pie kaut kā trakāka,
bet āda zem acīm arī man draņķīga,
nu i velns to rāvis, ne tur tā laime,
līdz vasarai, ja gribēsi, ataudzēsi garus,
sekondhendā solās būt jauns pievedums,
parādiet man, teic profesors, laimīgu geju,
tas, teic profesors, vēl neiespējamāk par jautru līķi,
līķi nav mūsu lauciņš, bet tā – ko lai šim atbild?
a) lūk, mēs, nedapistais, skaties vērīgi!
b) parādiet mums kaut vienu laimīgu cilvēku.

 

EROTIC

Kamēr amerikāņu profesors,
kurš vēl deviņpadsmitgadīgs pārcēlies
                                  no Oktobra lauka uz Ņūdžersiju,
garlaicīgā balsī, nemitīgi krekšķinot,
no krievu-ebreju zvanītavas
lasa pavirši vai izsmalcināti
sarīmēto amerikāņu ikdienu,
es sapņoju
par tavu mazo locekli,
kā to pilnībā satvēris,
        tā, lai viegli smailā galviņa pieskartos balsenei,
varētu vēl ar izbāzto mēli
noglaust jauneklīgi gludo sēklinieku maisiņu.

 

***

M.

– Gribu, lai tu mani paņem uz galda.
Jau trīs reizes to sapnī redzēju:
tu stāvi, es guļu uz muguras.
– Saliec kājas ceļos un atbalsti man pret krūtīm:
vienlaikus sasildīšu tev pēdas.

 

***

Trīsdesmit tūkstoši absolventu,
ziņo Eho Moskvi,
pavadīja šo nakti pilsētas ielās.
Trīs vai četri
pulksten piecos zem loga
nesaderīgi skandēja: “Na huj, na huj!”
Nez, cik daudzi
domās atvadījās no savas pirmās mīlestības,
kā es pirms piecpadsmit gadiem?

 

***

Es iemācīju tev, ka otru piekrāpt
nav iespējams, jo cilvēkā mīt plašums,
un sirdī vietas gana diviem vai pat trim.
Jā, nodevības nav, bet vai tas nozīmē,
ka arī uzticības nav?
Viņš saka tev – tik viņam piederi.
Es nevaru tev pasacīt: tu mans,
es ļoti augstu novērtēju tavu brīvi.
Bet tu joprojām nemāki ij sevim piederēt.
Sīksīkas zvaigznītes
starp kailiem zariem, vadu kosmoss,
un nepabeigtais kvartāls tumšā diennakts laikā rādās
gandrīz kā pussagrauts.

 

***

Skats no 13. stāva:
zaļa zāle,
un birzīte tik spilgti dzeltena
kā kanārijputniņš
kā tava vējjaka,
vien galotnītes
viegli sārtojas.
Melns suns
met lokus starp bērziem.
Celtniecības darbi iepretim
tuvojas beigām.
Kaut ko metālisku
kas nav noderējis,
izmet dzelzs konteinerā.
Atskan
kravinieka piesmakušais tenorsignāls.
Kaut kur tuvumā
mobilais skandina
dūdu meldiņu.
Šausmās
atkāpjos no balkona durvīm.
Dzīve ir tik jauka
ka liekas –
māki lidot.

 

***

Skaista, formīga, nevienas
novecošanas pazīmes neskarta, stipri
iesmaržojusies ar dezodorantu, krietni
pillā, atspiedusies pret stenderi
pie mana numuriņa, velk aiz astes
sen kā izsmeltu intelektuālu sarunu,
nedaudz pinoties no reibuma un satraukuma,
aplaiza lūpas, svīst, beidzot neiztur
un bildusi “uzgaidi mirklīti”
smagnēji noskrien stāvu lejāk uz sieviešu tualeti.
Izmantodams iespēju, ātri nozūdu savā istabiņā,
ieslēdzos, novelku drēbes, ienirstu
zem raupjā kopmītnes pārsega
un uzreiz aizmiegu, vairs nedzirdot
vispirms žiglos, tad lēnos soļus gaitenī.
Nepiedos. Nekad nepiedos.

 

***

M.

Nākamā dienā
kad tauta jau bija ievēlējusi
savus pārstāvjus
parlamentam
sniga
sīkām slapjām pārslām
vēl stiprāk nekā televizorā
nešķirojot
kur draņķīgais asfalts
kur piesalušie dubļi
kur vēl zaļas zāles kušķīši

Komunālie dienesti
joprojām atradās komā
maršrutnieki stiga līda uz vēdera
vakara miglā dalot
niecīgus kā blokādes deva
blāvas gaismas stienīšus

Nakts klubs kurp taisījos
bija aizslēgts lai dezinficētu
vēlēšanu iecirkni
stāvu augstāk
pēc līdzpilsoņu masveida piedalīšanās
rūpīga dezinfekcija ir obligāta

Mēs palikām tukšā kafejnīcā
vieni visā zālē
pašā stūrī
miegaina viesmīle atnesa mums
nebaudāmu kā bērnudārzā kakao
bet tu necēli
galvu no mana pleca
un roku no mana gurna

Pavadījis viņu ar skatienu
tu teici:
Kad saproti
ka nevienam apkārt par tevi nav daļas –
vairs nebaidies
Nē mazo brāl
bailes gaist
kad esi drošs par savu taisnību

Mēs aizgājām krietni pāri pusnaktij
zvaigžņotās debesis virs mums
sedza
blīvs sniega plīvurs
bet to kas mūsos
saķērušies rokās
mēs nesām sevī

 

***

Vīrietim,
kuram nāk raudiens,
jāiet uz vannas istabu
mazgāt seju,
bet neslaukot,
lai nevar saprast
kas tek pa vaigiem.

 

***

A. L.

Un tak jau ņēma:
kursa mākslinieciskais vadītājs spieda roku,
faktūra ir, plastiskums ir,
mazliet vīrišķīgāku intonāciju –
bet to ātri pielabosim,
trešai kārtai vēl tikai dramatisku fragmentu.
Nu, negribi Čehovu – tā arī pasaki,
es tev piemeklētu, nu kaut vai Anuiju,
bet Rembo – saproti, tā nav drāma.
Turklāt šādā mežģīņkreklā…

 

***

šauj, čalīti!
patronu tev dahuja, es redzēju
nē, visiem nepietiks, taču žurkas ir viedas radības
ātri apjēgs, ka jāpiš prom
uz savlaicīgi ierīkotām Londonas vai Floridas alām

šauj, čalīti!
nav jēgas šiem izmest ieroci
vislabprātāk tie nogalina neapbruņotos
šķiet, tas vairs nav sports, bet māksla
nesaistošs prieks, augstākās kastas privilēģija

par sevi, par viņu
par saviem klasesbiedriem, kuri nespēj
būt ar jums nomodā visas piecas tiešraides stundas
par zēniem un meitenēm no Rjazaņas un Krasnojarskas
ar Dotu tīklā, kokčiku skārdenē un Lumen austiņās

nē, par mums nevajag
mums šeit ir savs karš, arjergarda kauja
piesedzam eksministru, kam līdzgaitnieki noteikuši
mājas arestu vienā no trim privātmājām vai
vienā no septiņpadsmit privātajiem zemesgabaliem, nekā personīga

inteliģence
bērē savus mirušos, raksta atklātās vēstules
gatavojas 2024. gada vēlēšanām
psc, kādas sēnalas, taču ir cerība, kamēr
čalītis šauj, kamēr vēl dzīvs un šauj

 

***

Вот ужо заебу вас в рот и в жопу.*
Katulls Sergeja Šervinska tulkojumā

Krievijas literārās sanāksmes dienā,
ko Prezidenta Administrācijas vārdā organizēja
slaveno rakstnieku – Puškina, Ļermontova, Tolstoja,
Dostojevska, Pasternaka, Šolohova un Solžeņicina pēcnācēji
(trīs no septiņiem pēcnācējiem izrādījās viltvārži:
atraitne, vedekla, trešā ceļa brālēna mazdēls,
ļoti pietrūka Gogoļa un Saltikova-Ščedrina pēcteču),
nodomāju:

jebal es mutē ij dirsā jūsu garīgumu,
jebal es mutē ij dirsā jūsu tradicionālās vērtības,
jebal es mutē ij dirsā jūsu krokodila asaras
par vislasošāko (un rakstniekus visslaktējošāko) valsti,
jebal es mutē ij dirsā jūsu “nopietnās bažas”
par oficiālo masu mediju diendienā maitātās tautas
“domas panīkumu un dvēseles tumsonību”,
jebal es mutē ij dirsā jūsu sekcijas un plenārsēdes,
jūsu komitejas un komisijas, banketus un furšetus,
jebal es mutē ij dirsā jūsu dzimtas lepnumu un godu,
Krilova zosis, kas derīgas vien cepetim.

Bet naktī pārnāca mans mīļotais zēniņš, kas sapņo par rakstīšanu,
taču katru vakaru krīt gultā no pārguruma
pēc divpadsmit stundu maiņas apavu veikalā,
un visu nakti un rītu es jāju viņu mutē un – ne dirsā,
bet pīzdā, transseksuāliem zēniem ir pīzdas,
skūpstīju viņa augumu – no kakla aizvien zemāk,
uzmanīgi apiedams pēc mastektomijas nesadzijušos krūtsgalus,
cieši apņēmis gurnus, iezīdos starpkājē,
lai viņš, raustoties nepanesamā baudā,
nesasistos pret galvgali,
skāvu spēkus zaudējušo kamoliņu,
aijāju un franciski čukstēju mīlas vārdus,
un vēlīnā novembra rītausmā, tikpat bezcerīgā kā dzīve Krievijā,
nodomāju:

nedrīkst jāt mutē un dirsā garīgumu,
nedrīkst jāt mutē un dirsā tradicionālās vērtības,
nedrīkst jāt mutē un dirsā gaidas un cerības, ko lolo
krievu inteliģence, kas grūstās rindā pie metāla detektora,
lai dejotu ķēniņam Hērodam,
un gaužas, ka dzīviem klasiķiem nav speccaurlaižu:
bāzt pimpi puvekļos nav higiēniski,
var saķert nelabu kaiti – smadzeņu patriotismu,
garīguma sifilisu, varas un dzimumorgānu patriarhātu,
nē, biedri pēcnācēji un citi tautieši nelieši,
ņemieties paši savā līķainajā vircā,
bet es pataupīšu pimpi saviem mīļiem,
mīļai mutei, mīļai pežai, mīļai dirsai –
higiēnas un mīlestības balinātiem dzīviem un tīriem.

Informācija Krievijas Federācijas izmeklēšanas iestādēm
un citām manas nelaimīgās valsts
institucionalizētās nelikumības struktūrām:
uz šo tekstu neattiecas
KF Administratīvo parkāpumu kodeksa 6.21 pants:
tas, lai gan traktē “netradicionālo seksuālo attiecību pievilcību”,
nav paredzēts izplatīšanai nepilngadīgo vidū.
Katram nepilngadīgajam, kam šis teksts patrāpīsies,
lasītais nekavējoties jāizmet no galvas:
priekšzīmīgo Krievijas Federācijas nepilngadīgo,
topošo priekšzīmīgo Krievijas Federācijas pilsoni,
topošo Krievijas Federācijas paraugrakstītāju,
topošo literāro pēcnācēju
lai uztrauc tikai priekšniecības pavēlošā mute,
un priekšniecības dirsa, ko laizīt,
bet pīzda, kas Krievijas Federāciju drīz pārklās,
Krievijas Federācijas mietpilsoni lai nepis.

 

* Vot izjāšu jūs mutē ij dirsā.

 

No krievu valodas atdzejojis Einārs Pelšs