literatūra

— Varbūt izrakt caurumu debesīs

Leonīds Aronzons

12/11/2021

Klīst pa debesīm tik jauki, balsī lasot Aronzonu!

Savulaik Leonīds Aronzons (1939–1970) tika uzskatīts par Josifa Brodska galveno poētisko sāncensi, taču 1970. gada oktobrī traģiski gāja bojā. Pasauli viņš redz kā brīnišķu templi, ko Radītājs reiz sacerējis un aizmirsis. Tālab dzeja ir lielā mērā eksaltēta, bet savdabīgi tēlaina (ne reliģiska, bet mistiska, kurai nav garlaicīgu konfesionālu tabu un soda, jo zaimošana nav iespējama):

Viss ir seja: seja – seja,
pīšļi – seja, vārdi – seja,
viss ir Radītāja seja.
Tikai pats Viņš ir bez sejas.

Pēdējos gados Aronzons tekstos ieviesa grafikas elementus. Viens no viņa slavenākajiem darbiem ir Tukšais sonets – tukšs lapas taisnstūris, ko no malām pa perimetru aptver vienlaidus uzrakstīts klasisks sonets. Tas ir sava veida Aronzona dzejas manifests: jebkura jaunrade ir tikai tuvinājums dievišķajam, ko nav iespējams attēlot. Ikviens, kurš mēģina to darīt, noķer vien tukšumu. To pauž arī dzejolis Pauzes.

Kāds kolēģis rakstīja par viņu: “Šis ir vienīgais manas paaudzes dzejnieks, kurš mīlēja savu sievu.” Tāpēc nobeigumā sievas, Ritas Aronzonas-Purišinskas, atmiņas: “L. A. nomira, kad viņam bija trīsdesmit viens. Ceļodams kādā ganu būdiņā viņš atrada medību bisi, izgāja ārā un nošāvās. Es nebiju līdzās, taču dzirdēju, kā tobrīd nodārdēja kalni, apdzisa mēness un ieraudājās draugi – viņa debesu eņģeļi. Un es, atrodoties simts kilometru attālumā, visu sapratu. Nāve bija viņa dzīves galvenais notikums. Tāpat kā dzeja, bērnība, Krievija un jūdaisms, mīlestība, draugi un jautrība. Viņa dzimtene bija paradīze, kas atradās kaut kur blakus nāvei. Lai gan visu mūžu viņš nodzīvoja Ļeņingradā. Divdesmit piecus gadus rakstīja dzejoļus, divpadsmit gadus mēs nodzīvojām kopā lielā mīlestībā un laimē. Viņš strādāja par krievu valodas, literatūras un vēstures skolotāju, kā arī par krāvēju, ziepju vārītāju, scenāristu un ģeologu. Viņa dzejoļi dzīves laikā nekad netika publicēti. Garastāvoklis bija draņķīgs. Taču es neesmu sastapusi nevienu, kas būtu jautrāks, asprātīgāks un valdzinošāks.”

Atdzejotājs

 

***

Ūdens plūst, bet templis stāv (kas neizbrīna),
tomēr arī ūdens neplūst vairs, bet stāv.
Man uz krūtīm piezemējas lidmašīna,
taču šādā gaismā redzamības nav.

1969. g. vasara

 

Dzejolis [KHA]

deklamējams dabā zem klajām debesīm:
daiļrunātājs vērš augšup skatienu un saka:

[KHA]

Klusēdams noiet dažus soļus un atkal:

[KHA!]
[KHA!]

1969

 

Mana pasaule

Tā līdzīga kā jums, kam sveša anaša:
kur logā – pūkains sniegs un peizāža,
gan svētlaimi, gan skumjas nesoša –
un tomēr īpaša.

1969

 

***

kādi jauki plenēri:
pakalni un ezeri,
krasti, ielejas un pļavas,
mana kailā Venera,
atrodas uz miesas tavas!

1969

 

Madrigāls Ritai

Nē, vienīgi ar eņģeļspalvu
es tevim rakstīt atļautos.

1969

 

***

Divus soļus aiz tevis jau aust.
Tu, lūk, brīnišķā ainavā stāvi.
Taču redzu, ka brīnišķā nav,
tikai priecīgi apkārt un blāvi.

Tikai rudens jau pinekļus rod –
jādzen dvēsles uz ēdenes pusi.
Tagad nomirt mums, Dieviņi, dod,
un dod, Dieviņi, aizmirsties klusi.

1970

 

***

Klīst pa debesīm tik jauki,
kāda daile! kas aiz tām?
Nebiju nekad vēl, raugi,
es tik skaists un kārdināms!

Apkārt – Jūnona bez drānām.
Miesa – viegla, mūžīga.
Blakām neesošām vārsmām –
Neesoša mūzika!

Klīst pa debesīm tik jauki,
Basam. Baudot mocionu.
Klīst pa debesīm tik jauki,
balsī lasot Aronzonu!

Pavasara rīts,
1968

 

“Sarunu pieraksti”

 I

    Vai es neesmu līdzīgs šim slapjajam dārzam zem laternas, kuru kāds nosviedis pie melnā žoga?
    Vai man vajadzētu aizmirst, ka zeme atrodas debesīs, bet debesis – mūsos?
    Un kurš parāpos zem līnijas, kas novilkta kā ēsma?
    Un kurš neslēpsies aiz sevis, ieraugot savu tuvāko?
                                         Es, – MĒS ATBILDAM.
    Jo vēlme nojūgties ir liela.
    Ieslēgts no iekšpuses, ieceļu sevi Dieva kārtā, lai intervētu To Kungu.
           Ir sāpīgi skatīties uz sievu: īsta Ofēlija, kad paņem pagājušā gadsimta arfu, cenšoties atskaņot neesošo.
           Varbūt izrakt caurumu debesīs.
           Baltajos baznīcu ugunskuros sakrīt no nakts izplūktie putni.
           Vai arī vientulības un vientulības divupē, aizdarot acis ar plaukstām, iztraucēt pūcēm miegu,
                                     šo tumsu pieņemot par nakti,
                                 iztramdot peli, bēgt ko kājas nes.
           Skandinot zvaniņiem kaklā, pļavā ganās meitenes.
           Kur nabago rudens ainavu uzstutējis vecajais lietutiņš, tur es meklēju plenēru nāvei.
           Un ēdu ezerūdeni, lai izgaršotu debesis.
           Bet kā lai pasargā tavu daiļumu no vientulības?

Savaldzināt var jebkuru,
turot vidē nošķirtā.
Savu pasakāmo turu
vientulības aizsprostā.

Aizsprostu kas vēro līksms,
saredz jaukus šķitumus:
šļakatas un varavīksnes,
gāžot ūdenskritumus.

           Lapotnes viņā krastā – nē! otrpus upei, tās lapotnē pamanīju ķirzaku:
           ai, kas par tikšanos! –
           Sofija Melvila
           Sofija Rita
           Sofija Mihnovs
           Sofija Gaļeckis
           Sofija Dante
           Sofija, Dievs Kungs!
           Svaru tukšie ezeri svēra pasaules un atradās līdzsvarā.

 

II

           (partita Nr. 6
            partita Nr. 6
            numur seši
            numurseši numurseši
            numursešinumursešinumurseši)
varbūt izrakt caurumu debesīs
            Atkārtoti un stingri: nav tas, nav tas, nav tas, nav tas
            Atkārtoti un stingri: tas, tas, tas, tas, tas, tas, tas, tas
            es mēms: vai tiešām viņš ––––– nav es?
            Šausminoties:
                                 skarbs likums – piedzimšana:
                                 nav viņa dzīve – mana!
           Viņa seja ir tāda, it kā pirmoreiz ūdeni dzertu.
           Ar viņa roku –
           vien retai daiļavai ir tāda! –
           es visu glāstīju kā sulainis, izkliedzot katra vārdu:
           glāstīju galvas: kāda meitas sirds galvu, sava, starp lappusēm sažuvuša, sena dzejoļa galvu, –
           drauga galvu, drauga galvu, drauga galvu.
                   Burtiski viss lika raudāt.
                   Šodien visu dienu staigāju ap vienu vārdu.
                   Šodien visu dienu staigāju ap vienu vārdu.
     Vairs nerunāja – deva viens otram vienus un tos pašus ziedus, dažreiz ņēma maskas ar vajadzīgo grimasi vai vienkārši norādīja uz vienu vai otru, lai neapgrūtinātu sevi ar mīmiku.
                  Var jau papļāpāt ko viedu,
                  bet kurš izraus ziedam ziedu?
         Un es sapratu, ka nedrīkst lasīt dzeju pie koka
         un koku pie dzejas,
         un koku pie dzejas,
         un koku pie dzejas.

 

IV

Zobens pret zobenu –-––-–––––– skaņa.
Koks pret koku –––––––– skaņa.
Klusums pret klusumu –––––––– skaņa.
Lūk, divi jaunekļi bārdneši.
Lūk, divi jaunekļi domneši.
Lūk, Dieva Tā Kunga humors ––––– slāpekļa oksīds!
Un es dzejā dalījos ar To savā priekā:
– Ne krūms manā priekšā, bet templis KRŪMAM SNIEGĀ,
un devos pa ielu kā virves dejotājs pa virvi,
un aizmirsu, ko aizmirsu,
un aizmirsu, ko aizmirsu.
                   Apkārt milzīgai zalupai
                   divi fallveidīgi sargi –
                   Mošejas jo raibais kupols
                   garā ainavā vīd bargi.
                   Melnais bruņinieks – Isákijs
                   ķiveri uz galvas mauktu,
                   dzird vien nopūtas un šalkas,
                   it kā magones te augtu.
Lūk, sanot spāre aizlaižas.
Ik lidojošais aizlaižas.
Un skanošais viss ieskanas.

 

V

Taurenis
(traktāts)

visaplīk                           taurenis                   lido
debesu                            taurenis                   lido
slavas                              taurenis                   lido
Mihnova                         taurenis                   lido
domājot kā                    taurenis                    lido
šalcot kā                         taurenis                    lido
līdzīgi                              taurenim                 lido
jāšus uz                           taureņa                    lido
fonā                                 taurenim                 lido
vēž spārnus kā              taurenis                   lido
DEBESĪS                        TAURENIS            SĒŽ

 

VI

Lai mani pamanītu, es pārtapu vienā laidā
par šo un par to,
bet kurš saredzēs cita sapni?
Izgāju sniegā un aptvēru to, ko cilvēkiem tikai pēc nāves rāda,
un mans smaids bija kādā citā smaidā:
                 KĀDAS DEBESIS! GAISMA KĀDA!

1969

 

Pauzes

хх хххххх
          хх
хххх      ххх
               х
    ххх
           ххххх
х
           хх
           ххх

1964

 

***

A. A. Ahmatovai

Jūs lasot, šķiet, ka upē skatos,
arvienu sūkstoties, ka mums
tik liela atšķirība gados
un nepagulēt man uz jums.

1966

 
***

Naktī tuvojas tilti cits citam, tik tumšs,
Ka ij dārzu, ij baznīcu kupoli – blāvi.
Cauri ainavām dodies uz gultu, jo tu
Manai dzīvei kā taurenis piesprausts uz nāvi.

1968

 

***

Siena nosēta ar rēnām
koku ēnām. (Daudzpunkte)
Naktī pamodos ar domu:
mūžs man dots, ko pasākt te?

Ielaists sapnī paradīzē –
neklātienē palidot,
naktī pamodos ar domu:
mūžs man dots, kā nodzīvot?

Lai gan garākas top naktis,
diennakts nekļūst garāka.
Naktī pamodos ar domu:
mūžs man dots, bet nafiga?

Mūžs man dots, bet nafiga?
Naktī pamodos ar domu:
arī nomodā, o, sieva,
tu kā sapnī burvīga!

1969

 

No krievu valodas atdzejojis Einārs Pelšs