intervijas

— Sagaidīt nespēju

Roberts Makrūrs

22/11/2021

Mēs visi it kā tiecamies pēc veselības, spējīguma, spēka un jauneklīguma, bet neviens nekad nevar iemiesot ķermeņspēju pilnīgi bez pretrunām vai neskaidrībām.

Roberts Makrūrs (Robert McRuer) ir viens no vadošajiem nespējas studiju un kvīru teorijas pētniekiem un viens no kripu teorijas (Crip theory) pamatlicējiem. Savā grāmatā Kripu teorija: kvīrisma un nespējas kulturālās pazīmes viņš analizē kvīru un nespējas reprezentācijas mūsdienu kultūrā. Viena no būtiskākajām autora izvirzītajām idejām ir par obligātās heteroseksualitātes un obligātās ķermeņspējas identitātēm, kurās mēs visi tiekam vērtēti, bet neviens tās nevar iemiesot pilnībā bez pretrunām vai bez vainas apziņas. Kripu teorija ir par atšķirīgo un atšķirīgā pieņemšanu. Šī teorija ļauj mums kritiski vērtēt kultūru un vidi, kurā dzīvojam, un to, kā, iespējams, pat nemaz nepamanot, nošķiram noteiktas cilvēku grupas un kā noteiktas reprezentācijas mums liek saprast, kas ir “normāls”. Mūsu saruna norisinājās Zoom tiešsaistes platformā, kā jau liela daļa mūsu šībrīža dzīves. Iespējams, ka tieši globālā pandēmija, kurā ikviens no mums ir atradies izolēti savās mājās, ļauj labāk izprast, ko nozīmē obligātā ķermeņspēja, kad nevaram būt aktīvi, veselīgi un pilnvērtīgi piepildīt šo identitāti.

Agnese Lūcija Zviedre

 

Pastāstiet, lūdzu, vairāk par kripu teoriju un tās pirmsākumiem! 

20. gadsimta beigās kripu teorija izauga no radikālākā nespējas studiju spārna. To galvenokārt izveidoja cilvēki, kuri identificējās kā kvīri ar invaliditāti. Līdz ar to krips kā termins ir izmantots vairākus gadu desmitus, pārvēršot nievājošu terminu par lepnuma un spīta zīmi, un tas bieži kalpoja kā sava veida identitāte. Tomēr tas arī iezīmēja kaut ko identitāšu galējībās, kur identitātes izzūd vai sadalās, līdzīgi kā kvīru teorijā, kurā tiek runāts par iekāres un dzimtes daudzveidību. Piemēram, ka heteroseksuālu/homoseksuālu binaritāti nav adekvāti attiecināt uz iekāri, baudu un seksualitāti. Arī kripu teorija parāda, ka spējīgu un nespējīgu ķermeņu nošķīrums ir, pirmkārt, vēsturisks, otrkārt, neadekvāts, aizmirstot par ķermeņa, prāta un uzvedības sarežģītību. Kopš tās pirmsākumiem kripu teorija ir starpdisciplināra. Tās teorētiķi domā par rasi, dzimti, imigrāciju, valodu un daudziem citiem jautājumiem. Piemēram, ASV dažādu rasu kripi bieži asociējas ar Sins Invalid performanču projektu, kuru organizē pašidentificēti kripi. Šī trupa ir antikapitālistiska un starpnozariska, pievēršoties rases, dzimtes, seksualitātes, vides un imigrācijas jautājumiem. Liela daļa kripu teorijas praktiķu ir bijuši diezgan kritiski pret neoliberālo kapitālismu, kas dažkārt mēdz sveikt identitātes, tostarp arī nespējas identitāti, tomēr tajā pašā laikā arī mēģina tās pieradināt vai “salabot”, izmantojot kā dūmu aizsegu. Es nesen rakstīju par to, kā Meksikas valdība “sveica” paralimpiešus. Tajā pašā laikā šie sportisti bijuši spiesti dzīvot neremontētās treniņu telpās, jo nevarēja atļauties dzīvot citur. Tātad neoliberālisms mēdz mums dot identitātes, kuras svinēt, bet ne vienmēr maina pasauli lielākajai daļai cilvēku ar invaliditāti.

 

Jūs esat rakstījis par neoliberālisma un postmodernitātes stāvokli un to pieaugošo vajadzību pēc ķermeņspējīgiem, heteroseksuāliem subjektiem, kuri ir iecietīgi pret kvīru/nespējas cilvēkiem. Populārajā kultūrā, seriālos un kino arvien biežāk ir reprezentēti arī citādi tēli. Vai tas parāda cilvēkiem, kuri nejūtas iederīgi obligātajā ķermeņspējas kultūrā, tēlus, ar kuriem izjust līdzību?

Es vēlos atsaukties uz Mišela Fuko slaveno frāzi, ko viņš minēja kādā intervijā: “Es nesaku, ka viss ir labi vai slikti, es saku, ka viss ir bīstams. Tas nav tas pats, kas labi vai slikti.” Viņaprāt, briesmas var izpausties dažādos virzienos, un tas prasa modrību – mums vienmēr ir jābūt gataviem būt aktīviem, reaģējot uz esošo situāciju. Es nesaku, ka kvīru vai nespējas tēlu reprezentācija televīzijas šovos un seriālos ir slikta lieta. ASV un Lielbritānijā ir tādi seriāli kā Īpašs (Special) un Seksuālā izglītība (Sex Education), kuros filmējušies aktieri ar invaliditāti. Uz Nespējas aktīvisti uz to ir aicinājuši jau ilgu laiku. Tomēr ir problemātiski, ja aktieri spēlē invaliditāti. Tāpēc es domāju, ka mums ir jābūt modriem par to, kā sistēma, kurā atrodamies, izmanto reprezentācijas. Citātā, ko pieminējāt no Kripu teorijas, ir runāts par to, ka daudzās filmās cilvēki ar invaliditāti un kvīri tiek parādīti konkrētos veidos, lai pamatotu noteiktu heteroseksuālu vai ķermeņspējas identitāti. Neoliberālais kapitālisms ir empīriski spējīgs iekļaut jebko. Es domāju, ka kopš 1999. gada, kad rakstīju šo rakstu, lietas ir mainījušās. Populārajā kultūrā arvien vairāk parādās kvīru un nespējas reprezentācijas. Es piekrītu, ka mums visiem ir svarīgi redzēt tās reprezentācijas, kas apstiprina, kas mēs esam vai kādi vēlētos būt. Tomēr mans uzdevums Kripu teorijā ir aicināt pastāvīgi būt modriem par to, kā šie attēlojumi varētu strādāt vai nestrādāt. Piemēram, 2012. gada Londonas paraolimpiskās spēlēs miljoniem skatītāju acu priekšā tika nostādīti apbrīnojami sportisti. Tomēr šī reprezentācija vienlaikus kalpoja kā dūmu aizsegs, jo tobrīd Lielbritānijas valdība pēc 2008. un 2010. gada ekonomikas krīzes ieviesa vienu no visskarbākajiem taupības režīmiem pasaulē. Aktīvisti ārpus stadiona protestēja pret to, kā valdība izmanto invaliditāti, lai novērstu uzmanību no pabalstu un resursu samazināšanas, tādu resursu, uz ko cilvēki paļāvās. Tika izveidots uzraugošs režīms, lai noteiktu, vai cilvēks ir “derīgs darbam”. Bieži vien ļoti īsas un pazemojošas intervijas laikā tika izlemts, vai jūs zaudēsiet visus savus pabalstus. Tāpēc es aicinu uz zināmu modrību. Kripu teorija ļauj mums domāt par reprezentācijām, kas darbojas paradoksālā veidā un ne vienmēr ir viennozīmīgas. Piemēram, dokumentālā filma Murderball ir tikusi gan slavēta, gan arī asi kritizēta par noteikta veida maskulīno nespējas identitāti, kas tiek reprezentēta filmā.

 

Kripu teorijā būtisku lomu spēlē arī obligātās ķermeņspējas un obligātās heteroseksualitātes ideja. Vai varat nedaudz vairāk pastāstīt par šo teoriju?

Eseja Obligātā ķermeņspēja un kvīru/nespējas eksistence (Compulsory Able-Bodiedness and Queer/Disabled Existence) kļuva par daļu no grāmatas Kripu teorija: kvīrisma un nespējas kulturālās pazīmes, bet sākotnēji tā tika publicēta Moderno valodu asociācijas (Modern Language Association) sējumā Nespējas pētījumi: humanitāro zinātņu veicināšana (Disability studies: Enabling the humanities, 2002). Es domāju, ka jēdzieni “obligātā ķermeņspēja” un “obligātā heteroseksualitāte” ir bijuši noderīgi dažādos veidos. Līdzīgi kā feminisma pētnieki es pētu paradoksu, kurā heteroseksualitāte ne tikai nav dabiskā identitāte, ko uztvert kā normālu, bet, īpaši sievietēm, tā ir kļuvusi par obligāto identitāti. Jau kopš 1970. gadiem feministes ir asi kritizējušas obligāto heteroseksualitāti, pievēršot uzmanību tam, ka tā, nebūdama dabiska identitāte, caur dažādām institūcijām tiek nostiprināta mūsu kultūrā. Kad es sāku izvirzīt teoriju par obligāto ķermeņspēju, es izmantoju šo feminisma ideju, lai apspriestu, kā ķermeņspēja vēl vairāk nekā jebkura cita dominējošā identitāte tiek reprezentēta kā dabiska, normāla, neredzama. Es domāju, ka par ķermeņspēju tiek runāts reti. Pētot šo jautājumu, es secināju, ka tas darbojas ārkārtīgi līdzīgi obligātajai heteroseksualitātei, kā arī novēroju, kā vairākas institūcijas mūsu kultūrā ir apņēmušās iemūžināt identitātes hegemoniju. Ironiski, bet galu galā apmātība ar ķermeņspēju mūs visus nogurdina un tas var būt diezgan traucējoši. Es domāju, ka kripu teorija sniedz mums daudz instrumentu, lai par to domātu kritiski.

 

Kripu teorija liek uzdot arī jautājumu “kas ir normāls”? Obligātā ķermeņspēja ir kaut kas, uz ko mēs tiecamies, bet mēs nezinām, kas tas patiesībā ir. Kas ir ķermeņspējas identitāte? 

Feminisma un kvīru teorētiķe Džūdita Batlere man bijusi ārkārtīgi noderīga šajā jautājumā. Astoņdesmito gadu beigās un deviņdesmito gadu sākumā, pētot obligāto heteroseksualitāti, Batleres dzimtes performativitātes teorija skaidri parādīja ne tikai to, ka heteroseksualitāte ir obligāta, bet tā ir arī identitāte, kuru nav iespējams pareizi iemiesot bez pretrunām. Un ķermeņspēja vēl jo vairāk. Mēs visi it kā tiecamies pēc veselības, spējīguma, spēka un jauneklīguma, bet neviens nekad nevar iemiesot ķermeņspēju pilnīgi bez pretrunām vai neskaidrībām. Batlere grāmatā Dzimtes nemiers sākumā to teoretizēja kā LGBT komēdiju tādā veidā, ka neviens nekad nevarētu perfekti izpildīt heteroseksualitāti. Un tas ir arī traģiski, ka esam ieslodzīti šajā sistēmā.

 

No kurienes nāk ideja, ka mums vajadzētu tiekties uz perfektu ķermeņspēju? 

Visur un nekur. Šeit Fuko ir absolūti neaizstājams, jo viņš teoretizēja normalizācijas kultūru, kurā mēs dzīvojam pēdējos gadsimtus. Fuko darbā aplūkotas tādas iestādes kā cietumi, skolas, slimnīcas un patvērumi, kas materializē bināro “normāls/nenormāls” ideju un arī kontrolē to. Taču viņš arī parāda, ka, augot šajā normalizācijas kultūrā, mēs visi mācāmies to pieņemt. Līdz ar to prasības par obligāto heteroseksualitāti un obligāto ķermeņspēju tiek internalizētas un nāk no visurienes un ne no kurienes. Viena no idejām, ko minēju Kripu teorijā, ir, ka obligātā ķermeņspēja ir sistēma, kurai mēs visi esam pakļauti. Normalizācijas kultūra ir nostiprinājusi šīs normas, pret kurām mēs sevi pastāvīgi tiesājam. Mēs dzīvojam un strādājam neoliberālā kapitālisma kultūrā, kurā obligāto ķermeņspēju piedzīvo ikviens – gan cilvēki ar invaliditāti, gan bez invaliditātes. Obligātā ķermeņspēja ir tik ļoti saistīta ar mūsu darba veidiem, īpaši neoliberālā kapitālisma apstākļos, kur darbs tiek paātrināts un palielināts, bieži vien ar mazāku darbinieku skaitu noteiktā vietā. Jau vairāk nekā trīs gadsimtus mēs dzīvojam sistēmā, kurā tiek šķiroti cilvēki. To teorētiķe Debora Stouna sauc par “uz darbu balstītu sistēmu” un “uz vajadzībām balstītu sistēmu”. Bet ideoloģiski uz vajadzībām balstītā sistēma bija jāstigmatizē un jānoniecina, lai uz darbu balstītā sistēma būtu tā vērtība vai kategorija, kurai vēlaties piederēt. Stounas arguments ir tāds, ka savā ziņā nespēja kā mūsdienu identitāte dzimst brīdī, kad cilvēki tiek šķiroti darba un vajadzībās balstītās sistēmās un tiek stigmatizēti tie, kuri atrodas vajadzību sistēmā. 

 

Latvijā, piemēram, ir institūcijas un iestādes, kas ir īpaši veidotas cilvēkiem ar īpašām vajadzībām. Kā ir ar šīm kopienām, kas ir neredzamas?

Tas ir tiešs piemērs cilvēku šķirošanai un noniecināšanai. Bet vienlaikus tā ir arī iespēja. Es runāju par mākslinieci un rakstnieci Rivu Lēreri, kura, iespējams, ir zināmākā nespējas māksliniece Amerikas Savienotajās Valstīs. Viņa mācījās stigmatizētā un nošķirtā skolā, bet pozitīvais šajā pieredzē ir tas, ka tas radīja solidaritāti un kopienas sajūtu, īpaši tas, ko viņa raksturoja kā apļu stāstus. Studenti sēdēja aplī un apmainījās ar stāstiem un zināšanām. Kad viņa pieauga, viņa gleznoja brīnišķīgas gleznu sērijas ar nosaukumu Apļa stāsti, reprezentējot cilvēkus ar invaliditāti. Savos darbos viņa nespēju pārvērš mīklā, nevis izvirza dominējošo vizuālo retoriku ar žēlumu vai iedvesmu. Līdz ar to, manuprāt, lai gan nošķirta izglītība bija problēma, tā radīju kripa domāšanas veidu, ko viņa vēlāk varēja izmantot, lai bagātinātu savu mākslu. 

 

Lasot jūsu darbus, rodas jautājums par sevis identificēšanu. Ja nav redzamu pazīmju, kas liecinātu par piederību noteiktai grupai, pie noteiktas minoritātes, vai ir iespējams sevi identificēt kā kripu? 

Kripu teorija ir brīnišķīga, lai runātu par lietām, kas neiederas mūsu valodā. Kripu teorija ir arī brīnišķīga, lai aizliegtu identitātes kontroli. Kvīru teorija jau sen liek domāt, ka, ja kāds saka: “Es kaut kādā veidā esmu kvīrs”, viņš ir pelnījis cieņu. Līdz ar to, manuprāt, kvīru un kripu teorija ir pret identitātes pārraudzību un ir atvērtas teorijas plašākam cilvēku lokam, kuri varētu sevi identificēt kā nespējīgus vai kripus. Kripu teorijā es runāju arī par to, ka krips kalpo kā analītisks rīks, lai domātu par lietām, kas šķietami nemaz nav saistītas ar nespēju. Līdzīgi kā mēs esam mācījušies no feminisma, ka jebkuru laiku vai vietu var skatīt caur feminisma diskursu, pat ja šķietami tie nav ar dzimti saistīti jautājumi. Tādējādi feministiskā pētniecība ļauj mums analizēt pagātni un domāt par to, cik atšķirīgi dažādos laikos un vietās tika saprasti ar dzimti saistīti jautājumi. Analizējot viduslaiku periodu, jūs neatradīsiet tieši tādus nespējas piemērus, kādus mēs tos izprotam šodien, bet kripu teorija ļauj mums uzdot noteiktus jautājumus par citiem laikiem un vietām. Tātad runa ir par identitāti un identitātes elastīgumu, bet tas ir arī domāšanas veids ārpus identitātes.

 

Kripu teorija ļauj pieņemt atškirīgo. 

Kripu teorija ir par šo atšķirību formulēšanu, izmantošanu un procesu, kas padarījis tos redzamus, analizēšanu. Es bieži pieminu kā piemērus konferences, kas norisinājās Prāgā 2010. un 2013. gadā – Kropļojot neoliberālismu un Kropļojot attīstību. Man patīk, ka šie konferenču nosaukumi reprezentē nespēju, jo lielākoties neoliberālisma vai attīstības teorijas nedomā par nespējas jautājumiem. Kropļojot neoliberālismu un Kropļojot attīstību konferences atklāja veidus, kādos nespēja ir galvenā abos problemātiskajos jēdzienos, kurus mēs tik viegli lietojam. Tātad atkal kripu teorija ir par atšķirību izteikšanu, izceļot to, kas ir slēgts un tiek slēpts.

 

Lielākoties nespējas studiju un kripu teorijas pētījumi reprezentē ASV un Lielbritānijas pieredze, bet ir vērtīgi aplūkot šos jautājumus arī no postsociālistiskas, postkomunistiskas valsts perspektīvas.

Pētniece Kateržina Kolāržova rakstā Neartikulētais postsociālisma krips pēta tieši to, ko jūs minat. Viņa izvirza teoriju, ka pēc 1989. gada, daudzās valstīs tika uzspiests obligātais stāstījums, kurā kapitālisms simbolizē veselību, spēku, ķermeņspēju un nākotni. Līdz ar to rādās šādi domāšanas veidi par sociālistisko pagātni kā nespējīgo pagātni, kas tika atstāta aiz muguras. Tādejādi viņa mēģina iezīmēt domāšanas, zināšanas, esības veidus, kas tika pazaudēti šī obligātā progresa naratīvā. Tā kā tas tiešām bija obligāts, tad tas var radīt grūtības domāt ārpus šī post-1989. gada stāstījuma. 

 

Gan jūs, gan Tobins Sībers rakstījāt, ka mēs visi kādā brīdī būsim nespējīgi. Tā ir identitāte, ko ikviens no mums piedzīvo. 

Šis koncepts ir plaši izplatīts nespēju studiju kontekstā. Dažreiz tas tiek piedēvēts man, jo es par to runāju Kripu teorijā, taču es noteikti neesmu šīs idejas autors. Mana kolēģe Sallija Čiversa reiz teica, ka, viņasprāt, šī koncepcija pilda negatīvu funkciju, ja tam ir tāda “noķēru!” konotācija. Es tiešām uzskatu, ka tā varētu būt daudz pārdomātāka un radošāka frāze: “Ja mēs dzīvosim pietiekami ilgi, mēs visi saskaramies ar nespēju.” Grāmatas Kripu teorija noslēgumā es uzdevu daudzslāņainu jautājumu, ko nozīmētu sagaidīt nespēju un izveidot pasaules, kuras pielāgotas šīm nespējām. Ja mēs sveiktu nespēju, kas zina, cik daudzējādi ķermeņi un prāti parādītos mūsu veidotajās pasaulēs. 

 

Lasot Kripu teoriju un domājot par sabiedrību, es secināju, ka parasti tiek izmantoti reliģiski un medicīniski argumenti, lai kādu izslēgtu no sabiedrības.

Jau vairāk nekā gadsimtu mēs dzīvojam kultūrā, kurā tiek vērtēta medicīna un zinātne. Invalīdu tiesību kustība jau sen ir vērsusi uzmanību uz to, cik ārkārtīgi liela ir bijusi institucionālā vara pār medicīnā balstītu domāšanas veidu par nespēju. Nespējas kustība vēlas kritizēt šī modeļa viennozīmību. No otras puses, medicīnas un reliģijas argumentiem es pievienotu likumu. Manuprāt, ir diezgan interesanti, ka lielāko daļu 20. gadsimta homoseksualitāte tika izprasta kā slimība, grēks vai noziegums, radot visradikālākās reakcijas. Piemēram, Žans Ženē savos darbos pieņem ideju, ka viņš ir noziedznieks. Es domāju, ka daži kvīru nespējas performanču mākslinieki līdzīgi pieņem savu slimību un rada mākslu caur šo slimību. Bobs Flanagans ir viens no zināmākajiem māksliniekiem, kurš pieņem savas slimības ideju un no tās rada mākslu. Tātad šie trīs – medicīna, likums un reliģija – ir bijuši diezgan dominējoši, taču arī tos var apdzīvot un interesanti paspēlēties.

 

Lielākoties reliģiskais un medicīniskais arguments ir tikai interpretācija, nevis realitāte.

Tieši tā, un tieši tāpēc ar to var spēlēties. Interpretācija nozīmē – lai ko arī viena dominējošā nozīme darītu, to vienmēr var aizstāt ar citu nozīmi un radīt pretstāstījumu. Tātad, atgriežoties pie Boba Flanagana, par kuru man ir nodaļa Kripu teorijā, daudzi cilvēki nespējas kustībā vēlas nodalīt invaliditāti no slimības. Tā vietā viņš to apdzīvoja un nolēma: “Es performēšu slims, bet es likšu tam nozīmēt kaut ko tādu, ko jūs iepriekš nezināt, kas tas būs.” Un patiesībā viņš dzīvoja daudz ilgāk nekā daudzi cilvēki ar cistisko fibrozi. Tāpēc daži teiktu, ka viņa mākslas darbi bija veids, kā pagarināt savu dzīvi. Savās performancēs mākslinieks diezgan bieži nodarīja ekstrēmas lietas savam ķermenim, un dažreiz tas bija medicīniski izdevīgi. Piemēram, viņš radīja tādu kā SM izrādi, kur viņa partneris viņu sita iestudētā slimnīcas telpā. Un patiesībā tas ir noderīgi cilvēkiem ar cistisko fibrozi. Tātad šāda konkrēta darbība var būt gan medicīniski noderīga, gan arī dod iespēju performancē to pārvērst par rotaļu.

 

Kā jūs redzat kripa teorijas nākotni? Vai tā būs saprotamāka plašākā sabiedrībā? 

Nesen Kripu teorija tika tulkota spāņu valodā, tādēļ mani uzaicināja uzrakstīt rakstu par tulkošanu un kripu teoriju Latīņamerikā. Līdzīgi kā Gabriels Garsija Markess savulaik rakstīja maģiskā reālisma stilā, savā veidā “kripu” mentalitāte ir tikpat labs veids, lai saprastu, cik sarežģīti iekļaujoša dzīve ir Latīņamerikā. Kripu teorija izskaidro ķermeņa, prāta un traucējumu sarežģītību. Es domāju, ka kripu teorija un aktīvisms labi šķērso robežu, kas ir viena no nākotnes iespējām. Manuprāt, tā šobrīd ir līdzīga nespējas studijām, domājot globālāk un mēģinot izveidot saiknes ārpus nacionālās valsts un alianses pāri robežām. Es atzinīgi vērtēju šo nākotni, un tā ir ļoti aizraujoša. Tas jau sen ir termins, kas nav tikai akadēmisks. Aktīvisti atgūst nievājošo terminu un pārvērš to par kaut ko citu.