kritika

— Viguls kā viguls

Ilva Skulte

23/11/2021

Tātad pasaules skatījuma ziņā Vigula krājums ir izteikti mūsdienīgs – piedāvā tādu perspektīvu uz pasauli, kurā cilvēks nebūt nav vienīgais, kaut arī varbūt ir ietekmīgākais dzīvības pārstāvis dabā, kas spējis destabilizēt visu pārējo Zemes iemītnieku un sistēmu pastāvēšanu.

 

Par Arvja Vigula dzejoļu krājumu Blusu cirks (Neputns, 2021)

 

“Es gribēju dot tam vārdu, / bet sapratu, ka nevēlos to cilvēciskot, / es gribu, lai tas saglabā / savu čiekurisko būtību,” vienā no jaunā krājuma dzejoļiem raksta Arvis Viguls (85. lpp.), it kā ierādot cilvēciskajam subjektam vietu dažādo attiecību tīklos ar ārējo pasauli. Savukārt citā dzejolī viņš precizē to un, izmantojot tādu dzejas instrumentu kā īpaši izceltu (blāvi neskanīgu, sīcošu, “materializētu”) skaņu, ieauž sevi (cilvēcisko subjektu) sūnu, zaru, sakņu un zemes materiālā, ko varētu nosaukt par dabu: “velti pūlos un mokos / izraut Veceni / semei no rokām / stipras ir semes rokas // bet es tik Puisīc, tisls un stulps / kājām ais galvas / galvu pakaļā.” (72. lpp.) Mazliet tremendum – šis skaniski sūnainais materiāls satur papilnam dzīvības, un tomēr tam ir arī savas tuvas attiecības ar nāvi. Tādēļ, tuvojoties tam (domās, anatomikuma izrādē vai ar mikroskopu), racionālajam Cilvēkam jākļūst par cilvēku un varbūt par daļu no matērijas. Krājumam dots nosaukums Blusu cirks – iespējams, tādēļ, lai norādītu uz faktu, ka daudziem nebūt ne pārdabiskiem radījumiem cilvēks, stingri ņemot, ir barība.

Kā liecina daudzi internetā atrodami dokumenti zīmējumu, aprakstu un pat video formā, blusu cirks nav tikai metaforisks izteiciens. Pirmoreiz minēta jau 16. gs., šī populārās kultūras parādība bija iemīļota gadatirgus izrāžu daļa no 19. gs. 30. gadiem līdz pat 20. gs. 50. gadiem, sevišķi Vācijā un Anglijā, kur joprojām atsevišķos gadījumos šādas izrādes tiek rīkotas. Tomēr attieksmē pret šo kultūrvēsturiski īpatnējo parādību ir kaut kas starp ironiju, atgrūšanos un apbrīnu – tas balstās mūsu attieksmē pret kukaiņiem vispār un blusām jo īpaši. Izmēra ziņā gandrīz neuztverama, blusa parādās tieši darbībā vai, vēl precīzāk, nepatīkamā tās darbības pēcefektā. Tādēļ varētu teikt, ka Arvja Vigula ceturtais dzejoļu krājums ir par paliekošas sekas izraisošiem neredzamiem iemesliem, ko viņš tomēr nolēmis pamanīt un spilgtās krāsās tēlot, īpaši nesaudzējot (entomofobo) lasītāju – to neredzamo, kam ir tendence, ieurbjoties miesā, palikt neredzamam, ātri aizbēgt un izpausties tikai traucējošās sekās.

Blusu cirka vai teātra izrāde ir šo seku nedaudz smieklīgais, nedaudz monstrozais šovs, kurā pats dzejnieks uzstājas gan kā upuris, gan kā dresētājs. Tiesa gan, notiekošā piesaisti minētajam žanram nosaka tikai tas, kas izpēta mazo lapiņu priekšējā vāka iekšpusē, kura pēc sava mākslinieciskā izpildījuma 1 : 1 atgādina bibliotēkas kartīti, kur raksta datus par to, kad grāmata aizdota un jāatdod, bet šajā gadījumā norāda gadus, kuros radušies krājumā ievietotie dzejoļi, – no 2017. līdz 2020. Vispār grāmatas vizuālais noformējums faktā, ka daudzi elementi arī grāmatas saturā saslēdzas neparasti un spēcīgi, varētu būt visai nozīmīgs. Sākot ar vāku, kura dažādo krāsu audumu (tehniskajā aprakstā marķēts kā “kāds bija noliktavā”) rotā vien globusa zīme, kas personiski man atgādina grāmatu sērijas Apvārsnis simbolu (bet varbūt arī kaut ko, ko īsti neatceros, bet kas skatam atklājās zem nodriskāta papīra apliekamā vāka…), un beidzot ar burtu lielumu un tipogrāfisko formu (par dzejoļu teksta grafikas metonīmisko, metaforisko vai simbolisko nozīmi varētu parunāt atsevišķi). Īsi sakot, noformējumam izdodas radīt asociācijas ar kādu krāmos nejauši atrastu bērnības laika grāmatu, kas ar dabaszinātniskiem un dokumentāliem motīviem aizved lasītāju pavisam citā pasaulē – vienlaicīgi pietiekami plašā, zinātnisku interesi atbalstošā un arī ļoti personiskā ceļojumā, pēc iespējas neizkustoties no vietas (resp., ceļojumā ap sevi un sevī). Šo tad arī varētu attiecināt uz grāmatu kopumā, arī tās tematiku un saturu, un, lai nenomaldītos, dzejnieks grāmatu aprīkojis ar vairākiem epigrāfiem, no kuriem jau pirmais – citāts no slavenā dīvaiņa Timotija Dekstera – liek gatavoties nedaudz ekscentriskai eklektikai, bet trešais – no Čārlza Darvina – ainām ar kukaiņiem. Tādēļ, neskatoties uz to, ka minētie personāži vairāk pieder pie zinātniskā 19. gadsimta domātājiem, gribētos ietekmju līniju virzīt kādu gadsimtu vai divus dziļāk vēsturē, kad ābols, uzkrītot Īzakam Ņūtonam, palīdzēja formulēt vienu no mūsdienu zinātniskā pasaules uzskata svarīgākajiem likumiem, blusu klātbūtne ikdienā bija daļēji atbildīga par mēra epidēmiju izplatību, bet Roberta Huka Mikrogrāfija (1665) ne tikai lika pamatu optiskajai mikroskopijai, bet arī ļāva beidzot ieraudzīt daudzus parazītus, tai skaitā blusas, tuvplānā.

Katrā ziņā atšķirīgā (vairākplānu) perspektīva, piepešs lūzums pasaules skatījumā, tieksme vienot tradicionālos pretstatus (kā milzīgais un sīkais vai cilvēks un daba dzīvās matērijas konceptā) – tas varbūt ir plāns, kura dēļ grāmatas piecās nodaļās apkopotajos dzejoļos ne tikai blusas, bet arī citi kukaiņi parādās visai bieži. Jāaizdomājas par antropocēnu, cilvēku ne tikai visa centrā, bet arī cilvēku blusu, kas ietekmē Zemes sistēmas lēni un neatgriezeniski, šķietami un pēc būtības it kā neko neietekmējot. Šajā pasaulē dabaszinātniskais stāv tik tuvu (para)psiholoģiskajam un garīgajam, ka jautājumi par lapseņu, bišu vai skudru (iz)dzīvošanas (ie)spējām var izrādīties iekšējās komunikācijas aktualitāte. Kukaiņi Vigula dzejā dzīvo arī cilvēkos iekšā (14. lpp.) – tā, protams, ir metafora, kuras kā figūras ietekmīgākais pamats ir cilvēka ķermeniskās asociācijas, tomēr vai ir spēcīgas metaforas, kurām mūsu sensorā pieredze būtu absolūti sveša?

Tātad pasaules skatījuma ziņā Vigula krājums ir izteikti mūsdienīgs – piedāvā tādu perspektīvu uz pasauli, kurā cilvēks nebūt nav vienīgais, kaut arī varbūt ir ietekmīgākais dzīvības pārstāvis dabā, kas spējis destabilizēt visu pārējo Zemes iemītnieku un sistēmu pastāvēšanu. Šajā plānā tad arī visa dzīvotne ir atklājama kā materiāls, kuru ar skatu (vai sistēmu) var mīcīt un locīt, kā sanāk, bet labāk to darīt, paturot prātā kādus ētiskos standartus.

Tomēr, otrkārt, Viguls turpina izbūvēt arī savu pasauli, kurā noteiktu lomu spēlē arī (skaisti) objekti un pats skatiens. Šī pasaule ir tāda – mūsdienīga, tomēr kaut kur manierīga un estetizēta –, kādu to pazīstam jau no dzejnieka pirmā krājuma Istaba. No šīs istabas (kurā mākslinieks redzams ar saviem dzejiskā darba instrumentiem un nereti ar spoguli), viņš nekur tālu nav gājis arī šoreiz, varbūt panta formai uzmanība pievērsta mazāk kā tēliem, bet tēli ir tik krāšņi, ka šoreiz to varētu nosaukt arī par brīnumu istabu vai kameru – tieši tajā nozīmē, kādā, pirms aizrauties ar zinātni mūsdienīgā nozīmē, cilvēki mēdza sakraut visu sakrāto pārsteidzošo objektu bagātību, lai mācītos no tā skaisto un sakārtoto. Zīmīgi, ka viena no nodaļām, ko ievada avīzes citāts par blaktīm Parīzē, saucas Istabas dievi un cita – Jautrā zinātne.

Treškārt, dzejnieku noteikti interesē arī subjekts kā tāds, kā es, kā tu, kā teksts (attiecīgi nodaļas Tu pats, Nedaudz par mani pašu) – rīcība, domas, bet arī emocijas un ķermenis kā sajūtu un dzīvības avots, bet arī sakaru tīklu un saistījumu sistēma, ko iespējams nolasīt un izstāstīt (esam pieraduši to darīt metaforās). Šajā ziņā labs piemērs ir dzejolis Pasaka: “Reiz dzīvoja asinis – / dzīvs, sarkans karogs, ievīstīts miesas šaurībā, / plandošs bez vēja. // Reiz dzīvoja kauls, / vientuļš kauls kaulu mežā / bez pāra – sietiņkauls / ar saviem labirintiem.” (57. lpp.) Sevis apzināšana kā teksts ļauj fiksēt arī pārsteidzošas domu figūru sakritības un izmantot tās (piemēram, Aprakstot rozi), kā arī konstatēt tuvības starp sevi un citiem (piemēram, Jānis Tomašs). Dzejnieks kā savs teksts var ierakstīties jebkādā materiālā – tas viņu reizē izdzēš un iemūžina. Vārds līdz ar to nav būtisks (īsus dzejoļus krājumam sarakstījis arī kaķis Žižeks).

Tā nu jāatzīst, ka šis nav tikai ļoti gleznains, vizuālo iztēli rosinošs dzejoļu krājums, kas lasītājam īpašas izjūtas rada, tieši ātri un nežēlīgi mainot rakursus, pievelkot un attālinot objektus gluži kā datorspēlē vai interaktīvā 360 grādu video. Neskatoties uz šo rotaļīgumu, jāsaka, ka šis ir arī ļoti filozofisks krājums, kurā dzejas līdzekļiem izklāstīts komplekss apgalvojums par pasauli, kurā dzīvojam, un tad jautājums ir – uz kurieni ved visas šīs alūzijas, asociācijas, intertekstuālās norādes un vispār saites, sakari un mājieni, kas arvien skaidrāk savelkas tādā kā tīklā, kurš racionālo cilvēku padara par nedaudz smieklīgu lelli? Šķiet, ka varētu krājumu lasīt kā Apgaismības laikmeta un visu tās “sasniegumu” kritiku (tie uzskaitīti enciklopēdisko dzejoļu daļā – giljotīna, humāna zirgu nogalināšanas mašīna, elektriskais krēsls utt.), katrā ziņā dzejnieks piedāvā izvērtēt mūsu Apgaismības laikā radušos ikdienas pieņēmumu relevanci no (post- vai trans-) humānisma pozīcijām. Tad izrādās, ka urdošais ir jautājums par dzīvību visās tās fascinējošajās formās, no kurām cilvēks ir tikai viena, blusa vai roze – cita, bet nāve ir tikai pāreja. Subjekta un objekta, matērijas un formas, cilvēka un dabas, zīmes un nozīmes dihotomijām šajā skatījumā ir tikai relatīva relevance. Daudz lielāka nozīme ir mūsu sakariem, jutībai un jūtībai, kas nodrošina saspēles iespējas ar vidi, kurā atrodamies. To tiešām ir izaicinoši necilvēciskot – izjaucot cilvēku pa daļām, ēdot savu roku vai iemiesojoties un mainoties ar vārdiem un varbūt arī īpašvārdus devalvējot līdz sugasvārdiem.