kritika

— Sadzīvot, iedzīvoties un līdzpārdzīvot

Ilze Jansone

07/12/2021

Lasītājs nesaudzīgi tiek iemests tekstā, kurā mazs zēns kļūst par valodu savai mātei, par filtru starp apkaroto un karotāju pieredzēm.

Par Oušena Vonga romānu Uz zemes īsu brīdi brīnišķi (no angļu valodas tulkojusi Ieva Lešinska, Jāņa Rozes apgāds, 2021)

 

Oušena Vonga romāns Uz zemes īsu brīdi brīnišķi, manuprāt, iekļaujams literatūras žanrā, kas dažādos veidos pievēršas jautājumam par savējiem un svešajiem/citiem, par piederību vai nepiederību un faktam, ka aiz sausā, birokrātiskā vārda “integrācija” slēpjas dzīvi cilvēki. “Integrācija” gan varbūt nav tas precīzākais vārds – te drīzāk runa ir par divu kultūru kā divu grandiozu un pilnīgi atšķirīgu pasauļu mēģinājumu sadzīvot un iedzīvoties. Literatūras vēsturē šīs tēmas variāciju netrūkst, un katra no tām pievēršas atšķirīgai un savā ziņā daudzšķautņainai problemātikai, taču vārdi “integrācija” un “savējie”/“citi” varētu kalpot kā liela virstēma, lai vismaz aptuveni nojaustu, par ko vēsta arī Uz zemes īsu brīdi brīnišķi. Īsumā – par to, kā divas šķietami nesavienojamas – jo aizvien karojošas – pasaules tomēr var savienoties vienā pretrunīgā cilvēkā.

Šajā romānā “virstēma” skarta universālā un vienlaikus ārkārtīgi personiskā veidā, proti, romāns būvēts kā dēla vēstule mātei – mā un monstram vienlaikus – atklājot šo tēlu tādu, kādu iespējams redzēt caur “Dieva vientulīgāko radījumu” jeb aci (20. lpp.). Acs ir vientuļa tāpēc, ka viss iziet tai cauri nepaliekot, un brīžam arī galvenais varonis pats šķiet kā iedzīvināta acs metafora. Viņam cauri iziet it viss – vecmāmiņas un mammas kara skarbā pieredze, vectēva, kas nemaz nav viņa vectēvs, mūžs, jaunā pieredze valstī, kas imigrantus nebūt nesagaida laimē atplestām rokām. Lasītājs nesaudzīgi tiek iemests tekstā, kurā mazs zēns kļūst par valodu savai mātei, par filtru starp apkaroto un karotāju pieredzēm.

Tieši šī “es” filtra dēļ romāna teksts nevijas kā monolīts vienums – tā drīzāk ir no ārkārtīgi spilgtām ainām kopā salikta mozaīka, un uz detaļām orientētāks lasītājs grāmatā jutīsies mazliet kā mežā apmaldījies, apburts klejodams no vienas valodiski pārsātinātas vietas uz citu, iztēlē vilkdams simbolu trajektorijas kā zirnekļa tīklu. Un nav jau arī brīnums – neviena cilvēka dzīve nav nedz plakne, nedz taisns nogrieznis, nedz arī pāris vārdos izstāstāms notikums. Tā met līkločus, tā ir neviennozīmīgu un pretrunīgu detaļu pārsātināta, jo vismaz Vonga romāna varonim uzdevums nav no vieglajiem – saglabāt paaudzēs nodoto mantojumu, vienlaikus neiestiegot tajā, bet gan ieaugot tagadnē, citā vidē, domāšanā un valodā.

Te, nenoliedzami, ievērojama loma ir arī Austrumu un Rietumu kā divu pilnīgi atšķirīgu domāšanas pasauļu pretstatījumam. Ne obligāti tāpēc, ka viena būtu labāka par otru, – nē, visdrīzāk autora acs pievēršas tieši apstāklim, ka tās vienkārši ir atšķirīgas, visdrīzāk pat nesamērojamas, ilustrējot to dažādās spilgtās detaļās, piemēram, mātes un dēla nesekmīgajā mēģinājumā nopirkt svētku pusdienām vērša asti. Nesekmīgajā tieši tāpēc, ka sastopas divas svešvalodas, universālā žestu valoda īsti nestrādā un Rietumu civilizācijai droši vien gribas vismaz mazliet pasmieties par dīvainajiem cilvēkiem, kuri plātās un mauj pie veikala gaļas stenda. Vjetnamas un ASV konteksti, piepūle, ko prasa kā valodas, tā svešas kultūras apguve, nemitīga vēlme būt neredzamam un tādējādi pasargātam, dzīve dažādās valodu un atmiņu telpās vedina gan galveno varoni, gan arī viņa zemi un kultūru ielasīt vairākkārt piesauktajā makaka metaforā.

Kādā grāmatas ainā sieviete gaida brīdi, lai ar bērnu uz rokām ieietu savā dzimtajā ciematā, bet vīri tikmēr mielojas ar mērkaķīša smadzenēm (46. lpp.). Tā kareivji aprij atmiņas, atrauj tās no saknēm – un šīm dažām lappusēm droši vien ir iespējamas vēl pārdesmit interpretācijas. Taču šis noteikti ir viens no spēcīgākajiem romāna fragmentiem, kas lasītājam vismaz emocionālā un intuitīvā līmenī ļauj saslēgties ne vien ar galveno varoni, bet arī viņa vecmāmiņu un māti. Es apzināti šeit izvēlos nelietot iedomīgo “saprast”, jo, manuprāt, viens no būtiskākajiem ieguvumiem pēc Uz zemes īsu brīdi brīnišķi  ir tieši cilvēcīgais līdzpārdzīvojums, kuru autors panāk lielākoties ar detalizētību un precīzu poētiku (latviešu lasītājs par lielisko romāna valodu var pateikties Ievai Lešinskai-Geiberei). Līdz ar to visai ticams, ka Oušena Vonga romāna lielais, izcili paveiktais virsuzdevums ir vedināt lasītāju emocionāli iedziļināties tās cilvēces pieredzes, kuras līdz kaulam izprast visiem, paldies dievam, nav iespējams. Bet daudz var iegūt jau no iespējas to apdomāt vien.

Tomēr romāns slēpj sevī arī zināmu vilšanos, kas tieši “svešā”/“cita” virstēmas kontekstā šķiet jau tik pārvazāta un nodeldēta, ka tuvojas banalitātei – pilnīgi iespējams, subjektīvi un pārāk labi atceroties salīdzinoši nesen latviski izdoto Džavadi Negaras Dezorientālisti. Jo, ja varonis nāk no imigrantu ģimenes, tad skaidrs, ka ar valodu un kultūru vien būs par maz – viņam ir jābūt svešam ne tikai starp svešzemniekiem, bet svešam arī starp savējiem. Proti, iekāri galvenais varonis iepazīst, pateicoties darbam tabakas laukā, – viens no strādniekiem ir Trevors, jauns baltais zēns, kurš ienīst savu dzērāju tēvu. Trevors kļūst par galvenā varoņa pirmo izdzīvoto mīlestību, un tādējādi atsvešinātība tiek saasināta vēl vairāk – ne tikai no mātes, no ģimenes, bet arī no vides, kurā varonis cenšas iedzīvoties.

Vienīgais patiešām īstais attaisnojums Trevora tēlam, ko varu saskatīt ar savu, no imigranta dzīves izpratnes ļoti tālo lasītāja aci, ir galvenā varoņa apgalvojums, ka Trevors galveno varoni ierauga – viņu reti kāds redz, jo viņš mācīts būt neredzams, tāpēc ka būt neredzamam ir droši. Tad skolas autobusā neviens netrieks tavu galvu pret stiklu tikai tāpēc, ka izskaties atšķirīgs no pārējiem. Citādi Trevora tēls šķiet pa gabaliņam vien salikts kopā no dažādiem klasiskiem geju romāniem, turklāt tik paredzami, ka viņa liktenis lasītāju nepārsteidz un līdz ar to arī neatmaidzina. Turklāt Trevora parādīšanās un abu attiecību izvērsums vedina uz galvenā varoņa, manuprāt, lieku psiholoģizāciju, pievēršot uzmanību tam, ka viņš audzis bez tēva, divu sieviešu pārraudzībā, agri uzņēmies atbildību par māti utt. Līdz ar to Trevora parādīšanās tekstā nevis pastiprina galvenā varoņa tēlojumu kā nesamierināma kultūru konflikta iemiesojumu, bet gan atstumj to fonā, mazinot romāna spraigo un emocionāli uzlādēto vēstījumu.

Kopumā Virs zemes īsu brīdi brīnišķi valdzinājums visdrīzāk būs atkarīgs no tā, kā lasītājs vēlas un ir gatavs uz to skatīties. Es dotu priekšroku ļoti personiskai, alegoriju un simbolu pārsātinātai kāda indivīda vēsturei, kura nebūt ne ilgo mūžu sakropļojis tas karš, kas laikam gan visspilgtāk demonstrējis Rietumu lielvalsts ASV vēlēšanos jaukties citu valstu politikā, lai “iebumbotu vjetnamiešus “atpakaļ akmens laikmetā”” (68. lpp.). Tas ir teksts par mežoni, kurš nevēlas kļūt par mērkaķīti pie piedzērušu kareivju galda, par slāpētu dusmu un mīlestības pilnu dēlu, kuram māte tā arī nav varējusi līdz galam iemācīt dzimto valodu, un tāpēc arī pati viņa dzīvē palikusi kā saliktenis – mā un monstrs vienlaikus. Par karu, kura vēsturiskās nianses visdrīzāk pārzina vien retais latviešu lasītājs, un tieši tāpēc grāmatu mums vēsta arī par karu vispārīgi – par sarežģīto robežu starp labajiem un sliktajiem, par šausmām, kuras transformējas no paaudzes paaudzē. Un, galu galā, par cilvēku paaudzi, kas tēlaini tiek salīdzināta ar danaīdu tauriņiem migrācijas laikā – viņu izmiršanai tad pietiek ar vienu salnas nakti (12. lpp.).