intervijas

— Galvenais, lai uzšķiltos dzirkstele

Māris Bērziņš

13/12/2021

Pētīt pagātni, domāt par to, rakņāties tajā ir vieglāk, nekā domāt, kā tev labāk dzīvot rīt, parīt, aizparīt un kā tagad, šajā brīdī izdarīt kaut ko sakarīgu.

Māris Bērziņš ir latviešu rakstnieks, sešu romānu, vairāku īsprozas un lugu krājumu autors. Par romānu Svina garša rakstnieks saņēma plašu atzinību un vairākas godalgas, tostarp Dzintara Soduma balvu par novatorismu literatūrā un Baltijas Asamblejas balvu. Šogad romānu un monogrāfiju sērijā  Es esmu… klajā nāca Māra Bērziņa romāns Nākotnes kalējs par rakstnieku, Latvijas PSR Tautas komisāru padomes, Latvijas PSR Ministru Padomes un PSRS Augstākās Padomes Tautību padomes priekšsēdētāju Vili Lāci. Nupat noslēgušies Prozas lasījumi 2021, Māris Bērziņš šogad piedalījās Prozas brokastīs ar stāstu Gūtenmorgens un nūdisms.

Ieva Plūme

 

Kas tev šobrīd ir aktuāls literatūrā, ko tu lasi?

Tagad lasu Ingas Žoludes darbu Vendenes lotospuķe par Poruku. Vēl lasu antroposofisku grāmatu, Sergeja Prokofjeva Krievijas garīgie likteņi un nākamie Svētā Grāla noslēpumi.1 Sergejs O. Prokofjevs bija slavens krievu emigrācijas antroposofs, komponista Sergeja Prokofjeva mazdēls. Mani interesē ģeopolitiskās norises. Šo grāmatu lasu saistībā ar šā brīža situāciju. Kad 2014. gadā raisījās notikumi Ukrainā, rakstīju Svina garšu un vakaros ļoti sekoju līdzi jaunumiem Ukrainā. Un kad pagājušā gadā Baltkrievijā sākās saasinājums, tad rakstīju par Lāci. Joprojām regulāri interesējos par norisēm kaimiņvalstīs. 

 

2016. gada sarunā ar Ilmāru Šlāpinu par romānu Svina garša atzīmēji, ka tu pirmo reizi rakstot vēsturisku romānu un tev ir savs priekšstats par to, kādam tam jābūt. Tev ir vienlīdz svarīgi gan vēstures fakti, gan arī izstāstīt stāstu. Ko tev nozīmē izstāstīt stāstu?

Kad es stāstu kaut ko mutiski, man gribas, lai cilvēkiem ir interesanti klausīties. Tā, lai viņi pievēršas manam stāstītajam, nevis gaida, lai es ātrāk aizvērtos. Un arī rakstot es domāju par lasītāju – lai teksts ir daudzmaz saistošs –, tomēr rakstu, kā pats gribu, pēc savas gaumes. Rakstīšanas laikā sevi iedomājos lasītāja vietā. Kad uzrakstu gabalu, lasu skaļi priekšā un klausos, kā man patīk vai nepatīk, jo lasīšanas brīdī pats sevi var labi dzirdēt. Ievēroju, kur stulbs teikums vai ķeras kāda vieta, vai man nepatīk, kā izklausās, un tad jāpārtaisa. Sanāk gara ņemšanās. Reizēm, kad esmu piekusis labot tekstu, gadās, ka pieveru acis uz neveiklajām vietām un atstāju vairāk darba redaktoram. Taču nereti redaktors to vietu nemaz neievēro un atstāj, kā ir. Bet tur, kur viss šķiet kārtībā, tur viņš nez kādēļ jaucas iekšā. Reizēm arī tā notiek. Lai panāktu plūstošāku tekstu, to vajag nostādināt ilgāku laiku. Bet bieži vien negribas ilgi ņemties. Es izlasu, palaboju, daudzmaz viss ir kārtībā, atlieku uz brīdi malā, tad atkal lasu un laboju, līdz izskatās, ka ir vēl lielākā kārtībā. Kad nu vairs neparko negribas pārlasīt (ceturto vai piekto reizi), dodu gabalu prom uz izdevniecību. Reti, bet tomēr gadās, ka gribētos tekstu vēl paslīpēt, bet tam nav vairs spēka. Beigās, protams, noslīpējas līdz galam, jo gan redaktors pieķeras, gan pats vēl uzpucēju sarakstīto. 

 

Tad, kad top grāmata, kas ar tevi notiek? Varbūt vari raksturot, kāds ir radīšanas process, kā norit tava atrašanās tajā, ko reiz esi nosaucis par paralēlo pasauli.  

Es vienkārši tur dzīvoju. Prātā nāk smilšu kaste, kur es kā bērns ņemos un būvēju savu pasauli. Tur ir kalniņš, tur – mājiņa, tur – mašīnas brauc. Darbojos ar tēliem un to attiecībām. Es spēlējos. Jau no paša sākuma rakstīšana man bija kā spēlēšanās. Bet, lai šī spēle sanāktu daudzmaz profesionālā līmenī, nevar iztikt bez nopietna un smaga darba. Līdzīgi kā sportā – amatieru spēles skatās tikai tuvinieki un draugi, bet profesionālajā līmenī skatītāju ir vairāk, jo spēle interesantāka. Protams, Gūtenmorgenos spēlēšanās ir vairāk, tur es ampelējos. Man patīk vārds “ampelējos”, ko bieži lietoja mana omīte. Es ampelējos, daru, ko gribu, bez jebkādiem ierobežojumiem. Arī manos citos darbos ir spēles elementi, gan nopietni, gan jocīgāki. Vili Lāci Nākotnes kalējā es pavelku uz zoba, piemēram, kad viņam Karlovi Varos notiek zemūdens masāža, un vēl daudz kur citur. Taču tas nav ļauni domāts, drīzāk draudzīgi. Un ir arī nopietnāka spēle, piemēram, Svina garšā. Ja nav šīs spēles sajūtas, tad, manuprāt, rakstīšana sāk vilkt uz amatniecību. 

 

Romāns Svina garša bija par vēsturi, darbs par Vili Lāci Nākotnes kalējs arī skar mūsu vēstures lappuses. Bez pamatīgas iedziļināšanās un pētniecības tas nav izdarāms. Kas tev bija pārsteigums, pētot Viļa Lāča biogrāfiju un lasot dienasgrāmatas?

Pārsteigums bija atklāsme, ka Lācis savos darbos tik daudz ir ielicis pats sevi. Kad sapratu, ka grāmatās viņš apraksta savu dzīvi, nopriecājos – oho, man nekas daudz nav jāpēta, jo pats jau visu par sevi ir pastāstījis. Un tas, ko izlasām viņa grāmatās, daudzviet saskan ar reālo Lāča dzīvi, viņa oficiālo CV. Gan viņu ģimenes aizbraukšana uz Sibīriju, gan atgriešanās un tas, kā viņš attēlo jaunā puiša attiecības ar meiteni. Zinot Viļa Lāča noslēgto raksturu un zemo pašvērtējumu, kas reizēm, gluži otrādi, aizgāja lielummānijā, – tas ir tik ticami un saskan ar viņa dzīves faktiem.

Esmu jau teicis intervijās, ka par savu dzīvi viņš ir rakstījis triloģijā Putni bez spārniem un Zītaru dzimtā. Ņemot rokā Lāča biogrāfiju un šīs grāmatas, ir redzamas nepārprotamas līdzības. Protams, atšķiras nianses, sarunas un sīkumi. Pilnīgi viss nav kā caur koppapīru no Lāča dzīves. Bet, ņemot vērā to, ka esmu iepazinis Lāci caur viņa un citu atmiņām, izteikumiem, dienasgrāmatām, vēstulēm, tad īsto Lāci izvilkt no viņa literārajiem darbiem vairs nešķiet tik grūti. Skaidrs, ka romānos Lācis savus galvenos varoņus ir uztaisījis foršākus par sevi. Daudzi rakstnieki ieliek grāmatās savu pieredzi gan diezgan tieši, gan paslepus. Piemēram, Anna Brigadere darbā Dievs. Daba. Darbs raksta par savu bērnību. Tāpat Lācis, sev raksturīgā formā – viņš noraksta piedzīvoto un notikumus teju burtiski. Arī literatūrpētnieki atzinuši, ka Lācis bija izcils novērotājs un tāpēc viņam labāk padevās dzīvē novēroto cilvēku un notikumu ieaudzēšana savos tekstos, nevis darbi, kuros notikumi un tēli jāizdomā pašam, tā sakot, no nulles. To, kas, piemēram, viņa dzīvē ir noticis pirms gada, Lācis apraksta Putnos bez spārniem. Viņš pats atzina, ka biogrāfijas ziņā Janka no Zītaru dzimtas visvairāk līdzinās viņam, savukārt Cilvēkos maskās vairāk atklājas Viļa Lāča tā brīža iekšējā pasaule un sapņi. Tomēr, sekojot līdzi tam, ko dara Zītaru Janka, daudz kas no tā neparādās Lāča oficiālajā biogrāfijā. Piemēram, Janka Sibīrijā mācās garīgajā seminārā. Lāča biogrāfijā par to nekā nav. Romānā Nākotnes kalējs, kur Vilis Lācis raksta pašterapijas dienasgrāmatu, es ļoti daudz materiāla ņēmu no Zītaru dzimtas (arī nosaukums Vecā jūrnieku ligzda – I.P.). Izdomāju, ja manā grāmatā Lācis raksta, tad normāli, ka viņš raksta par to, ko ir piedzīvojis un jau aprakstījis Vecajā jūrnieku ligzdā. Protams, daudz ko mainīju, taču izmantoju viņa leksiku, stilu, viņa atainotos notikumus un sižetus. Jo kurš gan ticamāk uzrakstīs savas atmiņas, ja ne Lācis pats. Bet tas tikai par Sibīrijā pavadīto jaunības laiku. Rakstot par posmu no 1953. gada līdz Lāča nāvei no viņa literārajiem darbiem vairs pasmelties nevarēja. Toties tur daudz palīdzēja dienasgrāmatas un citu cilvēku atmiņas. 

 

Klausoties, ka Lācis pamatā savus darbus norakstījis no savas dzīves un apkārtnes,  atceros, kad studiju laikā lasīju Raiņa dienasgrāmatas, tajās bija daudz Raiņa pašrefleksijas. Kā dienasgrāmatās Lācim ar pašrefleksiju?

Viņam nav nekādas pašrefleksijas. Tikai sausi fakti. Tādā ziņā Lācis ir kārtīgs spiegs, kurš lieku vārdu nepateiks, un viņa iekšējais cenzors bija ļoti spēcīgs. Pasargi dievs, ja kāds atrod dienasgrāmatas ar viņa domām – to jau nevarēja pieļaut. 

 

Lasot Nākotnes kalēju, pārdzīvoju visai raibu un ambivalentu izjūtu spektru – riebumu, žēlumu, neizpratni. Ievas Melgalves recenzijas par Nākotnes kalēju noslēgumā ir labs jautājums: “Un ko man ar to visu tagad darīt?” Izlasot par Lāci, tā arī padomāju – ko man ar to darīt?

Dari, ko gribi. Padomā par to, un – aizmirsti. Lasi nākamo grāmatu. Nevajag sarežģīt. Kāds nodomās “interesanta grāmata”, noliks malā, lasīs nākamo. Kādam varbūt kas noderīgs ienāks prātā. Katrs lasītājs ir atšķirīgs un uztvers manis rakstīto citādāk. Esmu krietni pabrīnījies, kā uztver manis uzrakstīto par Vili Lāci. Kādā tikšanās reizē pie manis pienāk lasītāja un vaicā: “Vai viņu beigās tiešām noindēja?” Es prasu: “Bet kur jūs to izlasījāt?” Viņa saka: “Grāmatā tā sanāk. Vai tad ne?” Un es sāku gudrot – varbūt tiešām noindēja, bet es par to pat neesmu iedomājies. (Smejas.) Katrs saskata tekstā ko savu. Kāds par mani jaunāks cilvēks, tā zem četrdesmit gadiem, saka par Lāci:  “Nē, nu normāls čalis bija.” Es pretim:  “Ko, normāls čalis?” Man atbild:  “Nu, ja. Ar trūkumiem, bet normāls.” Tāda sajūta, ka katrs Nākotnes kalējā izlasa to, ko grib izlasīt. 

Un, jā, grūti man gāja, to rakstot. Mocījos nepārejošā grūtsirdībā vairāk nekā gadu. Iespējams, arī pandēmijas fons ietekmēja manu pašsajūtu. Taču, kā es Vili Lāci izpratu, tā par viņu arī rakstīju, balstoties uz pieejamajiem faktiem un savu iztēli. Kopumā tas bija ļoti interesants darbs. Bet – vairs gan es negribu rakstīt biogrāfiskus darbus. 

 

Tev ir bijušas fiziskas sajūtas, kad tu raksti?

Kaut kas tāds mēdz būt. Par Lāci rakstot, vienreiz bija tā, ka es tik daudz un intensīvi domāju, kā viņš jūtas, ka izlaidu viņu pārāk daudz caur sevi. Domāju, kā es pats justos, ja būtu viņa amatā, starp visiem tiem komunistiem un čekistiem, ja dēls būtu nosities, ja bez ierunām būtu jāpilda Maskavas pavēles un tamlīdzīgi, un man tik traki smagi palika, kā nekad no savām paša bēdām nebija bijis. Tad nopurinājos un nolēmu – nē, vairāk es tur neatgriezīšos. Tas bija pārāk dziļi un nepatīkami. 

Kad rakstu, man parasti ir viegls stress. Vēdera apvidū jūtu nelielu trauksmes sajūtu. Tāpēc vienmēr zaudēju svaru, kad rakstu, – jo rakstīšanas posmā man ēst negribas. Bet ilgi tā nevar izturēt. Stundiņu pastrādāju, paņemu pīppauzi, un atkal pie galda. Taču reizēm adrenalīna ir par daudz. Tad jāliek rakstīšana nost un jāiet staigāt, skriet, dušā vai peldēties. Ūdens ir tas, kas man vislabāk palīdz atslēgties. 

 

Mēs nezinām, ar kādām domām un izjūtām dzīvoja Lācis, bet tu uzrakstīji savu versiju, un, balstoties uz tavu darbu, mēs tuvojamies savdabīgai literārai patiesībai par Vili Lāci. 

Jā, šajā grāmatā ir Bērziņa Vilis Lācis. Man pašam rodas pārdomas, vai vispār esmu viņu sapratis. Varbūt neesmu kaut ko pamanījis, varbūt esmu pārpratis? Daudz pretrunu. Ne viss saskan un ir gludi. Bet – cilvēks ir pretrunīga būtne. Cits vairāk, cits mazāk. Tāpēc man nav pilnīgas pārliecības, ka esmu simtprocentīgi izpratis cilvēku, par kuru rakstīju Nākotnes kalējā. Un arī Lācis pats par sevi nebūtu rakstījis objektīvi. Gan jau “pavilktu” sevi uz augšu un attēlotu labāku, nekā īstenībā.  

Skolas laikā es viņa darbus nelasīju. Nebiju ne pagrīdes cīnītājs, ne disidents, taču es un mani draugi, mēs smējāmies par pastāvošo varu, stāstījām anekdotes, mēs bijām pret to, un Lācis manā uzskatā bija sarkanais mērglis, kurš pārdevies komunistiem. Jau tolaik, padomju gados, es viņu tā uztvēru. Tagad man ir lielāka līdzjūtība pret viņu kā cilvēku, jo esmu Lāci vairāk iepazinis. Gribot negribot viņš kļuva tuvāks, bet tas nenozīmē, ka mīļāks. Drīzāk es domāju par viņu tādā izpratnē kā – nu, kāpēc tu esi tāds, kāpēc tu mokies, kāpēc piekāpies? Būtu izslējis muguru. Ko tev dod, ka tu iemanto varu un slavu, ja pašam iekšēji jāmokās?  Atceros, padomju laikā skolā mācīja par spāņu komunisti Doloresu Ibarruri, kurai bija teiciens: “Labāk stāvus mirt, nekā uz ceļiem dzīvot.” Vienmēr to atceros, un man tas liekas daudz piemērotāks dzīves un nāves koncepts. Un to var attiecināt arī uz ikdienišķākām situācijām, kur nāves draudi nepastāv. Piemēram, priekšnieka un padotā attiecībās. Tik nopietnā situācijā, kāda bija Lācim, nekad neesmu nonācis, tomēr tā mocīties, kā viņš iekšēji spīdzināja sevi, – tā man būtu grūti. Varbūt viņš pie tā pierada, un sirdsapziņu alkoholā noslīcināja. Mēs jau protam sirdsapziņu noklusināt. Man ir iespaids, ka viņš pamatīgi iekūlās sava egoisma un godkāres dēļ, arī tāpēc, ka neprata paredzēt uz priekšu – kādas būs viņa rīcības sekas, kā viņš pēc tam jutīsies. Bet varbūt viņš bija pārāk aprobežots. Nezinu. Iespējams, viņš spēja domāt tikai tādās kategorijās kā – esmu dzīvs, man ir nauda, un tad jau pārējo var pieciest. 

 

Jāteic, ka Latvijā mēs nepārtraukti reflektējam par vēsturi, tās norisēm, veidojam interpretācijas, meklējam šodienas skatījumu uz pagātnes notikumiem. Kā tu vērtē, vai tas mūs mudina domāt par savu vietu šodienas pasaulē un iedziļināties nākotnes ainā? Vai vēstures nav par daudz?

Protams, ka ir. Stipri par daudz. Vēsture ir ļoti interesanta, taču jāsaka – pētīt pagātni, domāt par to, rakņāties tajā ir vieglāk, nekā domāt, kā tev labāk dzīvot rīt, parīt, aizparīt un kā tagad, šajā brīdī izdarīt kaut ko sakarīgu. Un kādus secinājumus mēs no pagātnes izdarām par nākotni? Nekādus. Varbūt atsevišķi cilvēki arī izdara, tomēr lielāko tiesu tas ir nopūtas “kā agrāk bija” līmenī un – dzīvo tālāk, iet uz darbu, palamā valdību, kas visu aizliegusi. Domājot par šo attieksmi, nevēlos visu norakstīt uz padomju režīma piecdesmit gadiem. Taču mēs pārliekam visu, kas sagrābstīts tajos piecdesmit gados, uz saviem bērniem. Nākamā paaudze dara tāpat un atkal nodod to saviem bērniem. Tas traucē, un mēs netiekam no šīs pieredzes vaļā. Iespējams, ja mums nebūtu tāda pieredze, kāda mums ir, arī mēs būtu komunisti. Man ir pamatotas aizdomas, ka pirmajā brīvvalsts laikā Kārlis Ulmanis man ne visai patiktu, jo es neatzīstu autoritārismu. Bet vai es būtu tik kreiss kā Lācis un citi? Šobrīd domāju, ka es nebūtu tik stulbs, kādi bija komunisti. Bet kas to zina? Daudzi tā laika latviešu komunisti patiesi domāja un ticēja, ka Latvija būs labāka valsts, nekā iepriekš. Tāds naivs stulbums.

Reiz kādā vizuālās mākslas projektā es rakstīju eseju par 20.gadsimta latvieti. Toreiz atradu, ko par latviešiem teicis vācu ceļotājs, ģeogrāfs un bibliotekārs Johans Georgs Kols (1808–1878). Viņš piemin, ka latvieši, viņaprāt, ir vispoētiskākā tauta Eiropā, tomēr ir galīgi neizdarīgi saimnieciskās un politiskās lietās. No dzīves raizēm un nedienām latvietis allaž bēdzis brīvajā poēzijas pasaulē, kur nav nekādu tirānu vai ierobežojumu. Tiesa gan, neesam nekādi amerikāņi. Lai gan – varbūt tas nemaz nav slikti. Ne jau materiālā pasaule ir pats galvenais. 

 

Šajā sakarā domāju par vērtībām, kas mums ļautu uz pasauli raudzīties godīgāk un atklātāk, arī rīkoties atbilstoši šīm vērtībām.  

Mēs taču nepārtraukti attīstāmies. Sev mēģinu skaidrot šo vērtību attīstību kaut vai saskaņā ar jau minētā antroposofa S. O. Prokofjeva nostādnēm. Paskaidrošu ļoti vienkāršoti, kas nav labi, bet tomēr. Pēc viņa domām, visaugstāk attīstītais “es” ir anglosakšu tautām, līdz ar to viņiem arī ir visattīstītākā demokrātija. Es vēl pieliktu skandināvus, bet pieļauju, ka Prokofjevs par viņiem neiedomājās. Tātad – anglosakšiem demokrātija ir dabiska – kā elpošana, un citādāk dzīvot viņi nemaz nevar. Viduseiropa atrodas nākamajā pakāpē. Jā, šeit ķeizari un impēriskā domāšana valdīja vēl pavisam nesen, tomēr demokrātija un sociālā atbildība attiecībā pret sabiedrību, pret sevi un saviem tuvākajiem jau tuvojas anglosakšu līmenim. Un tad ir Austrumeiropa jeb slāvu tautas, un runa ir par krieviem kā lielāko slāvu tautu. Saskaņā ar Prokofjevu, krievu “es” ir citādāks, pārlieku pieradis pie autoritāriem režīmiem, viņu “dvēsele” uz sociālo un politisko evolūciju un stāvokli raugās citādi, un tajā pašā laikā, savā stāvoklī tie nejūtas pilnvērtīgi, pat cieš. Pēc Prokofjeva domām, Viduseiropas uzdevums ir nodot šīs garīgās lietas Austrumeiropas slāvu tautām, it sevišķi krieviem, lai viņu “es” pavērtos jauni apvāršņi un tas mainītos. Bet tam ir divi nopietni šķēršļi, jo Viduseiropa pati ir kļuvusi tāda, ka ne īsti spēj, ne prot nodot šīs vērtības Krievijai. Pietrūkst harizmātisku viedokļu līderu, kurus cilvēki klausītos mutes atvēruši. Ir bezjēgā daudz tā saucamo politiķu, kas nu jau vairāk atgādina ierēdņus. Bet garīgi stipri, gudri un citus iedvesmojoši cilvēki pie apvāršņa neparādās. Un otrs šķērslis – krievi savā impēriskajā lepnībā pretojas visam svešajam un jaunajam, pretojas demokrātiskai iekārtai, pretojas cilvēktiesībām. Tā joprojām ir impēriska, autoritāra valsts, un pati tauta to lolo. 

Pavasarī, kad Krievija savilka karaspēku pie Ukrainas robežām, Levadas centrs aptaujāja iedzīvotājus, vai grib karot ar Ukrainu. 60% aptaujāto atbildēja apstiprinoši. Tas ir traki. Viņi paši grimst purvā iekšā un mūs var pavilkt līdzi. Krievu dvēsele mokās gaužās pretrunās, traģiskās un nepatīkamās. Piemēram, pat slavenais mūzikas kritiķis Artemijs Troickis, kurš apmeties uz dzīvi Igaunijā, kādā video bez ironijas Rietumus nosauc par sapuvušiem, jo tie pienācīgā kārtā nepalīdz krievu tautai atbrīvoties no Putina režīma. Jājautā, kāpēc tad krievi tik biezos baros apmetas Eiropā un ASV, ja tie ir tik sapuvuši? Smieklīgi, ka Rietumus lamā gan Putina kliķe, gan Kremļa opozīcija. Neviens nav labs, tikai viņi paši ir labi, kaut paši sēž peļķē. Manuprāt, Krievija vēl nav nonākusi līdz bedres dibenam, lai tad varētu atsperties un rāpties laukā. Krievija ir kā alkoholiķis, kurš nespēj pārtraukt dzeršanu, atjēgties, piezemēt savu augstprātību un sākt jaunu dzīvi.

Pēdējos gados diezgan daudz klausos visādus politiskos blogerus, politologus YouTube platformā, bet arī tur gandrīz nemaz nemana prātīgus, iedvesmot spējīgus ļaudis. Viņi paši savus tautiešus sauc par “vatņikiem”, kritizē Rietumus, bet tad jau arī nevar cerēt, ka kāds viņiem sekos un Rietumi palīdzēs.

 

Blogeru gadījumā tā vairāk ir informācijas saņemšana, varbūt atsevišķos gadījumos notiekošā analīze.  

Es dažreiz skatos hokeju, jūtu līdzi un pa druskai analizēju. Kāpēc vārtus tā iesita, kāpēc tā izspēlēja? Politikā ir tas pats. Es skatos uz notiekošo un domāju – cik jocīgi tas Baidens uzvedas, izskatās, ka neprot spēlēt. Vai – re, kā Putins, maita tāds, iesita mūsējiem. Tas viss ir spēle. Lielie puikas spēlējas, bet tautas cieš. Arī krievu blogeri atzīst – tiem, kas Krievijā ir sazagušies, bērni dzīvo ārzemēs – ASV un Rietumeiropā. Viņi paši Rietumus uzskata par labāku vietu, kur dzīvot, bet savu valsti netaisa pēc Rietumu parauga, jo tad viņi vairs nebūs pie varas. Tad ik pēc četriem gadiem būs jāpiedalās vēlēšanās vai jābūt prasmīgiem uzņēmējdarbībā, nevis vienkārši jāslauc gāzes vads vai jāpumpē nafta. 

 

Minēji, ka krievu dvēsele pretojas Rietumu pasaules skatījumam. Ko tu domā par latviešu dvēseli, kam tā pretojas?

Latviešu dvēsele ir vidus posmā starp anglosakšiem un slāviem. Protams, tā ir vispārināšana, jo katrs cilvēks ir citādāks. Ir cilvēki, kas pārstāv liberālās vērtības, bet ir arī daudzi cilvēki Latvijā, kas praida laikā joprojām ir gatavi mest kaku maisiņus. Tas, protams, sarūgtina un apbēdina, ļoti skumdina. Esmu sausu muti izrunājis ar vairākiem savas paaudzes vīriešiem. Es prasu: “Ko tev gejs dara? Viņš tev skrien virsū vai kaut kā traucē? Kāpēc tev tik svarīgi nepieļaut geju laulības?” Skan atbilde: “Fui, tā ir izvirtība! Riebīgi. Es nevaru ciest, es nevaru ciest.” Nu, vienvārdsakot, nevienu man pārliecināt nav izdevies, tukša runāšana. Acīmredzot jāpaiet laikam, jānomainās paaudzēm. Nebūs tā, ka pārliecināts homofobs pēc nedēļas kaut ko sapratīs un mainīsies. Taču varbūt dzīves laikā mainīs viedokli. Man pašam uzskati ir mainījušies par daudzām lietām. Manuprāt, galvenais dzīvē ir mīlestība. Izklausās banāli, bet tā kā nekas labāks nav parādījies un pierādījies, uzskatu to par patiesību. Bet, ja savu, varbūt pat ļoti cēlu ideālu vārdā esi gatavs citus nosodīt, pārmest, varbūt pat iznīcināt, jo viņiem ir atšķirīgs viedoklis, tad – taviem ideāliem vairs nav nekādas vērtības. Jo tur klāt nav mīlestības. Tāds ideālisms ir bīstama lieta. Tāpat kā politkorektums, kas liecina par to, ka intelektuāli širmis iet ciet.

 

Piemēram, par ko ir mainījušies tavi uzskati?

Tikko nodomāju, ka pajautāsi. Ļoti mainījusies ir mana attieksme pret vidi, pret dzīvniekiem. Šķiet, ka par dzīvnieku tiesībām uztraucos pat vairāk nekā par cilvēku. Par Grētu Tūnbergu nevīpsnāju, bet turu par viņu īkšķi. Mūs audzināja par ateistiem, bet no manis drīzāk ir sanācis ezoteriķis. Pamazām esmu nonācis pie pārliecības, ka šī dzīve nav vienīgā, ka dvēsele ir mūžīga, tā nepārtraukti attīstās vai degradējas. Uzskatu, ka dvēsele pirms piedzimšanas redz savas nākamās dzīves likteņa aprises. Lai dvēsele varētu ātrāk attīstīties, viņai nākas uzņemties pieredzi, kas varbūt nav nemaz tik patīkama un pārdzīvot ciešanas, kas mūs attīsta un padara spēcīgākus, lai cik nodrāzti tas neskanētu. Dvēsele var izvēlēties, kas viņa būs nākamajā dzīvē, jau apzinoties to, ka vajadzēs šo to paciest. Bet miesa un pati dzīve kalpo kā dvēseles trenažieris. Dvēsele to pieņem, cilvēks piedzimst, dzīvo un aizmirst dvēseles izvēles. Ar šādu pasaules skatījumu man nevar būt negatīva attieksme pret cilvēkiem ar citiem uzskatiem, citām vajadzībām. Jo es zinu, ka nekas nenotiek tāpat vien. Vai nu tā ir paša cilvēka izvēle, vai karmas atstrādāšana. Šīs divas lietas gan nav iespējams noteikt – kas ir karma, kas ir izvēle, bet tas nav tik svarīgi – līdzjūtībai pret ciešanas piedzīvojušo cilvēku vajadzētu būt jebkurā gadījumā. Un lielā mērā mēs visi te mokāmies. Tāpēc vajadzētu otram palīdzēt, nevis likt ciest vēl vairāk. Diemžēl tā nenotiek. Es šos sarežģītos jautājumus neesmu vēl noformulējis tā, lai varētu sakarīgi par tiem runāt. Man laikam par to vairāk jāpadomā. Jāmācās. 

Starp citu, Bībelē arī ir pieminēta reinkarnācija un karma, lai gan tajos laikos tās bija tik pašsaprotamas lietas, ka par tām īpaši nerunāja. Baznīca gan noliedz acīmredzamo, bet tā ir viņas darīšana, kaut kādi savi apsvērumi vai muļķība. Piemēram, Jaunajā Derībā Kristus mācekļi uzskata Jēzu par Eliju, uz ko Jēzus atbild, ka Elija jau bija atnācis, bet cilvēki viņu neatzina un darīja ar viņu, ko gribēja. Tad mācekļi saprata, ka viņš runāja par Jāni Kristītāju. Ok, no tā izriet, ka Jānis Kristītājs iepriekšējā dzīvē bija Elija. Tas par reinkarnāciju. Bet par karmu runājot, Jānim Kristītājam pēc Salomes pavēles nocirta galvu, un ne velti. Vecās Derības 1. Ķēniņu grāmatā var lasīt, ka Elija licis nokaut Baala priesterus, nocērtot tiem galvas. Tātad, lai cik tu labs un izredzēts būtu, par visu iepriekš sastrādāto ir jāsamaksā tādā pašā veidā. Tas man šķiet godīgi.

 

Kādas tagad ir tavas ieceres?

Es gribētu vēl vienu grāmatu sarakstīt. Man vienalga, kurš uzšķiļ dzirksteli – vai man piedāvā rakstīt par kādu tēmu, vai arī es pats attīstu savu ideju. Galvenais, lai dzirkstele uzšķiltos. 

 

  1. Oriģinālā Духовные судьбы России и грядущие мистерии Святого Грааля.  (atpakaļ uz rakstu)