kritika

— Mūsu dzīļu monstri

Bārbala Simsone

14/12/2021

Dabiskais, nedaudz primitīvais, dzīvīgais arhetipu kodols viņa darbos joprojām valdzina paaudzes, kas dzimušas ilgi pēc tam.

Par Hovarda Filipsa Lavkrafta krājumu Stāsti (no angļu valodas tulkojis Kaspars Zalāns; Prometejs, 2021)

 

Pasaules literārajā kontekstā mūsdienu šausmu žanrs reizumis šķiet tāds “ciemata audzināts bērns”, kuram vecākos piedēvē vairākus, bieži visai atšķirīgus autorus. Cits šausmu pirmsākumus meklē Mērijas Šellijas 1818. gadā izdotajā darbā Frankenšteins, cits par žanra pirmkustinātāju godā Edgaru Alanu Po, vēl cits uzskata, ka šausmu kultivēšanā roku pielikuši arī Herberts Dž. Velss un citi. Nav rets arī viedoklis, ka šausmu literatūra savā aktuālajā formā pirmo reizi izlauzās tikai 20. gadsimta 30. gados ar amerikāņu autora Hovarda Filipsa Lavkrafta daiļradi. Tiesa, arī viņš savos darbos iespaidojās no virknes agrāku autoru, taču tieši viņa stāstos vienu no pirmajām reizēm pasaules literatūrā vērojams tas, ko dēvē par šausmu žanra esenci un ko praktiski neatšķaida citu žanru piejaukumi, ja par tādiem neuzskatām fantāzijas un fantastikas elementus.

Lai arī rietumvalstīs Lavkraftam pienākas neapšaubīta klasiķa statuss, latviešu literatūrā viņa ceļš līdz šim bijis visai saraustīts, kā jau tas daždien notiek ar žanru literatūras labākajiem rakstniekiem. 2006. gadā portālā Satori tika publicēti divu stāstu tulkojumi kopā ar šo rindu autores apcerējumu par Lavkrafta dzīvi un daiļradi.1 Desmit gadus vēlāk, 2016. gadā, apgāds Jumava izdeva garstāstu Kthulhu aicinājums. Pirms nepilna gada apgāda Zvaigzne ABC izdevumā klajā nāca angļu un amerikāņu klasisko šausmu stāstu izlase Aijas Čerņevskas sakārtojumā Citas debesis, kurā ievietota virkne Lavkraftu iedvesmojušo autoru labāko stāstu līdztekus ar vairākiem paša autora stāstiem, daļēju autora slavenās esejas Pārdabiskās šausmas literatūrā tekstu un jau pieminētā apcerējuma pārpublicējumu. Tagad apgāda Prometejs izdevumā klajā laista pirmā Lavkrafta stāstu izlase, kuru no angļu valodas tulkojis Kaspars Zalāns. Atskaitot īsu tulkotāja priekšvārdu un pielikumu ar “Lavkrafta bestiāriju”, tajā ietilpst tikai paša šausmu ģēnija darbi – kopskaitā septiņi un dažāda garuma – un tas kalpo par lielisku pirmo ieskatu autora daiļrades komplicētībā.

Krājumam izvēlēti populārākie autora stāsti, kas sakārtoti hronoloģiskā tapšanas secībā. Hronoloģiskais princips sevi šoreiz attaisno, jo, lasot stāstus sakārtojuma secībā, labi redzams, kā no pirmsākumiem aug un attīstās autora izmantotās tēmas, simbolika un tēli, kā plašumā izvēršas tas, ko vēlāk nodēvēs par autora personisko mitoloģisko ciklu. Tiesa, jārēķinās, ka vairums stāstu pēc apjoma vairāk atbilst garstāstam vai miniromānam un tie nav stāsti mūsdienu izpratnē – ar strauju ievadu in medias res, spilgtu kulmināciju un spēju, visbiežāk negaidītu atrisinājumu. Nē, Lavkrafts mīl savu lasītāju vest pie rokas lēnītiņām, sagatavojot ainavu ar garumgaru, detalizētu ekspozīciju – te nomaļas, teju miegainas Amerikas ostas pilsētiņas vidi, te lietišķi dzīvespriecīgu Antarktikas pētnieku rosīgo ikdienu –, radot vietumis pat itin idillisku atmosfēru, kuras pastorālajā skanējumā tikai attāli (bet arvien biežāk) ieskanas pa neskaidri jaušamai “greizai notij”. Un tad šajā gandrīz pedantiski izzīmētajā ainavā autors iešķīdina šausminošus traipus, kuru klātesamību patiesībā visu laiku esam nojautuši – tieši šis ir princips, ko vēlāk no Lavkrafta pārmantos daudzi mūsdienu ikoniskie šausmu žanra rakstnieki, jo īpaši Stīvens Kings.

Taču Lavkrafta rakstībai – un šī aspekta tapšanai mēs varam izsekot no stāsta stāstā kā muzikāla motīva attīstībai no nianses simfonijā – raksturīga vēl virkne īpatnību. Ja šausmu rakstnieki gan pirms, gan pēc Lavkrafta (atskaitot tos, kas vēlāk centās nesekmīgi imitēt autora stilu) lasītājus mēģināja iebiedēt ar kādu pavisam konkrētu parādību – dabisku vai pārdabisku –, tad Lavkrafta darbi ir zīmīgi ar to, ka rakstnieks atsakās detalizēti aprakstīt baiļu avotu, visbiežāk iztiekot ar daiļrunīgām pasāžām, kurās pirmās personas vēstītājs atzīst, ka nespēj ietērpt vārdos redzētās, nojaustās vai piedzīvotās šausmas. Un te nu rakstnieka aprēķins attaisnojas: tieši neizteiktais ir psiholoģiski visiedarbīgākais. Šis aspekts vēlāk daļēji atbalsojas Stīvena Kinga apcerējumā par šausmu literatūras būtību Danse Macabre, kurā autors atzīst, ka viens no žanra pamatprincipiem ir iespējami ilgi neatklāt, ar ko tieši lasītājs tiek biedēts, ļaujot iztēlei radīt monstrus, kas tālu pārspēj jebkura literāta radīto – jo lasītāja iztēle spēj iedarbināt tieši konkrētajam cilvēkam zemapziņā snaudošās fobijas un dzīvīgos arhetipus un uzburt to, no kā visvairāk baidās tieši konkrētais indivīds. (Vai tik šo pašu principu neizmanto Harija Potera autora Dž. K. Roulinga, radot ērmu Bubuli, kurš allaž ieņem precīzi tās būtnes vai parādības lomu, no kura baidās tas, kuram tas stājas pretim?) Kad Lavkrafts beidzot norauj savām radībām neskaidrības un miglaino izteikumu plīvuru, daļa mūsdienu lasītāju atklās, ka viņa radītie gļotainie briesmoņi, no jūras dzelmes šķietami iznirušie puscilvēki, pusabinieki un astoņkājgalvas šausmonis Ktulu ne tuvu nav tik šausmīgi, kāda bija sajūta, gaidot, kas gan slēpjas aiz autora zīmīgajiem mājieniem.

Starp visiem Lavkrafta iztēlotā universa būtiskākajiem raksturlielumiem ir jēdziens “unspeakable”, kas kontekstā nozīmē ne tikai šausmas, par kurām nav iespējams runāt, bet arī tādas, kuru nosaukumus nav iespējams izrunāt cilvēcīgā mēlē – tāpēc galvenais arhimonstrs, dievībai līdzīga radība, kurai veltītais mitoloģijas cikls ir viens no būtiskākajiem Lavkrafta daiļradē, ir apveltīts ar neizrunājamu vārdu Cthulhu, ko latviešu izdevuma tulkotājs atveido kā Ktulu (te gan vietā jautājums, vai neizrunājams būtnes vārds tiešām jāpadara izrunājams?). Ktulu ir aizvēsturisks monstrs, kura kults joprojām caurslāņo gan zemes un jūras, gan cilvēku zemapziņas slēptākās dzīles. Junga psiholoģijas pazinēji var tikai pabrīnīties, cik sistemātiski Lavkrafts smeļ no šī psihologa raksturotajiem bezapziņas plašumiem, neatlaidīgi izstrādājot viendabīgu asociāciju sfēru, kurā šausminošais allaž ir sens, mistisks, dziļi apslēpts, tiek asociēts ar ūdeni, aukstumu, dzīlēm, pirmsvēsturiskiem vai aukstasiņu radījumiem, nesaprotamām valodām, seniem, barbariskiem kultiem – vārdu sakot, visu, kas svešs 20. gadsimta cilvēka civilizētajai, saprāta laikmetā formulētajai siltasiņu būtībai. Jā, protams, mūsdienu lasītājs var piebilst, ka Lavkrafts nepiedzīvoja 20. gadsimta “vēsturiskās šausmas”, taču uzdrošinos minēt, ka psiholoģisko šaušalu aspektus, samocītas un sevī ieslodzītas dvēseles “mehāniku” viņš savos darbos ataino izcili patiesi, un tieši tāpēc arhetipiskais, primitīvo baiļu iespaidotais slānis viņa darbos ir tik krāšņs.

Vienlaikus šis aspekts savijas ar to, ko akcentē tulkotājs savā priekšvārdā un kas, iespējams, nebija tik ļoti manāms autora laikabiedriem, bet ir ļoti uzkrītošs mūsdienu lasītājam – ka Lavkrafts šausminošo, cilvēcei naidīgo izteikti asociē ar “svešo” vārda etniskajā un rases nozīmē. Jau no pirmajiem stāstiem redzam, ka autoram bailes un riebumu rada svešas kultūras un ādas krāsas, cilvēki, kuru valodas un paražu īpatnības tam šķiet nedabiskas, biedējošas un kaitīgas. Vēlākajos stāstos šie aspekti savijas arī ar kosmisko Ktulu mītu ciklu, kurā svešais un “pretdabiskais” izvēršas stāstījumā par būtnēm, kas ne tikai nav “mūsējie” rases un kultūras ziņā, bet pat vispār nav ne šim laikmetam, ne civilizācijai piederīgi, tomēr ir apveltīti arī nozīmīgu spēju ielauzties cilvēku zemapziņā un sapņos (krāšņākais šīs parādības apraksts laikam sastopams latviski jau otro reizi tulkotajā stāstā Ktulu aicinājums).

Vēl ļoti interesanti no mūsdienu skatpunkta vērot, kā vairākos Lavkrafta stāstos detalizēti aprakstītas gluži īstas, realitātē eksistējošas parādības, piemēram, stāstā Krāsa no kosmosa baismīgā kosmiskā esamība, kas pakāpeniski iznīcina mazu Amerikas ciematu (dabas objekti naktīs sāk nedabiski spīdēt un vēlāk sairst pīšļos, bet cilvēki pakāpeniski sajūk prātā un arī iet bojā), pēc izpausmes veida ārkārtīgi atgādina radiācijas ietekmi uz fiziskās pasaules objektiem, kaut gan Lavkrafts šo ietekmi piedēvē mītiski ļaunīgam kosmosa spēkam. Savukārt stāstā Čukstētājs tumsā diezgan precīzi, atskaitot noslēgumu, aprakstīta tāda psihiska sindroma kā paranoja izpausmes. Cits aspekts, kas, neapšaubāmi, valdzinās pieredzējušus žanra lasītājus, ir fakts, ka vairākos stāstos jaušami aizmetņi vēlāk ikoniskiem citu autoru tekstiem, piemēram, Airas Levina slavenais romāna Rozmarijas bērns tēls, sātana mazulis, visnotaļ varētu būt stāstā Danvičas šausmas aprakstītā nedabiskā pekles izdzimuma tuvs radinieks.

Protams, no mūsdienu lasītāja skatpunkta jāņem vērā arī tas, ka daudzi Lavkrafta literārie paņēmieni, rakstības veids un šausmu radīšanas metodika mūsdienās var likties ne tikai tālu no politkorektuma, bet arī vienkārši naivi. Taču jāņem vērā, ka trīsdesmit četrdesmit gadus vecais autors, kurš radīja šos darbus teju vispārējā nošķirtībā no sabiedrības, savu murgu un ēnu varā, visticamāk, spēja piekļūt cilvēka zemapziņai veidos, kādi nebūtu pieejami citu dzīvesveidu ievērojošam autoram. Iespējams, tieši tāpēc dabiskais, nedaudz primitīvais, dzīvīgais arhetipu kodols viņa darbos joprojām valdzina paaudzes, kas dzimušas ilgi pēc tam. Nezināmais, ko slavenajā esejā Pārdabiskās šausmas literatūrā Lavkrafts nosauc kā pilnīgi visu cilvēcisko baiļu avotu, joprojām ir iedarbīgs un, gribam vai negribam, aktīvs ikkatrā psihē. Un varbūt tieši šai laikā, kad mūs no visām pusēm aplenc nezināmais, atkal ir īstais brīdis iedziļināties šausmu rakstnieka darbos, kurš joprojām spēj ar aukstu pirkstu negaidīti pieskarties pašai vārīgākajai vietai mūsu apziņā?

  1. https://satori.lv/article/nezinamas-kadatas-teiksmainie-meklejumi, https://satori.lv/article/erika-zanna-muzika un https://satori.lv/article/enu-dimensijas-pavelnieks  (atpakaļ uz rakstu)