kritika

— Paradīzes uzplaiksnījumi

Katrīna Rudzīte

15/12/2021

Trauslie emocionālie stāvokļi un atzīšanās jūtās krājumā bieži atklājas no pirmās personas vēstītāja pozīcijām, tādējādi radot godīga pietuvinājuma un autentiskuma atmosfēru.

 

Par Henrika Eliasa Zēgnera dzejoļu krājumu Paradīze (Neputns, 2021)

 

Laikā, kad man jāuzraksta recenzija par dzejoļu krājumu Paradīze, iezīmējas divi apstākļi, kas ietekmē manu literatūras (un lielā mērā arī visa cita) uztveri. Ir pienākusi salīdzinoši agra un auksta ziema, pret kuru es, par spīti tās žilbinošajiem vizuālajiem un spēcīgajiem meditatīvajiem efektiem, izjūtu arī visai intensīvu riebumu, jo, lai gan man paveicies ar normāli funkcionējošu apkuri un ekstrēmiem laikapstākļiem piemērotu siltu mēteli, ko pagājušajā gadā iegādājos par kādu no VKKF kovidstipendijām, parasti es sāku drebināties brīdī, kad pamostos, un dienas laikā dažādas salšanas pakāpes un intensitātes nomaina cita citu. Tādējādi šobrīd gandrīz visas pieredzes un iespaidi kaut kādā ziņā ir salšanas nosacīti, jo no tās pavisam izvairīties nekādi nav iespējams, bet reizēm par šo diskomfortu var nedaudz aizmirst, ja uzrodas kāda cita gana intensīva pieredze. Otrs svarīgais uztveres fokusa pavērsiens ir nesenais piedāvājums tulkot Odrī Lordes dzejoļus, kas man līdzīgi kā ziema rada virkni galēji pretrunīgu emociju un mudina pastiprināti reflektēt par jautājumiem, kas saistīti ar teksta mērķauditoriju un piesaisti kādam noteiktam sociālpolitiskam laukam vai norisēm. Šie faktori noteikti ietekmējuši arī to, kā es izlasīju un uztvēru Henrika Eliasa Zēgnera otro dzejoļu krājumu Paradīze

Grāmatas nosaukums (līdzīgi kā tas bija ar Zēgnera debijas krājumu Elementi) nav izvēlēts nejauši, un tā arī nav atsauce uz tikai kādu vienu tituldzejoli, paradīze ir konceptuāls krājuma virzītājspēks, kas ap sevi koncentrē liriskā varoņa (dažkārt varoņu) piedzīvoto un pārdzīvoto. Ja jāpaskaidro, kas ar to tiek saprasts, domājams, krājuma dzejoļos sastopamo paradīzi var diezgan droši nošķirt no jebkādām reliģiskām konotācijām, Zēgnera apcerētā paradīze drīzāk ir slepens apsolījums, ka kaut kur ārpus raupjās sadzīves un ikdienas steigas pastāv telpa, kurā eksistē nefragmentēts emocionāls mierinājums un klātbūtne – un kādreiz šī telpa kļūs pavisam un nepārtraukti pieejama, varbūt. Paradīzei nav eņģeliski, bet gan ļoti cilvēciski vaibsti, tie ir sakrāti gaišākie dzīves mirkļi: “Paradīze ir mīlēties un skatīties acīs, / skūpstīties kinoteātrī un tad, kad vienīgās bailes – vai es tev šovakar patikšu, vai neesmu par resnu, / un tava mute to visu prom aiznes.” (6. lpp.)  Trauslie emocionālie stāvokļi un atzīšanās jūtās krājumā bieži atklājas no pirmās personas vēstītāja pozīcijām, tādējādi radot godīga pietuvinājuma un autentiskuma atmosfēru. Domāju, ir vērtīgi, ka autori, kas prot rakstīt, dažkārt izvēlas godīgu refleksiju par to, kā viņi jūtas, piemēram, ejot uz randiņiem, citādi par to bieži gadās lasīt vien draņķīgi sarakstītas banalitātes vai izskaistinātas abstrakcijas. Tiesa, kādā brīdī ciešais fokuss uz autora iekšējās pasaules aprisēm sāk nogurdināt un kļūst nedaudz klaustrofobisks.

Ilgošanās, mīlestība, bailes, šaubas, dusmas un sāpes brīžiem iezīmējas uz pavisam skaidru ikdienišķu un sadzīvisku aprišu fona: “tas ir par spriedzi līdz piektdienai, / par biroja intrigu atstumtību, / par paklāja caurumu miegu, / par nedienu cēliena apogeju.” (14. lpp.) Tomēr ikdienišķā atspoguļojums  nepretendē uz sociāli kritisku skatījumu uz sabiedrību un tās problēmām vai kādu plašāku politisku refleksiju, tādējādi paliekot personiskās pieredzes un pārdzīvojumu līmenī un brīžiem balansējot uz rezignētas tīksmināšanās robežas. Vai tas uzskatāms par nozīmīgu trūkumu? Es teiktu, ka šajā gadījumā tas lielā mērā būs atkarīgs no lasītāju personības un pieredzes īpatnībām un tā, vai viņi un viņas spēs sevi identificēt kā dzejoļu varoņus vai adresātus.

Lai gan ļoti bieži citas personas, kas parādās vai tiek uzrunātas krājuma dzejoļos, ir romantisku jūtu subjekti, krājuma tekstos iezīmējas aprises arī nedaudz plašākam cilvēku lokam, par ko un kam šī grāmata varētu būt uzrakstīta. Un te, atsaucoties uz kādu no, šķiet, krājuma centrālajiem vai atslēgas dzejoļiem, gribas lietot apzīmējumu “paaudze”, bet varbūt gluži nepiesaistot šo jēdzienu striktiem gadskaitļiem pasē, bet drīzāk saprotot to kā noteikta dzīvesveida, uzskatu, vērtību un emocionālu un intelektuālu stāvokļu un paradumu kopumu aptverošu kategoriju. Dzejolī Es esmu redzējis trīs lappušu garumā tiek detalizēti atklātas emocionālās pretrunas, ar kurām spiesti sadzīvot paaudzei piederošie: “Mēs esam pārlieku pašapzinīgi. Jebkura kritiska piezīme / mums liek domāt par pašnāvību, jebkura atzinīga frāze / liek drebēt pie visām miesām. / Mēs ar aizrautību šifrējam ciet mūsu vārdus, mūsu teikumus. / mēs darām visu, lai būtu pilnīgi droši, ka neviens mūs nesapratīs, / naktīs mēs raudam par to, ka neviens mūs nemēģina saprast.” (23. lpp.) Dzejolis ar gana lielu pašironijas devu identificē liminālu stāvokli starp pretmetiem un galējībām, mētāšanos starp izmisumu un pašapziņas uzplūdiem, tukšumu un piepildījumu, nespēju līdz galam būt ne tur, ne te vai tikt pāri muļķīgajai sajūtai, ka tomēr vajadzēja būt kaut kur citur. Aprakstītās sajūtas kaut kādā mērā pazīst un piedzīvojis ir teju ikviens, tomēr ir cilvēki, kam šāda limināla spriedze kļuvusi par permanentu psiholoģisku un eksistenciālu stāvokli, no kura šķietami nav izejas. Arī es savā burbulī ko līdzīgu esmu novērojusi. Tie ir talantīgi kultūras un sabiedriskie darbinieki, kuri ikdienā nodzen sevi kādā (vai parasti jau kādos daudzskaitlīgos) profesionālā un citos pienākumos, ne vien lai nopelnītu naudu, bet – tikpat lielā mērā un varbūt dažkārt pat vairāk – lai aizbēgtu no savām pagātnes traumām, no garlaicības, no vientulības, no tumsas, lai pierādītu sev un pasaulei, ka ir vērtīgi un svarīgi, un pelnījuši, ka viņos ieklausās. Tas, protams, ir apburtais loks, un tie, kas tajā klīst, ir nolemti. Šos cilvēkus vieno mežonīgas ilgas pēc dzīves un nemitīga dzīves atlikšana uz kādu nenoteiktu punktu nākotnē (paradīzē?). Un tomēr spriedzes pilnajā, pretrunīgajā izmisumā, ko jūt dzejoļa varoņi, skaidri iezīmējas arī kāda glancēta un ļoti pieradināta šķautne, tas ir kontrolēts un drošos apstākļos piedzīvots izmisums: “Mēs esam spējīgi paveikt neticamas lietas, iekarot virsotnes  un veiksmīgi piezemēties pēc bīstama kritiena. Mēs esam drošībā.” (23. lpp.) Bet varbūt tieši tas padara šādus dzejoļus un tajos aprakstītos stāvokļus īpašā veidā trauslus un aizkustinošus.

Zēgners debitēja literatūrā salīdzinoši agri, 2013. gadā iznāca viņa pirmais krājums Elementi, autoram tobrīd vēl nebija pat divdesmit, un jau pirms krājuma iznākšanas mēs ar viņa tekstiem vairākus gadus bijām pazīstami no publikācijām internetā un periodikā, kā arī dalības literāros lasījumos. Recenzijās ierasts aprunāt to, ko šādas agras un spilgtas debijas ļaus sagaidīt nākotnē. Vai autora poētika un stils piedzīvojuši kādas būtiskas transformācijas? Vai jaunie darbi ir spēcīgāki? Tāpat varētu pievērsties arī astoņus gadus ilgajai pauzei starp pirmo un otro krājumu un mēģināt analizēt pagājušā laika ietekmi uz krājuma kvalitātēm. Taču es neuzskatu, ka šiem faktoriem patiešām ir tik būtiska nozīme. Nekur jau nav teikts, ka ar literatūru būtu jānodarbojas tikai vienā noteiktā veidā, grāmatas jāizdod ik pēc pāris gadiem un autora literārais ceļš noteikti jāvērtē progresa un regresa ietvarā. Zēgners jau daudzus gadus ir atpazīstama, un droši vien Latvijas kontekstā varētu teikt pat, ka zināmu ietekmi iemantojusi kultūras jomas personība ar gana plašu interešu un izpausmju spektru. Literatūra ir viena no Zēgnera radošo izpausmju formām. Un autoram tā padodas visnotaļ labi.

Lai gan grāmatai ir tiešām uzteicama, viengabalaina kompozīcija, kas rada diezgan pārliecinošu iespaidu, ar ko visi dzejas krājumi noteikti nevar lepoties, poētisko izteiksmes līdzekļu vai formas aspektos Paradīze neko sevišķi jaunu vai vai savdabīgu nepiedāvā. Tādējādi grāmatas lielākais trumpis ir un paliek tās emocionalitāte un atklātība. Taču, ja identificēšanās kaut kādu iemeslu dēļ nenotiek vai notiek tikai fragmentāri (sevi laikam īsti kā šī krājuma mērķauditorijai piederošu lasītāju nespēju ieraudzīt), tad tā būs grāmata, ko vienreiz ar patiesu interesi izlasīt, bet pie kuras ilgāk kavēties vēlēšanās, visticamāk, neradīsies. Taču man nav ne vismazāko šaubu, ka Paradīzei jau ir un vēl būs gana uzticīgu un atvērtu lasītāju.   

P. S. “Sargi mani šoziem no visiem velniem un idiotiem” (50. lpp.), starp citu, ir tieša un precīzi formulēta vēlēšanās, kas manā prātā tomēr atbalsojas vēl kādu mirkli pēc krājuma izlasīšanas un rada ko līdzīgu vieglam sasilšanas efektam.