literatūra

— Divi pamesti perēkļi

Alise Bogdanova

17/12/2021

starp smilgu graudiem žūst bangu skaloti sālī mērcēti cieti stiegraini mati

 

***

izklāju sevi žāvēties
margās starp tavu
kreiso un labo sānu
neatceros kā gan tā
sanāca tik traki samirkt
bet tas noteikti notika
negantā septembra lietū
kamēr apkārt staigāja
sadzērušies bāra bērni
jo esmu jauna un stulba
es mīlu būt
jauna un naiva un stulba
tu skaties uz mani
ar tādu mazu pielūgsmi
tin ap pirkstu manus matus
tu esi mazāk jauns
mazāk naivs
aizvien stulbs
skaists
dves pār mani siltu elpu
līdz atkal sausa un tīra
līdz lēni bet mērķtiecīgi
uzkarstu silta
akmens mūrītis vasaras dienā
tu runcis izklāj sevi margās
starp manu
labo un kreiso sānu
turu acis ciet
lai tu nepamani
to mazo apbrīnu
kad mans pulss
saplūst ar tavu murrāšanu
kamēr tu laid nagus
dziļi dziļi

 

***

starp
smilšu graudiem
starp smilgu graudiem kaijas dodas
sirot selgās
starp
smilšu graudiem
starp smilgu graudiem žūst bangu skaloti
sālī mērcēti cieti
stiegraini
mati
gaisma
pieskaras maigi un neizlēmīgi
maigi un neizlēmīgi
zilganas lūpas
sakaist sālī
nedaudz silti bet pārsvarā
zosāda
starp
smilšu graudiem
starp smilgu graudiem kāju pirksti
iezīžas kāpu
kalnā
pa sprīdim
pa skriemelim
iztausta valgumā gliemežu apvalkus
gliemežu apvalkos
dziedina
jūra
nopūtās jūra
aukaini dzied no krūtīm uz krūtīm
jūrā aizklejo
kaijas
pār smilgu graudiem pār sēkļu kupriem 
kaijas dodas
selgās
sirot

 

aut. piez., “selg” no igauņu valodas “mugura”

 

***

mandeles uztūkst
kā mušmulas rudeņos
tās ķidā putni
un vēlāk izšķīst
tumšos logos
kas pieder
telpām tik šaurām
telpām kurās
bez krustiem vai ikonām
mugura mūžīgi
saliekta kņūpus

tev būs jāmācās
noturēt manu galvu
jaundzimušā galvu
jāmācās būt
ļoti klusam
mazināt sevi
savu svaru
izdzist
pazust
knapināties
bet pabarot mani
līdz sātam

tu iznēsāji mani
vārgu nespējīgu nelaimi

tagad
lūdzu
kļūsti
māte

 

***

tikpat kā stirnu mazulim sērsna
tu atņēmi man spēku cīnīties pašai
sadzijusi
un atkal sakasīta krevele
es suloju pie tevis
pavasara paliem
tercītē pa kājas iekšpusi
kā mans pirmais sniegs
ko kausēja
tava elpa

mēs taču bijām
divas apskāvušās ogles
divi pamesti perēkļi
divi dzelži zirga purnā
divi
mēs taču kaut ko zvērējām
kad grebām sev plaukstās
“forever”

 

***

ak ziema
mans asinskārais zvērs

āda klausās sasprēgājot
kā kaiju takas ārda jūra
kā pret trauslu
baltu kārklu kaklu
tu nagiem tikko pamanāmas
sārtas strīpas trin

aiziet novembris
kā apmaldījies krancis
miegu tavā sniega klēpī
dusa smeldz
kā sarmas skavās ceriņziedi
un stindzinoši auksti pirkstu gali
ap nabu slaidus lokus velk

kā naktī apsnigusi Pēterburga
aiz manis pogā jaku ciet
tu skūpsti manu pieri kailā ledū

ak ziema
mans asinskārais zvērs