raksti

— Feminisms ir domāts visiem

Katrīna Rudzīte

21/12/2021

Feminisms, kādu es to saprotu, nav domāts, lai paceltu pašapziņu un uzlabotu apstākļus tikai kādai šaurai sabiedrības grupai. 

bella huksa (bell hooks) (Glorija Džīna Vatkinsa, 1952–2021)

 

Man ir sarežģītas attiecības ar nāvi, precīzāk, ar tās uztveri. Smiesieties – kuram tad tās ir vienkāršas? Jā, bet es nezinu, kā citādi iesākt par to runāt, un apsolu, ka par nāvi šajā tekstā nebūs daudz. Tātad, manas attiecības ar nāvi ir sarežģītas man specifiskā veidā. Kad nomirst cilvēki, kurus neesmu personiski pazinusi, pat ja man viņu darbi un idejas bijuši tiešām ļoti svarīgi, es ne vienmēr kaut kā īpaši par to jūtos (un reizēm man uzmācas sajūta, ka varbūt tā ir problēma, bet varbūt es tikai sadomājos un patiesībā tā ir visiem). Uzzinājusi par bellas huksas nāvi, es biju nedaudz samulsusi, jo tieši pirms dažām nedēļām eseju krājumā par feministiskā skatpunkta teoriju (feminist standpoint theory) lasīju brīnišķīgu huksas tekstu par marginālu sociālu vai ģeogrāfisku lokāciju kā izejas pozīciju radikālai atvērtībai un atklātai sarunai un nemaz neaizdomājos, cik viņai šobrīd varētu būt gadu, precīzāk, es tobrīd nebiju droša, vai viņa aizvien ir dzīva, jo par to vienkārši nedomāju. Bet te savu lomu noteikti spēlē arī tas, ka man vienmēr gājis slikti ar gada skaitļiem, ar skaitļiem vispār. 

To, ka bella huksa ir nozīmīga feminisma teorētiķe, kultūrkritiķe, pasniedzēja, rakstniece un aktīviste, kas savas dzīves laikā paguvusi sarakstīt vairāk nekā trīsdesmit grāmatu, jūs vai nu jau zināt, vai arī varēsiet par viņas atstāto mantojumu un biogrāfiju palasīt ko vairāk sev piemērotā brīdī nākotnē. Es mazliet pastāstīšu, kāpēc bellas huksas idejas ir nozīmīgas man un kādēļ viņas feminisms ir arī mans feminisms. 

Šķiet, ka Patrīcija Hila Kolinsa bija pirmā autore, kuru lasot, tas varēja būt pirms kādiem četriem pieciem gadiem, es pirmoreiz sapratu, ka tieši melnādaino autoru feminisma teorijas ir tās, kuras mani patiesi uzrunā. (Tagad es visvairāk identificējos ar intersekcionālo feminismu, jo tas ņem vērā dažādu identitātes aspektu sasaisti ar personas vispārējo labklājību, bet toreiz pie tāda termina vēl nebiju nonākusi). Toreiz tieši melnādaino feminisms bija tas, ar kuru es spēju sajust daudz ciešāku saikni nekā ar tām autorēm un idejām, ar ko biju pazīstama iepriekš, ciešāku, nekā ar to feminismu, kas arvien biežāk sāka parādīties arī Latvijas kultūrtelpā. Nebūdama melnādaina sieviete, es, protams, neesmu piedzīvojusi rasismu un ar to saistītās sociālās, ekonomiskās un emocionālās sekas, tomēr šis feminisms vienalga runāja par mani un ar mani un nosauca vārdā tās problēmas, kuras man bija un lielā mērā aizvien ir ar mainstream feminismu, ar to, ko melnādainās teorētiķes dēvē par balto vidušķiras feminismu, to, ko mēdz saukt par liberālfeminismu, vai ko bella huksa sauc par dzīvesstila feminismu (lifestyle feminism). Tas ir privileģētu sieviešu feminisms. Šajā feminismā līdztiesība nozīmē to, ka sievietes var darīt to pašu, ko vīrieši, – spēlējot tās pašas vecās varas spēles, lietojot tos pašus spēka paņēmienus. Lielā mērā tas ir glancētais veiksmes stāstu feminisms.

Protams, nav tā, ka šis feminisms nebūtu iezīmējis būtiskas sieviešu problēmas vai kādai daļai sieviešu palīdzējis. Ir. Bet feminisms, kādu es to saprotu, nav domāts, lai paceltu pašapziņu un uzlabotu apstākļus tikai kādai šaurai sabiedrības grupai. 

Manu problēmu lokā neietilpa tas, ka partneris nepalīdz parūpēties par mūsu kopīgo bērnu vai neiesaistās mājasdarbu darīšanā, jo es neesmu heteroseksuāla un diezgan droši varu apgalvot, ka nekad nebūšu māte. Man nebija problēmu ar to, ka man maksātu mazāk nekā vīriešiem, bet ar to, ka es vispār nevarēju atrast nekādu darbu, jo neesmu vesela. Mainstream feminisms par to neteica neko. Šajā feminismā es biju un paliku neredzama, pat būdama sociāli un politiski visai aktīva.

Bet es arī esmu sieviete. 

Ļoti iespējams, ka Kolinsa arī bija pirmā autore, kuras tekstā pamanīju atsauces uz bellas huksas darbiem. Viņas vārdu pamanīt ir ļoti viegli, jo tas tiek rakstīts ar mazajiem burtiem; tas ir autores pseidonīms. 

bella huksa savos darbos ir uzsvērusi dzimtes, rases un ekonomiskās nevienlīdzības nozīmi sieviešu apspiešanā, akcentējot, ka bez dzimtes pastāv arī citi ļoti būtiski aspekti, kuru dēļ sievietes piedzīvo ekspluatāciju, kā arī vēršot uzmanību uz faktu, ka visu sieviešu pieredze nav vienāda.

Tāpat bella huksa apgalvo, ka feminisms ir domāts pilnīgi visiem. Visiem cilvēkiem visā pasaulē. Ar to tiek saprasts gan tas, ka feminisma kustība un tās nestās sociālās pārmaiņas nāk par labu visiem, cilvēki vienkārši bieži neapzinās un nesasaista pozitīvās izmaiņas sabiedrībā ar feminismu. Tāpat bella huksa iestājas par to, ka feminismam ir jābūt pieejamam visiem, tas nedrīkst palikt ieslēgts šaurā akadēmiskā tradīcijā, kura ir pieejama vienīgi izglītotām sievietēm, kuras interesējas par feminisma literatūru un spēj to lasīt. Feminisms savā būtībā ir sociāla kustība, un tām sievietēm, kurām tas visakūtāk ir nepieciešams, bieži nav iespējas par to uzzināt. Feminismam, apgalvo huksa, ir jākļūst par masu kustību. Līdztiesības idejām ir jābūt sasniedzamām un saprotamām ikvienam. Tas ir viens no feminisma uzdevumiem. Tas ir mūsu kopīgais darbs.

“Vienkārši izsakoties, feminisms ir kustība ar mērķi pārtraukt seksismu, seksistisku ekspluatāciju un apspiešanu,” saka huksa. Bet svarīgi ņemt vērā, ka runa ir nevis par vīriešiem, kas apspiež sievietes, bet par sistēmu, kurā dominējošās sociālās grupas caur vēsturiski iedibinātu dzimtes, rases un ekonomisku kontroli apspiež un pakļauj subordinētās un ievainojamās sociālās pozīcijās esošos. Un, jā, visbiežāk šajā sabiedrībā vara pieder vīriešiem, un vīrieši visbiežāk ir ieguvēji no patriarhālajā kapitālismā pastāvošajām nevienlīdzīgajām varas attiecībām. Tomēr huksa atkal un atkal uzsver, ka problēmas sakne ir netaisna sistēma; un feminisma uzdevums ir iestāties pret sistēmisku apspiešanu, aizstājot seksistisku domāšanu un uztveri ar feministisku, pakļaušanu aizstājot ar rūpēm. Pašreizējās sistēmas ietvaros mēs nekad nesasniegsim patiesu līdztiesību, pat ja daļai no mums, arī feministēm un feministiem, tajā veicas tīri labi. 

Iestāties pret seksistisku un kolonizējošu domāšanu nozīmē iestāties pret to ne tikai sabiedrībā, bet arī sevī pašā. huksa raksta, ka nodarbošanās ar feminismu nozīmē turēt savu prātu un sirdi atvērtu. Mēs visi esam piedzimuši un dzīvojam patriarhālā, destruktīvā sistēmā, un tā mūs ir veidojusi. Neviens no mums nav tieši atbildīgs par tās rašanos. Tomēr, ja mēs neesam uzmanīgi un vērīgi, mēs varam kļūt līdzdalīgi netaisnības uzturēšanā. Tas attiecas uz visiem. huksa norāda, ka ir ļoti slikti, ja kāda grupa uzskata, ka ir pārāka par citu. Bet, iespējams, vēl sliktāk, ja pakļautā grupa uzskata tāpat. Te ir runa par internalizētu seksismu un dažādiem dubultajiem standartiem. Par to, kā sievietes mēdz izturēties cita pret citu. Galu galā par to, ka mēs pret sevi mēdzam izturēties tā, kā nekad neatļautos izturēties pret citiem.

Man šķiet patiešām ļoti svarīgi, ka huksa daudz runā arī par sieviešu (apspiestu grupu kopumā) pašu iesaisti netaisnības uzturēšanā. Un tam šoreiz nav nekāda sakara ar “upuris pats vainīgs” mentalitāti, ar ko sabiedrība slimo. huksa mūs mudina apzināties, ka neviena sieviete nav pelnījusi apzīmējumu “feministe” tikai tāpēc, ka piedzimusi par sievieti, ja viņa izmanto savas ekonomiskās, rases vai statusa privilēģijas, lai, apspiežot kādu citu, veicinātu savu labklājību. Feminisms no varas pozīcijām (vismaz tā, kā varu saprotam pašlaik) nav iespējams.

Viena no dzīvesstila feminisma lielākajām problēmām ir tāda, ka tas nemudina ieraudzīt savas personiskās privilēģijas un saskatīt to ietekmi uz karjeras veidošanu vai cita veida panākumiem, tādējādi mēs, piemēram, varam nonākt pie situācijas, kad sievietes, kas dzīvē daudz sasniegušas, stāsta medijiem, ka feminisms mūsdienās esot krietni pārspīlēts, jo visas sieviešu problēmas sen ir atrisinātas. 

huksa jautā: “Vai kompleksajās un nemitīgi mainīgajās varas attiecību sfērās mēs pozicionējam sevi kolonizējošās mentalitātes pusē? Vai mēs turpinām atrasties politiskā pretestībā kopā ar apspiestajiem, gatavi dalīties ar sev pieejamajiem rīkiem, kā ieraudzīt, teoretizēt un veidot kultūru, kas tiecas uz revolucionāriem centieniem radīt telpu, kurā ir pieejams zināšanu sniegtais pacilājums un spēks, kur transformācija ir iespējama? Šī izvēle ir izšķiroša.” (huksa, 2004, 153.)

Kā jau pieminēju iepriekš, cita būtiska problēma, kas piemīt dzīvesstila feminismam, slēpjas tajā, ka šis feminisms tiecas atspoguļot ļoti vienveidīgu sieviešu pieredzi. Šķiet, ka sabiedrībās, kur feminisms kopumā nav īpaši populārs, kā tas ir arī pie mums, nereti pastāv uzskats, ka nevajag nākt klajā un satraukt sabiedrību ar pārāk radikālām idejām, kas ir nozīmīgas salīdzinoši nelielai daļai cilvēku. Tādēļ mēs aizvien ļoti maz runājam par sievietēm, kuru apspiešanas pamatā ir viņu seksualitāte, nenormatīva dzimtes identitāte, tautība, rase vai veselības stāvoklis, vai vairāki no šiem aspektiem, kas savstarpēji pārklājas. Iespējams, tāpēc, ka šķiet, ka vispirms ir jāatrisina citas, svarīgākas problēmas. Bet nevienam nav tiesību apgalvot, ka kāda cita dzīve var pagaidīt vai ir mazāk svarīga. Nevienam, īpaši jau feministēm un feministiem, nav tiesību apklusināt citas balsis. Pirms pieciem gadiem kādā intervijā bella huksa par ASV sabiedrību ir izteikusies apmēram tāpat, kā es šobrīd jūtos, domājot par Latvijas sabiedrību, proti, “patiesībā problēma ir tajā, ka mūs kā nāciju apdraud tas, ka mēs nevēlamies dzirdēt nevienu balsi, kas runā pretī tam, ko pieņemts uzskatīt par status quo.” (huksa, 2016.)

Esejā par spēju runāt, atrodoties marginālā lokācijā, bella huksa, atsaucoties uz interviju ar Ediju Džordžu, saka, ka būt apspiestam nozīmē konfrontēt klusumu, cīnīties pēc vārdiem. Tas nozīmē runāt aizlauztā balsī. Klausīties aizlauztā balsī savukārt nozīmē dzirdēt sāpes, ko mēs bieži negribam. Bieži mēs izvēlamies nerunāt tāpēc, ka ir grūti klausīties arī pašam savā aizlauztajā balsī. Bet tas ir tas, kas manā izpratnē ir feminisms, feminisma literatūra un tā pati sieviešu (feministu) solidaritāte – tad, kad man vēl ir pārāk bail, kad es vēl nezinu, kas ir tie vārdi, kas man jāpasaka, kad man vēl nav balss, ir citas balsis, kuras var likties esam neaizsniedzami tālu, bet kuras mani iedrošina, aicina un atver telpu tur, kur tās nekad nav bijis, un arī tad, kad es vēl nespēju runāt, es varu vismaz elpot. bella huksa ir viena no šādām balsīm. 

Un vēl – bella huksa savos uzskatos ir radikāla, konfrontējoša, asa, neērta un brīžiem nesaudzīga, bet vienlaikus viņa ir arī cerību pilna.

Tāds ir feminisms, kuram es ticu un kuru uztveru nopietni. 

 

Izmantotie avoti 

* hooks, bell. Choosing the margin as a space of radical openness. In: Feminist Standpoint Theory Reader: Intelectual and Political Controversies. New York: Routledge, 2004.

* hooks, bell. Feminism is for Everybody: Passionate Politics. Boston: South End Press, 2000.

* Speaking Freely: Bell Hooks. YouTube.com, 2016. Skatīts: 19. 12. 2021. Pieejams: https://www.youtube.com/watch?v=g2bmnwehlpA