literatūra

— Ziemassvētku mūzika

Inguna Ula Cepīte

23/12/2021

Līdz saulgriežiem vien mazs brīdis, arī Ziemassvētku vakars tepat vien, bet svētku sajūtai kaut kā pietrūkst. Kaut kā ļoti būtiska.

Ir atnākuši jau otrie pandēmijas Ziemassvētki. Varbūt nevajadzētu svētkiem lietot šādu apzīmējumu, jo Ziemassvētki ir un paliek gaidītie Ziemassvētki – pat pasaules karu laikā. Un tomēr. Pēdējo divu gadu laika gleznas fons vēl nepieredzētā veidā ietekmē tajā attēlotos, tajā mītošos ļaudis. Dažam šķiet, ka otrais plāns pārmāc priekšplānu, kas pazūd aiz padrūmās krāsās gruntētā audekla.

Šis decembris atšķiras no pagājušā – lai gan pārdomu laikam neiederīgie strīdi gada laikā kļuvuši skaļāki, lai gan biedējošie skaitļi kļuvuši krietni lielāki. Mēs esam apraduši ar šo ārkārtas skolu. Gluži tāpat kā dažs pirmklasnieciņš izbiedēts uzlūko jebkuru divciparu skaitli, bet ģimnāzijas beidzējs jau bezkaislīgi risina logaritmiskos vienādojumus.

Pirms gada Ziemassvētki bija tik klusi, kādus neatceros pieredzējusi. Un tieši pirms svētkiem, veikalu durvīm aizveroties, ļaudīm šķita, ka viņiem kāds Grinčs ir tos nozadzis. Šķita, ka jācenšas satvert visu, kas turpmāk būs liegts. Šogad svētku laiks atnācis ar citām sajūtām un vērtībām, bet tā tomēr nav ierastā svētku kņada. Un daudziem prātā pērnā gada Ziemassvētki. Arī man šajā mazajā impresijā.  

Autore

 

Ir piektdienas vakars. Esmu pārradusies no pilsētas, darba nedēļa ir beigusies. Dažiem, piemēram, aktieriem un mūziķiem, tā uz nezināmu laiku beigusies jau pirms pāris mēnešiem, citiem šovakar. It kā uz trim nedēļām. Bet ko var zināt? Braucot garām, redzēju – lielā veikalā virpuļdurvīs pircēji viens otru vai nost spieda, braucamo rinda, lai no ielas nogrieztos uz veikala stāvlaukumu, tāda, kādu var manīt tikai pirms Dziesmu svētkiem, kad tūkstoši dodas uz Mežaparka Lielo estrādi… Cilvēki ir pārbijušies – ja nu šovakar nopirktās būs divas pēdējās kleitas, trīs beidzamās bikses vai kurpes mūžā? Vai pēdējās grāmatas? Nē, protams, tik traki jau nebūs, neviens nav teicis, ka drēbju un citi veikali tiek aizvērti uz visiem laikiem. Un par grāmatām, visticamāk, uztraucas vien retais. Kaut Ziemassvētku dāvanām tās varbūt noderētu labāk par daudz ko citu.

Dīvains laiks. It kā laika pabūt ar sevi bijis vairāk nekā citgad. Var jau būt. Līdz saulgriežiem vien mazs brīdis, arī Ziemassvētku vakars tepat vien, bet svētku sajūtai kaut kā pietrūkst. Kaut kā ļoti būtiska. Labi, šobrīd nav sniega, bet bezsniega ziemas bijušas arī citugad, pāris dienas baltus kokus un zemi tomēr paguvām ieraudzīt. 

Beidzot atskāršu, ka šogad neesmu dzirdējusi Ziemassvētku mūziku. Laikam tā noslāpusi paziņojumos par jauniem ierobežojumiem šausminošā vīrusa dēļ, nav spējusi izlauzties cauri baismo ciparu virknēm, varbūt nav mācējusi dziedāt vai spēlēt trompeti ar masku uz sejas, varbūt manī pašā kas pietrūcis, lai sadzirdētu mūziku cauri sejsegiem un distancēm. Kas to lai zina.

Tepat aiz loga mazos kociņos mirdz gaismiņas, sajūta nāk arvien tuvāk. Datorā ātri ieklabinu vārdus “Ziemassvētku mūzika”, drošs paliek nedrošs – vācu valodā, jo šķiet, ka līdzko rakstīšu angļu valodā, tūliņ šurp steigsies lielveikala Coca-Cola vecītis, zvaniņu skandinādams. Pat latviešu valodā rakstītajam viņš iemanījies ar savām zīmola kamanām izbraukt cauri. Arī bezsniega ziemā.

Ekrānā parādās apsnidzis zvanu tornītis, tam līdzās gluži ieputināta egle, no monitora debesīm lēni krīt pārslas. Visaptverošs klusums un tad sāk skanēt Ziemassvētku dziesmas. Pirmā – Klusa nakts, svēta nakts. “Stille Nacht, Heilige Nacht” – kaut kur skan Berlīnes kora balsis. Beidzot! Sēžu viena tumsā, āra gaismiņas miedz ar aci, ekrānā lēni snieg sniegs. Bums! Bums! Dzzzzzz! Eglei un apsnigušajam zvanu tornim pārbrauc pāri oranžs motorzāģis, vilkdams plakātu “AKCIJA! Stihl motorzāģi! Cena:…!!!” Lieliskais zāģis vairs nemaksā 199 eiras, bet tikai 179. Uzstājīgais motorzāģis mirkšķina kā svecīte svētku eglē, un tad vēl vairākas reizes pārbrauc zvanu tornim. Beidzot nozūd. Sāk skanēt Es skaistu rozīt’ zinu. Savā tumšajā istabā nodziedu to kopā ar berlīniešiem, neviens mūs vairs netraucē. Uz brīdi aizveru acis, tad pievienojos vācu korim dziesmā Katru gad’ no jauna. Pirmajam pantam.

“…Katru gad’ no jauna Kristus bērniņš nāk…” “Lielākoties visi jau zina par internetveikalu Salīdzini.lv… Atrodi labāko cenu un pērc!” – šī rečitējošā balss ir dīvains papildinājums pazīstamajai dziesmai, bet pēkšņi tā apraujas un atkal skaidrā vācu mēlē katrā mājā nāk Kristus bērniņš. Manas pirmās dziesmas šajā svētku laikā. Arī zāģis vairs nerādās. Pat tad, kad tiek dziedāta Ak, eglīte, ak, eglīte, neierodas to nozāģēt. Kopā ar berlīniešiem turpinu dziedāt Ak tu priecīgā, ak tu svētīgā. Tad ekrāns satumst. Tajā parādās milzīgs stūra dīvāns, kurā izlaidusies puskaila garkājaina būtne. Ļoti inteliģenta, jo viņai rokās ir vairākas Pilot pildspalvas. Kā saka vīrietis aizkadrā – vislabākās pasaulē. Varbūt daiļava ar tām vēlas sarakstīt nemirstīgu romānu?

Esmu sapratusi, ka divarpus dziesmas ir noteiktais maksimālais laiks, ko drīkst pavadīt bez zāģiem un meičām.

Ar vienu peles klikšķi atvados no zvanu tornīša un Berlīnes kora.

Pēc brīža kļūstu par klausītāju 2008. gada Ziemassvētku koncertam Vīnē. Vīnes filharmoniķi, diriģē Marks Šišons, dzied tobrīd vēl gluži jaunā Elīna Garanča tumšsārtā Ziemassvētku krāsas samtā un publikas mīlētais tenors Huans Djego Floress, austriešu baritons Pauls Ēdelmans savā sudraboti zilgana matēta brokāta uzsvārcī nešķiet pārspīlēts ne dziedājumā, ne tērpā. Atceros, gadu pēc šobrīd datorekrānā skatītā koncerta tieši Ziemassvētkos biju Vīnē, baudīju Bēthovena devīto simfoniju šajā pašā ekrānā redzamajā zālē šī paša orķestra izpildījumā. Bez zāģiem, daiļavām, baudot sajūtas, ko spēj sniegt vien koncertzāles burvība, gandrīz fiziski izjūtot gan mūziķu, gan klausītāju tuvību. Toreiz pilsētā manīju arī daudzviet izlīmētas afišas ar Elīnas Garančas foto – pat pie kapsētas, kurā atdusas Brāmss, Bēthovens un Štrauss.

Jau pāri pusnaktij – saprotu, ka nedrīkstu klausīties visu koncertu, jo mājinieki jau guļ. Labi, tikai izskaņu. Vēlreiz piespiežu peles taustiņu – un dziedoņi cits pēc cita zālei vēl priecīgus Ziemassvētkus. Visupirms bass vācu valodā, tad Floress un Garanča – kad izdzirdu “Vēlu jums visiem priecīgus…” skaidrā latviešu valodā, jā, tas vienmēr ir īpaši. Un tad, koncerta noslēgumā, atkal Klusa nakts, svēta nakts, ar ko vācu koris arī uzsāka šo vakaru pie apsnigušā zvanu torņa.

Solisti katrs dzied vienu pantu savā dzimtajā valodā. Un atkal – kad atskan latviski dziedātais “Jāzeps un Marija, Jēzus silītē dus” ap sirdi kļūst īpaši silti. Un tad – bums! bums! Dzzzzz… oranžais zāģis ir klāt. Ar visu atlaidi.

Beidzot esmu sapratusi – nocenotais zāģis atpazīst Klusa nakts, svēta nakts melodiju un vienmēr pievienojas. Lai nebūtu par daudz nevajadzīgu pārdomu. Lai klusajā naktī nav par daudz klusuma.