intervijas

— Konflikta ķermenis

Anna Auziņa

27/12/2021

Patiesība bieži vien liekas smieklīga tieši tādēļ, ka ir tik šokējoša. 

Annas Auziņas debijas darbs prozā Mājoklis. Terēzes dienasgrāmatas nu ir atvērts. Šim mājoklim ir daudz durvju, un sarunas laikā mēs spējām izvirināt tikai dažas no tām.  Veids, kādā Anna gan prozā, gan sarunā spēj salikt kopā tos vārdus kopā ar tādiem vārdiem kā, piemēram, “kristietība”, ir uzmundrinošs. Dienasgrāmata ir ne tikai literārā forma. Tā ir viena no iespējamajām formām garīgajai veselībai.  

Rasa Jansone

 

Varbūt tad sākumam es izstāstīšu, kā man gāja ar lasīšanu. Es diezgan stipri līksmoju. Kaut ko līdzīgu piedzīvoju, lasot Jāņa Joņeva Jelgavu 94. Bet pēc izlasīšanas nolēmu, ka jābūt kādam profesionālākam piegājienam. Un sāku lasīt vēlreiz. Lēnām. Un izdomāju, ka taisīšu divus sarakstus. Vienā sarakstā apkopošu visu to, kas man liekas pats šokējošākais un otrā sarakstā to, kas ir pats smieklīgākais. Un vienā brīdī nācās konstatēt, ka abi saraksti ir vienādi. 

Man ir ļoti liels prieks, ka tu izjuti to smieklīgo. Uz tevi tas varbūt iedarbojās, jo esam gājušas vienā skolā un mums tie diskursi varētu būt līdzīgi. Tad, kad es strādāju reklāmas aģentūrā, par mani teica, ka man nav humora izjūtas. Un es ļoti sabēdājos. Bet pēc tam, kad aizgāju uz akadēmisko vidi, kurā  pirms tam nebiju bijusi, izrādījās, ka tur man ir ļoti laba humora izjūta. Un tas mani kaut kā remdē. Mierina. Esmu ievērojusi, ka cilvēki smejas tad, kad es pasaku, kā ir. Arī tad, ja tas nav par seksu. Kad es neesmu gribējusi teikt neko ironisku un pasaku vienkārši patiesību – tas nez kāpēc tiek pozicionēts kā mana humora izjūta. Varbūt tāpēc tev sakrita nepieklājīgās vietas ar smieklīgajām. 

 

Nē, nē. Es nedomāju “nepieklājīgās”.

Šokējošās. Patiesība bieži vien liekas smieklīga tieši tādēļ, ka ir tik šokējoša. 

 

Tā kā pati sev biju devusi uzdevumu, ka nedrīkstu būt tikai jūsmīgā lasītāja, ka man kaut kā profesionāli jāmēģina attiekties pret šo tekstu, tad varbūt teksts ir jāmēģina ar kaut ko salīdzināt un paskatīties, kas tad notiek. Tādēļ es piesaucu Jāni Joņevu, jo abus darbus varētu salīdzināt ne tikai deviņdesmito gadu fona dēļ, bet tādēļ, ka – tu noteikti precīzāku vārdu ieliksi man mutē – gan Jelgavas, gan Terēzes stāsts ir izaugšanas stāsts?

Pieaugšanas stāsts.

 

Tu neprotestē pret tādu lasījumu?

Nē, jo es pati viņu tā pozicionēju. Galvenokārt tas tiešām ir pieaugšanas stāsts. 

 

Tātad pieaugšana varētu būt kopējā bāze. Bet te uzreiz sākas galvenās atšķirības. Meitenes pieaugšanas stāsts atšķiras no džeka stāsta. Joņeva pusaudzī, tai bērnā, ir izdevies apvienot ekstremālu biklumu ar apziņu, ka tev par katru cenu ir jārealizējas kā kaut kam, kā māksliniekam. Tev ir jādibina sava grupa. Nekā cita ārpus šīs pašrealizācijas dziņas nav. Terēzes gadījumā, neskatoties uz to, ka viņa glezno, pašrealizācija vispār nav fokusā. Viņai nav tiekšanās uz “es iznāku ēterā un saku jums savu sakāmo”. Un viņai izpaliek Joņeva varoņa burtiski nepanesamās sirdssāpes romāna beigās. Kaut vai tādēļ man liekas, ka Terēzes stāsts ir līksms. Un līksms tas  galvenokārt ir tieši tāpēc, ka Terēze dzīves pamatu atrod savā ķermenī, viņa, izrādās, ir cilvēks, kura mājoklis ir viņas ķermenis, nevis viņas māksla.

Tieši tas ir Terēzes uzstādījums. Bet, lai mēs nebūtu netaisnas pret Joņeva varoni – Terēzei ir garāka laika amplitūda. Viņa raksta dienasgrāmatu no 2008. līdz 2020.gadam, kad viņa jau ir pieaugusi sieviete. Un savos ierakstos atskatās daudz tālāk, uz daudz senāku pagātni, pierakstiem, aptverot laiku no astoņdesmitajiem līdz pat 2020. gadam, – viņa kopumā apraksta četrdesmit gadus. Un varbūt viņai ir kāda cita dienasgrāmata, kur viņa raksta par kaut ko citu. 

 

Un to tu vēl neesi atradusi. 

Jā, to es vēl neesmu atradusi. Bet šajā dienasgrāmatā viņa patiešām koncentrējas uz savu ķermeni un pati to apzinās. Mēs arī nojaušam, ka “Terēze” nav viņas īstais vārds – dienasgrāmata ir atrasta internetā un tas ir nikneims jeb pseidonīms. Un šeit viņa konsekventi raksta par vienu tēmu. Sākotnēji viņa ir iecerējusi, ka šī dienasgrāmata būs par seksu, bet pēc tam mēs saprotam, ka tas ir plašāk – par ķermeni.

 

Bet grāmatas nosaukums Mājoklis un tas mazais, pirmais teikumiņš, ko liek pašā sākumā pirms teksta – epigrāfs, vai – “Tas Kungs mums saka: nu tad iemājojiet savā ķermenī”.

Nē, “Pagodiniet Dievu savā miesā”. Tas ir citāts no Pāvila. Un, ja tu iegūglētu, tu atrastu dažādus Bībeles tulkojumus, un pirms tam tieši Pāvils savā tekstā runā par to, ka miesa ir Svētā Gara mājoklis. Piemēram, 2012.  gada tulkojumā ir “templis”, esmu redzējusi arī “svētnīca”. Bet es izvēlējos to, kas ir atjaunotajā Glika versijā, tā saucamajā Bleses tulkojumā – “mājoklis”. Un tieši par mājokli Bībelē runā vairākās vietās. Cilvēka miesa ir Svētā Gara mājoklis. Tā kā tu diezgan precīzi esi sapratusi.

 

Es nekādā gadījumā negribu izturēties pret Jelgavas tekstu netaisni vai kā nu vēl, jo tā sirdssāpe, ko nākas piedzīvot romāna beigās, taču ir svēta pieaugšanas stāsta sastāvdaļa – nu nebūs tev savas grupas, iemācies tikt galā ar to.

Jā, nu tur ir pavisam cita ideja. 

 

Tad ejam atpakaļ pie mājokļa. Un tikko kā mēs konstatējam, ka ķermenis kā mājoklis ir kristīga lieta, tavā romānā iezīmējas kā ass kritiens, atkal smieklīgais un šokējošais – cik ļoti vieni ķermeņi patiešām spēj būt Svētā Gara mājvieta, un cik ļoti tie otrie, tie sieviešu ķermeņi nespēj. Tie vienkārši nevar. Viņi jau gribētu to kristietības vēsti sevī, bet nemitīgi tiek atsisti no tās nost. Un tas izpaužas ne vien Terēzes līnijā, bet arī citās. Piemēram, Sandriņas Marijas līnijā tas atspoguļojas ļoti precīzi. Sandriņa grib dzīvot kā katoliete, viņai jau ir daudz bērnu, bet vienā brīdī viņa saprot, ka tā vairs nevar – un viņa raksta pāvestam Benediktam XVI vēstuli, lai tomēr ļauj lietot prezervatīvus. Ka varbūt izdosies pārliecināt, laipni izstāstot baznīcas mācītajiem vīriem šo sava ķermeņa problēmu. Un tad romāns veļas uz priekšu, un pēkšņi ir viens īss, koncentrēts teikums kā elektriskā strāva: “Sandriņa Marija pamet Romas katoļu baznīcu.” Un lasītājs saprot, ka Sandriņa ir vēl viens kritušais ķermenis, atkritis no baznīcas – tikai tāpēc, ka viņa ir sieviete. Tur jau ir tā romāna šūpošanās uz priekšu un atpakaļ – jā, es būšu kristiete, bet, re, kā man iet. Tur visu laiku ir tā spēkošanās. 

Tagad grāmata ir atdalījusies no manis, un cilvēki to varēs dažādi interpretēt. Es domāju, ka arī konservatīvākiem lasītājiem, ja viņi tiks pāri atklātajiem ķermeņa tēlojumiem un nepieklājīgajiem vārdiem – tas vēstījums būs diezgan patīkams. Jo Terēze taču beigās, pat ne beigās – viņa taču apprecas, viņa dzīvo laulībā un viņai ir veseli trīs bērni un beigās viņa arī neraksta tik daudz par to pišanos.

 

Par pišanos mēs vēl parunāsim. Bet vispirms tomēr par kristietību. Kad kristietība ienāca cilvēces ēterā, tas tiešām bija radikāls pavērsiens – jo tā bija tieša un konkrēta pievēršanās ķermenim. Ķermenim, kurš cieš. Ķermenim, kurš ir nabadzīgs, slims. Galu galā kristietības vēsts mums tiek nodota caur cilvēka ķermeni, kurš mirst pie krusta. Kur nu vēl ko ķermeniskāku? Vai, piemēram, Romas baznīcas sakraments – kad tev Dievmaizīti uzliek uz mēles, tas taču vispār ir kaut kāds pilnīgi ģeniāls izgudrojums, ja tā var teikt – Dievu tu piedzīvo caur savu ķermeni, ēdot.

Jā, ēdot Kristus miesu.

 

Tā ir totālais ķermenis. Kas pirms kristietības nebija aktualizēts tik ļoti klātesošā veidā.

Nu, es to saprotu tā – Kristus jau bija. Viņš jau bija vēl pirms visiem mūžiem, vēl pirms Marijas palikšanas stāvoklī – Trīsvienība ir pastāvējusi visu laiku. Tēvs, Dēls un Svētais Gars. Tēvs ir būtība, Dēls ir izpausme un Svētais Gars ir radošais princips. Un tad, kad nāca Kristus – tad vārds tapa miesa.

 

Tas taču paredz, ka kristīgajā kultūrā esošs ķermenis tiek padarīts jūtīgs pret citu ķermeni mokās. Kristietim jāspēj atpazīt ciešanas citos ķermeņos, jāspēj tos vispār ieraudzīt. Nav jābūt Sokrāta draugam vai jāuzvar Olimpiskajās spēlēs, lai tu kaut kas būtu, lai tavs ķermenis varētu iznākt uzmanības gaismā. Pieslēgšanās būtiskajam var notikt caur ievainotu, pazemotu ķermeni. Un tomēr sievietes ķermenis te nokrīt nost. Visa tā žēlsirdība uz viņas ķermeni īsti neattiecas. Terēze to lasītājam neatklāj dogmatiskā definīciju veidā: “paskat, kristīgā baznīca nemīl sievietes”, nē. Terēze to atklāj, aprakstot savu ikdienu. Kur slēpjas tā milzīgā klupšana?

No baznīcas viedokļa tā nemaz nav nekāda klupšana. Pretruna starp cilvēka seksualitāti un garīgo pieredzi – tā kristietībā pastāv. Un baznīca jau nekad nav teikusi, ka cilvēkam jākļūst laicīgajā dzīvē laimīgam. Baznīca ciešanas akceptē. Kad es nonācu akadēmiskajā vidē – man jau bija Mākslas akadēmijas maģistrs, bet pēc desmit gadiem es nonācu Kultūras akadēmijā, lai kaut ko teorētiskāku pastudētu –, es uzrakstīju maģistra darbu Reliģiskā un seksuālā identitāte Ivlina Vo prozā. Ivlins Vo mētājas visās Otrajās Elpās, nevienam viņš šodien nav vajadzīgs. Bet viņa romāns Atkal Braidshedā ir joprojām viena no manām mīļākajām grāmatām. Grāmata ir par homoseksualitāti. Tur gan ir arī sievietes līnija, bet autors ir vīrietis un viņš ļoti pārliecinoši apraksta savas jaunības homoerotisko pieredzi, un viens no galvenajiem varoņiem ir katolis. Anglijas katolis, tātad dubulti vajāta identitāte. Viņš ne tikai pieder pie reliģiskas minoritātes un sabiedrība novēršas no viņa seksuālās orientācijas izpausmēm, bet viņš arī dzīvo briesmīgā grēkā no savas ticības viedokļa. Toreiz man grūtāk gāja visu salikt pa akadēmiskajiem plauktiņiem, bet tas, ko es sapratu, – pretruna paliek atvērta, tā netiek risināta. 

 

Ja Vo aprakstītā homoseksuālā ķermeņa un sieviešu ķermeņu ciešanas paliek ārpus baznīcas uztveres zonas, tad kas atliek – vai nu ticīgie tiek ar šo pretrunu galā paši, vai viņi pamet baznīcu. Tā ir tikai viņu atbildība. 

Es domāju, ka tas ir tāds kā Rietumu sabiedrības apgrūtinājums kristietībai, kultūras uzslāņojums. Ne velti Kristus nāca vispatriarhālākajā kopienā, tolaik, kad senie lopkopji uzskatīja sievietes par savu īpašumu, un tā bija revolūcija tāpēc vien, ka Kristus vienkārši sarunājās ar sievieti pie akas kā līdzīgs ar līdzīgu. Kristietība ir savā ziņā kā zāles pret šo tevis nosaukto problēmu un tai pašā laikā vēl pēc diviem tūkstošiem gadu mēs nespējam šī zāles pareizi lietot. 

 

Nespējam pareizi uzlikt uz mēles. 

Foto: Agnese Zeltiņa

 

Viena no manis piefiksētajām šoka – smieklu vietām ir Terēzes attiecības ar Evartu. Terēze grib uzaicināt Evartu iedzert, jo “tas bija vienīgais veids, kā viņam nodot ziņu, ka mums vajag parunāties”. Šajā teikumā ir visa deviņdesmito gadu peregāra sadzīves smaka. Bija milzīgs alkohola patēriņš, kas mūsdienu jauniešiem, kas iemīlas un mēģina sarunāties, vairs taču nav raksturīgi. Bet mūsu laikā alkohols tiešām strādāja kā sarunas lubrikants, kā vēl to nosaukt?

Atbrīvotājs. 

 

Jā, atbrīvotājs. Un, skatoties atpakaļ, man tas liekas traģiski. 

Es tev nepiekrītu, ka tas bija tikai deviņdesmitajos gados. Man liekas, alkohols ir bijis labs līdzeklis pret kaunu un sasaistītību vienmēr un arī tagad man ir tā, ka daudzas lietas man ir grūti pateikt, ja es neesmu iedzērusi. 

 

Bet vai tas nav tieši tādēļ, ka mēs esam augušas deviņdesmitajos? Tas ir tas apgūtais mantojums, no kā mēs vairs nespējam atteikties?

Es it kā ļoti cenšos. Bet ir dažas situācijas, kurās es joprojām bez pāris glāzēm vīna kaut ko nesaku. Bet labi varbūt vien ir, ka nesaku. Jo pateiktais uzliek atbildību. Un tagad es esmu absolūti skaidrā uzrakstījusi grāmatu.

 

Turpinot Annas… Nu re, sākas atbildība; domāju “Terēze”, bet saku “Anna”. Tātad Terēzes stāsta nākamā lielā līnija ir viņas attiecības ar mammu. Mammai ir vienalga, kāds ir Evarts vai kāds ir Haris un ko Terēze jūt pret Hari. Galvenais, ja tur notiek kāda pišanās, tad lai ir arī precēšanās. Mamma faktiski dzen savu bērnu laulībā, nevis grib atturēt no mokošām attiecībām. 

Man, attālinoties no teksta, Terēzes mamma jau sāk patikt aizvien labāk, mammu var saprast. Terēzei līdz pat mammas nāvei nav izdevies ar mammu īsti saprasties un izlīgt, tas paliek kā atvērts jautājums. 

 

Bet arī mammas līnijā neuzbāzīgā veidā ir izspēlēta kristietības līnija – un ne tādēļ, ka Terēze ir kaislīga kristiete, un mamma viņu nemitīgi brīdinātu par kristiešiem raksturīgo liekulību. Mammai riebjas visa fizioloģija, viss ar ķermeni saistītais, un viņa izliekas, ka ķermeņa nav. Mums ir jādzīvo kā brīviem, miesai nepiesaistītiem gariem. Tā ir bijusi milzīga problēma intelektuālajā, akadēmiskajā vidē dzīvojošajām sievietēm jau no piecdesmitajiem gadiem, piemēram, Amerikā. Un tieši tāpat kā attiecībās ar kristīgo baznīcu te sākas buksēšana. Tu kaut ko gribi un gribi to nopietni, bet tavs ķermenis ir šķērslis, tas visu laiku atgrūžas. Un Terēzes mammas pretruna ir tik neatrisināma, tik problemātiska – un ne jau tāpēc, ka viņa nīstu savu bērnu vai būtu varmāka – vienīgais veids, kā mammai izdzīvot, ir noliegt visu ķermenisko arī meitas ķermenī. 

Par tām amerikāņu intelektuālēm, man liekas, ka septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados tomēr jau ir tāda atklāta pretošanās šai viltus transcendencei. Līdz gadsimta vidum amerikāņu rakstnieces un dzejnieces tiešām izlikās, ka viņām vispār nav ķermeņa apakšdaļas. Pat Simona de Bovuāra, franču feministe, Otrajā dzimumā pauž domu, ka sieviete varētu kļūt līdztiesīga, transcendējot ķermeni. Bet amerikānietes tam iebilst, kad gadsimta otrā pusē seko tāda kā reakcija – un viņas sāk lietot anatomisko tēlainību, lai iebilstu pret viltus transcendenci. 

 

Viņas satrakojas tāpat kā Terēze.

Un te es pilnīgi dalu ar viņām šo viedokli, es arī iebilstu viltus transcendencei. 

 

Bet vai mēs varam teikt, ka gan Terēzes mamma, gan intelektuāles pirms sešdesmito septiņdesmito gadu anatomiskās tēlainības ir teicamā veidā sevī uzņēmušas kristīgo vēsti? Tādā veidā, kā to pienākas uzņemt sievietēm? Ja savs ķermenis ir neatrisināma problēma, tad to nākas noliegt gan kristietei, gan intelektuālei.

Viņas pakļaujas, jā. Es zinu, tagad nevajadzētu teikt “patriarhālā sabiedrība”, jo tas tiek uzskatīts par novecojušu terminu, bet šajā kontekstā es tur neko labāku nevaru izdomāt. 

 

Kāpēc “patriarhāla sabiedrība” ir novecojis termins?

Tāpēc, ka tas ietver sevī vīriešu dominanci pār sievietēm, bet mūsdienu Rietumu pasaulē tas ir pārāk vienkāršots skatījums. Mēs vairs nevaram visu reducēt uz šādu pieņēmumu, ka visi vīrieši apspiež visas sievietes. Drīzāk vēl arvien valda tāds priekšstatu kopums un noteikumi, kuru ietvaros cieš arī vīrieši. Ar to nodarbojas maskulinitātes teorija, kas iebilst vienai hegemoniskajai, īstajai vīrišķībai, kam visas pārējās vīrišķības tiek pakļautas. Tāpēc akadēmiskajā kontekstā divdesmit pirmajā gadsimtā tas “patriarhālais” nav vēlams vārds. Bet šajā te Terēzes feminisma kontekstā man ir grūti atrast kādu citu apzīmējumu. 

 

Terēze vismaz četras reizes, bet, iespējams, vairāk piesauc savu vainas sajūtu. Un, kas ir ļoti interesanti, vainas sajūta ir klātesoša Terēzes apziņā pat tad, kad viņa piedzīvo kaut ko līdzīgu apskaidrībai. Piemēram, Pēterburgas ceļojumā, kad viņai apkārt “viss mirdz”, kad visur ir gaisma un viņa saprot, ka vēlas otru bērnu un ka bērns būs – pat tad viņa piesauc vainas sajūtu.

Vispār tajā fragmentā es neatceros vainas sajūtu. Varbūt drīzāk viņa zina, kā tas viss būs – vainas sajūta, negulētās naktis. Tā kā viņai jau viens bērns ir, viņa zina, ka atkal jutīsies slikta māte, viņa jau iepriekš to paredz, ka jutīsies tāpat arī attiecībā pret savu otro bērnu. 

 

Bet tu savā tekstā to noliec cieši blakus – harmonijas, gaismas pieredzējumu un turpat blakus – vainu, tās pastāv fiziski blakus. Pirmo reizi vainu Terēze iepazīst dārza svētkos, uz kuriem dodas kopā ar vecākiem, viņa tur noreibst un pirmo reizi bučojas ar pusi.

Un jūtas šausmīgi vainīga.

 

Un brauc vecāku taksī uz mājām un vecāki pat nav pamanījuši, ka Terēze ir sadzērusies. Un tur arī tu apraksti vasaras gaismu, zem kuras Terēze mokās un cieš kā tāda kritusī sieviete.

Kā tāda mauka, jā. 

 

Tikai tāpēc, ka pirmo reizi pabučojās ar puisi, kas viņai patīk. Nu tas taču arī – tas ir smieklīgi. Bet vai varam šo situāciju apvērst otrādi un iedomāties, ka tā mocītos pirmo reizi sadzēries un ar meiteni bučojies puisis? Kas tas ir? Katoļu baznīcas ēna? 

Terēze jau nav audzināta katoļu tradīcijā. Viņa ir audzināta parastā ģimenē, kas nav praktizējoši kristieši. Taču kristietības vai Rietumu kultūras priekšstati ir ietekmējuši ģimenes daudz ilgāk, nekā tās praktizē konkrētu reliģiju. Pārsvarā cilvēki neizturas nopietni, pat ja viņi precas baznīcā vai iet tur Ziemassvētkos, viņi neizturas pret baznīcu tik nopietni kā Terēze, kas ir konvertīte. Taču, jā, baznīca ir viņus netieši ietekmējusi.

 

Kas ir konvertīts?

Konvertīts ir gan tas, kas ir pieņēmis citu ticību, gan arī, piemēram, pagāns, kas apzinātā vecumā ir apzināti pievērsies ticībai. Konvertīta jēdziens nepieciešams tādēļ, lai atšķirtu tos ticīgos, kas ir uzauguši jau daudzās paaudzēs konkrētā ticībā. Piemēram, Īrijā smejas par konvertītiem tieši tādēļ, ka konvertīti visu uztver tik nopietni. Arī Ivlins Vo, mans mīlulītis, viņš arī bija konvertīts. Un arī tāpēc viņš ar to visu tik briesmīgi noņēmās.

 

Tātad “īsts” katolis visu to būšanu uztver daudz nenopietnāk nekā svaigi pievērsies? 

Jā, nu apmēram tāpat kā ar padomju ideoloģiju. Bet varbūt kāds man tagad ļoti iebildīs. Esmu runājusi dzejas festivālos ar dažiem īru dzejniekiem un viņi tieši tā to interpretēja. Bet varbūt Latgalē ir citādi. Es gan neesmu kompetenta izteikties par Latgales katolicismu, tādēļ, atgriežoties pie Terēzes ģimenes, varam teikt, ka viņi nudien ir drīzāk sekulāra ģimene. Kā mēs uzzinām, viņas tētis vispār nav kristīts. Par mammu mēs nezinām. Un mamma, kā jau tu minēji, visu laiku norāda Terēzei uz kristiešu liekulību. Tomēr tajā pašā laikā sanāk, ka jūdu un arī varbūt nedaudz grieķu un pēc tam kristīgo Rietumu priekšstati ir ietekmējuši visu to vidi, kur Terēze uzaug. Arī viņas ģimeni, kas ir ļoti jauki cilvēki. 

Foto: Agnese Zeltiņa

 

Viens no pirmajiem teikumiem, ko es ierakstīju abos sarakstos, ir: “Sāku matemātikas laikā iet dzert konjaku, un galvā man bija tikai sekss un katoļticība.” No vienas puses – it kā joks. No otras puses – katoļu baznīca un sekss Terēzes pasaulē patiešām visur ir kopā.

Nu vēl tas ir arī laulības sakraments. Katoļi jau nav nekādi puritāņi. Un viņi nekad nav nolieguši seksu kā tādu. Viņi tikai grib, lai tas notiek laulībā un lai no tā rodas bērniņi. 

 

Bet šis uzreiz ir nākamais kritiens. Viņi to grib. Lai laulībā ir sekss un lai rodas bērni. Kā Terēze saka – “šie priesterīši to grib”. Bet tas ir neiespējami, jo šāds dzīvesveids nīcina sievietes ārā. Vienīgais laiks, kad sieviete var dzīvot bez grēka, neizmantojot prezervatīvu, ir tikai tad, kad viņa ir stāvoklī. Bet Terēze taču vēro savus baznīcas draugus un redz, ka nevienam nav septiņi vai astoņi bērni. 

Nu dažiem ir, piemēram, Sandriņai.

 

Bet Sandriņas stāsts taču beidzas ar baznīcas pamešanu tieši tādēļ, ka viņai ir daudz bērnu un viņa tā vairs nespēj. Un pārējie Terēzes ticīgie draugi – sanāk, ka viņi kaut ko dara, kaut kā izsargājās. Tātad – dzīvo grēkā. Tātad melodami iet uz grēksūdzi un melodami uzņem sakramentu?

Nu tā Terēze par viņiem domā, jā.

 

Atkal pretruna, kas jāatrisina katram kristietim savā laulībā, jātiek galā, kā nu katrs spēj.  

Nu vispār es diezgan daudz ar kristietēm un kristiešiem esmu par šo runājusi. Ir sievietes, kas ir lietojušas Lady Comp – būtībā advancētu auglības atpazīšanas metodi. Un ir arī sievietes, kas ir stāstījušas, ka pēc tam, kad viņām ir piedzimuši pieci vai seši bērni, seksuāli visaktīvākais laiks ir pārbīdījies uz cikla beigām. Nevis, kā tas būtu normāli, cikla vidū, kad visvieglāk var palikt stāvoklī, par ko nemitīgi uztraucas Terēze. Es saprotu, ka dabiski tas tā diez vai var notikt, tāda libido pārbīde. Bet nu, Dievam jau nekas nav neiespējams. Tādēļ es nevaru noliegt šādu pieredzi. Vai padarīt šo sieviešu pieredzi par nederīgu. Bet, nu, Terēzes gadījumā mēs redzam, ka viņa nespēs turēties pie dabīgās izsargāšanās metodes. 

 

Terēzes ķermenis saskaras ar vēl kādu problēmu. Kad Terēzei piedzimst trešais mazulis, viņa krūts barošanas laikā piedzīvo seksuālu uzbudinājumu. Ko iesākt šādam ķermenim? Tā kā vīra miegs ir kļuvis trausls un saudzējams, viņa šo seksuālo spriedzi neatrisina – 

– un bērniņš arī karājas pie pupa tai brīdī, kā tad tur vispār.  

 

Un te taču mēs arī varam atkal runāt par zināmām ciešanām ķermenī. Tas ir ķermenis ar vajadzību, ķermenis, kura vajadzība ir jārisina. Bet katoļu priesterītis, ar kuru Terēze mēģina runāt… 

Ai, nē, par šo jau viņa vairs ar priesteri nemēģina. Viņa to tikai savā galvā risina.. (Smejas.)

 

Tas skandalozais tekstā ir ne jau dažādie uzbudinātie ķermeņi, bet priesteri, kuriem jāsarunājas ar sievietēm, taču viņi vispār par sieviešu ķermeņiem neko nezina.

Nu tas mazliet iepriekš tekstā bija, jā. Pēc meitiņas piedzimšanas Terēze aiziet pie priestera un atzīstas, ka lieto prezervatīvus – un priesteris viņai skaidri pasaka, ka viņš no tā neko nesaprot.

 

Viņš neko nesaprot. Un ar sevi konfliktā esošs sievietes ķermenis paliek ārpus radara. Neviens nezina un nesaprot, ko viņai iesākt. Bet par krūts barošanas epizodi – vai tu zini Airisu Marionu Jangu, viņas teorētisko tekstu par to, ka krūts barošana var saistīties ar erotisku pārdzīvojumu? Un vai rakstot Terēzes krūts barošanas epizodi, tas kaut kā bija iesaistīts? 

Man liekas, ka esmu to lasījusi tulkotu Janas grāmatā.1 Bet pašu Jangu es neesmu lasījusi. Un man tev grūti tagad pateikt. Šķiet, ka kaut kur prāta sāniņos tas tulkojums sēž, bet šajā grāmatā es galīgi necentos būt teorētiska. Nemaz. Es centos, pat ne centos, tas dabiski tā sanāca, ka smēlos no pavisam citiem apcirkņiem. Bet es nevaru arī teikt, ka tīšām centos aizmirst teoriju. Mēs jau tomēr nojaušam tekstā, kādas grāmatas Terēze lasa cik gados un kā mainās viņas skatījums. Interesanti, ka grāmatas tapšanas procesā Arvis Viguls, izrediģējis pirmos fragmentus, norādīja, ka tekstā it kā ir divas Terēzes – viena diezgan izglītota un otra, kas raksta tuvu sarunvalodai, tā prasti. Strādājot pie grāmatas, es centos sarunvalodas Terēzi padarīt gudrāku, lai mēs redzam attīstību, bet lai nav tik milzīga plaisa starp bez maz vai tirgussievu un intelektuāli.

 

Tas tad ir izdevies, jo man nepavisam nebija sajūta par personības dalīšanos. 

Pēc Arvja komentāriem es tam tiešām pievērsu uzmanību, jā. Bet mēs jau nevaram neredzēt – jo, dienasgrāmatu rakstot, Terēzei paiet divpadsmit gadi –, ka tas, kā viņa raksta 2008. gadā, tomēr ļoti atšķiras no tā, kā viņa raksta pēc dažiem gadiem. 

 

Bet te mēs varbūt varam atļauties vēl vienu lēcienu atpakaļ uz Jāņa Joņeva romānu. Iespējams tāpēc, ka Joņeva varonim mēs neizsekojam līdzi līdz nopietniem brieduma gadiem, bet, iespējams, vēl kādu citu iemeslu dēļ viņam nav pieejams tas skatiens, ko piedzīvo Terēze romāna beigās, – viņas skatiena laukumā ienāk citi ķermeņi. Un tieši tā es gribētu teikt – ķermeņi, nevis cilvēki. Terēze ir izcīnījusies un izlīgusi ar savu ķermeni, un tikai tādēļ var parādīties gan tēva slimības mocītais ķermenis, gan mammas. Kad tu vairs neesi pret sevi karojošais ķermenis, kad tu esi atrisinājis visas tās pretrunas – 

– Tad tu ieraugi citus, jā. Jo jaunībā Terēzei ir pofig, kā Zīle tur jūtas, palikusi no Evarta stāvoklī, vai kā viņas māsa jūtas, kad Terēze uzsāk attiecības ar Hari – māsas puisi.

 

Viņa tad vēl plosās, dzīvo konfliktā. Bet romāna beigās ieskanas kaut kas tiešām monumentāls – Terēze ir spējīga uz līdzcietību. Pat ja pēdējie vārdi, ko viņa pasaka savai mammai, ir  – “ej pie velna”. 

Neraugoties uz to, jā. 

 

Un tas, lūk, Terēzi atšķir no Joņeva varoņa. Kāpēc Joņeva varonis ir aizkustināts par tikšanos ar santehniķi? Tikai tāpēc, ka viņš atpazīst santehniķī dižu mākslinieku. Bet Terēzei būtu vienalga, kas viņš tāds ir.

Nu viņai tiešām ir vienalga. Viņa tak nopisās ar Slaveno, un viņai bija vienalga, ka viņš ir tik slavens. Tur pat tekstā nevar saprast, kas viņš ir – rakstnieks vai domātājs, vai kas.

 

Terēze atsaucas uz cilvēkiem kaut kādā pilnīgi citā reģistrā. Un vai Terēze pati vispār ir māksliniece?

Tam taču nav nekādas nozīmes. 

Foto: Agnese Zeltiņa

 

Un tieši tādēļ šo romānu ir iespējams vērtēt kā feministisku, visa šī ķermeniskuma dēļ. Tas taču ir feministu teoriju degpunktā nu jau krietnu laiku – iemājotais, tik ilgu laiku noliegtais ķermenis.

Inga Gaile man pārmeta, ka Terēze attaisno vīriešus. Ka viņa attaisno Grābstītāju, sakot, ka Terēzei patika tas pieskāriens. Par Evartu Terēze savukārt tik ļoti pārdzīvo, ka esot viņu apvainojusi. Vai par Slaveno Terēze raksta, ka viņa jau pati gribējusi tikt pavesta. Kaut gan konkrēti Slavenais viņai tiešām neko briesmīgu nenodara. Viņš arī  nav kā Evarts, kuram mājās ir sieviete ar zīdaini, bet viņš guļ ar Terēzi. Tātad Inga jautāja, kur galu galā paliek vīriešu atbildība. Varbūt tekstā kaut ko tādu var ielasīt. Bet, kad es rakstīju, ka Grābstītāja pieskāriens Terēzei šķita patīkams, es nebiju to domājusi kā attaisnojumu. Drīzāk tā vīriešu atbildība mani te nemaz tik daudz neinteresēja. Svarīgāk man šķita vērot ķermeņa reakciju, to, kas ir Terēzei pašai. Bet Ingai ir taisnība par to, ka Terēze nespēj pateikt, lai tā nedara. Viņa nespēj nevienam no šiem vīriešiem – ne Harim, ne Grābstītājam, ne Evartam – pateikt “nedari tā”.

 

Te noteikti ir iespējams par to runāt. Bet nespēja pateikt “nedari tā” grāmatā man šķita adekvāta un ticama, jo tie ir deviņdesmitie gadi. Tolaik bija maza iespēja, ka, piedzīvojot Grābstītāju tramvajā, meitene vispār spētu atpazīt to, kas ar viņu notiek. Tu kaut ko piedzīvo, bet man negribas teikt “trauma”, jo Terēze nudien nešķiet traumēts cilvēks.

Jā, es arī nedomāju, ka tā ir trauma. Bet, protams, ir skaidrs, ka tajā tramvajā viņas robežas ir pārkāptas. Un viņa neko nepasaka.

 

Un ir ļoti ticami, ka jauna meitene tolaik neko nepasaka. Tāpat kā tētis un mamma mazajai Terēzei nespēj pateikt, kas tad ir tas, ko “svešais onkulis” varētu nodarīt Terēzei un viņas draudzenītei. Kas tad ir tas, kas vispār varētu notikt? Kas tad bija tas, kas tramvajā notika? Šī nespēja pateikt romāna konstrukcijā iegulst ļoti ticami. 2021. gada tramvajā būtu pilnīgi citi noteikumi. 

Terēze vispār nespēj par ļoti daudzām lietām skaļi izteikties. Ir vairākas situācijas, kur viņa gandrīz cieš no seksuālas vardarbības, vai arī ļoti viegli cieš no tās. Inga teica, ka cits cilvēks tādā situācijā, iespējams, sajuktu prātā, bet tas tiešām nav Terēzes gadījums. Viņa gan nav arī nekāds paraugs citām sievietēm. Bet, cik zinu, tagad ir tā Džimbas skola, kurā bērniem māca atpazīst sava ķermeņa robežas. Tā kā ir cerības uz kopējā naratīva izmaiņām.

 

Lasot romānu, var just, ka kopējais naratīvs tomēr ir pamainījies. 

Man šķiet, ka tagad meitenes ir daudz drošākas. Viņas taču spēj palūgt paketes veikalā. 

 

Jā, tas bija milzīgs solis uz priekšu cilvēka cienīgā dzīvē – mirdzošās Drogas, kur tu brīvi vari no plaukta paņemt, nevienam neko neprasot, savu paketi.

Tikai tad, ja ir nauda. Es vēl nupat feisbukā lasīju ierakstu par kādu meiteni pie aptiekas, kas jautājusi, vai var nopirkt paketes pa vienai, jo viņai nav tik daudz naudiņas, lai nopirktu visu paku. Bet viņa spēj to pajautāt svešai sievietei. Un ieraksta autore izstāstīja, ka nopirkusi meitenei vairākas pakas. Tā, izrādās, joprojām Latvijā ir problēma – meitenes neiet uz skolu menstruāciju laikā. Pirmkārt, tas ir nabadzības jautājums. Bet, man šķiet, ka tas ir arī paaudžu saiknes un komunikācijas jautājums. Jo, piemēram, Andra Akmentiņa grāmatā Skolotāji mēs varam izlasīt, kā tas tiek risināts pēc Otrā pasaules kara, kā skolas direktora meita savas marlītes žāvē uz caurulēm skolas bēniņos. Ja mūsdienu meitene neiet uz skolu mēnešreižu dēļ, ja vien tā nav endometrioze, protams, tad viņas mamma kaut kādus veco laiku paņēmienus arī nav pastāstījusi. 

 

Labā ziņa te varētu būt, ka mūsdienās šie vientuļi klīstošie ķermeņi prot pajautāt palīdzību – jo daudz labāk apzinās ne tikai savas robežas tramvajā, bet arī to, ka tev vienkārši kaut kas pienākas. Tev pienākas paketes. Viņa neiebēg mežā, viņa cenšas to risināt. Un otra lielā izmaiņa mūsdienu jauno Terēžu dzīvēs – tas taču vairs nav pats par sevi saprotams, ka septiņpadsmit gadu vecumā ir vajadzīgs džeks?

Ir visādas situācijas un visādas atkāpes, bet šķiet, mūsdienu jaunieši to tiešām vairs neuzstāda kā pašmērķi. Tagad viņi ir orientēti vairāk uz sevi. Šodienas vērtības, es galīgi neteiktu, ka būtu kļuvušas ideālas, tomēr šodien ir jāpievēršas vairāk sev pašam.

 

Vairāk pie Joņeva līnijas tomēr jāpieturas. Jābūt vispirms māksliniekam. Kaut kam. 

Bet uz sievietēm, protams, vēl arvien ir šausmīgs spiediens. Lai sieviete būtu pilnvērtīga, viņai ir jābūt gan pašizpausmei, gan bērniņiem. 

 

Bet vīrs taču var nebūt?

Vēlams arī vīru tomēr. 

 

Ja vīrs ierotējis trešajā vietā, tās taču ir diezgan nopietnas izmaiņas kopējā naratīvā? 

Jā, vīrs laikam tomēr tagad ir drīzāk attiecības, nevis pašapliecināšanās. Bet no pašrealizācijas viedokļa, būtu jau tikai normāli izvēlēties kaut ko vienu, ja gribas tikai to, un galīgi nejusties par to vainīgai. 

  1. Kukaine J. Daiļās mātes. Sieviete. Ķermenis. Subjektivitāte. Rīga: Neputns, 2016.  (atpakaļ uz rakstu)