— Džoana Didiona: universālā subjektivitāte

Rakstniece un esejiste Džoana Didiona (Joan Didion, 1934 – 2021) bija amerikāņu modernās literatūras klasiķe. No 20. gs. 60. gadu beigām līdz pat 2011. gadam, kad iznāca Didionas pēdējais oriģināldarbs, viņa izdeva vairākus plaši atzītus sociālpolitisku un personīgu eseju krājumus un romānus, nodarbojās ar publicistiku un kopā ar vīru Džonu Gregoriju Dannu (John Gregory Dunne) uzrakstīja scenārijus tādām zināmām filmām kā Panika Adatu parkā (Panic in the Needle Park) un Zvaigzne ir dzimusi (A Star is Born). Didionas aprakstīto tēmu loks bija nebeidzami plašs – no Kalifornijas ūdens apgādes sistēmas līdz sērām pēc vīra un meitas nāves, no Čārlza Mensona kulta veiktajām slepkavībām un “puķu bērnu” kustības gala līdz Bila Klintona impīčmentam un ASV politikai jaunās tūkstošgades sākumā. Didionas vārds bieži tiek saistīts ar “jauno žurnālistiku” – publicistikas žanru, ko raksturoja autora personīgā izteiksme atšķirībā no atsvešinātas reportāžas, kas joprojām nereti tiek uzskatīta par pareizas žurnālistikas pamatu. Šogad izdotajā eseju apkopojumā Ļaujiet man pateikt, ko es domāju (Let Me Tell You What I Mean) Didiona rakstīja: “Es tiešām apbrīnoju objektivitāti, bet man ir grūti saprast, kā to ir iespējams sasniegt, ja lasītājam nav saprotami paši rakstnieka uzskati.” Didionas unikālā pieeja bija kombinēt literatūru un žurnālistiku, ar to saprotot reportāžu, kas nebija nodalāma no refleksijas par kultūru un vidi. Viņas rakstības stils bija leģendārs – Didionas literāri tēlainā un sociāli asredzīgā izteiksme joprojām piesaista neskaitāmus sekotājus.

Didiona nomira savās mājās Ņujorkā šī gada 23. decembrī no Parkinsona slimības izraisītajām sekām. Neskatoties uz viņas ilgstošo radošo klusumu, Didionas darbi nekad nav zaudējuši aktualitāti jaunu lasītāju vidū.¹) Dzimusi Sakramento 1934. gadā, ģimenē, kuras saknes stiepās dziļi Kalifornijas vēsturē, daudzi no Didionas darbiem, un īpaši 2003. gadā izdotais eseju krājums No kurienes es nācu (Where I was from), izgaismoja Kaliforniju kā Amerikas sarežģītās vēstures mikrokosmu – atrodoties kaut kur starp pirmo pārceļotāju sīkstumu un mūsdienu komercialitāti un hedonismu. Šajā ziņā hrestomātiski ir eseju krājumi Šļūcot uz Betlēmi (Slouching towards Betlehem, 1968) un Baltais albums (The White album, 1979), kuros Didionas vērtējošajā skatienā atklājās 20. gs. 60.–70. gadu sociālās pārmaiņas, kuras amerikāņu sabiedrība izdzīvo šajā vēstures posmā. Tomēr Didiona nekad nemoralizēja un viņu neinteresēja notiekošā cēloņsakarības – ne tajā ziņā, kādas tās mēdz būt apcerēs par politiku un sabiedrību. Jēga Didionai drīzāk atklājās procesā, kurā viņa apraksta savu subjektu un līdzīgi kā savā literatūrā padara šo realitāti redzamu. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc Didionas aktualitāte jaunās lasītāju paaudzēs tikai pieaug – viņas darbi nebalstās uz politiski aktuālām publiskā diskursa definīcijām, kas neizbēgami noveco. Savā subjektivitātē Didionas darbi kļuva universāli. 

Mūsdienu apskatnieki Didionas darbos nereti redz sociālā haosa un nestabilitātes apzināšanu, kas palīdz izprast daudz no mūsdienās notiekošā. Noteikti ir iespējams saskatīt saskares punktus starp Didionas aprakstīto laiku un mūsdienu problēmām, taču, manuprāt, tas nenosaka Didionas lomu Amerikas un pasaules rakstniecības vēsturē. Ja viņas darbu nozīme būtu saistīta tikai ar amerikāņu 20. gadsimta vidus un beigu sabiedrību – kaut gan zināt šo kontekstu ir svarīgi – tie pateiktu ļoti maz. Džoana Didiona bija rakstniece, kuru nevar ērti ievietot vienā kategorijā; viņa rakstīja prozu, kas bija gan literāra, gan dokumentāla, gan autobiogrāfiska, brīžiem pat vienas esejas ietvaros. Didionai rakstīšana nebija medijs, ar ko nodot informāciju, kas jau eksistēja rakstītāja galvā; tās jēga bija tikai pati rakstīšana – nebeidzamie centieni ar teikumiem uz papīra, lai ieraudzītu “to, par ko es domāju, to, uz ko es lūkojos, to, ko es redzu un to, ko tas nozīmē”.²

Eseja Par pašcieņu bija viens no pirmajiem Didionas tekstiem, ko es izlasīju un par ko gribēju uzrakstīt jau pirms kāda laika. Publikācija, kas pirmo reizi parādījās žurnālā Vogue³ – Didionas pirmajā darbavietā un, viņasprāt, arī vērtīgā rakstniecības skolā – ir kā savdabīga interpretācija par pašpalīdzības padomiem glancētajos žurnālos. Esejā Didiona raksta par savas vērtības apzināšanos, kas nav sasaistīta ar citu cilvēku klātbūtni – nedz fiziski, nedz pastarpināti –, bet kas tajā pašā laikā spēj eksistēt tikai sociālā kontekstā. Šķiet, ka gandrīz ikvienam no mums pašvērtības izjūta rodas saskarē ar citiem cilvēkiem, tomēr šis, pēc autores domām, ir slidens ceļš uz pašcieņu. Citu cilvēku attieksme, panākumi un apliecinājumi, ko gūstam publiski, nespēj aizstāt savas vērtības izjūtu, ko varam attīstīt tikai privāti. Tajā pašā laikā pašcieņa ir neaizstājama attiecībās ar līdzcilvēkiem. Kā raksta Didiona, iegūt pašcieņu nozīmē “potenciāli iegūt visu: spēt atšķirt lietas vienu no otras, spēt mīlēt un palikt vienaldzīgam. Tās trūkums nozīmē palikt sevī ieslēgtam, paradoksālā kārtā neesot spējīgām nedz uz mīlestību, ne vienaldzību. Ja mēs sevi necienām, mēs, no vienas puses, esam spiesti nicināt tos, kuriem nav citas izvēles, kā vien palikt ar mums, un kuri nespēj redzēt mūsu lielākās vājības. No otras puses, mēs esam tik ārkārtīgi sajūsmināti par ikvienu, ko mēs satiekam, ziņkārībā tiecoties izdzīvot viņu maldīgos priekšstatus par mums – jo mūsu pašu iespaids par sevi paliek nesasniedzams”.

Savas vērtības apzināšanas neatbrīvo no neveiklām sarunām, kļūdām un citām problēmām, jo pašcieņai nav saistības ar dzīves redzamo pusi, bet ar principiāli individuālu, privātu saskaņu ar sevi. Pašcieņa nozīmē arī, izdarot kaut ko apkaunojušu, nepareizu, pieņemt savu rīcību tādu, kāda tā ir. Didionas vārdiem runājot, cilvēkiem ar pašcieņu ir tas, ko mēdz saukt par raksturu, kas savā individuālismā ir noturīgāks par tūlītēju vēlmi atbildēt uz apstākļu radītu spiedienu. 

Izteikt Didionas literatūru un publicistiku dažās tēmās nav vienkārši. Arī komentāros un esejās, kas pēc viņas aiziešanas parādījās ārzemju kultūras izdevumos, biežāk tiek pieminēta viņas darbu stilistika – Didionai raksturīgā izteiksme, pozīcija un specifiskā balss, ko arī es mēģināju aprakstīt šajā esejā. Turklāt Didionas gadījumā stilu varēja nolasīt arī ārēji, viņas tēlam izstarojot nepiespiestu, gandrīz filmu zvaigznes cienīgu eleganci, kas ne jau nejauši tiek reproducēts uz viņas grāmatu pārizdevumiem mūsdienās. Tomēr kā vienā no labākajiem piemiņas komentāriem par Didionu norādīja cita ievērojama mūsdienu rakstniece Zeidija Smita, Didionas pievilcīgais tēls liek aizmirst to, kas bija būtisks viņas rakstniecībā – atbrīvošanos no ilūzijām un vēlmju domāšanas ⁴ Atbrīvošanās no tā, kas bija uzaudzis mūsu projicēto vērtību un pieņēmumu rezultātā, no mūsu pašapmāna un cerībām par to, kā lietām vajadzētu būt. Tā bija nesaudzīga rakstīšana, kurai pamatā bija pašcieņa jeb, kā to nosauc Smita, autoritāte, kam nebija svarīga atzinība un ko nespēja iebiedēt neatbilstība pieņemtajiem viedokļiem. Kā norāda Smita, tas, ka Didiona bija sieviete, nav mazsvarīgi: ‘’kad manas paaudzes rakstnieces ar ievērību runā par Didionas ‘’stilu’’, es nedomāju, kas tas ir par viņas kleitām, saulesbrillēm, cigaretēm, komatiem vai pat garajām domuzīmēm, lai gan arī visas šīs lietas bija apbrīnojamas. Tas ir par autoritāti. Viņas toņa autoritāti.’’.  Ja Didionas darbiem bija kāda kopīga tēma un pat dzīvesziņa, tad tā bija pašcieņa, personīga ticība savai domāšanai un spējai to izteikt īstajos vārdos, lai savu aplūkoto subjektu ieraudzītu it kā pirmo reizi un vēstītu par to, it kā neviens cits pirms tam to nebūtu darījis.

Didionas darbi, nepašaubāmi, pauž viņas raksturu, taču ļoti iespējams, ka šis raksturs veidojies tieši rakstīšanas procesā. Kā atzina pati Didiona, viņas galvenā auditorija bija viņa pati, rakstīšanas procesā šķetinot savas domas un spriedumu par aprakstīto tematu, arī tad, ja šis temats bija viņas pašas dzīve. Rakstīšana kā sevis izzināšanas process ir rakstnieku privilēģija, ko Didiona apzinājās, turklāt viņa to spēja nodot tālāk saviem lasītājiem.

1. Sk., piem.: How Joan Didion the Writer became Joan Didion the Legend (2016); There’s a reason Joan Didion’s work endures: she changed the way we wrote (2017); Joan Didion is the ‘Ultimate Literary Celebrity’ – but what is it about her work that speaks to so many people? (2018  (atpakaļ uz rakstu)
2. Didion J. Why I Write. https://lithub.com/joan-didion-why-i-write/  (atpakaļ uz rakstu)
3. Didion J. On Self-Respect. https://www.vogue.com/article/joan-didion-self-respect-essay-1961  (atpakaļ uz rakstu)
4. Zadie Smith, The opposite of magical thinking.  (atpakaļ uz rakstu)