literatūra
— nāves jūra
07/01/2022
kā atdziest āda kā pazaudē formu miesa kā laika vakuumā elpa izplēn kā vārdi pazaudē balsi
***
es vairs nestaigāju uz pirkstgaliem tev apkārt
un klusēju kad tu man esi blakus
nekur nav jāsteidzas
vēl visu izrunāt var paspēt
ir tik daudzas dienas ritējušas šādas garām
ka peldam ne vairs ezerā bet jūrā
un nevar redzēt krastu
vien šauri sēkļi ļauj uz brīdi
sakarst
atdzist
atvilkt elpu
un peldēt censties nevajag
šī tomēr
ir nāves jūra
***
viņš pārnāk mājās ar pusplēstu smaidu kabatā
iesaiņotu tik cieši ka sāp
tad pazūd kā ledus kūstot
pāri paliek vien noguris vēsums
visas dienas ir vienā krāsā
un tā ir pelēki zaļa
kā metāla žogs kam pāri
sākt augušas sūnas
kā griesti kam cauri lēnām
briest puve
tagad es zinu kas notiks tālāk
es esmu ārpus un skatos
kā cauri stiklam
kam uzpūsta dvaša
manī raugās divas nopietnas acis
kā meža ezeram pāri
krīt ēnas
bet skatiens tām cauri kā skābe
izšķīst robežas un es stāvu
mēma ēna istabas stūrī
es redzu
kā izbalē viņa ēna
kā atdziest āda kā pazaudē formu miesa
kā laika vakuumā elpa izplēn kā vārdi pazaudē balsi
bet divas nopietnas acis paliek
tās izaug man cauri un ietriecas
tieši vēderā stingri kā dūre
sažņaudz iekšas un saviļā
stingrā pikā
kas smagi grimst dziļāk
un dziļāk
kad viena tava roka pieskaras otrai
ko tu sajūti pirmo
roku kas pieskaras
vai roku kam pieskāries esi
***
tūkstošs tūkstoš tukšumu tuksnis
trieciena pārtrūcis trulumu
notrauš
es redzu tavs trauslums
traucas projām pār trotuāru
teatrāli notraukdams mitrumu
tās nav asaras
tie ir sviedri
tramīgi notrūkst kā pogas
kā trūkstošas tramvaja troses
trrrp
trrrp
trrrp
trūdēšana
transmutējas trauksmē
***
uzdāvini man mieru
ne baltu balodi
ne bildīti ar jēzu
ne bļodu siltas zupas
vai jūru dienā
kad nav vēja
es negribu neko kas tikai atgādina
es negribu neko
kas ir tam blakus
un neliec man lūgties es negribu
uzvaru iegūt vai žēlastību
kā pienam ko atjauc ar ūdeni
tā garša būs skumja un sāja
un neatdod man daļu savējā
bez sava veseluma
tā ir bez svara tukša
es gribu lai tas ir viens pats
un vesels
tāds kas pieder tikai man
bet pabrīdini lūdzu brīdi pirms
no pārsteiguma mana sirds
tik ātri var sākt pukstēt
ka sašķaidīs to iekams vēl
tam būšu pielikusi plaukstu
es neprasu par daudz es vispār
neko neprasu
lai prasītu ir jāzina ko prasi
es zinu tikai ko man nevajag
un zinu ja tu dabūsi man
īstu tīru mieru
man neko citu vairāk
nevajadzēs
***
no manis tek upes
kā aklas čūskas mūžīgi stiepjas
no manis tek upes
ūdens sen jau ir palicis sāļš
šeit neviens nedzīvo
no manis tek upes
likteņupes un svētupes
nāc mazgāties nomazgā sevi tukšu
lai tavā vietā nāk atspulgs
no manis tek upes
tu brīnies
kā tik daudz ūdens var satilpt
tik mazā traukā
no manis tek upes
simts gadus tās tek
krasti ap tām nosviluši kaili
no manis tek upes
labāk nebrien tām pāri
atvari tumši milzt straumju dzīslās
no manis tek upes