— #EsArī Nr. 3

Lasot #esarī pieredžu stāstus, es izjūtu trauksmi, kuru iepriekš sevī nenojautu. Es ilgi domāju, ka gadījumam, kas notika ar mani, nav lielas nozīmes manā dzīvē. Tomēr ieraugu, ka ir. Mans stāsts ir gan līdzīgs, gan atšķirīgs. Atšķirīgs, jo vīrietis, kurš tajā piedalās, pārtrauca savu rīcību, kad es pateicu “nē”. Līdzīgs, jo mēs bijām līdzīgās profesionālās attiecībās.

Man tikko bija palikuši 18 gadi. Pilsētā, kur es dzīvoju, ieradās stilīgs dzejnieks no Rīgas. Tolaik es centos rakstīt, un kopā ar citiem jauniešiem gāju uz literatūras pulciņu. Mums bija tikšanās ar dzejnieku, kurš bija gandrīz divas reizes vecāks par mani. Pēc tikšanās viņš kaut kā bija dabūjis manu telefona numuru un uzaicināja mani uz restorānu. Es priecājos, jo domāju, ka viņu interesē mani dzejoļi. Es nevarēju iedomāties, ka šim vīrietim es varētu būt interesanta kā romantiskā vai seksuālā partnere, jo man nekad nav patikuši vecāki vīrieši, un es pieņēmu, ka tas strādā abos virzienos.

Mēs aizgājām uz restorānu, es biju priecīga, jo viņš bija interesants un neviens iepriekš mani nebija aicinājis uz restorānu. Tālāko es atmiņā redzu miglaini, bet atceros sajūtu, ka es netieku ārā no situācijas, kurā mēs uzvedamies kā pāris. Mēs apskaujamies, bučojamies, es braucu pie viņa uz mājām. Es negribēju viņam pieskarties, es negribēju ar viņu bučoties, es negribēju gulēt viņam blakus, bet es nenotvēru pāreju no sarunas uz pieskārienu.

Es jutos atbildīga par notiekošo, domāju, ka acīmredzot esmu devusi kādus signālus tam, ka esmu gatava dalīties ne tikai ar savām domām, bet arī ķermeni. Mēs nepārgulējām, es teicu, ka nevēlos, un viņš teica, ka saprot. Viņš ņēma vērā manu vārdiski izteikto “nē”. Tāpēc es nevēlos publiski nosaukt viņu vārdā. Es nevaru teikt, ka viņš ir varmāka, un tam manā pieredzē nav izšķirošas nozīmes. Tas, kas man ir svarīgākais šajā notikumā, – kāpēc es nepateicu, ka vēlos tikai runāties?

Es jutos viņam parādā: viņš maksāja par vakariņām. Es pieļāvu, ka esmu netīšām devusi apstiprinājumu tam, ka vēlos viņam pieskarties. Es jutos atbildīga par situāciju, kuras radīšanā es biju piedalījusies, par to, ka nepareizi sapratu vārdus “aiziesim iedzert vīnu”. Es negribēju viņu piemuļķot, dodot mazāk, nekā apsolīju, lai gan solījumu neizteicu vārdos. Tāpēc es pacietos.

Tā vietā, lai ar vārdiem vai darbiem paustu “nē” brīdī, kurā mēs pirmoreiz bučojāmies, es izlikos, ka manis nav. Es veicu meistarīgu prāta kustību ārā no ķermeņa. Es to biju darījusi jau iepriekš. Vēlāk es noskaidroju, ka to sauc par derealizāciju. Es vairākus gadus jutos tā, it kā mana dvēsele būtu ārpus manis. Tie ir vārdi, ar kuriem toreiz aprakstīju savu sajūtu. Un šis prāta un ķermeņa nošķiršanas akts, ļaujot ķermenim vienam tikt galā ar nevēlamo situāciju, iespējams, ir tieši tas, kas prātam-dvēselei lika izlidot.

Es jau kādu laiku saistu derealizāciju ar seksuālām, ķermeniskām pieredzēm. Arī dzejnieka gadījumā – es nevēlējos viņam pieskarties, tāpēc centos distancēties no notiekošā, taču darīju to nevis ar vārdiem vai darbiem, bet gan ar domām. Taču tā nebija vienīgā, tā nebija arī pirmā reize, kurā es nespēju uzņemties vadību pār savu ķermeni brīdī, kad to cenšas izdarīt kāds cits.

Es lasu sāpīgos sieviešu stāstus par piedzīvoto vardarbību un domāju – kā man ir paveicies. Mani nekad neviens nav sitis. Mani nekad neviens nav izvarojis. Jo izvarošana ir tikai tad, kad tu pasaki “nē”. Ja tu tikai nodomā “nē”, tā ir tava vaina.

Taču tas ir kļūdains pieņēmums, un tāpēc es izvēlos stāstīt par savu pieredzi. Tā nebija mana vaina. Kad tas notika pirmoreiz, man bija 13 gadi. Es biju bērns. Es nevarēju pietiekami stingri pateikt “nē” savam 16 gadus vecajam draugam, kurš mani ilgstoši un uzstājīgi pierunāja nodarboties ar seksu. Kad man palika 18, es oficiāli kļuvu pieaugusi. Taču faktiski es biju jauna sieviete, kura uzsūkusi sevī valdošās nostājas par jaunām sievietēm un viņu pienākumu pret vīriešiem.

Es nezināju vārdus “ķermeņa autonomija” un “informēta piekrišana”. Es nezināju, ka man ir tiesības jebkurā attiecību stadijā pateikt “nē”. Es nezināju, ka vecāks, profesionālus panākumus guvis vīrietis ir varas pozīcijā pret mani. Es nezināju, ka ilgstoša un uzstājīga pierunāšana ir necieņa pret mani un manu izvēli. Es nezināju šobrīd tik bieži dzirdēto vārdu “robežas”. Es nezināju, ka es būšu forša meitene arī tad, ja nepiekritīšu visam, ko grib puiši.

Šobrīd es to zinu. Es zinu, ka nepatiess un bīstams ir pieņēmums, ka, piekrītot aiziet pasēdēt uz kafejnīcu, es piekrītu fiziskam kontaktam. Es nojaušu, ka tieši šī pieņēmuma internalizēšana ir tas, kas man neļāva pateikt “nē”, pirms mēs bučojāmies.

Es to zinu, bet par vēlu. Man ir 30 gadi. Es to uzzināju, jo man ir laba izglītība, jo es lasu angliski, jo es spēju analizēt izlasīto, jo es dzīvoju šādai informācijai labvēlīgā kultūrtelpā. Es to zinu nevis tāpēc, ka man par to pastāstīja pieaugušie, nevis tāpēc, ka es to iemācījos, skatoties uz attiecībām sev apkārt, nevis tāpēc, ka esmu stipra sevi cienoša sieviete, bet gan tādēļ, ka man paveicās. Un es esmu stipra sevi cienoša sieviete tieši tāpēc, ka es to zinu.

Domājot par atgadījumu, ar kuru sāku šo rakstu, un citiem, līdzīgiem, man ir grūti runāt par vīriešiem, kuri tajos piedalījās. Ne vien grūti, bet neiespējami, jo es nezinu, kā viņi tos piedzīvoja. Vai viņi ievēroja manu vārdiem neizteikto nevēlēšanos, vai viņi uzskatīja, ka izlēmīga rīcība mani aizraus. Vai viņi bija nobijušies no mana sastinguma, vai viņi apzinājās, ka es nevēlos. Vai viņi ticēja, ka viņiem pienākas.

Ir vēl tikai dažas lielas, kuras es vēlos pateikt cerībā vairot sapratni citam par citu. Jaunas sievietes reizēm grib parunāties par interesantām tēmām. Un tas nenozīmē, ka viņas grib pieskarties. Jaunas sievietes reizēm nopietni interesējas par kādu noteiktu nozari, bet tas nenozīmē, ka ar šo interesi viņas piekrīt seksam ar nozares pārstāvjiem. Jaunas sievietes uzaug vidē, kurā viņu ķermeņi jau kopš bērnības tiek pielāgoti un pakļauti vīriešu vajadzībām. Mūsu – pieaugušo – atbildība ir to nepieļaut. Jaunas sievietes reizēm neprot pieaugušo attiecību valodu, kurā “aiziesim iedzert vīnu” nozīmē “es gribu ar tevi bučoties”. Tāpēc labāk runāt tieši. Tiem, kuriem ir talants uz vārdiem, tam nevajadzētu būt grūti.