literatūra

— Māsa, māsiņ

Oksana Zabužko

10/02/2022

Piedod, mans maziņais, mans mīlulīt, manu meitiņ vai dēliņ, – māmiņa nespēs tevi izzīdīt ar savām bailēm.

Tev bija jābūt māsai – četrus, nē, piecus gadus jaunākai. Pār visu tavu bērnību lidinājās bezmiesīgi sieviešu vārdi, mainīdamies vietām, savā starpā sasaukdamies, – tu nezināji, kam tos piediegt, taču lellēm dot neuzdrošinājies: tie nebija “leļļu” vārdi, tas ir, nebija aizgūti no dzīviem cilvēkiem, drīzāk uzradušies nenokurienes – it kā ar pašplūsmā uzpeldējušu, sāpēs izdvestu vārdu, kas ilgi apmāja tavu iekšējo dzirdi (un visi šie vārdi skanēja kā sāpju vaidi, visbiežāk atkārtotais bija “Ivanna”), kāds censtos izlauzties pie tevis – kāds, kurš gribēja tikt nosaukts. Otrajā klasē tev sanāca pāriet uz citu skolu, un tā bija pirmā reize, kad tu vides maiņu uztvēri kā atbrīvošanu, kā izraušanos sfērā, kurā tu savu biogrāfiju vari pārlabot tādu, kādai tai bija jābūt: tu stāstīji jaunajiem klasesbiedriem, ka tev ir māsiņa Ivanka, skolā gan viņa vēl neiet, tā neviļus paveikdama to, ko tavi vecāki nebija uzdrošinājušies: izsauci dzīvē gaišbrūnu galviņu ar pūkainām, saules izgaismotām cirtām. Vēlāk tās droši vien kļūtu tumšākas, tāpat kā reiz tev, – bet tad tava samelošanās atklājās, un, izsusējot ik dienu čalojušajam vārdu strautam, kura sīkā straumīte bija vienīgā vieta, kur Ivanka varēja kustēties (solabiedrenei, no rīta žāvājoties: “Ivanka vakar niķojās, negribēja iet gulēt – mēs ar viņu spēlējāmies līdz pat desmitiem”) –, arī gaišbrūnā galviņa ar pūkainajām cirtām apdzisa, uz visiem laikiem izkrita no tās dimensijas, kurā kaut kas aug un mainās.

Tā viņu nonāvēja otru reizi.

Jo tev tik tiešām bija māsa. Viņai bija žaunas un kāju vietā klāt piekļauta saritināta astīte kā vēzītim vai jūras zirdziņam. Kurkuļu meitiņa, ar platu pieri kā visiem jūsu dzimtā. Acis viņai laikam vēl nebija atvērušās, jo galu galā nebija jau uz ko skatīties: visapkārt bija tumsa. Un mitrums. Un siltums. Šūnām bija griba – dalīties, neapturami un nepārtraukti: tur iekšā sajūta droši vien ir tāda pati kā tad, kad ķermenis raustās patvaļīgos drebuļos, taču bez paniskā vārguma, kas tādās reizēs pārņem mūs, jau uzzinājušus, ka ķermenim jābūt paklausīgam, – jo tur, kad dvēsele to vēl tikai audzē, trakā ātrumā vairoto šūnu nemitīgā dreba noteikti šķiet kā pastāvīgs, zvanošs tuvošanās prieks: it kā tevi strauji un valdonīgi nestu pa tuneli gaismup. Un tāpēc tevi nelaiž vaļā doma par bailēm – pirmajām un pēdējām šai pasaulē, bailēm, kas pārņēma tavu māsu, no kuras, gluži kā no slīkoņa drēbes bērza zarā, tev palikusi tikai tālum tāla vārda atbalss (vai nu Ivanna, vai kāda cita “anna”) un neskaidrs četrgadīgi pūkainu, saules izgaismotu gaišbrūnu cirtu tēls: par tām bailēm, kas uzradās no ārpuses, satricinot visu šo tumšo vali, kurā šūpojās mazais Jona, – draudīgs grūdiens, nedzirdams, infraskanīgs lavīnas nobrukums, tumsa visapkārt piepeši vairs nebija  burzguļojošs pavēnis, tā sūknēja draudus ar tik nāvējošu intensitāti, ka kurkuļmeitiņa savā ūdenstilpē sāka šaudīties un droši vien kliegtu, taču kliegšanai viņai vēl nebija plaušu, tikai plāna endodermas ziedlapiņa, kura vibrēja velti, rāvās vai pušu no piepūles, taču par agru, par agru vēl! – visapkārt joprojām bija bailes, tīras bailes, bezveidīgas un visvarenas, viņa kulstījās tām pašā vidū, akli mezdamās uz visām pusēm, meklējot glābiņu, kur patverties, jo viņai taču bija jāaudzē ķermenītis, kuslas rociņas, šļaugantievas kājeles ar izrieztām pēdām kā vardītei, – taču viņpus šīm bailēm ātri cēlās augšup vēl kas – it kā smags jo smags vāks, kuram bija jāpārsedz izmisušais karstais kunkulītis, kam vēl nebija pat balss, nebija vispār nekādas iespējas caur tuneli dot kādu zīmi par sevi – par to, ka viņa jau klāt, tepat vien ir, ļaujiet taču viņai tikai uzaudzēt ķermenīti!… Tu toreiz vēl, zināms, neko nenojauti, tev bija pieci gadi, un tu, šķiet, tīstīji lelli istabā uz dīvāna, kad pēkšņi virtuvē, kur pēc pusdienām palika sēdēt tētis un mamma, atskanēja aizsmakušas rīkles skaņas, līdzīgas rejām, – sievietes balss, tikai tu to neatpazini, jo kā tu toreiz varēji zināt, ka sievietes balss var tā skanēt, – bet jau nākamajā mirklī cauri izplēsās mammas kliedziens, jā gan, mammas kliedziens, taču kaut kāds svešs, baigs, kā no akas dziļuma, uz visu mūžu tev paliks iecirsts atmiņā:

– Bandīti! Zvēri! Nolādētie!

Kņada, pieklusināta, lūdzoša tēta balss – kā čerkstoņa lentē; kad tu ielidoji virtuvē, tev acīs ar ieskrējienu, ar atvēzienu (tuvplāns!) trāpīja mammas slapjā, sarkanā seja ar pielipušiem bižu kumšķiem, – un tas arī viss, kas tajos notikumos bija atvēlēts tev: skatītāja loma, – tu biji bezpalīdzīgs liecinieks, kas stāv malā ar mūždien aizņemtām –  ar lelli, ar grāmatu sainīti – rokām.

Par grāmatām – tās bija vēl vienas skaidri iespiedušās atmiņas: kad pirms tam – cik ilgu laiku pirms tam, to tu neatceries, – sveši cilvēki, mēteļus nenovilkdami, bija sanākuši jūsu dzīvoklītī, kur acumirklī kļuva šauri, uzgriezuši saimniekiem muguru un sākuši rakņāties grāmatskapjos un tēta rakstāmgaldā, bet tētis un mamma sēdēja uz dīvāna un klusēja, tikai retu reizi čukstus atsaukdamies, – tu, pēc kāda laika (stundas? divām? trim?) apnikusi tā sēdēt, ielavījies savā stūrītī, paņēmi klēpī kaudzīti savu grāmatu – virspusē bija Ukraiņu tautas pasakas cietā iesējumā ar domīgu gaišzilu puisīti uz vāciņa – un palūdzi atļauju kaut vai iziet uz balkona palasīt, ja reiz ārā nelaiž, – piecgadniecei ļoti saprātīga uzvedība, īstenībā no visiem tās mizanscēnas dalībniekiem tu laikam vienīgā uzvedies saprātīgi, jo, piemēram, tētis – viņš bija pārķerts kāpnēs, atgriežoties no institūta, un viņam vajadzēja pašam piezvanīt pie durvīm, tāpēc iznāca tā, it kā viņš pats būtu tos atvedis, – kad sieva atvēra, attapās tikai apstulbis izdvest: “Iepazīsties, Natālij,” – it kā tie tik tiešām būtu uz tēju iegriezušies ciemiņi, un nav pat grūti iztēloties, kā tava mamma, toreiz jaunāka nekā tagad tu, tava smuidrā un siltā mamma, kura vienmēr tik labi smaržoja, varēja paspert soli atpakaļ priekšnama dziļumā un apjukumā atsaukties: “Ļoti patīkami…” – un tad viņi izvilka savas apliecības; kad pēc daudziem gadiem, jau cita nama gaitenī, viņi tieši tāpat pārķers tevi, tu, ne mirkli nesaminstinādamās, it kā divdesmit gadus to vien būtu gaidījusi, pieprasīsi viņiem apliecības, kaut arī, ja padomā, kāds, ellē, no tā labums, – lai gan, iespējams, tu to dari tikai tāpēc vien, ka toreiz, piektajā mūža gadā, tev neparādīja, tevi neviens neuzrunāja: “Darcīt, iepazīsties,” vispār neuzskatīja par vajadzīgu tev kaut ko paskaidrot, pagriezt viņus ar skatu pret tevi – bet viņu pretskats jau arī nav nekas cits kā šis cietais atvērums ar augšā, kreisajā pusē sīkā drukā iespiestu tekstu, ko šā vai tā nevar paspēt izlasīt, jo, tikko pabāzuši savas ādiņas pretī, viņi ar veiklu burvju mākslinieka žestu uzreiz atvelk tās atpakaļ, kā tu pati pārliecinājies divdesmit gadus vēlāk; vispirmāk bija tikai muguras, pelēkas muguras, kuras ne mazākajā mērā neinteresēja tava pastāvēšana, un tomēr to klātbūtnē nedrīkstēja ne iziet no dzīvokļa, ne pārvietoties pa to pēc sava prāta – pat uz tualeti bija jāklumzā viņu uzraudzībā, – un vienīgo reizi no tās vienmuļā, necaurredzamā pelēkuma uz tavu pusi pabolījās un nomērķēja kaut kas līdzīgs sejai, lai gan gluži seja tomēr ne, jo skatiena vietā bija nolaisti plaksti, tieši tajā brīdī, kad tu ar grāmatu klēpīti, virspusē Ukraiņu tautas pasakas cietajā iesējumā, ar uzzīmētu gaišzilu puisīti, kurš pirkstu domīgi pielicis pie pieres, lūdzi mammai atļauju kaut vai uz balkona, ja reiz ārā nedrīkst, – šī neseja, uz tevi tā arī nepaskatījusies, krieviski teica: “Ģevočka, nuka parādi savas grāmatas,” balsī, kura arī tevi neredzēja, kurā nebija nevienas pazīmes, ka ar to uzrunā tevi, – un tu jau arī nebiji “ģevočka”, tu biji Darcīte, tu izbrīnījusies stāvēji uz karameļdzeltenās, no lakas lipīgās (tikko bija pabeigts remonts!) parketa grīdas ar grāmatu klēpīti rokās un raudzījies augšup uz neseju, un tad tava mamma, tava smuidrā un siltā mamma, kura vienmēr tik labi smaržoja un jau trešo mēnesi šūpoja sevī tavu māsu, apņēma tevi ar džempera piedurknēm, ar vijolīšsmaržīgu adītu tumsu, it kā ievilkdama atpakaļ sevī, kur tev vairs nebija vietas, un teica, vieglītēm iepūzdama ausī: “Nu palielies, palielies onkulim, ko tu lasi,” re, vienkārši ņem un palielies, tas pats “noskaiti ciemiņiem dzejolīti” vien būs – nekļūdīgs reflekss: piejaucēt “onkuli”, pārtulkot viņu zināmā valodā kā to milzīgo suni, kurš reiz parkā sāka dzīties tev pakaļ, un tu nobijies un bēgi, un nebalsī kliedzi, un paklupusi brēkdama nokriti zālē, bet mamma, jau nomierinājusi suni, smējās un tev rādīja: nu paskaties – suņagabals stāvēja, vainīgi sapūties, – viņš taču paspēlēties gribēja, muļķīt manu, nebaidies, tak nemaz nav briesmīgs, re, pienāc klāt, papaijā, – dīvaini, bet šis viņas instinktīvais žests iedarbojās, kā liekas, ne tikai uz tevi, bet arī uz čekistu, jo, dodams tev atpakaļ grāmatas, kad dažas minūtes bija tās aplūkojis (un, visticamāk, iztaustījis vākus un muguriņas), viņš uzdrīkstējās spēlēt līdzi lomai, kuru viņam tik nevērīgi bija uztiepusi šī bālā, līdz nāvei pārbiedētā sieviete, – iegrūdis kaudzīti tev rokās, viņš notēloja “ciemiņonkuli” – nemākulīgi, it kā ar bērniem nekad nebūtu saskāries: “Še, ņem, ģevočka… Labas tev grāmatas,” – tikai  grāmatas bija pārliktas citā secībā, un tu atkal apņēmīgi izvilki virspusē domīgo gaišzilo puisīti, taču kaut kas jau bija “ne tā” – kaut kas salds un mīļš, daudzsološs bija izkvēpināts, izņemts no šīm grāmatām un iet ar tām uz balkonu tev vairs negribējās, tu turēji tās klēpī, un šīm tad arī bija jākļūst par tavām visskrajākajām atmiņām par to septembra dienu, tas ir vienīgais, kas tev prātā iespiedies pilnīgi skaidri: tu stāvi, un rokas tev ir aizņemtas. 

Un, kas zina, vai ne tajā pašā mirklī, kad viņa metās tevi apņemt, ieskaut sevī, tavai mātei nepazibēja prātā, pagaidām vēl dibenplānā, blāvi trauksmaina patiesība: divas viņa neapņems. Divām viņā nebija vietas. Tā tu, ar to vien, ka galīgi, neatgriezeniski atradies šajā pasaulē, izspiedi no tās savu māsu. Jo kā citādi var izskaidrot to, ka vēl vairākus gadus pēc tam viņa centās ar šo tālumtālo, ne reizi īsti nesaklausītā vārda dūkoņu sasaukt tieši tevi un tieši tev parādīja gaišbrūno galvu, pagrieztu tā, lai saule izgaismo cirtas? Tu sēdēji, uzcēlusi kājas uz dīvāna, un lasīji pasaku: par to, kā tirgoņi pļavā nogriezuši irbenāja stabulīti, aizgājuši uz pašām pēdējām mājām ciemā, kur saimniekmeita pielikusi stabulīti pie lūpām un tā ierunājusies: klusi spēlē māsiņ, klusi klusiņām, netrāpa lai dziesma man asi sirsniņā, pati jau tu mani kapā iedzini, sirsniņā man asu nazi iedūri… Nav noteikti jādur ar asu nazi – lai būtu vainīga, pārpārēm pietiek piedzimt.

To, ka tev bija māsa, tu uzzināji daudz, daudz vēlāk, kad tev bija divpadsmit vai trīspadsmit gadu, – to tev pateica mamma, un vecāki toreiz sastrīdējās, jo tētis uzskatīja, ka bērnam tādas lietas nav jāstāsta: kā visus vīriešus, bērns viņu par savu reālumu līdz galam pārliecināja tikai brīdī, kad tika paņemts rokās un vannots siltā ūdenī, tāpēc visnotaļ var būt, ka tevī, pusaugu sievietē, māte toreiz neapzināti centās atrast sabiedroto, – taču viņa nezināja par gaišbrūno, cirtaino galviņu, kas bija izgaisusi un vairs neatgriezās, par apmātību ar sāpīgajiem vārdiem, kurus tu dažkārt augām dienām murmināji zem deguna, lai gan arī tev šis tas nebija zināms. Tu nenoskārti, kā tas ir – trešajā mēnesī dažu dienu laikā nokristies svarā par septiņiem kilogramiem tā, ka visas kleitas nokarājas kā skapī uz pakaramā, kā ir katru dienu tikt izsauktai no darba uz pratināšanām: celties no galda pēkšņā vatainā klusumā, darbabiedru skatienu pavadītai, jo lejā jau gaida mašīna ar šoferi karavīra formastērpā, – un veselu mēnesi staigāt plati ieplestām, gluži kā plakstiņos iesprūdušām acīm, sausām, taču karstām kā pēc asarām. Katrām bailēm ir savs tilpums un masa – Natālijas bailes līdz pēdējam aizpildīja viņas sarukušo ķermeni, spiedās ārā pa acīm, un pēdējais salmiņš viņā pārlūza (klaukt – un klāt ir drausmīgi smagais vāks) droši vien pat ne toreiz, kad viņa virtuvē raudāja tā, kā raud ja nu divreiz, varbūt trīsreiz mūžā (“Bandīti! Zvēri! Nolādētie!”), jau zinādama, ka Antinam ir taisnība, ka bērns viņai, tādai, nevar piedzimt normāls, – bet tieši pēc tam, kad, noskalojusi seju ar ledainu ūdeni un juzdama, kā viņu, vēl dzīvu, pārņem valgi norasojuša, marmorgluda kapakmens aukstums, viņa ar visu savu ledaino ķermeni teica pārbiedētajam karstajam kunkulītim, kas izmisīgi slēpās viņā, cenzdamies ierakties cik dziļi vien iespējams: “Piedod.” Piedod, mans maziņais, mans mīlulīt, manu meitiņ vai dēliņ, – māmiņa nespēs tevi izzīdīt ar savām bailēm.

Un vēl kaut ko tu nezināji – ka pēc dažiem gadiem, tieši tajā īsajā starplaikā, kad jūsu vecāki negaidīja arestēšanu, tava māsa parādījās mammai. Tikai sejiņu gan Natālijai neizdevās saskatīt – tai priekšā bija mēnessbāls plankums, kas virmoja itin kā izpludināts asarās; īstenībā viss sapnis bija melnbalts, vai nu naksnīgā, vai fluorescējošā apgaismojumā; no tumsas maza meitenīte, bāla kā mēnesnīca, bez skaņas stiepa pretī Natālijai slīkones rokas, pirksti – kaut kā dīvaini gari, nebērnišķīgi, raudoši un ņirboši, kā savērti uz zemādas dzīsliņu tīmekļa pavedieniem, – lūgdamies, drebēdami pūlējās aizsniegties līdz dzīvam pieskārienam: māmiņ, it kā lūdzās šis žests, māmiņ. Te nu Natāliju sagrāba tās birstošās, krītošās bailes, aiz kurām jau vairs nekā nav, – pašas izmisīgais kliedziens uzrāva viņu no miega, pēc tam kā atbalss skanēdams visā izvandītajā ķermenī, kad, pārsalusi, zobiem klabot, viņa sakņupusi sēdēja uz gultas malas (tumsā spīdēja tikai pulksteņa ciparnīca uz galdiņa: bija trīs) un atžirbšanas atvieglojuma vietā juta, kā pār viņu nogrūst nepārspējami skaidras apzināšanās nasta: tās nebija viņas bailes – un ar šo apziņu viņai turpmāk vajadzēs dzīvot. Bailes bija nākušas no ārpuses – ar stindzinošu vilni atplūdušas no turienes, no mēmās fluorescējošās nakts, kur to augļūdeņi skalojās ap viņas atstumto bērnu, viņas mēnesgaismas aukstumā izmesto meitiņu – tikai tagad viņai tika atklāts, ka tā bija meitiņa, jo aborts bija vēls un sarežģīts, negribīgi atļauts – “psihogēnu rādītāju dēļ”, un atbildē uz savu šļupstus izdvesto jautājumu, vai tas bija puisītis vai meitenīte, Natālija bija izdzirdējusi: a kurš jums tur vairs sapratīs, un tad gan viņa iecirtās un, zobus sakodusi, asaras savaldījusi, tomēr izprasīja, lai viņai parāda – to, kas bija viņas otrais bērns, kam bija tādam jākļūst; arī bezsirdīgi saārdītai viņai neizturama kā nokaitētas, pie smadzenēm pieliktas knaibles bija doma, ka šis bērns, šī vārā, vēja pūsmai līdzīgā būtnīte, dažus desmitus gramu smags jau patstāvīgas miesas pumpuriņš, kas bija paspējis pārregulēt visus pulksteņus viņas ķermenī, tik rūpīgi ierīkodams un iekārtodams sev savu pirmo zemes mājokli, – nozudīs neatpazīts, neieraudzīts, nekā nepaziņots – nevienas zīmes, nevienas pazīmes, ne vismazākās kripatiņas, ne acu krāsas vai galvaskausa formas, pat ne dzimuma, nekā, niecību niecība: it kā viņa, Natālija, būtu bijusi grūta ar bailēm, nevis cilvēka bērnu. Tas, ko viņa saskatīja, – tas, kas peldēja alvas bļodas ciniskajā spīdumā, – atgādināja jēlu aknu atgriezumus melnos, treknos asins recekļos, un tik vien arī bija tavas māsas viņas vienīgajā eksistencē uz zemes: a kurš jums vairs sapratīs, kirete cirtusi krustām šķērsām kā mītiskais satrakotais cirvis – visu, kas bija ieaudzis uzbriedušajā, izsilušajā augsnē, tā izrāva, izcirta, izšķūrēja, izkasīja līdz tīrai smiltij: līdz dzeltenam mālam, līdz baltam kaulam, līdz mūžīgajam sasalumam, līdz pārkoksnējušam kaļķu slānim bedres dibenā, līdz lopu vagonu rīboņai pa sliežu savienojuma vietām ripojot piesnigušā tukšājā – vienā no šiem lopu vagoniem pirms divdesmit gadiem tika vests četrdesmitgrādu drudzī kaistošais Antins, un starp ieslodzītajiem toreiz atradās sieviete, kuras vārdu viņš iegaumēja uz visu mūžu un pēc tam pateica Darcei – tas viņam bija kā noguldījums nesašķeļama laika bankā –, sieviete, kura salasīja vairākus plikādas kažokus, varbūt pat īstus – tur taču brauca arī aristokrātija, vecie Halīcijas profesori, augstākie garīdznieki, kādreizējais vēstnieks Sejmā ar ģimeni, tā viņu visi arī uzrunāja: “pan vēstniek,” – smacīgajās zvērādās vēl saglabājusies tikko jaušama dvesma no pirmskara Eiropas viesnīcu putekļiem, sieviešu parfīmiem, zeltītiem aizkulišu pūderiem, ar bārkšu auklām apsietiem samta aizkariem, toties plikādas kažoķeļi oda asi un smagi, kā jau tādiem pienākas, – to skābenā dvaka bija radusies no veciem sviedriem un neizberžamiem netīrumiem panadzēs, no piedūmotas kūts un kukurūzas putras ar pienu, puszvērīgā lauku māju smaka un vaska sveču skumjais baznīcas aromāts, un šī sieviete to visu kliegšus izkliedza no īpašniekiem, likdama tiem sasegties pa divi zem viena praķa, – bet izkliegto uzgāza virsū astoņpadsmit gadus vecajam puikiņam, kurš svaidījās drudzī, un, lai slimnieks segas nenorautu nost, pati uzgūlās virsū, ar sava ķermeņa smagumu trīs dienas turēja šo glābjošā siltuma kalnu, kas uzsūca puikiņa nāvi bāztin piebāztajā lopu vagonā, – kaut kur pa vidu tam neizmērojamajam tālumam starp Ļvivu un Čitu šī sieviete trīs dienas dzemdēja Antinu no spiedīgi karstās zvērādu, vilnas, voiloka masas, no viņu izpostītajām dzīvēm, viss vagons bija viens kopējs mātes klēpis; trešajā dienā iestājās krīze, vēl pēc dažām dienām brauciens bija galā un Antins šo sievieti vairs nekad neredzēja. Un Natālija – izšķērsta, kā pie krusta iespriesta ginekoloģiskajā krēslā – nu atskārta, ka visus šos divdesmit gadus ārprātīgais cirvis joprojām bija dzinies pakaļ Antinam – pa sliedēm, pa gulšņiem, klandzēdams un skaldīdams, izmētājot, uz visām pusēm izsvaidot sargājošos kalnus, kurus ceļa garumā atkal un atkal bija klājušas sievietes, siltās ligzdas, kurās rasties jaunām dzīvībām, – bija taču pulkvedis (krieviski, protams) pratināšanā teicis Antinam, jau reabilitētam un diplomētam, un pielaistam katedrā: “Nometnē pabijāt, bet ar mums tomēr negribat strādāt – tad nu nožēlosiet,” tā ja, nožēlosiet un smilkstēsiet kā suņi ar pārlauztiem mugurkauliem, diedelēsiet saviem bērniem piedošanu, ka esat viņus laiduši pasaulē! – lūk, ko viņi no mums gribēja, nelieši, bandīti, slepkavas, nesagaidīsiet, es viņu uzaudzināšu, manu Darcīti, manu meitiņu, vienīgo, kas man palikusi, viņu es neizlaidīšu no rokām kā izlaidu šo, ļāvu, lai man atpleš ceļgalus, akniņu atgriezumi melni asiņainās samazgās, dzīpariņ manu, bērniņ, vai tu man kādreiz piedosi?… Tā – vai apmēram tā – laikam bija tavai mammai, tāpēc nav brīnums, ka tai fluorescējošā naktī beidzot ieraudzījusi tavu māsu un izjutusi, kaut uz mirkli, viņas pirmās un pēdējās no šīs pasaules līdzi paņemtās bailes, viņa uzreiz zināja, ka tā ir atbilde uz viņas mēmajām lūgšanām. Un droši vien tā tiešām bija, jo pēc tam Ivanna vairs nerādījās – ne mātei, ne tev; pagāja vēl divdesmit gadu, no kuriem pusi paņēma Antina gausā miršana, un tikai tad, kad smagais vāks aiz viņa noslēdzās un dzēļais ziemas vējš palika tukšajā kapsētā plūkāt melni apzeltītās lentes uz vainagiem un neskaitāmu kāju samīcītos dubļos iebradātās krizantēmu galviņas, Natālija redzēja vēl vienu sapni: šajā sapnī Antins no viņas attālinājās – Natālija viņu redzēja no aizmugures, visapkārt atkal bija nakts, un no šīs nakts viņam pretī iznāca maza meitenīte baltā krekliņā un saņēma viņu aiz rokas – tik droši to izdarīja, un vīrs tik gādīgi uzreiz tam atsaucās, ka Natālija, kurai šī aina tā arī palika bez skaņas, kaut kā uzreiz nomierinājās un, raudzīdamās viņiem pakaļ, nodomāja: nu re, cik labi, nu re, viņš ir mājās. Te dīvaini ir tas, ka šoreiz viņa meitenīti neatpazina, visa viņas uzmanība bija pievērsta vīram, un no rīta, atstāstīdama sapni meitai, viņa pirmajā brīdī nesaprata, kad Darina, sānis lūkodamās, īsi izmeta: “Viņa.” – “Kāda viņa?” Natālija it kā paklupa skrējienā: pirmo reizi laikā, nebeidzami ilgi kopā ķepinātā laikā šis sapnis kaut kādā ziņā solīja viņai mieru, tāpēc uz meitas spēji ķirurģisko iejaukšanos viņa reaģēja ar to pašu salīgo iekšējo saraušanos, kādu viņā vienmēr izraisīja negaidīts zvans pie durvīm vai atnesta telegramma: kārtējo reizi, kā atkal un atkal visa viņas mūža garumā, viņai kaut kas tiks atņemts; taču tu, viņas Darce, tagad jau pieaugusi sieviete, tavas rokas ir brīvi nolaistas gar spēcīgo un skaisto jauno augumu – nedz kafijas tase, nedz cigarete šīs rokas neaizņem, – teici, tikai daļēji apzinādamās savu nežēlību, drīzāk jau ērcīgi vēlēdamās saķert māti aiz pleciem un sapurināt kā cilvēku, kurš nemostas un nemostas: “Tas bija tas bērniņš, kas nepiedzima, – nu beidzot viņi ir satikušies.” Un Natālija aptvēra: taisnība, tā arī bija – un vienlaikus ar uzplaiksnījušu pateicību šim dzīvajam bērnam, savai reizi pa visām reizēm atrastajai sabiedrotajai, kurai izdevies visu tik skaidri saprast, viņai pazibēja un izdzisa cita doma: cirvis beidzot ir aizlidojis garām – nošķēlis pusi koka, un tur, otrā pusē, tā beidzot ir sakļāvusies kopā vīrieša un meitenītes nedzirdamajā rokasspiedienā, tātad šejienes pusei – viņām abām ar Darcīti – vairs briesmas nedraud; tieši to viņai nozīmēja sapnī ieraudzītais, kopš neatminamiem laikiem nepazītais miers.

Un Natālija sāka raudāt.

Tu toreiz piespiedi viņu sev klāt, jo rokas bija brīvas – tēva nāves atraisītas. Divas dzīvības bija atdotas, lai pilnībā izpirktu tavējo. Veselas divas.

Bet tu – tu izspruki, Darcīt.

 

1992. g.

No ukraiņu valodas tulkojusi Māra Poļakova