literatūra

— Dzeno apziņa

Italo Zvevo

24/02/2022

Slimība ir pārliecība, un es ar šo pārliecību piedzimu.

Italo Zvevo (1861–1928) ir no tiem autoriem, kuru dzīve šķiet vienlaikus patstāvīgā stāsta vērta un arī neizbēgami saistīta ar viņu literāro darbību. Pirmkārt jau valodas un izcelsmes dēļ – Zvevo piedzima Triestē, tolaik vēl Austrijas impērijā, jauktā vācu-itāļu ebreju ģimenē, uz ko atsaucas arī viņa pseidonīms (tas nozīmē “itālis švābs”; Zvevo īstais vārds bija Ārons Hektors Šmits). Ģimenē viņi sarunājās Triestes dialektā, skolojās viņš vāciski Vircburgā un itāliski nebūt nerakstīja ar izsmalcinātu eleganci.1 Arī Dzeno apziņas vēstītājs atvainojas par savu grāmatveža itāļu valodu, par ko recenzijās tika kritizētas arī Zvevo agrākās grāmatas.

Iespējams, tāpēc pilnvērtīgu atzinību Zvevo ieguva tikai mūža beigu daļā, pateicoties savam bijušajam angļu valodas skolotājam Džeimsam Džoisam. Abi satikās 1907. gadā, kad Zvevo nebija publicējies jau desmit gadus un strādāja par sievastēva ražotās kuģu krāsas pārdevēju. Džoiss tolaik tikko bija sācis rakstīt Dubliniešu stāstus, un abi autori apmainījās saviem darbiem, mudinādami viens otru nepadoties. Kad Zvevo 1923. gadā par paša līdzekļiem izdeva Dzeno apziņu – savu pirmo grāmatu 25 gadu laikā –, viņš to aizsūtīja nu jau atzītajam rakstniekam un pretī saņēma ne vien uzslavas vārdus, bet arī pavisam konkrētu palīdzību. Proti, Džoiss viņa romānu nosūtīja vairākiem pazīstamiem rakstniekiem un izdevējiem Francijā un Anglijā, aicinot viņus parūpēties par šī īpatnējā darba iznākšanu. Francijā vietējās literātu aprindas patiešām arī ieinteresējās par Zvevo, un tieši Parīzē par viņu uzzināja tolaik jaunais itāļu dzejnieks, vēlākais Nobela prēmijas laureāts Eudžēnio Montāle, kurš tad uzsāka autora reabilitēšanu dzimtenē.

Pati Dzeno apziņa latviešu lasītājiem varētu saistīties ar nesen iznākušo Roberta Valzera Laupītāju. Abos darbos sākotnēji uzmanību piesaista šķietami bezgalīgās humoristiskās atkāpes, aiz kurām pakāpeniski atklājas asredzīgi veidots, (paš)ironisks sīkpilsoņa portrets. Dzeno apziņa lieliski attēlo arī it kā niecīgas atkarības – smēķēšanas – varā nonākuša cilvēka nespēju izbēgt no šīs apsēstības, pastāvīgi sevi mānot ar aizvien jauniem “pēdējās cigaretes” solījumiem, it kā mēģinot dzīvē pierādīt Marka Tvena joku par to, cik viegli ir atmest smēķēšanu. Kopā ar autora nepieradināto valodu, tas padara Dzeno apziņu par vienu no savdabīgākajiem 20. gadsimta romāniem, un, cerams, kādudien varēsim to lasīt arī pilnā apmērā. Bet pagaidām piedāvājam darba sākumdaļu Daces Meieres tulkojumā.

Vilis Kasims

 

Priekšvārds

Es esmu tas ārsts, kuram šajā romānā brīžiem tiek veltīti visai neglaimojoši vārdi. Tie, kam ir saprašana par psihoanalīzi, zinās, kā izskaidrot antipātijas, ko man izrāda pacients.

Par psihoanalīzi es neizteikšos, šai grāmatā par to jau tāpat tiek runāts pārpārēm. Man jāatvainojas, ka pamudināju savu pacientu rakstīt autobiogrāfiju; psihoanalīzes speciālisti par šādu jauninājumu rauks degunus. Taču pacients bija jau vecs, un es cerēju, ka šādi ar jaunu sparu atdzīvosies viņa pagātne un autobiogrāfija būs laba sagatavošanās psihoanalīzei. Šī doma man joprojām šķiet teicama, jo tā noveda pie necerētiem rezultātiem, kas būtu vēl ievērojamāki, ja vien slimnieks svarīgākajā brīdī nebūtu pārtraucis ārstēšanos, nokrāpjot man augļus, ko guvu, ilgi un pacietīgi analizējot šīs atmiņas.

Tagad tās publicēju, lai atriebtos, un ceru, ka būšu savam pacientam sagādājis nepatīkamus brīžus. Taču gribu viņu informēt, ka bagātīgajā honorārā, ko saņemšu par šo publikāciju, esmu gatavs ar viņu dalīties, ja vien viņš atsāks pie manis ārstēties. Likās, viņu ir pārņēmusi patiesa ziņkāre par sevi pašu! Ja vien viņš zinātu, cik daudz pārsteigumu viņam varētu sagādāt komentāri par visām patiesībām un meliem, ko viņš te sajaucis kopā!…

Doktors S.

 

Ievadvārdi

Ieraudzīt pašam savu bērnību? No tās mani šķir jau vairāk nekā piecas desmitgades, taču manas acis, ko piemeklējusi tālredzība, varbūt pat spētu to saskatīt, ja vien gaismu, kura no tās atspīd joprojām, neaizsegtu visdažādākie šķēršļi, īsti augsti kalni: nodzīvotie gadi un dažas no pieredzētajām stundām.

Ārsts man piekodināja spītīgi nepūlēties ar skatienu aizsniegties tik tālu. Arī neseni notikumi varot būt vērtīgi un jo sevišķi – iztēles ainas un iepriekšējās nakts sapņi. Tomēr šāda tāda kārtība ir vajadzīga, un, tikko izgājis no ārsta, kas taisni šajās dienās uz ilgāku laiku pamet Triesti, es, lai varētu sākt ab ovo un gribēdams ārstam atvieglot viņa uzdevumu, nopirku un izlasīju psihoanalīzes traktātu. Tas nav grūti saprotams, taču ir ļoti garlaicīgs.

Tagad pēc labām pusdienām esmu ērti iekārtojies klubkrēslā, un man rokās ir zīmulis un papīra lapa. Mana piere ir gluda, jo no sava prāta esmu padzinis jebkādu piepūli. Šķiet, manas domas ir pilnīgi nesaistītas ar mani. Es vienu redzu. Tā ceļas un krīt… bet neko citu nedara. Tāpēc, gribēdams tai atgādināt, ka tā ir doma un tās pienākums ir izpausties, es satveru zīmuli. Lūk, mana piere saraucas grumbās, jo ikkatru vārdu veido pagalam daudz burtu un valdonīgā tagadne dumpojas un aptumšo pagātni.

Vakar es mēģināju pilnībā atslābināties. Eksperiments beidzās ar visdziļāko miegu, un mani vienīgie ieguvumi bija atgūts mundrums un savāda sajūta, ka sapnī esmu redzējis kaut ko svarīgu. Taču redzētais jau ir aizmirsts un zaudēts uz visiem laikiem.

Pateicoties zīmulim, ko turu pirkstos, šodien palieku nomodā. Es redzu, miglaini samanu dīvainus tēlus, kas nekādi nevar būt saistīti ar manu pagātni: redzu lokomotīvi, kas, dūmus pūzdama, rāpjas augšā pa nogāzi, aiz sevis velkot neskaitāmus vagonus; kas zina, no kurienes un uz kurieni tā brauc un kāpēc tagad gadījusies te.

Pussnaudā atceros tai traktātā lasījis, ka ar šādu paņēmienu esot iespējams atcerēties pat visagrāko bērnību, laiku, kad gulēts autiņos. Tūlīt redzu autiņos savīstītu zīdaini, bet kāpēc lai tas noteikti būtu es? Zīdainis nemaz nelīdzinās man, un domāju, ka tas drīzāk ir pirms dažām nedēļām piedzimušais svaines bērns, kuru viņa mums rādīja kā nez kādu brīnumu, jo tam esot tik mazas rociņas un tik lielas acis. Nabaga bērns! Kā lai es spētu atcerēties savu bērnību?! Es taču pat tevi, kas tagad guli autiņos un pieredzi savējo, nespēju brīdināt, cik svarīgi ir to iegaumēt, jo šīs atmiņas nāks par labu tavai gudrībai un veselībai. Kad tu apjēgsi, ka būtu labi noglabāt prātā savu dzīvi pat tad, ja liela tās daļa pašam riebjas? Bet pagaidām tu neapzinīgs pēti savu mazo organismu, meklēdams baudu, un tavi tīksmie atklājumi tevi aizvadīs pie ciešanām un slimības, un uz šī paša ceļa tevi liks arī tie, kuri ne ciešanas, ne slimību tev nenovēlētu. Ko darīt? Nav iespējams nosargāt tavu šūpuli. Tavās krūtīs – ak, nabaga mazuli! – pamazām veidojas noslēpumaina kombinācija. Katra aizritošā minūte tur piesviež klāt jaunu reaģentu. Arī tev ir pārāk daudz slimības iespēju, jo ne jau visas tavas minūtes var būt tīras. Turklāt – ak, bērns! – es pazīstu cilvēkus, kuru asinis esi pārmantojis. Varbūt šobrīd aizritošās minūtes arī ir tīras, taču nav šaubu, ka tīri nebija visi tie gadsimti, kas sagatavoja tavu ierašanos.

Un jau atkal esmu pārāk tālu no ainām, kas ievada miegu. Rīt mēģināšu vēl.

  

 Smēķēšana

Ārsts, ar kuru visu pārrunāju, ieteica sākt šo darbu, vēsturiski izanalizējot savu tieksmi uz smēķēšanu:

– Rakstiet! Rakstiet! Redzēsiet, ka tā jūs ieraudzīsiet sevi visā pilnībā.

Manuprāt, par smēķēšanu es varu rakstīt tepat, pie sava rakstāmgalda, iztiekot bez sapņošanas klubkrēslā. Nezinu, kā iesākt, tāpēc piesaucu palīgā cigaretes, kas visas tik ļoti līdzinās tai, kuru šobrīd turu rokā.

Tagad uzreiz atklāju ko tādu, ko jau sen biju aizmirsis. Pirmās manis smēķētās cigaretes vairs nav nopērkamas. Ap 1870. gadu Austrijā bija izplatītas tādas cigaretes, kuras tirgoja kartona kārbiņās, ko rotāja firmaszīme ar divgalvainu ērgli. Un, lūk, ap vienu no šīm kārbiņām uzreiz sapulcējas vairāki cilvēki; katram spēju sazīmēt kādu vaibstu, ar ko pietiek, lai atsauktu atmiņā viņu vārdus, bet nepietiek, lai mani pārņemtu aizkustinājums par šo neparedzēto tikšanos. Gribu panākt ko vairāk un dodos apsēsties klubkrēslā: ļaudis izbāl, to vietā uzrodas ķēmi, kas mani izsmej. Vīlies atgriežos pie rakstāmgalda.

Viens no šiem tēliem, tas ar mazliet piesmakušo balsi, bija Džuzepe, mans vienaudzis, bet cits – mans brālis, kas bija gadu jaunāks, bet nu jau sen ir miris. Šķiet, Džuzepe no sava tēva laiku pa laikam dabūja brangu kabatasnaudu un mēdza mums dāvināt tās cigaretes. Bet esmu pārliecināts, ka manu brāli viņš cienāja devīgāk nekā mani. Tāpēc biju spiests pats saviem spēkiem sagādāt papildinājumu. Un tā es pasāku zagt. Vasarā tēvs bieži vien ēdamistabā uz krēsla atstāja savu vesti, kuras kabatiņā vienmēr bija sīknauda: izmakšķerēju desmit soldo vērtīgās kārbiņas iegādei un tad uzreiz izpīpēju tās saturu – citu pēc citas visas desmit cigaretes, lai pārāk ilgi nevajadzētu glabāt zādzības kompromitējošos augļus.

Tas viss ir gulējis manā apziņā rokas stiepiena attālumā. Un virspusē iznirst tikai tagad, jo iepriekš nezināju, ka tas varētu būt svarīgi. Lūk, esmu atklājis sava derdzīgā paraduma pirmsākumu, un (kas zina?) varbūt jau esmu no tā dziedināts. Gribēdams pārbaudīt, aizdedzu pēdējo cigareti, lai redzētu, vai, riebuma pārņemts, tūlīt to neaizmetīšu.

Tad kādu dienu, es atceros, tēvs mani pieķēra ar viņa vesti rokās. Es, likdams lietā nekaunību, uz kādu tagad nebūtu spējīgs un kura man joprojām iedveš riebumu (varbūt visam šim riebumam ir liela nozīme manā atlabšanā), teicu tēvam, ka man sagribējies tai izskaitīt pogas. Tēvs smējās par manām nosliecēm uz matemātiku vai skrodera amatu un neievēroja, ka mani pirksti ir viņa vestes kabatā. Gods kam gods, varu piebilst, ka pietika ar šiem smiekliem, kas vērsās pie manas nevainības, kad tā jau bija zaudēta, lai es uz visiem laikiem atmestu zagšanu. Tas ir… es turpināju zagt, bet to neapzinājos. Tēvs mājās mēdza uz galdu un skapīšu malām atstāt pusizsmēķētus Virdžīnijas cigārus. Biju pārliecināts, ka šie cigāri, kas līdzsvarā balansēja pār mēbeļu malām, pēc tēva domām jau ir izmesti, un tāpat biju pārliecināts, ka mūsu vecā kalpone Katīna tos salasa un izmet pavisam. Es gāju tos slepus izsmēķēt līdz galam. Jau pievācot kārtējo cigāru, mani purināja pretīguma drebuļi, jo zināju, kādu nelabumu tas izraisīs. Un tad vilku iekšā dūmus, līdz manu pieri pārklāja auksti sviedri un kuņģis sažņaudzās krampjos. Nevar teikt, ka bērnībā man būtu trūcis apņēmības.

Lieliski zinu, kā tēvs mani izārstēja arī no šī paraduma. Kādā vasaras dienā atgriezos no skolas ekskursijas, pārguris un sviedriem noplūdis. Māte palīdzēja man noģērbties un, ievīstījusi peldmētelī, noguldīja uz dīvāna, uz kura pati sēdēja ar šuvekli rokās. Pamazām laidos miegā, taču acis man vēl bija saules pilnas un es joprojām kavējos pusnemaņā. Saldme, kas tai vecumā pārņem, atpūšoties pēc liela noguruma, man atmiņā saglabājusies tik skaidri, tik sajūtami, it kā es šobrīd gulētu tur, līdzās mīļajam augumam, kura vairs nav šai pasaulē.

Atceros vēso, plašo istabu, kur mēs, bērni, mēdzām rotaļāties un kas tagad, šais laikos, kad mūždien trūkst telpas, ir sadalīta divās daļās. Šajā ainā mans brālis neparādās, un tas mani pārsteidz, jo, manuprāt, arī viņam būtu vajadzējis piedalīties tai ekskursijā un tātad kopā ar mani pēc tās atpūsties. Varbūt viņš gulēja lielā dīvāna pretējā galā? Paskatos turp, bet šķiet, ka tur neviena nav. Redzu tikai sevi, atpūtas saldmi, savu māti un tad arī tēvu, kura vārdus dzirdu atbalsojamies. Viņš bija ienācis istabā, taču pirmajā mirklī nebija mani pamanījis, tāpēc skaļā balsī iesaucās:

– Marija!

Mamma viņu klusītēm apkušināja un norādīja uz mani, domādama, ka esmu iegrimis miegā, lai gan patiesībā biju pie pilnas apziņas. Man ļoti patika, ka tētim manis dēļ jāuzvedas klusiņām, tāpēc gulēju nekustēdamies.

Tēvs klusā balsī žēlojās:

– Es laikam jūku prātā. Esmu gandrīz pārliecināts, ka pirms pusstundas uz bufetes malas atstāju puscigāru, bet tagad tā tur vairs nav. Neiet vairs nekādā jēgā. Nemitīgi kaut kas pazūd.

Pieklusinātā balsī, kurā tomēr bija sadzirdama jautrība, ko apvaldījusi tikai nevēlēšanās pamodināt mani, māte atbildēja:

– Bet pēc pusdienām neviens tai istabā nav gājis.

Tēvs nomurmināja:

– Zinu, tieši tāpēc man liekas, ka jūku prātā!

Viņš pagriezās un izgāja.

Pa pusei pavēru acis un palūkojos uz māti. Viņa atkal bija pievērsusies savam šuveklim, bet joprojām smaidīja. Skaidrs, viņa nedomāja, ka tēvs varētu sajukt prātā, ja jau tā smaidīja par viņa bailēm. Šis smaids man tik spilgti iespiedās atmiņā, ka es uzreiz to atcerējos, kad vienu dienu no jauna ieraudzīju savas sievas lūpās.

Grūtības apmierināt netikumu sagādāja ne tik daudz naudas trūkums, cik aizliegumi, taču tie vienlaikus arī uzkurināja manu kāri pēc dūma.

Atceros, ka smēķēju daudz, paslēpies visās iespējamajās vietās. Neesmu aizmirsis briesmīgo nelabumu pēc tam, kad vismaz pusstundu biju uzturējies tumšā pagrabā kopā ar diviem citiem puikām, no kuriem atmiņā šobrīd nespēju atrast neko citu, izņemot bērnišķīgo apģērbu: divi pāri īsu bikšu, kas turas stāvus, jo tajās reiz bijuši augumi, kurus laiks izdzēsis. Mums bija daudz cigarešu, un mēs gribējām noskaidrot, kurš īsā laika sprīdī pagūs izkūpināt visvairāk. Uzvarēju es un varonīgi slēpu, cik nelāgi jūtos pēc šīm savādajām sacīkstēm. Tad izgājām ārā – saulē un gaisā. Biju spiests pievērt acis, lai apdullis nenogāztos gar zemi. Puslīdz atguvies, sāku lielīties ar uzvaru. Un tad viens no mazajiem cilvēciņiem teica:

– Man vienalga, ka zaudēju. Es pīpēju tikai tik, cik man gribas.

Atceros šos veselīgos vārdus, bet neatceros – droši vien tikpat veselīgo – seju, kas šajā mirklī noteikti bija man pievērsta.

Tolaik vēl nezināju, vai es mīlu vai ienīstu cigaretes, to garšu un stāvokli, kādā mani noved nikotīns. Kad uzzināju, ka to visu ienīstu, kļuva daudz ļaunāk. Un to es uzzināju aptuveni divdesmit gadu vecumā. Vairākas nedēļas mani mocīja drudzis un briesmīgas kakla sāpes. Ārsts noteica gultas režīmu un absolūtu atturēšanos no cigaretēm. Atceros to vārdu – absolūtu! Mani tas ievainoja, drudža dēļ vēl jo spēcīgāk: bija milzīgs tukšums, un itin nekā, kas palīdzētu turēties pretī drausmīgajam spiedienam, kas uzreiz izveidojas ap tukšumu.

Kad ārsts aizgāja, mans tēvs (māte bija mirusi jau pirms daudziem gadiem), neizlaizdams no mutes cigāru, vēl kādu brīdi pasēdēja pie gultas, kavēdams man laiku. Dodamies projām, viņš maigi pārlaida roku pār manu kvēlošo pieri un noteica:

– Tikai nepīpē, ja?

Mani pārņēma briesmīgs nemiers. Domāju: “Ja jau dūmi man tik ļoti kaitē, atteikšos no tiem pavisam. Bet pirms tam uzpīpēšu vēl pēdējo reizi.” Aizdedzu cigareti un tūlīt jutos atsvabināts no visa nemiera, lai gan drudzis, iespējams, pieņēmās spēkā un līdz ar katru dūmu mandeles iesūrstējās tā, it kā tām pieskartos kvēloša ogle. Izpīpēju cigareti līdz galam tik rūpīgi, it kā pildītu svinīgu zvērestu. Un, katrreiz šausmīgi mocīdamies, savas slimības laikā izpīpēju vēl daudzas citas. Tēvs ik pa laikam pie manis iegriezās, allaž ar cigāru mutē, un teica:

– Malacis! Vēl dažas dienas bez cigaretēm un būsi vesels!

Pietika izdzirdēt šos vārdus, lai es tūliņ sāktu ilgoties, kaut viņš drīzāk ietu prom un es varētu traukties pie savas cigaretes. Reizēm pat tēloju, ka aizmiegu, lai tikai pamudinātu viņu ātrāk doties projām.

Tās slimošanas laikā tiku pie otras savas apmātības: pūliņiem atbrīvoties no pirmās. Drīz vien manas dienas vienlīdz aizpildīja cigaretes un apņemšanās vairs nesmēķēt, un, lieki nestiepjot garumā, varu piebilst, ka laiku pa laikam dienas tādas ir joprojām. Pēdējo cigarešu virtene, kas izveidojās, kad man bija divdesmit gadi, aizvien vēl nav apstājusies. Vājāks gan ir kļuvis cīņas spars, un tagad manā vecajā sirdī netikums atrod vairāk iecietības. Vecumdienās cilvēki biežāk mēdz pasmaidīt par dzīvi un visu tās saturu. Varu pat apgalvot, ka jau kādu laiciņu man gadās izpīpēt visai daudz cigarešu… kuras nav pēdējās.

Kādas vārdnīcas titullapā atrodu šādu atzīmi, ko esmu izdarījis glītā rokrakstā un pat izrotājis ar šādām tādām cilpiņām:

“Šodien, 1886. gada 2. februārī, pametu tieslietu studijas un sāku studēt ķīmiju. Pēdējā cigarete!”

Tā bija ļoti svarīga pēdējā cigarete. Atceros visas cerības, kas ar to saistījās. Biju noskaities uz kanoniskajām tiesībām, kas man šķita pārlieku atrautas no dzīves, un steidzos pie zinātnes, kas ir pati dzīve, lai arī mēģenē satilpināta. Tā pēdējā cigarete nozīmēja vēlēšanos darboties (arī fiziski) un domāt nosvērti, skaidri un pamatīgi.

Gribēdams atsvabināties no oglekļa savienojumu saitēm, kurām tā arī nespēju noticēt, atgriezos pie tieslietām. Ak vai! Tā bija kļūda, kas arī tika atzīmēta ar pēdējo cigareti, ieraksts par kuru izlasāms kādā citā grāmatā. Arī šī cigarete bija svarīga, un es, samierinājies un vislabāko nodomu vadīts, atgriezos pie visiem “mans”, “tavs” un “viņa” sarežģījumiem, beidzot atraisījis oglekļa saites. Ķīmijai biju izrādījies nepiemērots arī nepietiekamas roku veiklības dēļ. Bet kā gan manas rokas varētu būt veiklas, ja es nemitīgi pīpēju kā turks?

Tagad, kad es te sēžu un sevi analizēju, man uzmācas aizdomas: varbūt es vienmēr tik ļoti esmu mīlējis cigaretes, jo varēju tām uzvelt vainu par savu nevarīgumu? Kas zina, vai, atmetis smēķēšanu, es būtu kļuvis par to spēcīgo un ideālo cilvēku, kāds cerēju tapt? Varbūt tieši šīs šaubas mani pievažoja netikumam, jo ir ļoti ērti dzīvot, uzskatot sevi par diženu cilvēku, kura diženums pagaidām ārēji vēl nav izpaudies. Izsaku šo minējumu, lai izskaidrotu savu jaunības vājumu, taču bez īpašas pārliecības. Tagad, kad esmu vecs, un neviens no manis neko vairs negaida, es tik un tā pāreju no cigaretes pie apņemšanās un no apņemšanās pie cigaretes. Ko šīs apņemšanās nozīmē šodien? Vai es kā tas vecais, Goldoni aprakstītais hipohondriķis gribu nomirt vesels, visu mūžu nodzīvojis slims?

Reiz, kad studiju gados pārcēlos uz citu dzīvesvietu, biju spiests vecajā mājoklī par saviem līdzekļiem nomainīt tapetes, jo istabas sienas biju viscaur aprakstījis ar datumiem. Iespējams, to istabu es pametu taisni tāpēc, ka tā bija pārvērtusies par manu labo nodomu kapsētu un es vairs neticēju, ka šajā vietā varētu dzimt jauni.

Manuprāt, cigaretei ir daudz spēcīgāka garša, ja tā ir pēdējā. Arī pārējām piemīt to īpatnējais aromāts, tomēr tas nav tik stiprs. Pēdējai cigaretei garšu piešķir gan sajūta, ka esi uzvarējis pats sevi, gan cerības uz drīzu spēka un veselības pilnu nākotni. Savukārt pārējās cigaretes ir svarīgas, jo, tās aizdedzot, mēs apliecinām savu brīvību, un arī spēka un veselības pilnā nākotne nekur nepazūd, tikai atkāpjas nedaudz tālāk.

Datumi uz manas istabas sienām bija visdažādākajos toņos, daži pat uzgleznoti ar eļļas krāsām. Apņemšanās, ko arvien no jauna bija dzemdinājusi visnaivākā ticība, atrada sev atbilstošu izpausmi krāsas košumā, kura uzdevums bija likt nobālēt uzrakstam, kurā iemūžināta iepriekšējā apņemšanās. Daži datumi man bija sevišķi mīļi, pateicoties to saskanīgajiem cipariem. No pagājušā gadsimta atceros datumu, kam, pēc manas pārliecības, vajadzēja uz mūžīgiem laikiem aizzīmogot zārku, kurā grasījos guldīt savu netikumu: “1899. gada devītā mēneša devītā diena”. Zīmīgi, vai ne? Jaunais gadsimts man sagādāja tikpat muzikālus salikumus: “1901. gada pirmā mēneša pirmā diena”. Man joprojām šķiet, ka tad, ja šis datums atkārtotos, es spētu uzsākt jaunu dzīvi.

Taču kalendārā dienu netrūkst, un vajag tikai kādu nieku iztēles, lai ikvienu datumu varētu pielāgot kādam labam nodomam. Atceros, piemēram, tādu, kurš man izklausījās pēc galēji kategoriska imperatīva: “Trešā diena, sestais mēnesis, 1912. gads, pulksten 24.00.” Izklausās, it kā katrs nākamais skaitlis dubultotu likmi.

1913. gads radīja diezgan daudz šaubu. Man trūka trīspadsmitā mēneša, ko pieskaņot gadskaitlim. Taču nevajag domāt, ka datumam, kura uzdevums ir piešķirt nozīmību pēdējai cigaretei, būtu vajadzīga īpaša harmonija. Daudzi datumi, ko atrodu pierakstītus grāmatās vai uz īpaši mīļām bildēm, izceļas ar ķēmīgumu. Piemēram, “Trešā diena, otrais mēnesis, piektais gads, sestā stunda”! Labi padomājot, arī šai ierakstā var saskatīt ritmu, jo katrs skaitlis noliedz iepriekšējo. Daudzi notikumi – patiesībā visi, sākot ar pāvesta Pija IX nāvi un beidzot ar mana dēla piedzimšanu – man šķita pelnījuši, lai tos atzīmētu ar ierasti dzelžaino apņemšanos. Ģimenē visi brīnās, ka es tik labi atceros visas mūsu gadadienas, gan priecīgās, gan skumjās, un uzskata, ka esmu uzmanīgs pret tuviniekiem!

Gribēdams, lai mana pēdējās cigaretes liga neizskatītos tik muļķīgi, es pat mēģināju to apveltīt ar filosofisku saturu. Nostājies cildenā pozā, cilvēks saka: “Nekad vairs!” Bet kur gan viss šis cildenums paliek, kad solījums ir izpildīts? Cildeno pozu iespējams atgūt, vienīgi atjaunojot apņemšanos. Turklāt man laiks nav tā neizprotamā, netveramā lieta, kas nekad neapstājas. Pie manis, vienīgi pie manis, laiks atgriežas.

 

*

Slimība ir pārliecība, un es ar šo pārliecību piedzimu. Es neko daudz neatcerētos par savu slimumu divdesmit gadu vecumā, ja tolaik nebūtu to aprakstījis kādam ārstam. Pārsteidzoši, ka daudz labāk atmiņā nogulsnējas vārdi, nevis izjūtas, kam nav izdevies satricināt gaisu.

Pie tā ārsta aizgāju, jo man stāstīja, ka viņš ārstējot nervu slimības ar elektrību. Nospriedu, ka varbūt no elektrības es varētu saņemt to spēku, kas man vajadzīgs, lai atbrīvotos no smēķēšanas.

Ārstam bija resns vēders, un viņa astmatiskie elsieni pavadīja klikšķus, ko izdvesa elektriskā mašīna, kura tika iedarbināta jau pirmās vizītes laikā, taču sagādāja man lielu vilšanos: biju cerējis, ka ārsts izmeklējumos atklās indi, kas sagandējusi manas asinis. Taču viņš paziņoja, ka, viņaprāt, esmu pilnīgi vesels, bet, tā kā žēlojos par gremošanas problēmām un sliktu miegu, izteica pieņēmumu, ka man trūkst kuņģa skābes un ir pārāk vāja peristaltika (šo vārdu viņš atkārtoja tik daudz reižu, ka iegaumēju to uz visiem laikiem). Viņš izrakstīja kaut kādu skābi, kas samaitāja man kuņģi, jo kopš tā laika nomokos ar pārmērīgu skābumu.

Kad sapratu, ka ārsts pats nikotīnu manās asinīs nemūžam neatklās, gribēju viņam palīdzēt un izteicu minējumu, ka, iespējams, mana nelāgā pašsajūta izriet tieši no tā. Viņš ar pūlēm paraustīja treknos plecus:

– Peristaltika… kuņģa skābe… ar nikotīnu tam nav nekāda sakara!

Es pārcietu septiņdesmit elektrības seansus, un tie būtu turpinājušies līdz šai baltai dienai, ja es nebūtu nospriedis, ka nu jau ir gana. Es negaidīju brīnumus, drīzāk skrēju uz šiem seansiem cerībā, ka izdosies ārstu pārliecināt, lai viņš man aizliedz smēķēt. Kas zina, kā viss manā dzīvē būtu izvērsies, ja tolaik manu apņemšanos būtu stiprinājis šāds aizliegums.

Lūk, kā es aprakstīju savu slimību ārstam: – Es nespēju mācīties un arī tais retajās reizēs, kad laikus dodos pie miera, palieku nomodā līdz pirmajiem baznīcu zvaniem. Un tāpēc svārstos starp tieslietām un ķīmiju, jo abas šīs jomas paģēr sākt darbu stingri noteiktā laikā, taču es nekad nezinu, cikos piecelšos.

– Elektrība spēj izārstēt jebkādu bezmiegu, – paziņoja eskulaps, skatienu vairāk turēdams pievērstu aparāta skalai nekā pacientam.

Nonācu pat tik tālu, ka sāku runāt ar ārstu tā, it kā viņš varētu saprast psihoanalīzi, kurā biju spēris pirmos biklos soļus. Pastāstīju viņam, kā man neveicas ar sievietēm. Ar vienu man nepietika un ar daudzām arī ne. Es iekāroju visas! Uz ielas mani mocīja briesmīgs satraukums: visas sievietes, kas gāja garām, piederēja man. Vēroju viņas bezkaunīgi, jo man vajadzēja sajusties brutālam. Domās viņas izģērbu, atstādams tikai zābaciņus, nēsāju uz rokām un vaļā palaidu tikai tad, kad biju pārliecināts, ka esmu viņas iepazinis caur un caurēm.

Mana atklātība bija gluži lieka! Ārsts elsa:

– Patiešām ceru, ka no šīs slimības elektrība jūs neizdziedēs. Tā tik vēl trūka! Es nevienam Rūmkorfa aparātam pat klāt neskartos, ja vajadzētu baidīties no tādām sekām.

Viņš man izstāstīja atgadījumu, kas pēc viņa domām bija ļoti smieklīgs. Kāds slimnieks, kuru nomocīja tā pati vaina, esot aizgājis pie slavena ārsta un lūdzis, lai viņu izdziedē, bet ārsts, kuram perfekti izdevies šo lūgumu izpildīt, drīz vien bijis spiests emigrēt, jo citādi bijušais pacients būtu viņam novilcis ādu pār acīm.

– Mans uzbudinājums nav labs! – es kliedzu. – To izraisa inde, kas plūst manās dzīslās!

Bet ārsts par atbildi tikai skumji nomurmināja:

– Neviens nekad nav apmierināts ar savu likteni.

No itāļu valodas tulkojusi Dace Meiere

  1. Džeimsam Džoisam rakstītā vēstulē viņš pats par sava dialekta pielāgošanu literārajai itāļu valodai saka: “Bet, lai to vairs nedzirdētu, man pietika sakārtot dažus līdzskaņus.” Tas izpaudās, piemēram, pārveidojot triestiešu netar (“tīrīt”) par nettare tā vietā, lai izmantotu tolaik izplatītāko pulire.  (atpakaļ uz rakstu)