Mākslinieks: Tomass Folks

literatūra

— Džezs pār Donbasu

Serhijs Žadans

25/02/2022

Kaut kur tūlīt jābūt pagriezienam, bet, ja mēs nenogrieztos un brauktu taisni, pēc dažiem kilometriem būs tieši tā vieta, kas man vajadzīga. Tomēr pie pagrieziena šoferis nobremzēja.

Romāns Džezs pār Donbasu Ukrainā 2010.gadā atzīts par “BBC gada labāko grāmatu”, 2014.gadā – par “BBC desmitgades labāko grāmatu”. Skarbs, melanholisks un reālistisks romāns. Cik nu reālistisks vispār var būt socreālisms. Piedāvājam fragmentu no latviešu izdevuma, ko publicējis Jāņa Rozes apgāds.

 

Borja deva man Pārkera diskus. Es paklausīgi tos liku, citu pēc cita. Pārkers plosīja gaisu ar savu altu. Viņa saksofons sprāga kā ķīmiskie ieroči, kas iznīcina ienaidnieka armiju. Pārkers elpoja caur iemutni, izpūta taisnīgu dusmu zeltīto liesmu, viņa melnie pirksti, līzdami gaisa sakairinātajās brūcēs, no tām izvilka vara monētas un žāvētus augļus. Diskus, kurus biju noklausījies, metu savā nobružātajā ādas mugursomā. Stundas laikā mēs bijām iebraukuši nākamajā pilsētiņā. Pabraucām garām centram, izšāvāmies uz tilta un nokļuvām autotransporta negadījumā.

Tilta vidū, pilnīgi nobloķēdams kustību abos virzienos, stāvēja kravenieks. Izbraucot uz tilta, mašīnas nonāca meistarīgi ierīkotā slazdā – tikt uz priekšu nebija iespējams, atpakaļ arī, šoferi pīpināja, tie, kas atradās tuvāk, kāpa ārā un gāja skatīties, kas lēcies. Kravenieks bija vecs putnu vedējs, viscaur nolipis ar spalvām un lapām un līdz pašai augšai piekrauts ar vistu būriem. To bija simtiem, šo būru, kuros, spārnus un knābjus sizdami, mīcījās lieli, smagnēji putni. Kā rādās, šoferis bija iebraucis dzelzs žogā, ar kuru bija norobežotas ietves, un piekabe bija sagriezusies, aizbarikadējot brauktuvi. Augšējie būri bija izkaisīti pa asfaltu, un apjukušās vistas tagad tusēja ap putnu vāģi, lēca augšā uz motoru pārsegiem, stāvēja uz tilta margām un perēja olas zem fūru riteņiem. Putnu vāģa šoferis no notikuma vietas uzreiz bija aizbēdzis. Un piedevām ar visām atslēgām. Ap kravenieku, nezinādami, ko lai iesāk, grozījās divi seržanti. Viņi naidīgi dzenāja vistas, prašņādami aculieciniekiem, vai tie varot vismaz kaut ko pateikt par šoferi. Liecības bija pretrunīgas. Kāds apgalvoja, ka šoferis esot no tilta ielēcis upē, kāds bija redzējis, ka tas iesēdies vienā fūrē, kāds cits čukstus uzstāja, ka kravenieks vispār braucis bez šofera. Seržanti izmisumā lauzīja rokas un pa rāciju centās sazināties ar štābu.

 – Nu, tas uz ilgu, – aprunājies ar seržantiem un atgriezies mašīnā, sacīja Ļoša. – Viņi grib kaut kur sadabūt vilcēju. Tikai šodien ir brīvdiena, ne sūda viņi neatradīs.

Aiz mums jau bija izveidojusies rinda, mašīnu kļuva arvien vairāk.

– Varbūt apbraucam apkārt? – es ierosināju.

– Kā? – īgni atbildēja Ļoša. – Tagad laukā tikt vairs nevarēs. Vajadzēja sēdēt mājās.

Pēkšņi uz mūsu motora pārsega uzlēca smaga, nobarota vista. Piesardzīgi paspēra dažus soļus, pamira.

– Nāves vēstnesis, – par putnu sacīja Boļiks. – Interesanti, vai te ir veikals ar ledusskapjiem?

– Gribi nopirkt ledusskapi? – brālis viņam jautāja.

– Gribu aukstu ūdeni, – Boļiks paskaidroja.

Ļoša uztaurēja, putns pārbijies savicināja spārnus un, pārlidojis pāri margām, ielēca nezināmajā. Varbūt šādi arī tiem jāmāca lidot.

– Labi, – es neizturēju, – jūs brauciet atpakaļ, bet es iešu.

– Kur tu iesi? – Ļoļiks nesaprata. – Sēdi. Tūlīt vilcējs to dampi izvilks, griezīsim riņķī un brauksim mājās.

– Brauciet vieni. Es iešu kājām, gan jau kaut kā aizkulšos.

– Pagaidi, – Ļoļiks satraucās, – nekā tu neaizkulsies.

– Aizkulšos, – es teicu. – Rīt būšu atpakaļ. Brauciet prātīgi.

Seržanti nervozēja. Viens no viņiem saķēra vistu un, turēdams aiz kājas, ielika ar labo purngalu. Vista uzlidoja gaisā kā futbolbumba, pārlidoja pāri vairākām mašīnām un nozuda zem riteņiem. Arī viņa pārinieks sadusmojies sakampa mājputnu, pasvieda gaisā un, uzņēmis ar labo speramo kāju, aizblieza vistu maija debesīs. Es pārlēcu pāri nožogojumam, apgāju putnu vāģim apkārt, izslīdēju starp šoferiem, šķērsoju tiltu un sāku iet pa rīta šoseju.

 

*

Pēc tam ilgi stāvēju zem siltajām debesīm pie tukšās šosejas, kas atgādināja naksnīgu metro – tikpat bezcerīga bija visa apkārtne, tikpat ilgas šķita te nostāvētās minūtes. Aiz krustojuma, kur šoseja jau veda ārā no pilsētas, bija autobusa pietura, ko nezināmi ceļotāji bija lauzuši un bojājuši pēc vislabākās sirdsapziņas. Tās sienas bija apzīmētas ar melniem un sarkaniem rakstiem, klona grīda biezā kārtā rūpīgi nokaisīta ar saberztu stiklu, bet no ķieģeļu mūra auga tumša zāle, kurā slēpās ķirzakas un zirnekļi. Ieiet iekšā es neuzdrošinājos, nostājos ēnā, kas krita no sienas, un gaidīju. Gaidīt nācās ilgi. Gadījuma rakstura fūres devās uz ziemeļiem, aiz tām palika putekļi un bezcerība, taču pretējā virzienā vispār neviens nebrauca. Ēna man zem kājām pamazām bēga prom. Jau domāju griezties atpakaļ, rēķināju, cik daudz laika tam vajadzēs un kur šobrīd varētu būt mani draugi, bet tad pēkšņi kaut kur sāņus, no upmalas niedrēm un palienēm, neprātīgi bazūnējot ar izpūtēju, uz šosejas izlīda asinssarkans ikaruss. Uzkucies nostājās uz visiem riteņiem kā suns, kas pēc peldēšanas nopurinās, smagi atvilka elpu, pārslēdza ātrumu un rāpus virzījās uz manu pusi. Es no pārsteiguma nespēju pakustēties, tik negaidīti tas bija; stāvēju un skatījos uz šo masīvo, putekļiem appūsto, ar asinīm un mazutu noķēpāto transporta līdzekli. Autobuss lēni atripoja līdz pieturai un, nočīkstinādams visas savas detaļas, apstājās. Atvērās durvis. No autobusa vēdera uzvēdīja nāves un nikotīna dvesma. Šoferis, līdz vidum kails un no sutoņas slapjš, noslaucīja no pieres sviedrus un uzsauca:

– Nu ko, dēliņ, brauksi?

– Braukšu, – es atbildēju un iegāju salonā.

Iekšā brīvu vietu nebija. Autobusu apdzīvoja miegaina, mazkustīga publika. Te bija sievietes krūšturos un treniņbiksēs, ar spilgtu kosmētiku un gariem mākslīgiem nagiem, bija vīrieši ar pidaraskām un tetovējumiem, tāpat treniņbiksēs un ķīniešu botās, bija bērni beisbola cepurēs un treniņtērpos, ar vālēm un kastetēm rokās. Un viņi visi gulēja vai centās aizmigt, tādēļ man neviens uzmanību nepievērsa. Virs tā visa pušu plēsās indiešu mūzika, džinkstoša kā kolibri bars, kas lido pa salonu, cenšoties izrauties no saldā gāzenvāgena. Taču mūzika nevienam netraucēja. Meklēdams brīvu vietu, es aizgāju līdz salona galam, neatradu un atgriezos pie šofera. Vējstikls viņam priekšā bija bagātīgi aplīmēts ar pareizticīgo ikoniņām un aizkārstīts ar košiem sakrāliem loriņiem, kuri acīmredzot neļāva šai mahīnai izjukt pavisam. Tur karājās plīša lāči un māla skeleti ar salauztām ribām, virtenēs savērtas gaiļu galvas un Manchester United vimpeļi, ar skoču pie stikla bija pielīmētas pornobildītes, Staļina portreti un nokopēti svētā Franciska attēli. Uz paneļa šofera priekšā ar putekļiem pārklājās ceļu kartes, daži hastleri, ar kuriem viņš salonā sita mušas, lukturīši, naži ar asiņu pēdām, āboli, no kuriem līda ārā tārpi, un mazas koka ikoniņas ar lielmocekļu svētajiem vaigiem. Pats šoferis atelsās, ar vienu roku ieķēries stūrē, bet otrā turēdams lielu pudeli ar ūdeni.

– Kā tad ir, dēliņ, – viņš apjautājās, – viss aizņemts?

– Aha.

– Pastāvi pie manis, citādi es arī aizmigšu. Viņiem jau labi – atkrituši un guļ. Man vajadzēs atbildēt.

– Par ko tad atbildēt?

– Par preci, dēliņ, par preci, – viņš man kā savējam paskaidroja.

Un pastāstīja skumīgas būšanas. Tie bija komersanti no Donbasa, veselas sīkkomersantu ģimenes. Pirms divām dienām viņi Harkivā bija uzņēmuši kravu – treniņtērpus, ķīniešu botas un citus sūdus. Un devušies mājup. Taču lāgā nepaspēja izbraukt no pilsētas, kad autobuss bezcerīgi salūza, ar ritošo, dēliņ, ar ritošo ziepes,  pēdējoreiz tak remontēta vēl pirms Maskavas olimpiādes! Pirmo nakti pārlaiduši uz šosejas. Šoferis kā zalktis lodājis starp riteņiem, bet sīkkomersanti, izlikuši posteņus, līdz rītam kurināja ugunskurus un dziedāja ģitāras pavadījumā. Viņiem tas pat patika. No rīta šoferis aizgājis uz tuvāko ciemu un no turienes atvedis fermerus ar traktoru. Fermeri viņus aizvilkuši uz dzelzceļa stacijas depo. Tur viņi pavadīja nākamo dienu un vēl vienu nakti. Komersanti nepiekāpīgi negulēja, sargādami preci un dziedādami ģitāras pavadījumā, tikai reizi aizskrēja uz staciju nopirkt polšus un jaunas stīgas. Šoferis tomēr saveda ritošo kārtībā, kā varēja, iekrāva komersantus un turpināja sūro ceļu uz dzimtajiem terikoniem. Ieraugot drūzmu pie tilta, viņš nezaudējis galvu un, apmetot pamatīgu līkumu, pa kaut kādiem apkārtceliņiem, pa vecā tilta atliekām ticis pāri uz kreiso krastu. Un tagad viņu vairs nekas nevarēja apturēt. Tieši tā viņš teica.

Autobuss uzbrauca kalnā un smagi aizkāsējās. Priekšā gulēja plaša, saulaina ieleja ar salātzaļiem kukurūzas laukiem un zeltainiem iegožiem. Šoferis nelokāmi devās uz priekšu. Viņš izslēdza motoru un atslābinājās. Autobuss brauca lejup kā sniega lavīna no neuzmanīgas japāņu tūristu klaigāšanas. Berzdamies gar siltajiem sāniem, svilpa vējš, pret vējstiklu kā maija lietus lāses sitās vaboles, mēs lidojām lejup, uzņemdami ātrumu, bet mums visapkārt skanēja indiešu dziedoņu balsis, kas vēstīja ilgu prieku un nesāpīgu nāvi. Noripojis ielejas dibenā, autobuss aiz inerces uzšāvās pirmajā pampakā, un tajā brīdī šoferis pamēģināja iedarbināt motoru. Ikaruss vareni nokratījās, spalgi nošņirkstēja dzelzs pret dzelzi, mahīna apstājās. Šoferis izmisumā klusēja. Man bija neērti viņam kaut ko jautāt. Beigu beigās viņš nolika galvu uz stūres un itin kā apklusa, vien viņa pleci laiku pa laikam noraustījās. Sākumā nodomāju, ka viņš raud, tas bija savā ziņā aizkustinoši. Tomēr ieklausījies sapratu, ka viņš noraustās jau pa miegam. Arī visi pārējie spoku ikarusa pasažieri gulēja. Neviens pat nedomāja sargāt preci. Es vēlreiz sāku iet pa salonu un paskatījos pa logu. Vējš viegli glāstīja jauno kukurūzu, apkārt izpletās klusums, un saule ieēdās ielejā kā tauku plankums audumā. Piepeši kāds saņēma mani aiz rokas. Es atskatījos. Salona galā bija kaut kādi aizkari, tumši brūngani un sen nemazgāti. Man bija šķitis, ka tur, aiz aizkariem, nekā nav, ka tur ir siena, nu, varbūt arī logs, kaut kas tāds. Bet no turienes bija pastiepusies roka, un šī roka, viegli ieķērusies, vilka mani iekšā. Es devos uz priekšu un, izslīdējis pa neredzamu ieeju, nonācu nelielā istabiņā. Tas bija tāds kā čillauts, vieta meditācijām un mīlestībai, celle, kuru apdzīvoja gari un ēnas. Istabiņai gar sienām karājās sintētiski ķīniešu tepiķi ar ērmotiem ornamentiem un zīmējumi, kuros bija attēlotas ainiņas – briežu medības, tējas dzeršana, biedra Mao viesošanās pie Pekinas pionieriem. Pie sienām bija divi nelieli dīvāniņi. Un uz šiem dīvāniņiem sēdēja trīs mori un viena moriete. Mori bija ģērbušies kaut kādā baltā veļā, bet moriete pelēkā sporta apakšveļā. Viņai ap kaklu karājās smagas krelles ar galvaskausiem, bet matus saturēja nevis ķemme, bet papīrnazis. Klēpī viņai bija termoss. Moru acis krēslā plēsīgi kvēloja, un dzeltenīgie baltumi tumsā spulgoja kā dzintars. Toties moriete skatījās man tieši acīs un, neatlaizdama manu roku, jautāja:

– Kas tu esi?

– Un tu? – es atjautāju, juzdams viņas delnas siltumu un to, cik smagi ir sudraba gredzeni viņai pirkstos.

– Es esmu Karolīna, – viņa atbildēja un pēkšņi atrāva roku. Viens moris, uz mani skatīdamies, kaut ko iečukstēja ausī savam kaimiņam, un tas īsi nosmēja. – Uz kurieni tu brauc? – Karolīna atkal jautāja, pustumsā mani pētīdama.

– Mājās, – es atbildēju.

– Kas tevi tur gaida? – Viņa izvilka no frizūras nazi, un biezie mati izira, paslēpjot viņas acis.

– Neviens negaida.

Arī Karolīna sāka smieties.

– Kāpēc jābrauc turp, kur tevi neviens negaida? – viņa jautāja, nez no kurienes izvilkdama granātābolu un pārgriezdama to uz pusēm.

– Kāda starpība? – es nesapratu. – Vienkārši sen neesmu tur bijis.

– Ņem, – viņa iedeva man pusi granātābola. – Ko tu darīsi tur, kur tevi neviens negaida?

– Es tur nebūšu ilgi. Rīt braukšu atpakaļ.

– Tu tik ļoti baidies tur atgriezties? – Karolīna atkal iesmējās, sūkdama no savas granātābola pusītes.

– Kur tu to ņēmi?

– Vēl neesi paspējis aizbraukt, bet jau taisies atpakaļ. Tev ir bail.

– Man ir darīšanas, – es viņai paskaidroju. – Ilgāk es tur nevaru palikt.

– Vari, – viņa sacīja. – Ja tikai gribēsi.

– Nē, – es īgni atkārtoju, – nevaru.

– Es domāju, tu tik ātri bēdz, jo esi aizmirsis visu, kas ar tevi noticis. Kad atcerēsies, tev vairs nebūs tik viegli no turienes aizbraukt. Ņem.

Un viņa man iedeva krūzīti, kurā ielēja kaut ko no termosa. Dzēriens smaržoja pēc kanēļa un balderjāņiem. Es iedzēru malku. Garša bija sīva un asa. Izdzēru visu. Un uzreiz atslēdzos.

 

*

Visapkārt aerodromam pletās kviešu lauki. Tuvāk pacelšanās joslai auga indīgi košas puķes, virs kurām, itin kā virs līķiem, gausi karājās lapsenes. No rīta saule sasildīja asfaltu un izžāvēja zāli, kas spraucās cauri betona plāksnēm. Iesānis, virs dispečera būdiņas, vējā plandījās karogu audekli, tālāk, aiz administrācijas ēkas, stiepās zirnekļu tīmekļos tīti, asās rīta gaismas aizdedzināti koki. Kviešu laukos slēpās dīvaini caurvēji, gluži kā dzīvnieki, kas ik nakti nāk ārā no tumsas uz dispečera būdiņas zaļajām ugunīm, bet no rīta atkal aizklīst starp stiebriem un slēpjas no svelmainās jūnija saules. Asfalts sasildams atsita saules gaismu, apžilbinot putnus, kuri lidoja pāri pacelšanās joslai. Pie nožogojuma stāvēja benzīna vedēji, daži vilcēji un tumsa tukšās garāžas, no kurām saldi uzvēdīja stāvoša ūdens un mašīneļļas smarža. Pēc kāda laika ieradās mehāniķi; viņi pārģērbās melnos, cauros kombinezonos un sāka rakņāties savās mašīnās. Pāri lidlaukam slīga jūnija sākuma debesis, atritinādamās vējā kā tikko izmazgāti palagi, cilādamās un krizdamas, noglāstot asfaltu. Vienā un tajā pašā laikā, īsi pirms astoņiem, gaisā, pamazām veļoties tuvāk un gāžoties ārā no atmosfēras dziļumiem, uzradās dzinēja sapūlētā dārdoņa. Pati lidmašīna saules dēļ vēl nebija redzama, taču tās ēna jau traucās pa kviešu laukiem, biedējot putnus un lapsas. Debesu virsma saplīsa kā porcelāns un virs mehāniķu apcirptajām galvām, pašapzinīgi dodoties uz nosēšanos, lepni nolidoja vecais labais AN-2, slepkavīgais kukuruzņiks, padomju aviācijas lepnums. Apdullinot rītu ar savu pirmsplūdu laikmeta dzinēju, tas apmeta līkumu virs pilsētiņas, pamodinot to no vieglā un netveramā vasaras miega. Piloti apskatīja zemkopības objektus, ar saules medu biezā kārtā aplaistītos laukus, gravu un dzelzceļa uzbērumu svaigo zaļumu, upes smilšu zeltu un krīta krastu galda sudrabu. Pilsēta ar rūpnīcu skursteņiem un dzelzceļu palika aiz muguras, lidmašīna gāja lejā, gaisma piepludināja kabīni un salti mirdzēja uz metāla. Mašīna ripoja pa pacelšanās joslu, ar stingrajiem riteņiem lēkādama uz saplaisājušā asfalta. Piloti izlēca ārā un palīdzēja krāvējiem izcelt lielos brezenta maisus ar vietējo un republikānisko presi, vēstulēm un bandrolēm, bet izkrāvuši gāja uz ēkām, lidmašīnu atstādami sildīties saulē.

Mēs ar draugiem dzīvojām otrpus kviešu laukiem, nomalē, baltajos paneļu namos, ap kuriem auga slaidas priedes. Vakaros mēs devāmies ārā no sava rajona, lēnām, slēpdamies no gadījuma mašīnām, gājām pa kviešiem, īsiem pārskrējieniem virzījāmies gar žogu, apgūlāmies putekļainajā zālē un skatījāmies uz lidaparātiem. AN-2 ar viengabalmetāla fizelāžu, ar audeklu apšūtajiem spārniem mums šķita pārpasaulīga mašīna, ar kuru atlaidušies dēmoni, kuri grib ar benzīnu un svinu izdedzināt debesis virs mums. Tā vēderā sēdēja dievu vēstneši, varenais propellers pārcirta debesu ledu un dzina uz pārpasauli papeļu pūkas. Mājās mēs gājām jau tumsā, lēni bridām pa biezajiem, karstajiem kviešiem un domājām par aviāciju. Mēs visi gribējām kļūt par pilotiem. Vairums no mums kļuva par lūzeriem.

Laiku pa laikam man sapnī rādās aviatori. Viņi katru reizi veic piespiedu nosēšanos kaut kur starp kviešu laukiem, viņu lidmašīnas smagi ieurbjas biezajos kviešos, apšuvuma audums skanīgi pārplīst sarkanajā pievakarē, ap šasiju aptinas kviešu stiebri, un lidaparāti uz neizcelšanu iestieg melnajā, pārkaltušajā zemē. Piloti izveļas no svelošajiem saloniem, iekrīt kviešos, kuri uzreiz apvijas tiem ap kājām, viņi pieceļas un cenšas kaut ko saskatīt pie apvāršņa. Taču pie apvāršņa nav nekā, izņemot kviešu laukus, tie stiepjas bezgalīgi, un izrauties no tiem nav ne mazāko cerību. Aviatori pamet savus aparātus, kuri pamazām atdziest vakara krēslā, un dodas uz rietumiem, sekojot ātri dziestošajai saulei. Stiebri ir augsti un neizbrienami, piloti smagi cērt sev ceļu, lauž neredzamo sienu, kas slejas viņu priekšā, bet viņiem nav nekādu izredžu kaut kur iziet. Viņiem galvā ir ādas ķiveres ar aizsargbrillēm, rokās ir smagi cimdi, un aiz muguras stiepjas vaļēji izpletņi, kurus viņi kaut kāda iemesla pēc nevēlas atāķēt, vilkdami sev līdzi kā garas un smagas krokodilu astes.

 

*

Es pamodos no tā, ka vienmērīgi darbojās motors. Uz dīvāniem man blakus gulēja trīs mori, Karolīnas nebija. Pabāzu galvu salonā. Bija jau diezgan vēls, labajā pusē aiz loga kā sarkani kāvi pludoja vakara saule. Interesanti, cik pulkstenis? Piegāju pie viena no komersantiem, kurš rāmi gulēja, saņēmu viņa roku, paskatījos pulkstenī. Pusdesmit. Vellos, es nodomāju, vai tiešām būšu nogulējis? Gāju pie šofera. Tas ar mani sasveicinājās kā ar vecu draugu, neatraudams skatienu no šosejas. Paskatījos pa logu. Kaut kur tūlīt jābūt pagriezienam, bet, ja mēs nenogrieztos un brauktu taisni, pēc dažiem kilometriem būs tieši tā vieta, kas man vajadzīga. Tomēr pie pagrieziena šoferis nobremzēja.

– Papu, nu, paklau, – es viņam teicu, – aizrauj mani līdz benzīntankam. Pāris kilometru, ne vairāk.

– Tas ir kalnā? – šoferis pārjautāja.

– Aha.

– Pie torņa?

– Nu.

– Nekā nebija, – viņš atteica. – Mēs griežamies nost.

– Paga, – es sāku kaulēties. – Tev tur kaut kas nav ar ritošo. Manam brālim ir darbnīcas. Viņš tev uztaisīs kapitālo remontu.

– Dēliņ, – šoreiz uz to stingri un pārliecinoši sacīja, – tur ir pilsēta. Mums uz pilsētu nav brīv. Mums ir prece.

 

*

Es izkāpu no autobusa. Saule bija norietējusi, uzreiz kļuva pavēss. Uzvilku jaku un sāku iet pa šoseju. Pēc minūtēm divdesmit biju nonācis pie benzīntanka. Blakus tumši vīdēja tehapkalpes stacijas logi. Gaisma nekur nedega. Interesanti, kur Koča? – es nodomāju. Piegāju pie benzīntanka. Visur bija tumšs un tukšs. Stacijas durvīm priekšā bija atslēga. Nolēmu pagaidīt. Apgāju ēkai apkārt, tur garajā zālē starp aveņu krūmiem bija vagoniņš, kurā dzīvoja Koča, tālāk varēja manīt dažus vecus, sadauzītus automobiļus. Arī vagoniņš bija ciet. Pustumsā piegāju pie norautas kamaza kabīnes. Ierāpos iekšā, nometu botas. Augšā karājās mēness. Blakus dzisa šoseja. Tieši man priekšā ielejā gulēja pilsēta, kurā biju dzimis un audzis. Paņēmu mugursomu, noliku zem galvas un aizmigu.

 

No ukraiņu valodas tulkojusi Māra Poļakova