— Par ko es domāju, kad domāju par karu

es nespēju pārtraukt
domāt par karu

Jana Egle¹

par ieročiem, sprādzieniem, lādiņiem, šķembām, bumbām, raķetēm, dunoņu, tankiem, triecieniem, grūdieniem, zaudētām mājām, kur stūrī ikona, krusts, saklāta gulta, izšūti palagi, spilveni, siltums un drošība sagāzta kopā ar ķieģeļiem kaudzē

par zaudētām dzīvībām, līķiem dažādos video, asiņu peļķēm, mirušiem bērniem

par demogrāfijas politiku – skatoties attēlā mirušai meitenei acīs, skatot bērnus zemzemes metro kā zvirbuļus, kuri siltāka laika prognozes vārdā satupst uz zariem un čivina, tikai šiem acīs neziņa –būs siltāks vai nebūs, skatoties foto, kur nošauti cilvēki, un vai tas mazais, vai tas ir notupies cilvēks līdzās vai bērns, kurš nekad vairs neskraidīs apkārt?

par pirmo Mias kliedzienu metro es domāju, metro, nevis slimnīcā, un kāda tam nozīme, kur izskan pirmais, bet ir, ir tam nozīme

par tiem, kuri nebēg, paliek mājās kopā ar kaķi

vai suni

par bēgšanu

drosmi un bailēm es domāju

par to, ka putins nav punduris, viņš nav nekāds citas pasaules monstrs, viņš ir vienkārši cilvēks vidēja auguma, neatņem viņam cilvēka daļu, labāk ieskaties, kāds var būt cilvēks tev līdzās, cilvēk

par Ukrainas aizstāvjiem domāju, par neizbēgamību un izvēlēm, par Zelenski, kurš arī ir cilvēks – ieskaties, kāds var būt cilvēks tev līdzās:

viss sliktais no cilvēka nāk, un viss labais no cilvēka nāk

atpestī mūs no ļauna

par ideoloģiju un politiku domāju, par ienaidniekiem un varoņiem – cik viegli ir piesist krustā, tiesāt, nest uz rokām, celt uz pjedestāla, cik viegli ir spriest no malas

par to, ka ir valstis, kurās valdība domā un dara pilnīgi pretēji nekā tauta, par visiem, kas protestē tur, kur protestēt nozīmē gandrīz to pašu, ko nāve, par tiem, kuri dzied, kad ir grūti, par tiem, kuri klusē, kad grūti, par tiem, kuri…

pārbrauca mašīnai pāri ar tanku, dzīvam cilvēkam pāri, kā var pārbraukt dzīvam cilvēkam pāri

bet acīs viņiem ir kauns un glupums, un izmisums –

tur grūti par prātīgu cilvēku tapt, kur divdesmit gadus valdījis neprāts

par savām nepareizajām domām nelaikā, nevietā

– ka, izrādās, var palīdzēt bēgļiem, ja gribas

– ka, izrādās, ir pareizie iemesli, no kuriem bēgt

– ka tauta un valdība taču nav viens un tas pats

– ka vajag karu, lai ieviestu sankcijas, – izrādās

– ka, izrādās, vajag vēl laiku, lai ieviestu sankcijas

– ka nekādas sūda sankcijas nelīdzēs

– un daudzas citas, par kurām es klusēšu mūžam

bet neņem nu ļaunā

labāk paskaties laukā pa logu – šovakar sarkanas debesis pamalē

bērnībā omīte teica – tādas uz karu

par to, ko ēst brokastīs, ko vilkt uz darbu, par to, ka jānopērk barība kaķiem, par to, ko darīt, ja…

par to, ka šis nav trešais pasaules karš, bet otrais, kas nebeidzies turpinās

par to, ka es beigta, par to, ka es Kurzemes katlā, par to, ka es laivā uz Zviedriju, par to, ka palieku kaut kur laukos, izdzīvoju, jo man nekā nav un es esmu bērns, un tagad man ir milzumdaudz gadu, un viss sākas no jauna

par to, ka visi, kuri šo pieļāva,

ir patiesi vainīgie

vienīgie, kuros vilties –

viņu likumi neglābj

viņu lēmumi vienmēr nāk dienu par vēlu

un ikviens mirušais ir viņu aplamo pārrunu sekas

joprojām par tevi es domāju un –

vai tu domā par mani

par Janas Egles dzejoli domāju un arī par to, ka

es negribu domāt par karu, kaut domāju nepārtraukti

domāt par karu ir grūti

es negribu domāt par karu

ir grūti

1. Jana Egle “Domāt par karu”: https://satori.lv/article/domat-par-karu  (atpakaļ uz rakstu)