— Ukraiņu sillabotonikas gals

Ukraiņu sillabotonikas gals

šajā namā viņi reiz mita
paskat lūk tur uz rāmja vēl sarkanās krāsas plēksnes
lobās kopš brīža kurā kāds bija nolēmis viņus iemitināt
visus šai namā lai priekšistabās būtu dzirdama elpa
vēja svelpa baiļu struktūra kad tu
pagalmā veries
kur kareivji ieklāj asfaltu
un priedītes stāda

viņus izveda naktī padzenot sapņus
viņiem no pleciem gluži kā žurkas no palodzēm
viņu pelēkie krekli piesūcās sviedriem
un viņu miesās turējās dzeltens urīns
kā kontrabanda
tiem kuri tos izveda patika naksnīgās dzīves smarža
viņu pelēkā veļa kas piebriest no uzbudinājuma
viņu sievas kurām pār vaigiem izsmērētas
šausmu un meikapa pēdas

uz stūra atradās kiosks ar silušu limonādi
mēļas līpenas sīrupa lāses savilka ādu
darīja lipīgus pirkstus un kaktiņus lūpām
smagnējas bites astēm aizskāra drēbes un plakstus
un ēkas ēna līda tuvāk pēdām gluži kā ūdeņu klajums

žiglāk uz mājām cieši noslēgt durvis
ar melnu piekaramo ar ķēdi ar aizšaujamo
klausīties vēju lodājam durvju
mehānismos un zem vaigu kauliem
klausīties klaudzinām sauli
logos bez aizkariem

viņus izveda ārā
un žigli sagrūda
melno automobiļu iekšās
tā nu vēl kādu laiku viņi elpoja skābekli
tā nama skābekli aizturējuši kuņģī
cenšoties neizšķiest pat ne brīvības lāsi
ne lāsi histērijas

un tad kad tu gribēsi sašķirot vārdus
tajos ko neaizskāri un tajos – reiz izmantotos
tev ir jājūt šis klusums kurš pārplēš
naktsvidus serdi – mokošas gadu kārtas –
ik reizi lai cikreiz šurp neatgrieztos

tādēļ ka sensenis verdošo leksēmu driskas
te atdzisa izbailēm pielietās mutēs
un tas vīrs ar sejas apveidu piesmagušu
ar melnu piezīmju bloku un zīmuli nodilušu
pēc sevis atstāja klusumu – kritienā mirušu putnu

gluži vienkārši pastāv tāda piecstāvu ēku suga
kurās šī pēdējā robeža īpaši sūra
kur pārāk sekla ir elle un gultne zem pazemes rūdām
kur laiks uznirst gluži kā ogles no grunts
kur aizsākas nāve un izbeidzas literatūra

No ukraiņu valodas atdzejojis Māris Salējs