Foto: Niks Šuļijahins

raksti

— Dziesma ukraiņu meitenei

Inguna Ula Cepīte

09/03/2022

Jā, arī šobrīd, tāpat kā pirms divdesmit viena gada Ņujorkā, man ir neliels drudzis un aizsmakums.

Divdesmit piecas dienas pirms kara

 

Ir sestdienīgs klusums. Aiz loga palaikam snieg, palaikam līst leduslietus. Te, istabas siltumā, vēl joprojām, vairāk nekā mēnesi pēc Ziemassvētkiem, zaļo eglīte. Vakar pat svecītes tajā iededzināju. Jo tobrīd glabāja kādu tuvu cilvēku, no kura nebija lemts ne atvadīties, ne pēdējā gaitā pavadīt. Neviens nav teicis, ka, aizgājēju pieminot, svecīti, pat vairākas, nevar dedzināt arī eglītē. Vakar bija arī Josifa Brodska nāves diena. Iededzot eglītē otru svecīti, tas ienāca prātā.

Jau gandrīz diennakti neesmu klausījusies aktuālās ziņas par tanku draudīgo sablīvēšanos pie Ukrainas robežas un vakardienas Covid inficētajiem, kaut nu jau piekto dienu pati esmu viena no šīs statistikas. Bet gan jau ziņas atnāks, tās vienmēr atnāk. Īpaši klusajos brīžos. Visskaļākās ziņas visklusākajos brīžos.

Bet šodiena sākās ar Islandes ķērpja pretklepus sūcenīti mutē un Šopēna 1. klavierkoncertu Mezzo kanālā pie rīta kafijas. Nacionālās bibliotēkas dāvinātajai liepziedu tējas paciņai ķeršos klāt vēlāk. Tad, kad Bēthovena 1. klavierkoncertu kopā ar Parīzes filharmoniķiem spēlēs mūsu ģimenes mīlule – Katija Buniatišvili. Jā, ir laimējies dzirdēt arī klātienē, ir pat pianistes veltījums un autogrāfs uz koncerta programmas. Tas bija īpašs koncerts. Londonā. Pēc manas grāmatas lasījumiem. Tobrīd vēl nezināju, ka klātienes lasījumus, koncertus un vispār neko no mūzikas neizdosies baudīt mēnešiem ilgi. Dienu pirms Latvijā pirmo reizi tika izsludināts ārkārtas stāvoklis un mēs aptvērām, ka sākas kaut kas liels, briesmīgs un nevadāms, koncertzālē Temzas krastā klausījos Parīzē dzīvojošo gruzīnu izcelsmes pianisti un slaveno vācu vijolnieci Sofiju Muteri. Orķestrī čellos – mūsu Kristīne Blaumane. Arī toreiz Bēthovens. Jo tas taču bija viņa 250. jubilejas gads, kurš aprāvās, jo sākās TAS. Vai TĀ. Tā, kurai ir pilnīgi vienalga, – gan par dižu komponistu jubilejām, gan visu pārējo. TĀ, kuras dēļ nedrīkst notikt Olimpiskās spēles, Dziesmu svētki, koncerti.

Lielajā krūzē ievelkas liepziedu tēja, Katija Buniatišvili arī TV ekrānā ir neatkārtojama, un es, protams, vēroju Parīzes filharmoniķus un koncerta diriģenti Marinu Aslopu un domāju par mammu. Par to, ka viņai liela simfoniskā orķestra priekšā izdevās stāties tikai pāris reižu. Latvijā nekad. Vismaz man par to nekas nav zināms. Bija citi laiki. Pēcāk, kad pianiste ar daudziem reveransiem un gaisa skūpstiem ir atvadījusies no publikas, tās pašas amerikāņu diriģentes vadībā kā pātaga nošvīkst Šostakovičs. Šostakovičs un Staļins. Vai Šostakovičs pret Staļinu? Vai Staļins pret Šostakoviču? 5. simfonija taču vēl nav pati… Kāpēc man prātā kas tāds? Patiesi, viss ielaužas pat nelasot, neklausoties, neskatoties ziņas. Pat visharmoniskākajos brīžos, kad ar tējas krūzi rokā klausies koncertu.

Snieg te pie mums, aiz loga. Sniga toreiz Ņujorkā, kad pims 26 gadiem mūžības ceļā devās Josifs Brodskis. Paklausos, kā viņš lasa savu dzeju. Viss it kā aizslīd. Tikai mirkļi. “На Васильевский остров я приду умирать.” Bet pēdējā ceļā dzejnieks devās, atrazdamies tūkstošiem kilometru tālu no Vasilija salas, no cietokšņa, Krievijas impērijas valdnieku kapenēm. Iedomājos, ka savulaik pat manā bērnu grāmatā bija ielauzies Brodskis – mēs, abi autori, likām Čeburaškam izstāstīt latviešu rotaļu lācim un japāņu kaķim Brodska dzīvesstāstu – par izdzīšanu no dzimtenes, par Nobela prēmiju. Un Čeburaška (varbūt Pekausis, bet Brodskis zināja Čeburašku) stāsta, un, uzkāpis uz paaugstinājuma, lasa Brodska dzeju. Ne lēnīgais lāčuks, ne atjautīgais kaķis krievu valodu nezina, bet vienojas, ka dzeja ir ļoti melodiska. Vēlāk, lai grāmatas varoņi no Pēterburgas veiksmīgi nokļūtu Helsinkos, Čeburaška viņus aizved uz Brodska velkonīti. Anteju. Ņevu. “К равнодушной отчизне прижимаясь щекой.” Pieglausties vienaldzīgajai tēvzemei… pat siltajā istabā kļūst auksti.

Pēkšņi sociālajos tīklos ieraugu kāda atdzejotāja ierakstu. Vārdu simbolu. Dziesmas nosaukumu. Vārdu kodu, ar ko mani saista neaizmirstamas atmiņas. Tajā pašā Brodska Ņujorkā, kas vajāto dzejnieku pieņēma, bet kur viņš nevēlējās beigt savas zemes gaitas. Ņujorkā biju tieši lielās traģēdijas gadā. Pēc dažiem mēnešiem, 11. septembrī, saspridzināja Dvīņu torņus. Bet tas bija tikai rudenī… Mans stāsts ir puteņa laikā, ap Brodska nāves dienu. Tieši pirms pieciem gadiem tikko aizgājušais dzejnieks tika apdziedāts mazajā Ņujorkas baznīciņā. Es šajā lielpilsētā dzīvoju pie kādas augstskolas profesores nekurinātā dzīvoklī Manhetenā, no sarūsējušās dušas līst tikai ledains ūdens, un man ir plaušu karsonis. Bet tikai divas nedēļas Ņujorkā. Un daudzi mērķi. Piemēram, brīdi pastāvēt uz Bruklinas tilta. Apmeklēt grāmatnīcu tajos pašos dvīņu torņos. Doties uz Kolumbijas Universitātes bibliotēku un papētīt materiālus par literatūrzinātnieku Svenu Birkertu. Iznākot no bibliotēkas, pa lielajām kāpnēm pretī nāk kāda studente. Gribu viņai ko pajautāt, uzsākam sarunu, un viņa saka: “Es esmu no Ukrainas.” Un sāk pati iztaujāt mani. Jo nemitīga saziņas rīku izmantošana sociālajos tīklos, kā arī pārējo tehnoloģisko komfortlietu īstenais uzplaukums nav vēl īsti sācies arī Amerikā. Esmu gan viegli aizsmakusi, man mazliet ir drudzis, bet tas mani nekavē. Gandrīz nekustīgi stāvu uz universitātes lielo kāpņu pakāpiena un ukraiņu valodā meitenei dziedu tik skaisto, tik pazīstamo: “Щедрик, щедрик, щедрівочка, прилетіла ластівочка, стала собі…”

Meitene raud. Viņai pie mugursomas ir mazs Ukrainas karodziņš. Man grūti nodziedāt dziesmu līdz galam. Ļoti grūti.

Jā, arī šobrīd, tāpat kā pirms divdesmit viena gada Ņujorkā, man ir neliels drudzis un aizsmakums. Globāls vispasaules drudzis ar vienojošu diagnozi. Un kaut arī esmu centusies vadīt dienu skaistas mūzikas, dzejas un ceļojuma atmiņu sabiedrībā, vajātāji uzglūn no katra stūra. Nav pat jāieslēdz ziņu kanāls.

 

Krievijas iebrukums Ukrainā. Kara desmitā diena

Karš. Kara runa. Specoperācija. Denacifikācija. Demilitarizācija. Režīms. Kodoldraudi. Tanki. Iznīcinātāji. Kara kuģis. Civiliedzīvotāji. Bumbu patvertnes. Pagrabi. Uzbrukuma placdarms. Raķetes. Baltkrievija. Mērķis. Kijeva. Mitoloģija. Propaganda. Dezinformācija. Meli. Cenzūra. Bēgļi. Vajāšana. Patvērums. Sabiedrotie. Sievietes, bērni. Morāle. Atbalsts. Izmisums. Lūgumi. Prezidents. Gaisa telpas slēgšana. Vēl lūgumi. Varoņi. Dzimtās zemes centimetrs. Bērnudārzi, skolas, slimnīcas, atomelektrostacija. Uzlidojumi. Marodierisms. Karagūstekņi. Kritušie. Mobilās krematorijas. Karavīru mātes. Kara noziedznieks. Kara noziegumi. Lūgšanas.