literatūra

— Einšteina vienīgā mīlestība

Inga Gaile

17/03/2022

Nu, viņi uzzinās, ka es biju neģēlis, kurš pamet savus bērnus, kurš neatzīst sievietes devumu... Un? Vai tas atgriezīs manus bērnus? Vai tas ko labos?

Visi varoņi ir īsti, nekas nav izdomāts, nekādu sakritību nav, viss, kas šai stāstā notiek, tieši tā arī notika. Precīzi. Tiešām.

 

Pulkstenis bija pieci un sešpadsmit minūtes, kad sieviete, kas stāvēja pie virtuves marmora galda, ar plaukstu aptvēra dzelteno tulpes ziedu, viņas plaukstas pamatne sadūrās ar ziedgultni, atspiedās pret to un dzelteno ziedu nolauza.

Sešas dzeltenas, stingri kopā sakļautas lapas dusēja viņas plaukstā kā putnēns. Sievietes seja bija pilnīgi mierīga, viņa stāvēja stalti, viņas skatiens bija pievērsts stiklotajai sienai aiz kuras pletās iekopts akmensdārzs ar dīķīti, kam ap malām ziedēja violeti īrisi. Tur bija arī tiltiņš, izsmalcināts akmens tiltiņš pārliecās par kanālu, kas ietecēja dīķītī un iztecēja

No kurienes tas iztecēja? Kur tas sākās? Es gandrīz neko nezinu par savu māju, par pašas māju. Tā ir tik ērta un skaista, bet kur tas viss sākas?

Viena no nolauztā zieda vainaglapām zaudēja spēku iekļaut auglenīcu un atkrita pret sievietes sažņaugtajiem pirkstiem. Viņa to izjuta kā negaidītu glāstu un izbīlī atvēra plaukstu.

Dzeltenais zieds gulēja viņas delnā. Spēkus zaudējusī lapa bija atklājusi drīksnu ar melnajiem sēklaizmetņiem.

Vai es to izdarīju? Kam es to saku? Tulpes ziedam? 

Ziediem būtu jāasiņo, kad viņi tiek nogalināti, lai mums netiktu laupīts mirkļa brīnums. Ja padomājam, cik skaisti izskatītos sarkanas asins lāses pār šo trauslo, jaunavīgo, bet jau mirušo zieda miesu…

Skaistums nomazgātu nodarījuma postu, un mēs spētu turpināt dzīvot.

 

Bērniņš pamostas. Vecāki guļ. Istabā smaržo pēc peregara. Viņš jau to nezina, ka smaržo pēc peregara. Viņš tikai zina, ka mamma ilgi necelsies. Pēc pieredzes zina. Piecu gadu vecumā viņam tāda pieredze. Vecākais brālis ir aizgājis uz skolu vai pie draugiem. Virtuvē nav nekā ēdama. Viņš iet pie gultas, tētis guļ uz grīdas, mamma gultā. Pārkāpis pāri tētim, bērniņš piebiksta mammai: mammu, aizved mani uz bērnudārzu, mammu, aizved mani uz bērnudārzu, mammu. Bērnudārzā ir ēdiens, to viņš nesaka. Mamma saka: bērniņ, jaukumiņ, ļauj man pagulēt, es esmu slima, aizej pie Taņas, varbūt viņa tevi var aizvest uz bērnudārzu. Bērniņš iet pie Taņas. Taņa nevarēs viņu aizvest uz bērnudārzu, jo viņai riktīgi sāp kājas un viņas resnais runcis Einšteins sēž viņai klēpī, lai noņemtu sāpes. Bērniņš klapē pie Taņas durvīm. Tante Taņa. Taņa. Otkrito, kliedz Taņa. Ja ostavilo otkritoj, znala uže što ti pridjoš, polnoluņije vsjo taki, eto vsegda tak, trudno vsem, kotorije boļejut. Slimo tavi roditeļi. Jā, bērniņš māj ar galvu, slimo. Mamma slima. Taņa sēž savā klubkrēslā kā karaliene, Einšteins klēpī, un viņa ar zīmēm un krievu-latviešu valodas sajaukumu rāda bērniņam, kur atrodams vēl šis tas ēdams. Nav daudz. Mazliet maizes, mazliet auzu pārslu. Kad bērniņš ir apēdis viegli iesmakušu sviestmaizi un atteicies no auzu pārslām, Taņa rāda viņam, kur atrast telefona lādētāju, kā pieslēgt telefonu. Ir jāzvana. Jādabū pārtika.

 

Tu iesi un nostāsies uz perona, un skatīsies, un tu būsi tā vīrieša vietā un viņš brauks vilcienā, un viņu pasauks kāda dāma un viņam laiks ies savādāk, un viņa vārdu neviens nezinās. Un tad gaismas stars aiztrauksies kosmosā un atgriezīsies atpakaļ un kaut kad, visticamāk, pavasarī, kādā prātā nez no kurienes, kā viņai šķitīs, atskanēs manas sievas vārds, un viņa to meklēs un neatradīs, jo viņa būs apbedīta kapsētā, slimnīcas kapā zem numura, un mana sekretāre un advokāts būs vēl dzīvi, un manas vēstules viņai nebūs atļauts publiskot, bet vārds skanēs un gaisma pletīs sev ceļu, un tad kaut kad pašķirsies zaļās sūnas un zemes slāņi.

 

Nu, tie visi ir pārāk skaisti vārdi, tie ietin cilvēkus dzirdes māņos.

Bet kā lai savādāk par to pastāsta?

Jums neko nevajag stāstīt. Jums, sievietēm, tāpat ir milzīgs talants, jūsu ķermeņi.

Albert, tas ir joks?

…..

Vai tas ir joks?

….

Nu…

 

Viņš atkal apraujas. Viņi guļ zaļā sūnu mākonī, sudrabainu mušiņu aizklājā, saule zem viņiem. Kad Mileva vairs negrib, viņu dīvainā gultasvieta izzūd un viņi ir meža namiņā, viņi abi ir veci, sačokurojušies, viņi nevēlas tērēt laiktelpas lāses, lai spodrinātu savu ādu, kurai nav nekādas nozīmes šeit, kur nu viņi ir.

Es nezinu, kur viņi ir. Tomēr viņi ir kopā. Alberts to neizvēlas, to izvēlas Mileva, un šeit nu atkal viņai ir priekšroka, bet tikai pa īstam.

Alberts gribētu būt kopā ar savu meitiņu, ar reiz atstāto meitenīti, bet Liserla joprojām to nevēlas. Pēdējās ziņas – viņa ir bijusi kaut kur Amazones zaļumā, kas pārvērties un tad izvirdis zilu gaismu, un tā pārvērtusies dzeltenā, krustojusi debesis un atvērusi rokas.

Atskan klauvējiens. Tas ir kaut kas no pārāk citas operas, no citas sfēras, no citas laiktelpas.

Bet kā gan lai to visu izstāsta?

Kāpēc vispār tas jāstāsta? Kāpēc par to visu jārunā? Tas ir pagājis, jā, varbūt es biju kļūdījies, bet kam būs labāk, ja es tagad par to runāšu? Nu, viņi uzzinās, ka es biju neģēlis, kurš pamet savus bērnus, kurš neatzīst sievietes devumu… Un? Vai tas atgriezīs manus bērnus? Vai tas ko labos?

Es neticu, ka tieši tu man šito saki. Tavā situācijā tas neko nelabos. Bet varbūt tur, tajā teikšanā, runāšanā par nepasakāmo, noliegto, ir tas, ko tu nespēji atrisināt? Varbūt tieši tur ir vienādojuma pareizais atrisinājums. Tu esot nomiris ar pildspalvu un lapiņu, joprojām kaut ko risinot?!

 

Kaut kur tālumā noskan klauvējiens. It kā pret debesu vāku.

 

Man pietrūka laika.

 

Tev pietrūka laika.

 

Mileva smejas.

 

Klauvējieni turpina skanēt, tie skan skaļāk nekā Milevas smiekli, Alberts pievienojas viņai negribot, viņš ķiķina, tomēr klauvējieni skan skaļāk, neciešami skaļi, tie dun deniņos mazā puisīša mammai Liserlai, kura nespēj izrauties no dzēruma miega, tie liek plosīt dzeltenās tulpes varenā vīra sievai, kura vairs nekad, nekad, nekad nespēs būt mierā un mīlestībā, un mierā un mīlestībā, un to viņa ir viņai atņēmusi, viņa…

Kas tur dauzās, no smiekliem noreibis, no četru dimensiju gūsta izrāvies, viņš spurdz kā kolibri pret dzelteno ziedu. Un zieds viņu ielaiž, tas ielaiž šo mazo cilvēku ar viņa ziņkārīgo tieksmi, ar viņa mirkļa spēku, zieds atveras, viņa melnie sēklaizmetņi izplešas un sakļaujas pulsējošā kustība, kuru nav iespējams fiksēt ne ar kādu šobrīd pieejamu aparatūru, tomēr ikviens no mums, ikviens no mums zina, ka tā tur ir.

Ienāciet, nokliedzas Mileva, viņa izslienas, paņem delnā ezīti, kas dusējis viņas priekšautā, un iziet priekšnamā, kur izklājies dzeltenu tulpju paklājs. Viens no ziediem ir pavēris savas lapas un tajā dus maza meitenīte. Mileva atlaiž ezīti, tas pēkšņā gravitācijas brāzmā, kuru acīmredzot ielaidusi klauvētāja, krīt pret to, ko šajā gadījumā varētu saukt par zemi. Mileva to uztver priekšautā, noliek zaļajā mauriņā, un pēc septiņām dienām ezītis pārvēršas mazā zēnā, kurš pamostas Amazones džungļos un ir spiests pieredzēt savu acu priekšā izaugam māsu Dorotiju, māsu no Noterdamas, kuru nogalina ar sešiem šāvieniem par to, ka viņas runājusi pretī vietējiem oligarhiem un iestājusies pret koku izciršanu. Un viņš neko nevar izdarīt. Viņš skatās, kā sieviete nokrīt dubļainajā zemes pleķī. Skaidrā dienas laikā. Viņš zina, ka nedrīkst kliegt, jo tad slepkava nogalinās arī viņu. Pēc diviem gadiem viņš tomēr atrod sevī spēku liecināt. Pateicoties mazā zēna liecībai, slepkavu iesēdina. Bet ne slepkavības pasūtītāju.

 

Mileva pieliecas pie tulpes zieda, kurā dus maza meitene. Tā ir Pena Šuai. Penas acis ir atvērtas, viņa kļūst lielāka un īsā brīdī izaug par milzi, kas ar vienu kājas atvēzienu varētu aizspert Einšteinu pāra mazo mājeli. Pena ir mākslīgajā komā, kurā viņu novedis Ķīnas Komunistiskās partijas Drošības komitejas atbildīgais par sporta nozares ideoloģisko tīrību. Viņš pats to nedarīja, to paveica ārste un medmāsa, tomēr viņš bija tas, kurš parakstīja rīkojumu. Mileva, īpaši apdāvināta matemātiķe un fiziķe, tomēr arī šeit tikpat histēriska kā zemes dzīvē un emocionālos brīžos tāpat nespēj saprast, kas jādara, tagad izvēlas ļaut rīkoties Albertam, tādējādi atkal nodarot pāri viņu  meitai Liserlai, kurai jāsāk jauns cikls, lai varbūt šoreiz viņi – viņas vecāki – būtu kopā ar viņu dzīvības un nāves stundās. Liserlai būtu, ko teikt par brīvo gribu, tāpēc viņa izlemj jaunajā ciklā piedzimt kā sieviete, kas vēlēsies kļūt par mācītāju, viņa piedzimst Padomju Savienībā, alkoholiķu ģimenē, kas ir traģiski nepareiza izvēle, tomēr varbūt viss sagriezīsies, varbūt viss notiks, varbūt beidzot viņai izdosies satikt savus vecākus un novērst Serbijas mazpilsētā piedzīvoto, novērst vientulību un aukstumu, novērst nespēju izskaidrot kļūdu savam radītājam, kuru paaudžu paaudzes dēvēs par gadu tūkstošu izcilāko prātu, kurš uz nāves gultas vēl skribelēs, meklēs atbildi, kas iestingusi Liserlas zīdaiņa skausta krociņā, kas bija par lielu.

Tu pati esi vainīga pie tā, tu esi pārāk veca,

Es esmu tikai trīs gadus par tevi vecāka.

Manā dzimtā nav garīgu saslimšanu.

Jā, un tava māte?

Mana māte ir vesela kā zirgs.

Bet viņa ir tik naidpilna.

Tā nav garīga saslimšana.

Celies. Kāds pie mums atnācis.

 

Viņš pagriežas. Viņš ir savas zemes dzīves veidolā. Mileva smejas, viņam vairs nav smadzeņu, galvaskauss ir atgriezts un galvas dobumā nav smadzeņu.

Tev tas šķiet smieklīgi? Bet mūsu viešņa pārbīsies.

Viņa ir komā. Viņai tas viss šķitīs kā sapnis.

Kas viņa ir?

Jauna tenisiste no Ķīnas.

Alberts iet pie rudens lapu čupas un stūķē tās iekšā tukšajā galvaskausā, viņš grib izskatīties kaut cik cilvēciski. Viņam patīk jaunas, sportiskas sievietes. Tenisistes ir tik pievilcīgas savos īsajos svārciņos. Un viņas elso uz laukuma, atsitot pret viņām raidītās bumbas. Baltas bumbiņas. Pat vēl tagad tas spēj viņu uzbudināt, doma par to, kā viņas kustās, viņu īsie svārki, slaidās kājas, peng, peng, peng, aah.

Vai tev ir kāda cepure pa rokai?

Cepure pa rokai, Mileva smejas, cik tas ir jauki, šī iespēja smieties, atkal smieties par Albertu un redzēt, kā viņš sabožas, savērpjas, aizvainojas. Tik daudz dzīvju velti iztērējis šāds aizvainojums, šī nespēja izturēt sieviešu smieklus.

Man ir priekšauts, apsien to kā lakatu.

Ko tu, es neesmu nekāda vecene.

Bet kas tad tu esi, mīļotais?

Es esmu Alberts Einšteins.

Ja? Viņa smejas un smejas. Un viņš nekur netiek. Viņam te jāpaliek. Tāds ir laika nolēmums. Viņš stāv. Lapas čaukstēdamas birst laukā no viņa galvaskausa, čop čop čop.

Nu, labi, dod to savu priekšautu.

Viņa tāpat neko neredzēs. Viņa ir komā.

Bet kāpēc viņa vispār ir šeit?

Viņi pavēršas pret milzu īkstīti. Penai, Ķīnas tenisistei, pretī stāv divi sačokurojušies nenosakāma dzimuma cilvēki, vienam ap galvu apsiets sarkaniem serbu ornamentiem izrakstīts priekšauts. Abi saķērušies kā mīlošs laulātais pāris.

Jā, bērniņ.

Pena Šuai izvairās skatīties uz to, kam priekšauts ap galvu, jo viņam dīvaini kustas acis. Viņa skatās uz otro, kuram, kurai ir pliks galvvidus ar pāris sirmiem mateļiem, bet toties tumšas, laipnas acis.

Jā, bērniņ, arī viņa atkārto priekšautgalvja sacīto.

Man vajadzīgs Einšteins.

Tie esam mēs.

Tas nevar būt. Man iešpricēja kaut kādas narkotikas?

Pat ļoti daudz, tomēr tas var būt, tie esam mēs. Ko tu vēlies?

Man vajag pagriezt laiku atpakaļ.

Mileva noslauka Albertam siekalas, kas ris no viņa atļukušās lūpas.

Un tas nav tāpēc, ka šajā laiktelpā viņš joprojām iekārotu jauno miesu. Drīzāk tas atklāj kaut ko par šī vēstījuma autores vienkāršoto humora un taisnīguma izjūtu, tomēr tā tas notiek, Mileva noslauka Albertam siekalas, lai vēl vairāk nemulsinātu nomocīto “bērniņu”.

Kāpēc tev to vajag?

Manas ģimenes dēļ. Nu nē, vienkārši izdzīvošanai. Citādi viņi mani novāks.

Kas notika? Nāc, iesim iekšā.

Viņi iet pār kukuržņiem un pauguriem un nonāk kūniņā ar dzeltenām sienām un zaļu paklāju.

Tu dzersi tēju?

Jā, Pena grib dzert tēju, bet viņa netiek mazajā namiņā. Viņa pieliecas, un Mileva iepilina viņai mutē tēju no baltas, vēderainas tējkannas kā no pipetītes. Tēja smaržo, mirušie ziedi peld karstajā ūdenī, ugunspuķes ziedi tie ir un rudzupuķes zilās lapiņas. Taņa baiļojas, ka piecgadīgais bērns apliesies ar karsto ūdeni, bet tik ļoti gribas tēju. Bērnelim viss izdodas.

Tad kas ir noticis, mīlulīt? Penas acu zīlītes kustas zem plakstiņu vākiem kādā nevienam nezināmā Ķīnas laboratorijā, kas atrodas tālu kādā privātīpašumā, apjoztā ar augstu sienu.

Kas noticis? Es uzrakstīju mūsu tviterī – veibo. Ka mums ir bijušas attiecības, ka otrajā reizē viņš mani izvaroja, ka mums ir ilgstošas attiecības, ka es viņu mīlu, kaut viņš ir idiots,

Mileva saprotoši māj ar galvu un glauda milzu īkstītes roku.

Kā ola, kas saplīst pret klinti, kā kode, kas skrien ugunī, tā es rakstīju.

Nu tad ko, tad tu savu esi pateikusi, Einšteins burkšķ. Kušš, ļauj meitenei runāt, saka Mileva. Lai izraudas.

 

Milzu asaras krīt pār Taņas loga stiklu. Salijušais kurjers ienes kasti, kas aizlīmēta ar krāsainām lentām. Zahodji, zahodji, viņa saka kurjeram. Viņa sūta puiku uz virtuvi, tur kaut kur jābūt divdesmit centiem. Čajevije. Čajevije. Nē taču, kurjers neņems. Viņš nav necilvēks. Eņģeļu pasts. Taņa bija pat aizmirsusi, ka sociālā darbiniece bija viņu tādam pieteikusi. Tur ir sudraba rokassomiņa. Kur Taņa tādu liks? Krelles, tās patīk mazajam puikam. Bet galvenais tur ir šokolāde, piparkūkas ar marmelādes gabaliņiem un mandeles šokolādē. Tās visas dabūs puika, jo Taņai tiešām vairs nav zobu. Tagad tikai jāatrisina Einšteina ēšanas jautājums. Bet laukā tā līst un viss ir tik slidens, ka Taņa baidās sūtīt mazo bezpredjeļņiku uz kaimiņu podjezdu, kur dzīvo viņas draudzene, kas aizdos viņai kaķu barību. Viņa arī negrib Einšteinu tādā laikā sūtīt laukā. Tāds laiks, ka saimnieks kaķi nedzīs laukā. Ne jau tādu kā Einšteins, siltu, gudru, izskatīgu, ar bedrīti zodā. Lai Einšteins ēd piparkūkas, saka mazais puika. Da, praviļņo, pustj kušajet prjaņičnije. Praviļno. Pustj kušajet, što jestj. Kak ļudji. Puika ir priecīgs. Nesaprot, ko Taņa saka, bet ēd šokolādi pilnām mutēm. Slušai, lenak, lenak, vēders budjet boļetj.

 

Kurš par to domā, kad gribas savu izsalkumu remdēt?

Iebraucot ar roku liegā šokolādes maigumā.

 

Mileva nezina, kas ir tviteris. Einšteins gan.

Tā ir vieta, kur visaktīvāk darbojas tie, kas saka – es esot kļūdījies. Einšteins ir dusmīgs. Viņam ir virsroka, jo ikvienam skaidrs, ka tie tur tviterī kļūdās. Mileva grib, lai šī laiktelpa izplešas, lai izplešas šī laiktelpa, kurā viņš tur savu roku virs viņas un maigs, spēcīgs siltums līst pār viņas augumu un iekļūst viņai zem ādas, es tevi mīlu, Albert, es tevi mīlu.

Kad Pena stāsta, ko bija rakstījusi tviterī, Milevai kļūst grūti. Pena vaino viņa sievu un stāsta, cik viņa ir nejauka, tomēr tas nav tas, kāpēc viņa ir sagūstīta un atrodas komā. Diez vai pie tā vainojama viņa sieva. Tas ir tāpēc, ka viņas mīļotais ir slavens, viņš vadījis Tjaņdzjiņas kompartiju un tas, ko Pena stāsta par viņu, neatbilst Ķīnas Komunistiskās partijas sludinātajām vērtībām. Izdrāzt slavenu sportisti, kamēr sieva atpūšas mājas otrā spārnā. Mileva domā.

Pie zedeņu sētas stāv bārdains vīrietis ar pīpi zobos. Viņš ir dusmīgs. Viņš izstiepis latvāņu lapu pār galvu kā lietussargu, pīpe ir nodzisusi milzenes raudātajās asarās. Viņam vajag uguni. Uguni man dodiet. Ugunskapu rociet.

Mileva grib nabadziņam pie sētas palīdzēt. Einšteins negrib ļaut. Kur tu iesi, mēs tikko atkal nodibinājām tādu vienību, kā agrāk, kad mēs pabeidzām viens otra teikumus, kad tu atrisināji garlaicīgākos vienādojumus, tagad mēs mēģinām kopīgi atrisināt Penas lietu un tev atkal jāiet palīdzēt vēl kādam citam, kas būs ar mani?

Albert, tu atceries, mēs taču atjaunojām attiecības arī pēc šķiršanās?

Viņš neatbild, tikai lapas krīt no viņa kā miruši dzelteni ziedi.

Tu uzrakstīji man vēstuli, kurā bija noteikts, kā man jāsaloka tavas drēbes.

Bet tu pati atceries, kā es aizgāju uz pieņemšanu pidžamas biksēs? Un vispār, kāpēc tu domā, ka tā bija vēstule tev?

Tur bija rakstīts: dārgā Mileva.

Nezinu, neatceros. Es sarakstījos ar tik daudziem. Piemēram, Freidu. Viņš man rakstīja par karu, es viņam atbildēju par nāves dziņu, tā bija tā vēstule?

Nē taču.

Mums jāatrod vēstuļu oriģināli.

Nu, tā kā tava sekretāre un advokāts ir miruši, varbūt mums izdosies kaut ko atrast.

Pār visiem četriem personāžiem izritinās milzu pergaments un pērkondimdošā balsī kāds lasa:

Baidos, ka es izmantoju Jūsu laiku savtīgos nolūkos, jo Jūsu domas šobrīd saistītas ar to, kā novērst karu, nevis ar mūsu teorijām. Neraugoties uz to, es gribētu uz brīdi parunāt ar Jums par mūsu postošo dziņu, par kuru tik maz ir zināms, bet kura ir tik nozīmīga.

Tas, kam mēs neticējām – cilvēku sašķeltībai un spējai nodarīt viens otram pāri, kā tas notika kara laikā, – tas tomēr notika un tas manī izraisa milzīgu vilšanos. Karš bija postošāks un asiņaināks nekā viss, kas iepriekš pieredzēts.

Zigmunds Freids Albertam Einšteinam 1932. gads.

 

Man vajag uguni, kliedz Freids.

Tā nav tā vēstule, Mileva iet uz zedeņu sētas pusi. Ar delnas apakšpusi viņa aizdedzina Zigmunda pīpi, un nu viņš var ievilkt kādu mierinošu dūmu.

Un zini, mīļā Mileva, ko viņš man atbildēja?

Tev?

Jā, man.

Mileva apsēžas ērti mākoņu kupenā un, salikusi rokas uz celīšiem, sataisās uz klausīšanos. Vīrietis ir jāuzklausa, pat ja viņš ir miris, pat ja viņam ir bijis tik daudz klausītāju kā nevienam citam plašajā pasaulē, pat vairāk nekā viņas vīram, kura sacīto neviens tā īsti nav sapratis vēl šobaltdien.

Manējo jau arī neviens nesaprata. Neviens.

Es sapratu, saka Mileva. Es pat noticēju tam, ko tu teici, ka mani dēli iekāro savu māti, kaut viņi to kategoriski noliedza.

Es tev tūlīt nolasīšu, ko viņš man atbildēja uz manu pilnīgu normālo jautājumu par kara dziņas rašanās iemesliem un par to, ko viņš domā, kāda ir mūsu teoriju iespēja kaut ko glābt.

Tu elpo, Zigmund, tu elpo, Dievs saka vienā balsī ar Milevu.

 

Mazais puišelis ir tomēr apņēmies aiziet pēc barības Einšteinam, bet atpakaļceļā ir paslīdējis uz milzenes izraudāto asaru ledus. Pamatīgi nobrāzis vaigu. Viņš raud tik skaļi, ka mamma Liserla izskrien no dzīvokļa īsā krekliņā, vienā apakšveļā, un paņem viņu uz rokām.

Puikas neraud, mīlulīt, puikas neraud.

 

Mazais Zigis izvelk no krūškurvja asinīm slacītu lapu un sāk lasīt:

Dārgais Zigi.

Es arī pēc Tevis ilgojos, tomēr, lai mēs varētu atjaunot mūsu attiecības, daudz kam ir jāmainās. Tu pats atzini, ka mans ieguldījums varētu mainīt un uzlabot daudzu jo daudzu cilvēku likteņus. Un es zinu, ka Tu saproti, par ko Tu runā. Tāpēc, lai mēs nevis traucētu viens otram, bet gan spētu bagātināt viens otru un veidot mīlestības pilnas attiecības, kas palīdzētu arī bērniem un bērnu bērniem izaugt par tādiem cilvēkiem, kas apzinās mīlestību kā galveno enerģijas avotu, es esmu sastādījis noteikumu sarakstu, kurus lūgtu Tev ievērot, gadījumā, ja Tava apņemšanās atkal dzīvot ar mani būtu nopietna un pārdomāta.

 

Paga, Freid, tā ir mana vēstule. To viņš man rakstīja.

Tad viņš visām rakstīja vienu un to pašu. Tālāk seko noteikumi.

 

NOTEIKUMI

A. Tev jārūpējas:

  1. par to, lai mans apģērbs un veļa tiek uzturēti labā kārtībā;
  2. par to, lai man tiek pasniegtas trīs ēdienreizes manā istabā;
  3. par to, lai mana guļamistaba un kabinets tiktu uzturēti tīri, un jo īpaši par to, lai mans rakstāmgalds būtu tikai manā lietošanā.

 

B. Tu atsacīsies no visām personīgajām attiecībām ar mani tiktāl, cik tas nav absolūti nepieciešams sociālu iemeslu dēļ. Sekojoši, Tev jāatsakās no vēlmes:

  1. lai es sēdētu kopā ar Tevi mājās;
  2. lai es izietu vai ceļotu kopā ar Tevi.

 

C. Attiecībās ar mani tu ievērosi sekojošus punktus:

  1. Tu negaidīsi nekādu intimitāti no manis un arī nepārmetīsi man par to nekādā veidā;
  2. Tu pārtrauksi ar mani runāt, ja es to pieprasīšu;
  3. Tu nekavējoties un neiebilstot atstāsi manu guļamistabu vai kabinetu, ja es to prasīšu.

 

D. Tu apņemsies nenoniecināt mani bērnu priekšā ne ar vārdiem, ne uzvedību.

 

Ar cieņu un patiesu mīlestību –

Tavs Alberts

 

Bērniņa nobrāztais vaigs ir apārstēts. Sieviete ir padzērusi ūdeni un pielikusi lādēties telefonu. Kopā ar dēlu viņa ieiet pie Taņas un ienes arī dēliņa sadabūto kaķa barību.

Izviņitje požaluista, Tatjana Arbertovna, viņa saka.

Ņe nado ņikogda izviņatsja, ņe nado, saka milzu krēslā sēdošā priesteriene, ar nožēlu, bet saprotoši izlaižot Einšteinu no klēpja. Viņam taču ir jāpaēd.

 

Jūs vispār esat aizmirsuši par mani, kliedz Pena, jūs visi par mani esat aizmirsuši.

Pagaidi, Einšteins paēdīs un mēs kaut ko izdomāsim.

(Visi ēd piparkūkas, arī autore.)

Kāds bija jautājums, prasa Einšteins, lapām kā kodēm spurdzot pie lūpām dievam, kas noliecies pār visiem.

Vai tu vari pagriezt laiku atpakaļ un izdarīt tā, lai es nebūtu to ierakstījusi tai veibo, jautā Pena Šuai.

Par to izvarošanu?

Neko. Arī par kodēm ne, par olām ne, par mīlestību ne. Es gribu dzīvot. Lai nav brīvības, lai nav taisnīgi, bet es gribu dzīvot.

Einšteins paņem Saturna loku un ar to nostiprina savu priekšautu, kas viņam uzsegts uz bezsmadzeņu galvaskausa.

Nu bet redzi, kā notika, kad mēs ar Milevu mēģinājām pagriezt laiku atpakaļ. Viņa arī teica: nu un,  lai jau nav taisnīgi. Es gribu dzīvot. Viņa tiešām mēģināja locīt tās manas drēbes, kā es gribēju, viņa mēģināja man nepieskarties un pat izturēja sešas manas mīļākās, tomēr es nezinu, vai tas bija labi. Un tagad es te esmu iestrēdzis un nespēju tikt pie sava bērna. Un pie manis nāk ciemos Freids ar latvāni un katru dienu vēl kāds kā tu. Lai palīdzu, lai pagriežu laiku atpakaļ. Varbūt tev to nevajag. Tu esi izdarījusi milzu lietu, Pena. Tevis mestā ola varbūt satricinās Ķīnas klinti.

Muļķības, muļķības, muļķības. Viņi mani tūlīt nobeigs un manā vietā izrādīs pasaulei dubultnieci.

Diez vai. Vai tad tā var?

Protams, ka var. Jūsu pasaulei visas ķīnietes šķiet vienādas. Pilnīgi vienādas.

Mileva ir pazudusi Zigmunda pīpes dūmu mākonī, kurā Dievs mētā dusmu zibeņus par Ķīnas izdarībām, un tāpēc Milevas teikto atreferē Zigmunds.

Mileva saka, ka viņa nevarot īsti piekrist tam, ko tu sacīji, ka tavas prasības viņa esot pieņēmusi bez bailēm un piespiešanas.

To ir ļoti grūti saprast, tajā brīdī izskaitļot, kādā tad izskatās tā piekrišana.

Kurā brīdī?

Kurā brīdī?

Kurā brīdī?

Gaismas stars kā šautra triecas garām vilcienam un izgaismo tajā sēdošo sievieti. Man vajadzīga nauda dēla ārstēšanai, Albert, un tāpēc es izlēmu rakstīt šo vēstuli. Ja tu man neatdosi vismaz pusi Nobela prēmijas naudas, kaut tu zini, ka esmu pelnījusi visu, ja tu man neatdosi kaut pusi savas Nobela prēmijas, es paziņošu publiski par savu ieguldījumu it kā tavā darbā, kuru tu vienmēr dēvēji par mūsu darbu, un es biju ar mieru, kaut 1905. gada rakstā izklāstītā relativitātes teorija lielā mērā ir mans nopelns, bet tātad, ja tu man neatdosi pusi Nobela prēmijas naudas, kas nepieciešama tava dēla ārstēšanai, tad es publiski paziņošu par savu ieguldījumu tavā teorijā.

Tev neviens neticēs.

Bet naudu es dabūju, Mileva nočukst pēc tam, kad Zigmunds ir atreferējis to visu par vilcieniem, gaismas stariem un Nobela prēmijām. 

Albert, mīļais Albert, tu esi bijis ļauns arī pret Milevu, Freids čukst aizkritušā balsī. Un tas ir par to nāves dziņu. Tev bija ļoti spēcīga dzīves ziņa, liels talants, bet tāpēc arī tā nāves dziņa bija milzonīga. Milzonīga, kliedz Zigmunds, lēkdams pāri jūrām pilnīgi kails, tikai ar latvāni aizsedzies.

Tam vispār nav nozīmes, tam nav nozīmes, viņi tūlīt nāks un mani nogalinās, saprotiet, Pena kliedz, kamēr koki, kaulu koki un tauriņu spārnu visumi lokās laiktelpu vējā ap viņu mazo novietni.

Viņi man nepiedod to, ka esmu runājusi. Ka vispār esmu runājusi. Man tas jāizdzēš, jāizmaina, man vajag, lai laiks pagriežas atpakaļ un es varu to izdzēst, to savu vēsti, to, ka es to rakstu.

Bet tā var sagraut impēriju. Tā palīdzēs simtiem, tūkstošiem citu sieviešu, Mileva mēģina ar vecrozā plediem savaldīt melnos dusmu mākoņus.

Man vienalga. Es gribu dzīvot.

Nu ko? Pfffff, sēc Alberts. Tu teici, ka tikai vīrieši ir spējīgi uz šādu egoismu, uz vēlmi dzīvot, vienalga par kādu cenu. Tu tā teici.

Nu, man nebija taisnība.

Ā, un tu domā, ka tas visu izlabo. Tu vienkārši pasaki, oukei, man nebija taisnība. Bet tā ziņa jau ir nonākusi visur, visur, visa pasaule jau zina, ka es, Alberts Einšteins, esmu 1) pametis savus bērnus, 2) atņēmis tev godu un slavu un 3) iedevis tev tikai pusi Nobela prēmijas, kaut tu biji pelnījusi visu.

Nu nē, nē, pusi tu noteikti biji pelnījis.

Milzīgā Pena nokrīt ceļos dzeltenajās puķu lapās. Lūdzu. Lūdzu.

Es nesaprotu, kāpēc viņa nāk pie mums? Ir taču tagad daudzi citi speciālisti.

Lūdzu.

Ko tad es varu? Es esmu vecs kraķis. Visu izrēķināja viņa. Es jau tikai murgoju par vilcieniem, peroniem, dāmām un tamlīdzīgi.

Albert, lūdzu, beidz spītēties.

Tad jau tu vari pati. Viena pati tikt galā, ja reiz tu nonāci pie secinājumiem par relativitāti un gaismas ātrumu.

Es varu pati, bet es negribu.

Patiesībā tu nevari. Tu vienmēr esi bijusi pārāk satraukta, lai darbu novestu līdz galam. Pārāk nervoza. Pārāk histēriska.

Bet varbūt arī nevajag, lai paliek, kā ir. Tas palīdzēs citām. Visa pasaule jau par to runā. Ķīna ir sprukās.

Nav nekādās sprukās, čukst Pena, Ķīnai nav vajadzīga pasaule. Viņa var izturēt viena pati.

Un Mileva, tu pati neko neteici. Neko. Tu pazudi kapā bez vārda un uzvārda. Tad tu pati varēji būt tā drosmīgā, kas runā, kas atmasko. Tava draudzene runāja ar žurnālistiem, bet tu teici, nē, nē, man to nevajag. Tas nav par mani. Mēs esam viens akmens, tu teici. Ein stein.

Mileva skatās. Tas ir par traku. Viņa darīja, ko varēja. Un viņai bija jārūpējas par bērniem. Labi, lai iet, lai pagriežas laiks atpakaļ un ola, sasista pret klinti, kļūst atkal vesela, un kode izritinās no uguns nesadegusi. Es rādīšu, kā. Tikai – vai tiešām tu to vēlies? Lai tava vēsts vairs nebūtu uzrakstīta?

Jā, jā, jā. Es gribu, lai viss ir pa vecam.

Einšteins noņem Saturna loku no priekšauta, kas aizsedz caurumu viņa galvā. Viņš nostājas taisni un izstiepj rokas pret debesīm.

Beidz ākstīties, Albert, saka Zigmunds, mēs taču zinām, ka tas nenotiek šitā.

Ļauj taču viņam, čukst Mileva un ievelk elpu.

Lapas griežas virpulī, dievs dimdošā balsī smejas, ha ha ha ha, gaismas šautra apmet loku, vēl vienu loku un uzraksta tumšajās debesīs dzeltenu tulpes ziedu.

 

Einšteins no savas bļodiņas aizgūtnēm rij puisīša atnesto ēdienu. Viņa spalva sāk mirdzēt, lietus ir beidzies. Liserla ir apņēmusies nekad, nekad vairs nedzert, un, ja dzers vīrs, tad liks viņam iet prom. Taņa māj ar galvu, da da, verju, verju, tak i budjet.

 

Pena atver acis. Pulkstenis ir pieci un sešpadsmit minūtes. Viņa stāv pie virtuves marmora galda, ar plaukstu aptvērusi dzelteno tulpes ziedu, viņas plaukstas pamatne atduras pret ziedgultni, atspiežas pret to un dzelteno ziedu nolauž. Viss ir kārtībā. Viņa ir Žana Gaoli kundze. Viņa mīl savu vareno vīru. Pēdējā laikā gan viņai šķiet, ka viņam ir uzradusies mīļākā, taču, kamēr viņa klusē, tikmēr… un viņa klusēs. Neviena taču nav tik traka, lai runātu.

Sieviete skatās uz tulpēm, kas noliktas vāzē uz galda. Tik skaisti ziedi.

Kā pati dzīve.

 

Kaut kur izplatījumā kāds vīrietis stāv kapsētā pie kapa kopiņas un gaida.

 

Pašķiras zaļās sūnas un zemes slāņi, no dzīlēm, no zemes dzīlēm, no vulkāniskas tumsas, no vietas, kur ēnas smeļ spēku aizmigt, lai gaisma varētu gaismas ātrumā izdzīt asnus, melnais caurums kā audekls pārplīst uz pusēm un nāk vārds, divi vārdi.

 

Mileva Marič. 

 

Einšteina vienīgā mīlestība.