Darbs: Inga Meldere. “Pauze”, eļļa uz audekla, 30x47cm , 2010. Darba foto: Liene Opmane.

raksti

— Vai rakstīt sieviešu rakstniecības vēsturi 21. gadsimtā nozīmē novēlošanos?

Zita Kārkla

22/03/2022

Pievēršot uzmanību sieviešu rakstniecībai 19. un 20. gadsimtā, iegūtās zināšanas varētu raisīt diskusijas, piemēram, par dzimtes, cenzūras un pašcenzūras aktualitāti arī 21. gadsimta rakstniecībā.

Laikā, kad grāmatiņā izdotas Tā Neredzīgā Indriķa dziesmas (1806), Vidzemē darbojas latviešu dzejniece Bormaņu Anna, par kuru zināms tikai tas, ka viņa dzimusi 1785. gadā Raunā un 1809. gadā izdotajā Vidzemes dziesmu grāmatā iespiestas trīs viņas dziesmas: Jauna gada dziesma, Mātes dziesma un Lūgšana par valdniekiem un vecākiem. Pirmā zināmā latviešu dzejniece, kura savas dziesmas sacerējusi brāļu draudzes vajadzībām, Mātes dziesmā raksta par grūtniecību, dzemdībām un mazu bērnu aprūpi: “Kad tumsība vēl bērnu sedz, / Jau grūts ir mātes gājums; / Tai daža bailība jāredz / Un jācieš ir dažs vājums. [..] Kad dzemdēšanas stunda nāk, / Kad biedē mūsu sirdi / Tās sāpes, kas sacelties sāk, / Tu mūsu vaidus dzirdi; / Tu spēcini un palīdzi. / Pēc bērnu stiepot rokas, / Drīz māte aizmirst mokas. / Grūt mātei ir kopt zīdāmus / Pa nakti un par dienu; / Grūt ir tai glābt nejēdzīgus / Un pielūkot arvienu; / Bet kad tās bērns pasmējās, / Kāds grūtums tad to spiestu, / Ko labprāt tā neciestu.” Atklājot noteiktas zināšanas par pasauli, sievietes pieredzei, kas cieši saistīta ar sievietes ķermeņa atšķirību, dzejolī ierādīta būtiska vieta.

19. gadsimta 70. gados latviešu literatūrā ienāk lielāks skaits autoru sieviešu – tiek publicēti Marijas Medinskas-Valdemāres stāsti, Reinovsku Katrīnas dziesmiņu grāmata,  uzrakstītas Marijas Pēkšēnas lugas, Karolīne Kronvalde publicistikā aizstāv sieviešu tiesības uz izglītību, Minna Freimane raksta par saviem ceļojumu iespaidiem, u. c. Raksturīgi, ka pirmo sieviešu darbošanās rakstniecībā ir epizodiska un apjomā neliela. Šķēršļi ir ne vien izglītības trūkums un sadzīves rūpes, bet arī kultūras ierobežojumi, kas neļauj sievieti uztvert nopietni kā rakstnieci. 1879. gada 19. martā Marija Medinska-Valdemāre, pateikdamās Āronu Matīsam par atbalstu pēc viņas stāsta Zemnieks un muižnieks iznākšanas, raksta: “Nevaram noliegt, ka sieviešiem vieniem, no dažādiem sadzīves pinekļiem saistītiem, grūtāki tāds stāvoklis sasniedzams, ka varētu ko ievērojamu rakstīt, – un, ja nu no tautiešu puses ne pamudināšanas, bet drīzāk zobošanās gaidāmas, tad arī reti kāda iedrošināsies savu balsi pacelt [..].” Tomēr, neskatoties uz grūtībām, 19. gadsimta 90. gados literatūrā spoži ienāk Aspazija, savus darbus sāk publicēt Anna Brigadere, dzejoļu krājumu izdod Birznieku Latiņa, kura raksta arī prozu periodikā, tāpat arī Birznieku Sofija, Grietiņa (Emīlija Prūsa), Tirzmaliete u. c., gadsimtu mijā ar tēlojumiem latviešu literatūrā ienāk Anna Rūmane-Ķeniņa, periodikā parādās Zemgaliešu Birutas darbi, mazliet vēlāk – Angelika Gailīte, Ivande Kaija, Antija, kuru tekstos būtiska ir sievietes kā subjekta izvirzīšana centrā, atklājot ne vien sievieti kā darbības virzītāju, bet arī plašu jūtu un emociju spektru. Starpkaru periodā latviešu literatūrā darbojas daudz autoru sieviešu, kuras raksta dzeju, prozu, dramaturģiju, publicistiku un autobiogrāfiskus darbus. Sieviešu rakstniecība šajā laikā ir daudzveidīga, tomēr tai piemīt arī kāda kopīga iezīme – šie darbi šodien ir maz zināmi.

 

Aizmiršanas tradīcija

Pastāv pārliecība, ka patiesi “labs” autors vai autore, lai gan paši vai pašas savas dzīves laikā to nepiedzīvos, agri vai vēlu noteikti kļūs zināmi. Bieži tiek aizmirsts, ka tas nenotiek pats no sevis un par šādu zināšanu veidošanu atbild arī literārajos procesos iesaistītie cilvēki: rakstnieki, lasītāji, redaktori, kritiķi, pētnieki, publicisti, izdevēji, izplatītāji, kam ir savi mērķi, intereses un jūtas un kuri pieņem lēmumus. Ietekmīgs literatūrkritiķis un nesaudzīgs sieviešu rakstniecības vērtētājs Andrejs Upīts kritikā Mūsu jaunās rakstnieces (1913) pauž savu viedokli šādi: “Latviešu pilsoniskā sieviete ir apnikuse tamborēt un izšūt. Apnikuse laiku kā nekā kavēt vai pēc mīļas vecas paražas pieklājīgi garlaikoties. Viņa sāk ausīties uz dzīves troksni aiz tapsētām sienām un smagu aizkaru aizvilktiem logiem, sāk aplūkoties šajās mājās, ieklausīties pate sevī – sāk domāt un savu ie- un izdomu atstāstīt citiem,” – netieši norādot, ka sievietei piemērotāk būtu turēties pie “adatas” nekā ņemt rokās “spalvu”, jo no tā nekas labs tāpat nesanāk. Nepārprotami sievietes rakstnieces, pakļautas neētiskām piezīmēm, saskārās ar izaicinājumu būt nepieņemtām literārajā pasaulē, it kā viņām būtu jāpierāda savu darbu cienīgums un nozīme. Ņemot vērā, ka rakstnieces pieredze bija atšķirīga, ko noteica gan ierobežotā pieeja literārajai izglītībai un finansiālajiem līdzekļiem, gan tēmas, kuras viņas interesēja, un tieši to kritiķi galvenokārt neņēma vērā. Sieviešu rakstniecība bieži vērtēta, pretstatot to vīriešu rakstniecībai, ja pēdējai piedēvēts, piemēram, humors, spēks, dzīves izpratne, intelekts un loģika, tad sieviešu rakstniecība uzskatīta kā viegla, glīta, sapņaina, sentimentāla, jutekliska, neloģiska, haotiska. Šīs uz dzimumu balstītās binārās opozīcijas caurstrāvo un nosaka visas kultūras un sabiedrības jomas, tai skaitā arī literatūras vērtēšanu. Jāpiebilst, ka iedibinātajā lasīšanas praksē tā sauktie sieviešu žanri, – žanri, kuros sievietes arī nereti rakstījušas: dienasgrāmata, memuāri, autobiogrāfija, vēstules, sentimentāli teksti, tiek uztverti kā nevērtīgāki. Piemēram, Annas Rūmanes-Ķeniņas autobiogrāfisko stāstu Mātes bēdas (1912), kurā atklāti mātes pārdzīvojumi, zaudējot bērnu, Upīts salīdzina ar vīriešu rakstīto, norādot, ka “nekad vīrietim nenāktu prātā izklāstīt lasītāju priekšā tādus savas dzimtas dzīves intīmus sīkumus, no kādiem pastāv viss Annas Ķeniņ stāsts. Visi šie notikumiņi un notikumi viņam liktos par niecīgiem, lai viņa mākslinieka fantāzija ar tiem tik cieši nodarbotos.” Skaidri redzams, ka tēmas, kas saistītas ar dzimti un intimitāti, iekļaujas plašākā kultūras nosacījumu laukā, kurā pastāv noteikta skaidrība par to, kas ir piemērots un kas nepiemērots mākslinieciskās izteiksmes jomā. 

Lai arī latviešu sieviešu rakstniecības vēsturē un visā 20. gadsimta pirmās puses Eiropas feministikas kontekstā kā nozīmīgi mēģinājumi apkopot sieviešu devumu sabiedrībā un kultūrā, tostarp arī literatūrā, atzīmējami Lilijas Brantes Latviešu sieviete (1931) un Jāņa Ķelpes Sieviete latvju rakstniecībā (1936), kurā iekļautas vairāk nekā 60 autores, literatūras vēstures kanonā iekļuvušas vien dažas. Jau Paula Jēgere-Freimane rakstā Latviešu sievietes pirmie mēģinājumi rakstniecībā (1935) kritizē Līgotņu Jēkaba literatūras vēsturi, kurā nav minēta Bormaņu Anna, Medinsku Marija un Marija Pēkšēna. Šis fakts norāda uz izplatītu taktiku, kas balstīta nevis iekļaušanas, bet izslēgšanas principā un nosaka to, ka kanonā tiek iekļauta viena autore, kura kultūrā simbolizē visu sieviešu radošo darbību noteiktā laika posmā. Latviešu literatūras vēsturē Aspazija un Anna Brigadere kā izņēmumi autoru vīriešu vidū pārstāv visu sieviešu rakstniecību līdz Pirmajam pasaules karam un ne tikai, jo lielākā daļa Ķelpes un Brantes grāmatās apkopoto rakstnieču dažādu iemeslu dēļ pēc Otrā pasaules kara tika “aizmirstas” pavisam. 

 

Jaunas pieejas sieviešu rakstniecības vēsturei

Apzinātas pūles, lai no jauna “atklātu” aizmirstās rakstnieces, ir bijusi atzīta prakse Amerikā un Rietumeiropā kopš 20. gadsimta 70. gadiem, atklājot jaunu un aizraujošu pētniecības lauku. Latvijā atjaunota interese par dzimti literatūrā datējama ar akadēmiskā feminisma veidošanos 20. gadsimta 90. gados, kas visvairāk attīstījies sieviešu rakstītās literatūras interpretācijā caur diferences jēdzienu jeb uzsverot atšķirību. Taču, pievēršot uzmanību autorēm latviešu literatūras vēsturē, īpaši tās sākumposmā, joprojām nereti iztrūkst pat vienkāršu biogrāfisku datu, kas liecina par to, ka sieviešu rakstniecības tradīcija lielā mērā joprojām ir ignorēta. 

Meklējot pēcdoktorantūras pētījuma Ķermeņa ģeogrāfijas: latviešu sieviešu rakstniecības vēsture sadarbības parteri, sazinājos ar Sjūzenu van Deiku, kuras pārraudzībā izveidotā virtuālā rīka un datubāzes Jaunas pieejas Eiropas sieviešu rakstniecībai mērķis ir sieviešu autorības izpēte Eiropā un ārpus tās no viduslaikiem līdz aptuveni 1930. gadam, īpašu uzmanību pievēršot sieviešu rakstniecības starptautiskajai recepcijai un rakstnieču savstarpējiem sakariem. Arī pētnieces Gēteborgas Universitātē, kas kļuva par mana projekta sadarbības partneri, darbojušās līdzīgas ievirzes projektā – Zviedru rakstnieces eksportā 19. gadsimtā. Viens no tā mērķiem bija pievērst uzmanību zviedru rakstniecēm starptautiskajā literatūras tirgū, apstiprinot sieviešu kā kultūras starpnieču lomu un nozīmi 19. gadsimtā. Kopīgais abiem projektiem ir tas, ka tie pievērš uzmanību 19. gadsimta autoru sieviešu tekstu recepcijai un apritei ārpus ietekmīgākajām literārajām lielvalstīm Lielbritānijas, Francijas un Vācijas, apkopojot un pētot bibliogrāfiskos datus, lai analizētu, kā ceļo ne vien sieviešu rakstītie teksti, bet arī teksti, kas rakstīti mazākās valodās. Tādējādi apstrīdot iedibināto priekšstatu, ka galvenie literārie strāvojumi no Lielbritānijas, Francijas un Vācijas virzās uz perifērijām, un parādot, ka arī starp tā sauktajām perifērijām notiek dzīva literatūras pārnese un rakstniecēm sievietēm ir bijusi nozīmīga loma šajā procesā.

Jāatzīmē, ka digitālie rīki un metodes 20. gadsimta 70. gados aizsākto “rakstnieču atgūšanu” literatūras vēsturē atkal ir aktualizējuši, jo izrādās, ka sievietēm ir tendence pazust no jauniem, progresīviem teorētiskajiem diskursiem ar pārsteidzošu ātrumu. Neskatoties uz pētnieču pūliņiem, arī 21. gadsimtā autores sievietes joprojām lielākoties paliek kā “galvenās” vēstures papildinājumi, nevis neatņemama tās sastāvdaļa, izņemot dažas “lielās” rakstnieces, kas vai nu iemieso visu sieviešu rakstniecību, vai arī kā personības stāv atstatus no tās. Par to liecina arī, piemēram, šobrīd tik aktuālais jēdziens “pasaules literatūra”, kura mērķis ir pētīt literatūru ārpus Rietumu kanoniem un nacionālajiem kontekstiem, šķērsojot valodu un ģeogrāfiskās robežas, taču, kā norādījušas feministiskās pētnieces, dzimte šajos pētījumos iekļauta vien margināli. Nav pārsteigums, ka pasaules literatūras autoru vidū ir vairāk vīriešu nekā sieviešu, taču gandrīz pilnīga dzimtes un feminisma neesamība šajos pētījumos un publicētajās rokasgrāmatās, izņemot tās, kas īpaši koncentrējas uz sievietēm, ir ievērojama. 

Ņemot vērā, ka bibliotēku un citās kolekcijās, kas tiek digitalizētas, autores sievietes nav tik plaši pārstāvētas kā vīrieši, digitālais literārais kanons atkārto kanonizācijas veidu, kas pastāvēja drukātā formā, tādējādi datu daudzums sieviešu marginalizāciju, kas ir raksturīga arhīviem kopumā, nevis kompensē, bet gan pastiprina. Pieaugošā interese par digitālajām humanitārajām zinātnēm arī latviešu literatūrzinātnē aktualizē jautājumu par sieviešu pārstāvniecību. Piemēram, digitalizētais Latviešu romānu korpuss (1900–1914), kurā iekļauti šajā laikā latviešu valodā izdotie romāni, kopā četrdesmit seši, no kuriem tikai divus sarakstījušas autores sievietes (Tirzmaliete un Ivande Kaija). Lai arī latviešu literatūrā sievietes romānus sāka rakstīt ievērojami vēlāk nekā vīrieši, kopš 19. gadsimta 70. gadiem viņas ražīgi darbojušās īsprozā. Tādējādi arī apzināta pievēršanās sieviešu īsprozas tekstu korpusa digitalizācijai kļūst par pētniecības procesa, kas vērsts uz dzimtes iekļaušanu literatūras studijās, daļu.

 

Paplašināt tvērumu

Virdžīnijas Vulfas arguments par nepieciešamību rakstniecei sievietei definēt savu literāro identitāti attiecībā pret savām priekštecēm spēcīgi ietekmējis pētījumus sieviešu rakstniecības vēsturē. Koncentrējoties uz Ziemeļvalstu rakstniecēm, 20. gadsimta 90. gados piecos sējumos izdota Ziemeļvalstu (Zviedrija, Norvēģija, Dānija, Somija, Fēru salas, Islande, Grenlande un Ālandu salas) sieviešu literatūras vēsture, kurai ir arī mūsdienīga digitāla versija. Tā ir ne vien brīvi pieejama un meklējama, bet arī papildināta, iesniedzoties 21. gadsimtā. Te atrodami rakstnieču biogrāfiskie dati un uz rūpīgu pētījumu pamata izstrādāti raksti, kuros problematizētas dažādas tēmas, kas ir būtiskas sieviešu rakstniecībā, piemēram, atcerēšanās, ceļošana, rakstīšana, mātišķība, seksualitāte, pilsēta u. c. Kā uzsvērušas projekta autores, pieeja aplūkot sieviešu rakstniecību reģiona kontekstā izrādījusies auglīga, jo ļāvusi atklāt, ka iezīmes, kas rakstnieces sievietes izolējušas nacionālajā kontekstā, viņu tekstiem neiekļaujoties dominējošajās literārajās normās, parādās kā kopīgas sieviešu rakstniecībai plašākā reģionā. Šāds skatījums ļauj izsekot motīvu, tēmu un estētisko īpašību mijiedarbei un jaunu rakstniecības modeļu veidošanai, dodot pamatu runāt arī par sieviešu estētiku literatūras vēsturē. 

Interese par plašāku sieviešu rakstniecības vēsturi, kas saistīta ar saikņu starp rakstniecēm aktualizēšanu, nodarbina arī Centrāleiropas apmaiņas programmas augstskolu studijām (Central European Exchange Programme for University Studies) tīklu CEEPUS Sievietes rakstniecības vēsturē , kas tieši pagājušajā gadā attālinātajā režīmā bijis īpaši aktīvs, piedāvājot tiešsaistes semināru ciklu, kurā tika runāts par sieviešu rakstniecību 19. gadsimtā un 20. gadsimta sākumā, pievēršoties rakstnieču savstarpējiem sakariem, intimitātei sieviešu rakstīšanas un lasīšanas praksēs, vai arī, izceļot atsevišķas autores, pētītas saiknes starp kultūru telpām u. c. CEEPUS Sievietes rakstniecības vēsturē aktivitātes turpina nu jau nākamais semināru cikls, kura mērķis ir pievērsties mūsdienu rakstniecēm. Sarunā serbu dzejniece, esejiste, tulkotāja un literatūras profesore Marija Knežēviča uz jautājumu par dzimtes nozīmi literatūras izplatībā ārpus vienas valsts robežām no savas pieredzes atbildēja, ka nozīme ir nevis dzimtei, bet personīgajiem sakariem un žanram, jo, piemēram, ASV literārajos žurnālos dzejoļus publicēt ir vieglāk nekā prozu. Šāda pieeja – iepriekšējo paaudžu rakstnieču aktualizēšana un sarunas par radošumu un dzimti ar mūsdienu autorēm apstiprina ne vien nepieciešamību skatīt sieviešu rakstniecību literārās tradīcijas kontekstā, bet arī pieļauj nelineāra skatījuma iespēju, zināšanu hierarhijas vietā uzsverot gan savstarpējās saiknes, gan pretrunas. 

Arī latviešu literatūrzinātnē atzīmējama rakstnieču un viņu devuma aktualizēšana, veltot konferences atsevišķām autorēm – Andrai Neiburgai, Montai Kromai, Veltai Sniķerei, Vizmai Belševicai, Regīnai Ezerai. Iezīmējas nepieciešamība palūkoties uz sieviešu rakstniecību plašākā reģionā, meklējot kopsakarības, kā, piemēram, konferencē Regīna Ezera un Austrumeiropas literatūra, kuras viens no paneļiem Sieviešu rakstniecība Baltijā atzīmējams kā nolūks tālākai sadarbībai sieviešu rakstniecības izpētē, atzīstot, ka interese par sieviešu rakstniecības vēsturi 21. gadsimtā nav novēlota, bet gan aktuāla un ļoti nepieciešama. Ir nepārprotami vajadzīgas jaunas vēstures, kas atklātu sieviešu lomas literārajā procesā, tādējādi paplašinot literatūras vēstures tvērumu. Taču šādas vēstures rakstīšana nebūt nenozīmē pievienot dažus papildus rakstošo sieviešu vārdus tām, kas jau iekļuvušas kanonā. Pievēršot uzmanību sieviešu rakstniecībai 19. un 20. gadsimtā, iegūtās zināšanas varētu raisīt diskusijas, piemēram, par dzimtes, cenzūras un pašcenzūras aktualitāti arī 21. gadsimta rakstniecībā. Jebkurā gadījumā tās rosinātu atšķirīgi skatīties uz sievietēm – pagātnes, tagadnes un nākotnes rakstniecēm. 

 

Publikācija tapusi projektā “Ķermeņa ģeogrāfijas: latviešu sieviešu rakstniecības vēsture” 1.1.1.2./VIAA/3/19/430