kritika

— Tādi nu mēs esam

Rūdis Bebrišs

30/03/2022

Balčus attēlo Latvijas sabiedrību visplašākajā nozīmē, kā arī tās dažādās dīvainības, kuras, iespējams, nemaz neesam iedomājušies apskatīt kā dīvainības.

 

Par Arņa Balčus fotogrāmatu Nākotne pieder nākotnes cilvēkiem (Kultkom, 2021)

 

Politologs, vēsturnieks un nacionālisma pētnieks Benedikts Andersons grāmatā Iedomātās kopienas, kā jau nosaukums vedina domāt, piedāvā izprast nāciju kā iedomātu kopienu. Proti, pat vismazākajā nācijā dzīvojošie tā arī neiepazīs lielāko daļu citu kopienas pārstāvju un par viņu eksistenci pat nebūs dzirdējuši, bet, neraugoties uz to, katra indivīda prātā būs ideja par struktūru, kurai visi ir piederīgi.1 Iedomāts “mēs”, kurā ietilpstu gan es, gan mans kaimiņš, gan policists, gan Saeimas deputāts.

Fotogrāfs Arnis Balčus savā jaunākajā fotogrāmatā Nākotne pieder nākotnes cilvēkiem pievēršas tieši mūsu iedomātajai kopienai, kā arī vērš objektīvu uz to, kas šo kopienu veido, uztur, leģitimē. Uz performatīvajām rīcībām, kas simboliski apstiprina mūsu piederību šim kulturālajam un sociālajam veidojumam: ideoloģiski iekrāsotajiem rituāliem, kurus laiku pa laikam gadās novērot vai kuros paši izvēlamies iesaistīties, kā arī veidiem, kā un cik skaļi daži ļaudis izvēlas publiski paust savas politiskās nostādnes. Bet tikpat lielā mērā uzmanības centrā ir tieši cilvēki, kas šo sociālo realitāti veido. Kā varas pozīcijās esošie, tā “Latvijas iedzīvotāji parastie”.

Līdzšinējā darbībā Balčus vairākkārt ir kritiski pievērsies kolektīvās identitātes, atmiņas un vēstures jautājumiem, kā arī veidojis fotogrāfiskus dialogus ar dzīvoto telpu un cilvēkiem, kas to veido. Viņa fotosērijas skatāmas vairākos tematiskos izdevumos līdzās citu fotogrāfu veikumiem, piemēram, fotogrāmatās Sense of Place (2013) un Latvijas ainava (2015). Bet par īpaša izcēluma vērtu uzskatu fotosēriju Uzvaras parks (2016). Tās uzmanības centrā ir latviešiem pavisam uzskatāmais “cits”, kas katru gadu atkārtoti uzjundī ļoti dažādas sajūtas un tomēr apstiprina sevi kā nepieciešamu sastāvdaļu “mēs” izveidei. Tāpat vēl cita senāka sērija – Amnēzija (2008–2009) – vēsta par mēģinājumiem veidot kolektīvo identitāti pretstatījuma ceļā, pievēršoties kopš padomju laikiem izzudušajām vai izraidītajām ikdienas praksēm. Attiecīgi grāmatu Nākotne pieder nākotnes cilvēkiem skatu kā šo tematisko loku un darbības virzienu papildinājumu, kas vienlaikus aizsāk arī jaunus virzienus un mudina uz esošajiem paraudzīties citādi.

Pamanāmākā atšķirība starp šo fotogrāmatu un iepriekšējiem Balčus darbiem ir tā, ka iztrūkst (vai drīzāk vien asociāciju līmenī saglabājas) seksualitātes un kailuma motīvi, kas iepriekš tā vai citādi figurēja visai bieži. Bet es šo izvēli skaidrotu tā, ka šoreiz fotogrāfiju fokuss vairāk ir likts uz “mēs”, nevis uz “citiem”. Seksualitāte mūsu sabiedrībā lielākoties tomēr ir tabu tēma, kas līdz ar to ir neiederīga “mēs” konstrukcijā. Ja iepriekšējās fotosērijas provocēja skatītājus un lika konfrontēt citādo visdažādākajās izpausmes formās, tad šoreiz esam drīzāk aicināti palūkoties paši uz sevi. Citiem vārdiem sakot, Nākotne pieder nākotnes cilvēkiem ir mēģinājums “citus” ievietot starp “mums”. Un, manuprāt, tas ir uzteicami – gribam vai negribam, “mēs” nākas dalīt arī ar cilvēkiem, kuri mums varētu nepatikt, kuru uzskatiem nepiekrītam vai ar kuriem mums mēdz būt maz kā kopīga.

Grāmatas saturiskais vēriens ir plašs. Izdevumu galvenokārt veido cilvēku portreti, kā arī fotogrāfijas no masu pasākumiem: svētkiem, koncertiem, protestiem, akcijām, ceremonijām, gājieniem. Attēlos bieži redzami varas un kontroles iemiesotāji – policisti, valsts amatpersonas, retāk arī bruņotie spēki. Protams, ir ļoti daudz nacionālu un tautisku motīvu – fotogrāfijas no nosauktajiem kolektīvajiem rituāliem, kur bieži figurē valsts un tautas simbolika. Lielākoties notvertas pilsētvides ainas, lai gan dažkārt parādās arī pa kādam ārpuspilsētas objektam. Tāpat attēlos dažkārt redzams arī kaut kas tāds, ko varētu saukt par tirdzniecības kurioziem vai skatlogu dīvainībām. Dažos attēlos nupat uzskaitītie elementi savienojas kopā – piemēram, kādā fotogrāfijā apmēram grāmatas otrās puses sākumā2 ir notverti personalizēti rokdarbi ar ieaustiem vārdiem, tādējādi liekot vienkopus mijiedarboties tautiskajam motīvam ar patērniecības motīvu. Vārdu sakot, fotogrāfijās, gluži tāpat kā dzīvē, diskursu un nozīmju tīklojumi ir daudzslāņaini un savstarpēji saistīti, un tie visi veido kopskatu par to, kas ir Latvijas cilvēki.

Izdevumā ir attēli, kas tapuši laikposmā no 2009. līdz 2015. gadam – pietiekami sen, lai daudzi notikumi būtu zaudējuši savu tiešo aktualitāti un līdzi nesto emocionālo uzslāņojumu un būtu uzlūkojami distancētāk. Tā, piemēram, eiro kā Latvijas valūtas jautājums un tā rezonanse veido būtisku daļu grāmatas satura, bet jāatzīst, ka šobrīd tas izskatās pēc sena stāsta. Tas, protams, liek atcerēties kādreizējās nostādnes, bet vienlaikus arī mudina reflektēt par to, kā šo gadu garumā klājies. Zināmā mērā tas liek arī aizdomāties, kā salīdzinoši tuvā nākotnē mēs varētu raudzīties uz šobrīd aktuālajām diskusijām sabiedrībā un cik drastiskas varētu būt mūsu tagadējo lēmumu sekas.

Tomēr interesants ir fakts, ka fotogrāfiju tapšanas gadi nevienā vietā nav norādīti un ka šī informācija ir atrodama, tikai ieguldot papildu pūles interneta šķirstīšanā. Izvēle ir apzināta – autors pretendē uz vispārīgu vēstījumu par kolektīvo identitāti, nemēģinot uzķērumus reducēt uz konkrētu notikumu vai cilvēku dokumentāciju. Skaidrs, ka dažus attēlus ir vieglāk datēt nekā citus un grūtāk atdalīt no tapšanas apstākļiem. Tomēr ir šarmanti, ka tiek pavērta iespēja lielā daļā fotogrāfiju ielasīt senākas vai jaunākas situācijas, jo tas var potenciāli parādīt vai nu to, ka nekas nemaz nav mainījies, vai arī, tieši pretēji, ka kaut kas nu šķiet pavisam nepazīstams. Turklāt šīs atziņas par lietu nemainību vai mainību var būt kā skumīgas, tā gandarījuma pilnas. Brīva interpretācija vairāk atklās paša vērotāja aizspriedumus un uzskatus; fotoattēli ir vien izejmateriāls.

Balčus grāmatā runā drīzāk ir par to, ko pagātne spēj mums pavēstīt par tagadni, un, cerams, teiktais būs aktuāls arī pēc vairākiem gadiem. Balčus pievēršas visiem trīs laikiem, jo tie tomēr ir savstarpēji saistīti. Pagātne veido tagadni un nākotni, tagadne rekonstruē pagātni, lai veidotu nākotni, bet tālāk – kā jau norāda grāmatas nosaukums, nākotne pieder nākotnes cilvēkiem. Bet, protams, nākotnes cilvēku starpā būsim arī mēs.

Balčus attēlo Latvijas sabiedrību visplašākajā nozīmē, kā arī tās dažādās dīvainības, kuras, iespējams, nemaz neesam iedomājušies apskatīt kā dīvainības. Attēlus pavada viegluma sajūta un humoristisks piesitiens, pat runājot par visai nopietnām tēmām. Autora skatījums, nenoliedzami, ir kritisks un aicina mūs padomāt pašiem par sevi, par strāvojumiem, kuros esam iesaistīti, un par tiem cilvēkiem, kurus izvēlamies iekļaut vai neiekļaut mūsu iedomātajā kopienā. Bet šis kritiskums nešķiet gluži negatīvs, noraidošs vai kareivīgs. Var jau būt, ka šajā apsvērumā kļūdos, bet vērts atgādināt, ka fotogrāfijas žanra priekšrocība ir tā, ka jebkas, ko saku, var tikt apšaubīts, jo galu galā pati fotogrāfija neko priekšā nesaka. Tāpēc kantiskā garā rosinu skatīties un domāt arī pašiem. Savu atziņu par šo attēlu virkni varu kopsavilkt īsi: “Tādi nu mēs esam.”

  1. Anderson B. Imagined Communities. Reflections on the Origin and Spread of Nationalism. London: Verso, 2006. P. 6.  (atpakaļ uz rakstu)
  2. Atsaukšanos uz konkrētu fotogrāfiju apgrūtina tas, ka lapas nav numurētas, bet vienlaikus jāatzīst, ka tā noteikti nebūs problēma kādam, kas vienkārši vēlas darbus apskatīt. Tā ir maza neērtība, ko izjutīs tikai maketētājs, komunicējot ar autoru, kā arī recenzents.  (atpakaļ uz rakstu)