ejot gar katedrāles laukumu
pārslas krīt slīpeniski
it kā gribētu sakrist
prom no šī laukuma kurā
bērni skrien švīkstošām biksēm atvērtām
mutēm kā mazām samta lādītēm
dūrītēs sažņaugtās
vakara gaisma užina
lūkojoties no mikroautobusa uz ceļmalu
galva kā bumbiņa ņūtona šūpulī
metāla karkass pienaglo deniņiem krustu
klēpī kā jēzus guļ pieclitrīgs ūdens bačoks
tumšzaļās ceļmalas ēnās izdomāju savu nāvi
ejot caur mežu mājup
pulsējošās vakara debesis
apņēmusi pikseļaina dūmaka
kā nāve basām pēdām
brienu pa kāpām
un stampāju čiekurus
it kā tās būtu tevis kaisītas ziedlapiņas
mellenājos izmētātas salvetes
kā bālas bāreņu plaukstiņas
māj man ardievas
drīz es atkal nākšu, saku
rīt varbūt, es saku
lūkojoties no dārza uz māju
efeja rāpjas ābelē kā jēkaba kāpnēs
veļa uz auklas plakšķ kā ciskas
vītušu eņģeļtauru ļumīgie zvani
noliecas pār manu likteni
kā jaunputnu rijīgās rīklītes
aiz loga uz galda ķērc
atvērtas grāmatas
kad nekas cits nebūs atlicis
gaidīšu pavasari
tulpju pavērtās vagīnās
līs maigs lietutiņš
mātes oranžās bikses
grimstošais saules ripulis
liecas lopiem no mucas smelt ūdeni
no rīta viņu atrod meita
caur kūts dēļiem meitas acīs
kā jāzepam trešajā cēlienā
spīd debesu loterijas biļetē
izkasīts saullēkts –
***
glaudu svešu suni
rokas smaržo pēc laukiem
ja tu dzeni dzirdi dzenis ir jāatrod
uz kļavas lapām tintes pleķi
rudens raksta atvadas
bērzu birzis atgādina krievu pasakas
virši augustu
mārtiņrozes septembri
kailums novembri
vēl nav klāt ziema
var rakstīt telefonā
meitene plastmasas traktorā
velk savu brāli
tāpat kā viņas mamma bildēs
velk savu brāli
tāpat kā mammas mamma bildēs
velk savu brāli tāpat kā es velku
dūmu
fotografēju mājas
uz kurām es neskatīšos
bet netīšām uzduršos tām telefonā
meklējot kaut ko daudz daudz svarīgāku
un teikšu jēzu nu kur ir tas pin kods
tas durvju kods tas atlaižu kods
tā pēdējā bildīte no daugavgrīvas kur viņš tā smaida
noplūcu nātres lapiņu saberžu plaukstā
rokas smaržo pēc laukiem
fotografēju bites mārtiņrozēs
noēdu kaimiņiem avenes
***
liepām krīt lapas es skūpstu tās par tavu plecu par kaklu par vaigu par lūpām šī sidrabota kā tava āda ēnā šai plankumiņš kā tavā kreisajā acī man gribas visu tik lēni tik lēni kā zeme griežas nemanot gribu skatīties tevī kā vēlā rudens saulē un nesaprast ka es tā griežos nevis tu austi un rieti manā priekšā arvien citādos toņos tu esi es tevi jūtu visvairāk ziemas mēnešos kad tukšums man apkārt aizsniedz zvaigznes brien pāri laukam es saku brien es esmu pagātne eju nopakaļ tavās pamatskolas drēbēs pēdējos gados vairs nesnieg bērnībai un mums ir visu ziemu sniegs ir kaut kāds gads tētis ragavās mani velk gar jūru krakšķ ledus pāršvīkst sliedes pāri simetriskiem pēdveidīgiem zīmējumiem zvaigznes ir siltas un tuvas es esmu kajs ceļā uz sniega karalienes pili mani dūrainīši zīmē mirdzošus viļņus kupenā kas tik balta kā lauča knābis kā dzeņa ola kā kumelītes kas jāsēj kad vēl pieturas sniegs tās izkūst sniegam cauri un iesējas un tas notiek tik lēni un nemanāmi tik lēni tik lēni kā atdziest zeme kad vasara no tās pieceļas lēni kā kūst sniegs kad es drausmīgi gaidu kumelītes iesējamies un liepu lapas kuras skūpstīt par tavu plecu par kaklu par vaigu par lūpām un tava āda un plankumiņš man gribas kā zemei nesaprast griežos tu esi jūtu