Foto no personiskā arhīva.

raksti

— “Kur jūs turat ziloņus?”

Renāte Saulīte

11/05/2022

Lai gan mēs Rīgas cirkā koncentrējamies uz laikmetīgo cirku un tā nākotni, mēs necenšamies izdzēst vai ignorēt pagātni un cirka mākslas saknes.

Šeit runāju savā, nevis visas Rīgas cirka komandas vārdā.

Jau vairāk nekā gadu strādāju Rīgas cirkā. Sāku gan vēl pirms tam, kā praktikante pirmajā kursā, tad ielūkojos cirka arhīvā un devos intervēt bijušos cirka darbiniekus projektā Cirka stāsti. Ar laiku kļuvu par brīvprātīgo izrādēs, dalot programmiņas un iznēsājot plakātus pa bāriem, tad turpināju kā asistente cirka skolas izbraukumos, iemācījos griezt ķīniešu šķīvīti un žonglēt ar lakatiņiem, līdz kļuvu par daļu no cirka pamatkomandas. Ikdienā darbojos gan ar sociālajiem medijiem, gan e-pastiem, gan ekseļiem, tomēr lielākoties man ir pagrūti nosaukt savu amatu. Vienkāršākais būtu uzlikt man biroja menedžere zīmogu, taču nedomāju, ka tas līdz galam paskaidro manu lomu cirka komandā. Tāpat kā, studējot kultūru, bija grūtības pastāstīt, ko tad īsti mācos, tad tagad strādājot vēl joprojām nevaru vai neprotu vārdos nodefinēt, ko tad es te īsti daru.

Pirmā reakcija, kad atklāju, ka strādāju Rīgas cirkā, ir piesardzīgi sarauktas uzacis un divi jautājumi: “Vai tad Rīgas cirks nav ciet?” Un: “Tur vairs nav dzīvnieku?” Ar pirmo jautājumu sadzīvot ir vienkāršāk, jo saprotu, ka ir bijis viegli palaist garām informāciju par vēsturiskās cirka ēkas Merķeļa ielā 4 pārbūvēšanu laikmetīgā cirka organizācijas vajadzībām. Īsumā – sākotnēji cirka būve apmeklētājiem tika slēgta, jo 130 gadus vecajai ēkai sāka plaisāt fasāde un tā vairs nevarēja nodrošināt drošu vietu skatītājiem cirka mākslas baudīšanai. Cirka komanda, kas sastāvēja no aptuveni desmit cilvēkiem, ar saviem portatīvajiem datoriem somās joprojām devās uz Merķeļa ielu, bet tikai tāpēc, lai kārtotu dokumentus, organizētu izrādes, veidotu sociālo mediju saturu un citas organizatoriskas darbības. Neilgi pēc tam cirka vadību pārņēma jauna komanda Ināras Kehres vadībā, kam sekoja savvaļas dzīvnieku aizliegums izklaides industrijā. Cirks un tā ēka tolaik jau atradās pārmaiņu virpulī, un jaunie darbinieki atnāca ar ideju par laikmetīgo cirku – kā mūsdienu vērtībām atbilstošu alternatīvu tradicionālajam cirkam. Lēnām tapa arī cirka skola, kura ar katru gadu ir augusi gan treneru, gan bērnu skaita ziņā.

Rīgas cirka ēkas sliktā stāvokļa dēļ laikmetīgā cirka izrādes ir notikušas citās kultūrtelpās – VEF Kultūras pilī, Zirgu pastā, ZUZEUM telpās, Rīgas Kongresu namā un citur –, tomēr paši darbinieki turpināja strādāt Rīgas cirka vēsturiskajā ēkā. Pirmā laikmetīgā cirka izrāde bija klaunādes meistara Toma Monktona izrāde Tikai kauliņi Zirgu pastā. Tagad Merķeļa ielas ēkā ir sākušies nopietni pārbūves darbi, lai Rīgas cirka vēsturiskajā ēkā varētu norisināties mūsu laika vērtībām atbilstošas izrādes, cirka skolas nodarbības, izstādes utt.

Ļoti īsi par to, kas ir laikmetīgais cirks: tā izrādes tiek veidotas kā vienots estētisks un naratīvs veselums – atšķirībā no tradicionālā cirka, kur izrādes ir secīgu numuru virkne. Laikmetīgā cirka izrādēs uzsvaru liek uz cilvēka ķermeņa spējām mākslinieka izvēlētajā cirka disciplīnā. Cirks tiek izmantots kā valoda, kurā skatītājam nodot dziļāku konkrēta mākslinieka vai cirka kompānijas performances ideju.

Bieži uzdotais jautājums par dzīvnieku tēmu man tāpēc joprojām katru reizi mazliet iedzeļ. Lai arī saprotu, no kurienes tas nācis, atbildot parasti jūtos, it kā vajadzētu taisnoties: “Protams, ka ne!”, “Jau sen vairs ne!”, “Kopš 2017. gada šeit notiek kaut kas pavisam cits!” Un domās klusu nobrīnos, kā to var nezināt. Mēs te nevienam pāri nedarām, nemokām un nesitam. Laikmetīgajā cirkā vispār teju nav izrāžu ar dzīvniekiem, un Rīgas cirka komanda uz Latviju vairs arī neved izrādes ar dzīvnieku dalību. Šī nav vienīgā atšķirība starp laikmetīgo un tradicionālo cirku, taču tā ir viena no spilgtākajām. Pieminēšu arī, ka jau šī gadsimta sākumā Rīgas cirkam vairs nebija savu pastāvīgo dzīvnieku. Visi zvēri, kas ieradās cirkā, bija atbraukuši uz Rīgu viesizrādēs. Tas nozīmē, ka cirka dzīvnieki 2017. gadā nekur nepazuda, viņi vienkārši pārstāja braukt uz Rīgu.

To visu pilnīgi mierīgi var palaist garām tie, kuri šo informāciju nemeklē vai neierauga medijos. Līdz 2017. gadam tradicionālais cirks lielākoties bija vienīgais cirka veids, ko mūsu sabiedrība varēja redzēt tepat Rīgā. Protams, pa retam bija citu žanru izrādes, kurās tika iekļauti cirka elementi (klaunāde, akrobātika utt.) un divreiz (2013. un 2017. gadā) Rīgā paviesojās ari jaunais cirks Cirque du Soleil izpildījumā, taču ikdienā interesenti uz Merķeļa ielu 4 devās skatīties tradicionālā cirka izrādes. Tajās patiešām būtisks elements ir priekšnesumi ar dzīvnieku dalību, taču 2016. gadā daļa sabiedrības ar nikniem plakātiem rokās pieprasīja pielikt treknu punktu šai tradīcijai, sakot – dzīvnieku izmantošana cirkā ir neētiska, tā kaitē dzīvniekiem, kuriem dresētāji dara pāri, sit, moka, spīdzina, kamēr skatītāju prieku neapzināti veido fantāzija, ka dzīvnieki visu dara, brīvas izvēles vadīti.

Lai panāktu straujas pārmaiņas, nereti nepieciešams izmantot drastiskas metodes – protestus, provokatīvus saukļus, mediju iesaisti utt. Arī es pati gadu pirms iesaistīšanās cirkā stāvēju šajos protestos un parakstīju prasību pārtraukt dzīvnieku izmantošanu izrādēs. Šie protesti bija tik veiksmīgi, ka nosodījums krita uz visu cirka žanru, šķietami padarot nozares māksliniekus par neētiskām būtnēm. Latvijas medijos šajā pārmaiņu laikā lielākoties tika publicēti raksti, kas vienkārši aprakstīja notikumu gaitu – protestus un to attīstību, parakstu un protestētāju skaitu –, mazāk koncentrējoties uz mēģinājumiem pamatot pārmaiņu nepieciešamību. Varbūt to pieminot vien garāmskrienot.

Cirks dzīvniekiem nav īstā vieta, un to noliegt nu jau šķiet pavisam lieki. Aizvien vairāk Eiropas valstu ar likumu nosaka, ka cirkā nedrīkst izmantot dzīvniekus, īpaši savvaļas. Arī es piekrītu, ka dzīvniekus cirkā izmantot nevajadzētu un tam nav pamatojuma, tomēr skeptiski skatos uz cilvēkiem, kas demonizē visu cirka mākslu. Retas ir situācijas, kuras var vērtēt kā tikai melnas vai baltas. Tāpat ir ar cirku. Iespējams, vērtīgāk būtu censties racionāli izskaidrot, kāpēc šīs pārmaiņas bija tik nepieciešamas un dot vārdu arī pašiem tradicionālā cirka māksliniekiem, neizstumjot viņus no sabiedrības. Situāciju neitralizēt varētu palīdzēt arī veterinārārstu un citu dzīvnieku labklājības speciālistu viedoklis.

Nepārprotiet – lai gan mēs Rīgas cirkā koncentrējamies uz laikmetīgo cirku un tā nākotni, mēs necenšamies izdzēst vai ignorēt pagātni un cirka mākslas saknes. Gluži pretēji – vēlamies to izzināt un pēc iespējas saglabāt, kā arī palīdzēt interesentiem – pētniekiem, studentiem, skatītājiem un citiem –, sevišķi tāpēc, ka Latvijā ir ļoti pieticīgs publiski pieejamo materiālu krājums cilvēkiem, kas gribētu pētīt Latvijas cirka mākslas vēsturi. Pagaidām varu ieteikt vien Ģirta Dzenīša grāmatu Latviešu cirka vēstures lappuses un klauna Rolanda grāmatu Baltais klauns. Ir arī citas grāmatas, kurās minēts vēsturiskais Rīgas cirks, tomēr tas bieži tad piesaukts it kā garāmejot, turklāt šīs grāmatas nereti ir citās valodās – vācu, krievu, angļu.

Varētu teikt, ka šī liesma jau sen ir dzisusi un manas pārdomas vairs nav aktuālas. Vēlos oponēt, piesaucot savu pieredzi, – ar jautājumiem un skepsi sastopos ik reizi, kad kafejnīcās, bāros un citās telpās iznēsāju laikmetīgā cirka izrāžu plakātus. Kad aizstāvu savu darbavietu, pirmie man prātā nereti nāk argumenti, kas gluži nemaz nesaistās ar laikmetīgo cirku: “Mēs te gandrīz visi esam veģetārieši,” “Mēs šķirojam atkritumus,” “Mēs braucam uz darbu ar velosipēdu,” “Mēs izmantojam auduma maisiņus un līdzņemamās kafijas krūzes” utt. Kāpēc tāda reakcija? Pašaizsardzībai. Gribu pierādīt pati savas un arī darbavietas vērtības, dažkārt apzināti, citreiz automātiski.

Arī sarunās ar cirka apmeklētājiem nereti ir sajūta, ka staigāju pa plānu ledu, lai gan tam parasti ir cits iemesls. Visspilgtāk to sajutu, kad, gatavojoties cirka ēkas pārbūvei, biju uzņēmusies noorganizēt dažādu mums vairs nevajadzīgu mēbeļu nodošanu. Šajā laikā satiku dažādus cilvēkus un atskārtu, cik ērti biju sajutusies savā burbulī, kur dominē savstarpēji līdzīgs viedoklis. Šķita, ka visi atbalsta pārmaiņas dzīvnieku izmantošanā, tomēr tā gluži nav. Izskanēja tādas frāzes kā “Tomēr žēl, ka cirkā tos dzīvniekus aizliedza” un “Tagad jau tas vairs nav nekāds cirks” vai “Paldies dievam, ka cirks ir ciet”, un mans personīgais favorīts – “Kur jūs tagad turat ziloņus?”. Mēģinu to uztvert kā izdevību trenēt savas spējas aizstāvēt viedokli tā, lai atnācēju neaizbiedētu no cirka.

Laikmetīgais cirks, pasaulē jau nostiprinājies un izpelnījies vietu uz kultūras skatuves, Latvijā vēl tikai uzmanīgi piepilda savu kultūras atvilktnīti, pierādot sevi ar katru izrādi, katru diskusiju, katru sarunu, kaut gan kopš dzīvnieku aizlieguma ir pagājuši jau četri gadi. Kā laikmetīgā cirka fane, lūdzu jūs – dodiet tam iespēju, esmu droša, ka jums patiks!

Tiekamies cirkā!

 

Papildu materiāli interesentiem:

cirks.lv

Diskusija starp bijušo cirka direktori Lolitu Lipinsku, filozofu Arti Sveci un organizācijas Dzīvnieku brīvība pārstāvi Aivaru Andersonu

Artis Svece. Dambo un Džambo. Rīgas laiks

Stāsts par īsto Dambo

Dzīvniekiem cirkā nav jautri. Encyclopedia Britannica

Informācija par savvaļas dzīvniekiem cirkā

Pētījums Dzīvnieki un pašcieņas koncepts

Valstis, kurās aizliegts izklaidei izmantot savvaļas dzīvniekus