literatūra

— mīlestība kara laikā

Andris Ogriņš

13/05/2022

dievs aizmidzini mani ar netīšu šāvienu galvā

 

***

mīļā rīt sāksies karš
mēs sēdēsim virtuvē 
un dedzināsim sērkociņus

cilvēki mirs
bet kaut kur atkal kāds piedzims
ar kaklā kā akmeni pakārtu nākotni

 

***

dievs dod man gaišu prātu
lai es spēju staigāt
tumsā neklūpot pret līķiem

dievs noķer mani mīlestības tīklā
līcī
kur ar vēderiem uz augšu peld zemūdenes

dievs lūdzu piedod
neskatoties uz to
ka veroties pasaules spogulī es nespēju piedot

dievs neliec man lakt asinis
no peļķes
kurā saplūst it visas no acīm tekošās tērcītes

dievs atver savu plaukstu
paēdini
starp nobriedušajām vārpām klīstošās ēnas

dievs aizmidzini mani ar netīšu šāvienu galvā
un atmodini
kad cilvēcei pietrūks spēka
virs galvas celt ieroci

 

***

kā būtu ja katrs vienkārši ietu savu ceļu
un krustojumos lieki neuzkavētos

labi būtu
atbild no ledus stropa izlidojusi bite
saulstarus spārniem caurvērdama

un kā ja paliktu vien tukši ceļi bez gājējiem

putekļi jau nekad neizgaist
arī no tiem es protu pagatavot garšīgu medu

bet ja tevis nebūtu

es tiešām nezinu kāpēc
tomēr tas nav iespējams
jo mana vienmēr būšana ierakstīta jostā kas apjož debesis
lai tās neaizplūst tukšumā

un ja manis

tad neatkarīgi no tavas esības
joprojām vītos viens nenoiets ceļš
virs kura vējš cilātu neskaitāmas sejas ar aizdarītām acīm

tu nenociestos un kādai atvērtu

protams
manu ziņkārību tā siksna neiegrožo

 

***

kamēr zibens nenospers manu nesazemēto garu
es iešu saulrieta izcirtumā gatavās notis lasīt

        dadžu adatām izšuvies cauri
krītošo debesu pilienam vibrēšu līdzi

un man allaž atradīsies kāds pavediena gals
ko pavilkt lai ieaustos pasaules skaņdarba deķī

ar tīru pret miegainu mākoni sasmērēt plaukstu
ne sitot
        bet noglāstot

 

***

kaut kur mirst varoņi nelieši un dievi
tu guli nodedzinātā naktī 
un nevari

ap pussešiem par šo stāvokli
pasmejas kaijas
sešos monotoni moralizē modinātājs

tu izmazgā no acīm sapni
kurā gribēji mūžīgi palikt
to neatcerēdamies

paēd abpusēji vienaldzīgas brokastis
izlasi jaunākās ziņas par karu
un uzņem drusku velbeka serotonīna

minoties uz darbu sajūti
ka riteņus bremzē plāna sniega kārta
kas mirkli šķiet

pelni

 

***

mākoņi atkal pieraud pilnus cilvēkus
kuri nenēsā lietussargus
nekādus sargus
gājuši saluši un nejutuši
kā turpat līdzās mazumā iet arī viņu būšanas

rokrokā ar sevi
tu patrulē tukšumu
ar acīm kaut ko laukā no vientulības lecošu meklēdams

atradis
ar to pašu skatienu aizdedzini
un pietiekami sasildījies aizej

(saburzītu papīru celtnes līdz debesīm
saņurcīti iedzīvotāji
stiepjas pēc neizdziedamas apsveikuma tušas
un mirstoša putna spalvas)

tu dzirdi zem stūrakmens pēdām plaisājošu ledus kārtu
drīz lūzīs

pacieties
vēl vienu saulainu mirkli

 

***

tukši grumbu ierakumi pierē plakana gaisa telpa acs netver mērķi
sanaglotajā galvas šķūnī nelietderīgi priekšmeti izrakstītas
pildspalvas no apgrozības izņemtas naudaszīmes trešo ceturto
roku drēbes visvisādi pelni nenēsātas brilles ar izsistiem stikliem
krāsas un formas kā pēdējās izelpas izgarojošas fotogrāfijas
dziesmas bez vai aizmirstiem vārdiem izkaltuši slapjie sapņi ēnas
tālas no to metējiem nekad nesastapta svētā relikvijas kauls asaka
un spalva asiņaini pirkstu nospiedumi pasviesti bet prom neņemti
sprādzienbīstami skatieni un tomēr
starp šiem nevajadzīgajiem krāmiem glabājas arī mīlestība pie tās
krītot pieturēšos

 

***

ir pienācis laiks rakstīt par to ko pašā ceļa sākumā
rakstīji

tu pacel no zemes notriekta putna spalvu
iemērc asiņainā tintē
līdzās rokai atrod atdzisušas muguras pergamentu
ieskaties tumsā un vilcinies

tik daudz gājuši svina vārdi kreveļainos mēteļos

kamēr apkārt plēsa skalus

un dejoja (velns rāvis) pie kurtizāņu ugunskuriem

 

***

klimata gājēji stiepj uzrakstu zemes kapakmenim
karš pārtrauc lielākoties vēl iekšēji nenoslēgušos
esības riņķus un es izeju savu vēlreiz no sākuma
līdz sākumam debesīs cieši raudzīdamies zinu ka
tevis tur nav tu esi visur katru niecīgāko impulsu
atmiņā ierakstot ar baltu uz melna vai otrādi velc
tumšas sāpes uz baltiem palagiem visur esošajam
nekas nepaslīd garām kamēr es atkal un atkal jau
                                   sev

 

***

tu jūti kā atveras mūžsenas zemes rētas
no kurām izsūcas rūgtmelnas asinis
tik tuvu tavai pagurušajai rokai vilšanās
naids un nāve

 

***

kreisajā acī neatveras melna tulpe

labajā
kā apdzīvots gliemežvāks zobus sakodis loks

noguļos uz vēdera un ieklausos sirds šveicaros
kuri vārstuļus cirzdami
ielaiž izlaiž neapturamās apmeklētājas          asinis

guļamistaba ir nesaliekams galvas mežģis
no biežajiem mēģinājumiem daļu malas notrulušas
un pareizajā kārtībā vienalga neturētos kopā

kāds cieši līdzās sarunājās miegā ar sevi un paziņo

es tevi nemīlu

(naktī pūta ļoti stipra tumsa
lai tā ātrāk pierimtu pulksteņus pagrieza par stundu
uz priekšu)