kritika

— Vienīgais neapstrīdamais fakts

Bārbala Simsone

03/05/2023

Leģendas materiāls, vienalga, senas vai teju mūsdienīgas, ietērpj faktus krāšņā detaļu mētelītī, bet zem tā vīd vienīgais neapstrīdamais fakts – nāve.

Par Danilo Kiša krājumu Mirušo enciklopēdija (no serbhorvātu valodas tulkojis Arvis Viguls; Orbīta, 2023)

 

Šīgada Latvijas Literatūras gada balvas pasniegšanā un saistībā ar to, ka balvu par mūža ieguldījumu saņēma tulkotāja no ungāru valodas Elga Sakse, aizdomājos par tulkošanu no retajām valodām. Pareizāk sakot, nav jau tā, ka pašas valodas būtu retas, bet gan tulkotāji – un attiecīgi arī no tām tulkoto darbu skaits mūsu grāmatplauktos ir krietni mazāks nekā no angļu, vācu, franču un citām pazīstamākām mēlēm tulkoto. Tieši šai kontekstā jāsāk runāt par rakstnieka Danilo Kiša stāstu krājumu Mirušo enciklopēdija, kuru dzejnieks Arvis Viguls tulkojis no serbhorvātu valodas. Pieņemu: ne tikai man šis apzīmējums liksies svešāds, kaut gan tulkotāja pēcvārdā skaidrota gan šāda valodas nosaukuma izvēle, gan lēmums saukt Kišu par dienvidslāvu rakstnieku (autora dzīves laikā vēl eksistēja Dienvidslāvija, kuras dažādās daļas šobrīd atguvušas vēsturiskos nosaukumus un vairumā gadījumu – arī robežas). Tieši valoda, domājams, bijusi galvenais iemesls, kāpēc rakstnieks, kuru tulkotājs pēcvārdā, citējot Sūzenu Sontāgu, nosauc par “vienu no dažiem neapstrīdami nozīmīgākajiem gadsimta otrās puses rakstniekiem”, līdz šim būs pazīstams vien retam latviešu lasītājam. Taču tagad šī iepazīšanās, nedaudz novēlota un tomēr ne mazāk kvalitatīva, beidzot var sākties.

Mirušo enciklopēdija ir deviņu stāstu cikls, kas no dažādiem aspektiem pietuvojas nāves tematikai. Autors ne velti tiek dēvēts par Balkānu Borhesu – viņa stāsti, līdzīgi kā slavenā argentīnieša daiļrade, apdzīvo “pelēko zonu” starp realitāti un iztēli, nekad īsti nenosliecoties par labu vienai vai otrai. Kišs savos stāstos gan mazāk “pastaigājas” pa individuālas psihes labirintiem, vairāk – pa vēstures, leģendu un filozofijas brikšņiem. Daļu no tekstos iekodētās kultūrvēsturiskās bāzes pats autors atšifrē aiz stāstiem ievietotajā pielikumā Post Scriptum, taču, tā kā lasītājs pie šīs grāmatas daļas, visticamāk, vērsīsies kā pie pēdējās, nekas netraucē katram pašam izstaigāt piedāvātās takas, caur dažādiem redzesleņķiem aplūkojot autora radītā Visuma ainavas, kuru svešādumam fonā visu laiku vīd arī kaut kas tāli un mulsinoši pazīstams.

Mirušo enciklopēdija ir ne tikai stāstu krājums, bet arī vienots tekstuāls veselums, jo, kaut gan stāstus neapvieno nedz kopīgi personāži, nedz vienota sižeta līnija, tie veido daudzšķautņainu skatījumu uz kopīgu problemātiku. Kāds kritiķis par angļu izdevumu izteicies, ka grāmata atgādinot rūpīgi konstruētu mūzikas albumu. Stāstu darbības telplaiks aptver posmu no agrīnās kristietības pirmajiem gadiem līdz mūsdienām, no Palestīnas līdz Prāgai, to tematika – no gnostiskas leģendas un Korāna līdz vēsturisku likumsakarību izpētei un reālu notikumu atspoguļojumam, protams, papildinot tos ar fantāzijas krāšņo apmali.

“Balkānu Borhesa” titulu pamato gan Kiša tieksme itin reālistiskā stāstījumā iepīt hiperbolizētus (kā ziedu kalni, kas pārklāj iemīļotas prostitūtas kapu stāstā Pēcnāves gods) vai sirreālus (kā spogulītis, kurā ebreju tirgotāja mazā meita redz tēva slepkavības brīdi stāstā Nezināmā spogulis) motīvus, gan īpašā interese par grāmatas, manuskripta, rakstīta teksta fenomenu, ko atspoguļo tiklab krājuma titulstāsts kā stāsts Karaļu un ģeķu grāmata. Pēdējais izseko par Sazvērestību saukta manuskripta ceļam vēsturē un iespaidam, kādu tas atstāj uz cilvēkiem un notikumiem; pats autors Post Scriptum to atšifrē kā metaforisku līdzinieku tikpat bēdīgi slavenajiem un vēsturē asiņainus nospiedumus atstājušajiem Cionas gudro protokoliem.

Savukārt stāsts Mirušo enciklopēdija balstās pieņēmumā par grāmatu, kurā pierakstīts it viss notikušais un ikkatrs cilvēks ar noteikumu, ka šis notikums vai cilvēks nav jau reģistrēts kaut kur citur. Šādi tekstā ienāk sīkās, it kā maznozīmīgās ikdienas norises, mirkļa impresijas, detaļas un sapņi. Teksta un realitātes sarežģītās mijiedarbības labirinti ļauj uzdot jautājumus par esamības būtību un to, kādos spektra staros mūsu skatījumu lauž atšķirīgas perspektīvas, vienlaikus arī izvirzot jautājumu par rakstītāja atbildību un, protams, vēstures uzticamību. Taču lasot rodas sajūta, ka Kišs atšķirībā no Borhesa savu sapņaino realitāti auž nedaudz mazāk atsvešināti intelektuāli, daudz vairāk iegrimstot personiskā, intīmā lirismā, ko vēl veicina tekstus caurvijošie reliģiskie motīvi. Ja tā var izteikties, Kiša stāsti salīdzinājumā ar Borhesa darbiem ir siltāki.

Krājumu caurskanošo nāves tēmu, protams, piesaka jau nosaukums – taču vēl skaidrāk to formulē stāsta Cildeni par tēvzemi krist izskaņa: “Vēsturi raksta uzvarētāji. Leģendas izdomā pūlis. Literāti fantazē. Drošticama ir vienīgi nāve.” (138) Un tieši to arī autors dara – fantazē, aizņemas materiālu no leģendām un vēstures, bet beigu beigās katra stāsta kontrapunktu iezīmē tas vienīgais fakts, kas, autorprāt, ir neapstrīdams un pilnīgi droši zināms.

Taču Kišs krājumu jau aizsāk ar šī pieņēmuma apstrīdēšanu vai, precīzāk, ar stāstu par to, kā nāves neizbēgamību izšūpo viszināmākais ar to kontrastējošais pieņēmums, proti, tradicionālās kristietības dogma par Jēzus augšāmcelšanos. Tieši šo faktu piemin jau pirmā stāsta Sīmanis Mags pirmais teikums. Šo faktu jeb, pareizāk, judeokristīgā Dieva labdabīgumu un attiecīgi arī kristīgās mācības validitāti, cenšas apstrīdēt jaunās ticības kritiķis Sīmanis Mags, solot paveikt brīnumu – uzlidot debesīs vai, pēc citas versijas, izdzīvot pēc apglabāšanas, respektīvi, atkārtot Jēzus brīnumus, tikai apgrieztā secībā. Savukārt šo notikumu aculiecinieces Sofijas Priekameitas tēls (paralēle ar Mariju Magdalēnu) sasaista šo stāstu ar nākamo – Pēcnāves gods –, kurā jau divdesmitajā gadsimtā ar lielāku cieņu par valdniekiem tiek apglabāta piejūras pilsētas prostitūta, kuru mīlējuši visi, jo viņa, tāpat kā Magdalēna, mīlējusi visus. Un atkal – leģendas materiāls, vienalga, senas vai teju mūsdienīgas, ietērpj faktus krāšņā detaļu mētelītī, bet zem tā vīd vienīgais neapstrīdamais fakts – nāve.

Stāsts Mirušo enciklopēdija aizved lasītāju uz Zviedrijas Karalisko bibliotēku, kurā vēstītāja atrod detalizētu sava tēva biogrāfiju un citus stāstus par “mazajiem” cilvēkiem, kuru itin kā bezgalsīkās ikdienas norises, kopā ņemtas, esamībā atstāj dziļākus nospiedumus par diženo un vareno gaitām. Bet, protams, tiklab sīku kā lielu norišu detaļas var būt iztēles radītas vai vismaz piepušķotas – neapzināti vai apzināti – un līdz ar to maldinošas, tāpēc neviena vēsture nav pilnībā uzticama un sliktākajos aspektos tā ir pat bīstama. Tomēr vēstītājas tēva dzīve atspoguļo vēsturi – gan personisko, gan globālo – ne sliktāk un neuzticamāk (bet arī ne uzticamāk) par oficiālajiem “lielajiem” stāstiem, kaut gan jebkurā no stāstiem par jebkuru no dzīvēm “dienas plūst kā laika upe pretī savai grīvai, pretī nāvei”. Šai stāstā iezīmējas arī sirreāls motīvs – tuvojoties nāves stundai, vēstītājas tēvs sāk gleznot ziedu motīvus, kuru ārējais veidols vizuāli atgādina viņa paša miesā nelūgti ieperinājušos augoņa “zieda” izskatu.

Nāves tēmu turpina un paplašina stāsts Leģenda par gulētājiem, trim kristīgajiem mocekļiem/svētajiem, kas tiek atrasti aizmiguši, bet ne miruši (vai augšāmcēlušies?) kādā pazemes alā un pēc atrašanas mirst no jauna. Stāsts izspēlē realitātes neuzticamības momentu caur miega/nāves prizmu, vēstītājam liekot atkal un atkal sev jautāt, vai pieredzētais notiek patiesībā, vai arī tas ir sapnis – turklāt tā sasaistot daudzu tautu mitoloģijā cieši radniecīgos miega un nāves jēdzienus. “Kurš noliks skaidru zīmi starp sapni un nāvi?”

Stāsts Nezināmā spogulis, kuru, kā pats autors pēcvārdā apgalvo, spiritisma adepti uzskata par patiesa notikuma atstāstu, turpina jau Mirušo enciklopēdijā aizsākto diskusiju par īstenības un atveidojuma saikni, izvēršot to caur daudzu tautu mitoloģijā piesardzīgi vērtētā priekšmeta – spoguļa – metaforu. Spoguli ikdienā tik bieži uztveram kā pilnīgi adekvātu realitātes atspoguļojumu, aizmirstot, ka patiesībā tas redzamo invertē – un, ja invertē, tad varbūt izmaina vēl ko? Tieši tas pats attiecas uz grāmatu, tekstu, atmiņu, vēsturi. Mēs redzam šķietami ticamu attēlu, bet vai un kā varam par to pārliecināties? Spogulī, tāpat kā vēstures annālēs, atmiņu albumos un pat stāstos “no dzīves” vienmēr saskatām tikai vienu esības rakursu, vienu konkrētu redzamā pavērsienu. Vai spogulis rāda vienmēr to pašu realitāti, ja tajā skatāmies satraukti, nikni, pozējoši, kritiski? Un fotoattēls? Un teksts? Atbildes uz šiem jautājumiem Kišs nesniedz, tikai rada šaubas par redzētā uzticamību, līdz ar to sašūpojot naivās pārliecības “viss vienmēr ir tieši tā, kā es to redzu” pamatus.

Teksta (un tā radītāja) neuzticamības jēdzienu paplašina arī Stāsts par meistaru un mācekli, kurā veltie centieni tekstā ieviest patiesīgumu kontrastē ar neiespējamību šo jēdzienu vispār pierādīt. Šai stāstā – izņēmumā starp pārējiem – gan neviens nemirst fiziski, taču var teikt, ka mirst ticība zināšanu (reliģiskā nozīmē) institūcijai, jo beigu beigās jebkura versija ir tikpat laba kā jebkura cita.

Cildeni par tēvzemi mirt analizē individuālas nāves – kas vienmēr iedveš šausmas! – psiholoģisko aspektu, vienlaikus uzdodot lasītājam interesantu morālo dilemmu, kuru negribas šeit atklāt. Stāsts Karaļu un ģeķu grāmata, kas izvērš domu par teksta ietekmi uz realitāti, vistuvāk no visiem krājuma stāstiem pietuvojas vēsturei, kādu mēs to pazīstam, – sasaistot to ar šai recenzijā jau pieminētā teksta potenciālajiem nodarījumiem cilvēcei. Savukārt noslēdzošais stāsts Sarkanas pastmarkas ar Ļeņina ģīmetni, kā atzīst autors pēcvārdā, ir pilnībā izdomāts, tomēr vienlaikus ironiski atsedz literatūras analizētāju nespēju savos pētījumos adekvāti atspoguļot rakstnieka domu, pat tad, ja to nodomi ir vislabākie – īsto stāstu par kādas izcilības bojāgājušajām vēstulēm var izstāstīt tikai šī paša dzejnieka jaunības mīļotā. Un šis apjēgums par adekvāta atspoguļojuma neiespējamību vienlaikus, iespējams, padara nederīgu arī recenzijas žanru, tostarp to, kuru pašlaik lasāt. Taču, ja autors caur realitātes un pseidorealitāšu tīkliem ik pa brīdim ir ļāvis atspīdēt īstas gaismas staram – ne intelektuāli notveramam, bet cilvēcības gaišumam, kādam neracionālam mīlestības pieskārienam, vienalga, vai tas būtu gladiolas zieds uz kapa, priekameitas apsieta šallīte vai rūgtas tējas glāze – tad ceļa meklējumi labirintā, pat tad, ja tie beigušies strupceļā, nebūs bijuši pavisam velti.