— Medūzas smiekli

Alžīrijā dzimusī franču rakstniece, dramaturģe, literatūrkritiķe, literatūras profesore un feministiskā domātāja Elēna Siksū (Hélène Cixous) (1937) pazīstama arī kā écriture féminine jeb sievišķās rakstības teorētiķe un praktiķe. Rakstā Medūzas smiekli (Le Rire de la Méduse, 1975), kas tiek uzskatīts par écriture féminine manifestu, Siksū izvērš ideju par sievišķās subjektivitātes un rakstības potenciālu pārformulēt esošās sociālās struktūras un varas attiecības, iekļaujot valodā atšķirīgu pieredzi un atklājot alternatīvas attiecību, uztveres un izteiksmes formas caur balsu un nozīmju daudzveidību. Apgalvojot, ka pastāv cieša saikne starp sieviešu ķermeņiem un rakstīšanu un ka patriarhālā kārtība gadsimtiem ilgi ir apspiedusi abus, Siksū uzskata, ka ķermeņa rakstīšana būtu sākums tam, lai sievietes atgūtu savu balsi un ķermeni, mazinot plaisu starp sievietes fiziskumu un viņas autorību. 1970. gados Siksū aktīvi iesaistījās feminisma kustībā, būdama viena no centrālajām personām grupas Psych et Po (Psychanalyse et Politique) debatēs, kurās tika uzsvērta sievietes ķermeņa nozīme rakstniecībā un politikā. Izaicinot atšķirības starp teoriju un praksi, écriture féminine pieeja 1970. un 80. gados ļāva Siksū radīt novatoriskus darbus, kuros viņa apvienoja dzeju, autobiogrāfiju un teorētiskas refleksijas. 1980. un 90. gados Siksū aizvien vairāk pievērsās ne vien daiļliteratūrai, bet arī teātrim. Izšķiroša nozīme bija viņas sadarbībai ar Ariani Mnuškinu (Ariane Mnouchkine), eksperimentālā teātra Théâtre du Soleil režisori, iezīmējot pāreju Siksū daiļradē uz vēsturisko, politisko un autobiogrāfisko rakstniecību. Siksū ir vairāk nekā 80 grāmatu autore, kas ietver daiļliteratūru, autobiogrāfiju, literatūras un feminisma teoriju, mākslas kritiku un dramaturģiju. 1974. gadā Parīzes VIII Universitātē (Université Paris 8 Vincennes-Saint-Denis) viņa izveidoja pirmo Sieviešu studiju pētniecības centru Eiropā.

Zita Kārkla

Es runāšu par sievietes rakstību, par to, ko tā darīs. Sievietei jāraksta: sievietei jāraksta par sievieti un jāaicina sievietes pie rakstīšanas, no kuras viņas tika attālinātas tikpat mežonīgi kā no sava ķermeņa; to pašu iemeslu pēc, ar tiem pašiem likumiem, ar to pašu fatālo mērķi. Sievietei jānonāk tekstā, viņai tāpat jānonāk pasaulē un vēsturē – pašai pēc savas iniciatīvas.

Vairs nav jābūt tā, ka pagātne nosaka nākotni. Es nenoliedzu, ka pagātnes sekas vēl ir jūtamas. Bet atsakos tās nostiprināt, tās atkārtodama, piešķirt tām liktenim vienlīdzīgu neatsaucamību, jaukt kopā bioloģisko ar kultūru. Ir obligāti jāspēj aizsteigties notikumiem priekšā.

Manas pārdomas jomā, kas tikai sāk iezīmēties, atklāties, neizbēgami iezīmē tas starplaiks, kuru mēs piedzīvojam, tas, kur jaunais, konkrētāk, jaunā, atdalās no vecā. Jo, tā kā nav pamata, uz kā balstīt diskursu, bet ir mūžveca zeme, izkaltusi līdz plaisām, mans sakāmais ir vismaz ar divām pusēm un diviem mērķiem: iznīcināt, lauzt; paredzēt neparedzamo, projicēt.

Rakstu kā sieviete sievietēm. Kad saku “sieviete”, runāju par sievieti tās neizbēgamajā cīņā ar klasisko vīrieti; par sievieti universālo subjektu, kam jāved sievietes pie saprašanas (saprašanām) un viņu vēsturiskās nozīmes. Tomēr īpaši jānorāda, ka pat šodien un par spīti milzu apspiestībai, kas viņas ir atstājusi “tumsā”, kura, kā viņām mēģina iestāstīt, esot viņām raksturīga, tāda vispārīga tipiska sieviete neeksistē. Es pateikšu, kas viņām ir kopīgs. Mani pārsteidz viņu singulāro konstitūciju bezgalīgā bagātība: nevar runāt par kaut kādu vienu sievišķo seksualitāti, kas ir vienveidīga, homogēna, kodējama, tieši tāpat kā nevar runāt par vienu līdzīgu bezapziņu. Sieviešu iztēle ir neizsmeļama kā mūzika, glezniecība, rakstniecība: viņu fantasmu straume ir unikāla. Mani ne reizi vien ir pārsteigusi sieviete, kura stāsta par savu pasauli, ar ko slepus aizrāvusies kopš bērnības. Meklējumu, zināšanu ieguves pasaule, sistemātiski eksperimentējot ar ķermeņa funkcijām, precīzi un ar kaisli pētot to, kas sniedz baudu. Šo neparasti bagāto atjautīgo praksi, konkrēti, masturbāciju, pavada vai paildzina formrade, patiesi estētiska norise, kad orgasms katru reizi ierakstās skanīgā redzējumā, kompozīcijā, kaut kamī skaistā. Skaistums vairs nebūs liegts. Es tad vēlējos, lai viņa rakstītu un proklamētu šo unikālo valstību. Lai citas sievietes, citas neatzītās valdnieces, tad izsauktos: arī es eju pāri malām, manas vēlmes ir izgudrojušas jaunas vēlmes, mans ķermenis pazīst vēl nedzirdētas dziesmas, arī es tik daudz reižu esmu jutusies mirdzošu plūsmu pārpilna, manī ir formas, kas ir daudz skaistākas nekā tās, ko liek rāmjos un pārdod par baisu naudu. Un es arī neko neteicu, neko neparādīju: neatvēru muti, nepārkrāsoju savu pusi pasaules. Man bija kauns. Bija bail, es noriju savas bailes un kaunu. Es pie sevis noteicu: tu esi jukusi. Kas tie par viļņiem, plūdiem un izvirdumiem? Kāda ir šī verdošā un bezgalīgā sieviete, kura, iegremdēta naivumā un turēta gara tumsībā, bez pašcieņas, pakļauta varenam vecāku-laulības-fallogocentrisma tvērienam, nav kaunējusies par savu varu? Kura, fantastiskā pašas dziņu jūkļa pārsteigta un šausmināta (jo viņai iestāstīts, ka normāla, līdzsvarota sieviete dzīvo… dieva mierā), sev pārmetoši nesaka: tu esi monstrs? Kura, juzdama savādas vēlmes (dziedāt, rakstīt, runāt skaļi, radīt ko jaunu), uzreiz nedomā, ka ir slima? Tātad viņas apkaunojošā slimība ir pretošanās nāvei, viņas spurainums.

Un kāpēc tu neraksti? Raksti! Rakstība ir domāta tev, tu pati esi domāta sev, tev pieder pašas ķermenis, ņem to ciet. Es zinu, kāpēc tu nerakstīji. (Un kāpēc es nerakstīju līdz divdesmit septiņu gadu vecumam.) Jo rakstīt tev vienlaikus ir kaut kas pārāk augsts, pārāk liels, tas ir paredzēts dižajiem, t. i., “dižiem vīriem”, tu vari tikai rakstīt “muļķības”. Turklāt tu jau drusku esi rakstījusi, bet slepus. Un tas diez kas nebija tāpēc, ka tu rakstīji slepus un pati sevi sodīji par šo rakstīšanu, tāpēc ka tu negāji līdz galam; vai ka, rakstot nepārvarami, kā mēs slepus masturbējam, tu rīkojies nevis tā, lai tiktu līdz galam, bet gan lai mazliet mazinātu spriedzi, tikai tik daudz, lai tās pārdaudzums beigtu tevi mocīt. Un tad, tiklīdz mēs gūstam baudu, mēs ar steigu metamies sevi vainot, lūgties piedošanu vai aizmirst to visu, norakt līdz nākamajai reizei.

Raksti, lai nekas tevi neattur, lai nekas neaptur: ne vīrietis, ne stulbā kapitālisma mašīna, kur izdevniecības ir viltīgi un lišķīgi tādas ekonomikas imperatīvu vektori, kura darbojas pret mums un uz mūsu rēķina, arī pati sevi neapturi.

Patiesie sieviešu teksti, teksti ar sieviešu dzimumorgāniem: tie viņiem nepatīk, tie viņus biedē, tie viņiem ir pretīgi. Uzbrēc šiem lasītājiem, galvenajiem redaktoriem, tronī sēdošajiem īpašniekiem.

Es rakstu: sieviete. Sievietei vajag rakstīt sievietei. Un vīrietim – vīrietim. Tātad šeit būs tikai netieši apsvērumi par vīrieti, kuram vajag pateikt, kā ir ar viņa vīrišķību un sievišķību; tas uz mums attieksies tad, kad viņi atvērs redzīgas acis.¹

Viņas atgriežas no tālumiem, no vienmēr, no “ārpus”, no tīreļiem, kur velk dzīvību raganas, no kultūras apakšām vai “aizkultūras”; no savām bērnībām, ko vīrieši tik ļoti cenšas izsist viņām no galvas, ko viņi uzskata par tādām, kam jādus mūža mierā. Mazas meitenītes, kas iemūrētas “neaudzinātos” ķermeņos. Saglabātas pašu neskartas, kā ledū iesaldētas. Frigidificētas. Bet zem virskārtas viss vārās! Kādas pūles tiem dzimuma policistiem kārtējo reizi prasa aizšķērsot tām ceļu, neļaut atgriezties. Tādi spēka paraugdemonstrējumi abās pusēs, ka cīņa jau gadsimtiem ilgi ir sastingusi trīsošā nāves punkta līdzsvarā.

*

Un nu viņas atgriežas, mūžīgās atnācējas, jo bezapziņu nevar ieņemt. Viņas ir klīdušas šaurā leļļu namā, kur viņas ir iebāztas, kur viņām ir veikta nāvīga smadzeņu skalošana. Nudien, var ieslodzīt, nobremzēt, ilgstoši uzturēt aparteīdu, bet tas ir tikai uz kādu laiku. Kad viņas spēj runāt, viņām kopā ar vārdu var iemācīt, ka viņu reģions ir melns: tu esi melna, jo tu esi Āfrika. Tavs kontinents ir melns. Melns ir bīstams. Tumšs. Tumsā tu neko neredzi, tev ir bail. Nekusties, citādi nokritīsi. It īpaši – nesper kāju mežā. Un bailes no tumsas mums tagad ir iekšā.

Pret sievietēm viņi ir pastrādājuši vislielāko noziegumu: viņi tās ar viltu un varu ir piespieduši nīst sievietes, būt pašu ienaidniecēm, mobilizēt savu milzīgo varu pret viņām pašām, būt savu vīrišķo klaušu pildītājām.

Viņi ir tām radījuši antinarcisismu! Narcisismu, kas mīl sevi tikai par to, kā mums nav. Viņi ir radījuši neģēlīgu pretmīlestības loģiku.

Mēs, priekšlaicīgās, kultūras apspiestās, skaistās aizbāztās mutes, ar putekšņiem, elpa aizraujas, mēs – labirinti, kāpnes, zeme, kuru kājām min; mēs, lielais putnu bars, mēs esam “melnas” un mēs esam skaistas.

Vētrainas – tas, kas ir mūsu, atdalās no mums, un mēs nebaidāmies, ka tas varētu mūs novājināt. Mūsu skatieni aizklīst, smaidi aizslīd prom, mēs jau smejamies skaļā balsī, asinis plūst, un mēs izplešamies, nezaudējot spēkus, mēs neapspiežam savas domas, zīmes, rakstus, un mēs nebaidāmies, ka mums kaut kā pietrūks.

Kāda laime mums, nepieminētajām, no mantojuma skatuves nostumtajām, mēs iedvesmojamies cita no citas, un mēs elsojam neaizelsdamās, mēs esam visur!

Mēs, kas tagad esam ieradušās uz palikšanu, kurš gan vairs mums var ko liegt?

Ir laiks atbrīvot Jauno no Vecās, atzīstot viņu, mīlot viņu par atkratīšanos no Vecās, par tūlītēju tikšanu viņai pāri, par iešanu pretim tam, kas Jaunā būs – kā bulta, kas pamet loka stiegru, vienā paņēmienā apkopojot un nošķirot muzikālus viļņus, lai kļūtu kas vairāk nekā viņa pati.

Es saku: vajag, jo bez dažiem retiem izņēmumiem vēl nav bijusi rakstība, kas ietver sievišķību. Tik retiem, ka, sijājot cauri literatūru laiku griežos, valodās un kultūrās,² es esmu šausmās par šiem gandrīz veltīgajiem meklējumiem. Mēs zinām, ka rakstnieču skaits (kurš kopš 19. gadsimta ļoti nedaudz palielinājās) vienmēr ir bijis smieklīgi mazs. Bet šī zināšana ir bezjēdzīga un maldinoša, ja no šīs rakstnieču sugas mēs uzreiz nesecinām, ka nospiedošais vairākums savā rakstības faktūrā ne ar ko neatšķiras no vīrišķās rakstības un kas [šī zināšana] vai nu apslēpj sievieti, vai arī reproducē klasiskās sievietes reprezentācijas (jūtīga-intuitīva-sapņotāja utt.).³

Šeit jāatver iekavas: es patiešām saku “vīrišķā rakstība”. Pilnīgi nepārprotami es postulēju, ka eksistē marķētas rakstības; ka rakstība līdz šim daudz plašākā, represīvākā veidā, nekā varētu domāt vai atzīt, iet libidinālās un kultūras ekonomijas pavadā, tātad politiski tā parasti ir vīrišķīga. Rakstība ir vieta, kur vairāk vai mazāk apzināti un iespaidīgos mērogos (bieži slepus vai rotāta ar daiļliteratūras mistificējošo šarmu) tiek reproducēta sievietes izraidīšana, izstumšana; tā ir vieta, kas vulgārā veidā nes sev līdzi visas seksuālās pretestības (nevis dzimumdiferences) zīmes un kur sievietei nekad netiek dots viņas vārds. Un tas ir vēl jo nopietnāk un nepiedodamāk, jo rakstība taču tieši ir pati pārmaiņu iespēja, tā ir telpa, kurā var izplesties graujoša doma, kustība, kas ir sociālo un kultūras struktūru pārmaiņu priekšvēstnese.

*

Gandrīz visa rakstības vēsture tiek sajaukta ar racionalitātes vēsturi un vienlaikus ir tās sekas, balsts un viens no privileģētākajiem alibi. Tā pat ir identiska fallocentrismam, kas pats par sevi tīksminās, nonāk no sevis orgasmā un par to priecājas.

Ir daži izņēmumi, dažas kļūmes šai milzīgajā mašīnā, kas maļ savu “patiesību” jau gadsimtiem ilgi, un bez tām es (sieviete, izbēgusī) nerakstītu. Ir bijuši dzejnieki, kas par katru cenu grib dabūt cauri kaut ko atšķirīgu no tradīcijas, – vīrieši, kas spēj mīlēt mīlestību; tātad mīlēt citus un gribēt viņus, un domāt, ka sieviete, kas pretojas sadragāšanai un konstituē sevi kā līdzvērtīgu subjektu, ir “neiespējama”, tātad nepaciešama reālā sabiedrības satvarā: šādu sievieti dzejnieks var iekārot, tikai salauzdams kodus, kuri viņu noliedz. Viņas parādīšanās nepieciešami izraisa ja ne revolūciju (jo bastions ir nesatricināms), tad vismaz plosošas eksplozijas. Reizēm, starp citu, zemestrīces izraisītā plaisā paveras iespēja radikāli mainīt lietas, kad ir izcēlušās jukas un visas struktūras ir uz brīdi dezorientētas, kad mirklīga mežonība aizmēž kārtību un šajā plaisā dzejnieks uz īsu laiku ieved sievieti. Tā rīkojās [Heinrihs fon] Kleists, kuram briesmīgi gribējās, lai dzīvo māsas-mīļākās, mātišķās meitas un māsas-mātes, kas nemūžam nenokar galvu. Bet, kad tiesas pils ir atjaunojusi darbību, ir pienācis laiks maksāt: nekavējoties un asiņaini sodīt ar nāvi nekontrolējamos elementus.

Tie ir tikai dzejnieki, nevis romānu rakstnieki, reprezentācijas sabiedrotie. Jo dzeja rodas tikai tad, kad smeļ spēku neapzinātajā, savukārt tas kā zeme, kas nepazīst robežas, ir vieta, kur izdzīvo apspiestie: sievietes vai, kā teica [Ernsts Teodors Amadejs] Hofmanis, fejas.

Viņai ir jāraksta par sevi, jo tā ir jauna, dumpīga rakstība, kas brīdī, kad pienāk atbrīvošanās, ļaus viņai veikt vajadzīgos lauzumus un pārvērtības savā stāstā, galvenokārt divos nedalāmos līmeņos:

a) individuāli: rakstot sieviete atgriezīsies pie šī ķermeņa, kas viņai ir vairāk nekā konfiscēts, kas padarīts par ērmīgu svešinieku, slimu vai mirušu, un tas tik bieži viņai ir slikts sabiedrotais, aizturu cēlonis un vieta. Ja tiek cenzēts ķermenis, tai pat laikā tiek aizžņaugta elpa, cenzēts vārds.

Uzraksti sevi: tavam ķermenim jātop sadzirdētam. Tad izšļāksies bezapziņas neaptverami lielie resursi. Mūsu nafta bez melniem vai zelta dolāriem izpletīsies pa visu pasauli, tās būs nekotētas vērtības, kas mainīs vecās spēles noteikumus.

Rakstīšanas darbība ļaus sievietei ne tikai “realizēt” necenzētas attiecības ar savu seksualitāti, ar savu sievietes būšanu, tā dos viņai pieeju pašas spēkiem; tā viņai atdos viņas mantas, baudas, orgānus, viņas milzīgās ķermeniskās teritorijas, kas tiek turētas zem atslēgas; tā viņu atbrīvos no pārāk Mozū sakņotās struktūras, kurā viņai vienmēr būs ierādīta tā pati vainīgās vieta (vainīga visā, visos gājienos: par to, ka viņai ir vēlmes vai to trūkst; par to, ka viņa ir frigida vai pārāk “kaislīga”, vai nav abi vienlaikus, ir pārāk mātišķa vai nepietiekami mātišķa, ka viņai ir bērni vai to nav; ka viņa dod krūti vai nedod…), ar šo pētniecisko, analītisko, apgaismībā vērsto darbu, ar šo brīnišķo viņas pašas teksta emancipāciju viņai steidzami ir jāmācās runāt. Sieviete bez ķermeņa, mēma, akla, nevar būt laba cīnītāja. Viņai lemts būt cīnītāja kalponei, viņa ēnai. Jānogalina viltus sieviete, kas neļauj dzīvajai elpot. Vajag ierakstīt visas sievietes elpu;

b) rīkojoties tā, lai sieviete tiktu pie vārda, tātad viņa ar blīkšķi ienāks Vēsturē, kuru vienmēr bija konstituējusi viņas apspiešana. Rakstīt, lai kaldinātu sev antilogosa ieroci. Beidzot kļūt par dalībnieci, kas piedalās pēc savas vēlēšanās, ar savām tiesībām uz sevi, visā simboliskajā sistēmā, visā politiskajā procesā.

Ir laiks sievietei izdarīt atzīmes rakstiskajā un mutvārdu valodā.

Ikviena sieviete ir iepazinusi mokas, ko ir prasījusi tikšana pie vārda, kad sirds kāpj pa muti laukā, reizēm zūd vārdi, zeme zem kājām, visa valoda aizslīd prom, tik ļoti publiska runāšana sievietei – es pat teikšu, uzdrīkstēšanās vispār atvērt muti – ir pārdrošība, pārkāpums. Dubulta nelaime, jo, pat ja viņa izdara šo pārkāpumu, viņas vārdi gandrīz vienmēr nonāk nedzirdīgās vīrišķu ausīs, kuri valodā dzird tikai to, kas runā vīriešu dzimtē.

Rakstīdama kā sieviete sievietei un pieņemot tā diskursa izaicinājumu, kurā teikšana ir fallam, sieviete apliecinās sievieti citādi nekā vietā, ko viņai sevī atvēlējis simbols, tas ir, klusumā. Viņai jātiek laukā no šī klusuma slazda. Nedrīkst pieļaut, lai viņu nostumj malā, tas ir, marginalizē, vai iebāž harēmā.

Paklausies, kā sieviete uzrunā lielāku sapulci (ja viņa nav sāpēs palikusi bez elpas): viņa nevis “runā”, bet gan raida gaisā savu trīsošo ķermeni, viņa ļaujas, lido, viņa ieliek sevi visu savā balsī, savas runas “loģiku” viņa vitāli balsta ar savu ķermeni; viņas miesa nemelo. Viņa atkailinās. Patiesībā viņa miesiski materializē savas domas, viņa rada nozīmes ar savu augumu. Savā ziņā viņa ieraksta savus vārdus, jo viņa neatsakās no savas nedisciplinējamās un kaislīgās daļas dziņām. Viņas runa, pat “teorētiska” vai politiska, nekad nav vienkārša vai lineāra, vai vispārīga, “padarīta objektīva”, viņa vēsturē iesaista savu stāstu.

Nav šīs plaisas, šīs sašķeltības starp mutvārdu runu un teksta loģiku, kāda pastāv vidējā vīrieša gadījumā, jo viņam palīdz senas – pakalpīgas, aprēķinošas – attiecības ar meistarību. Tāpēc viņa runiņa ir sīka un mietpilsoniska, viņš tikai kustina lūpas, kas iedarbina tikai visniecīgāko viņa ķermeņa daļu, plus masku.

Sievišķajā runā un arī rakstībā nekad nebeidz rezonēt tas, kas reiz mums ir izgājis cauri, nejūtami, bet dziļi pieskāries un aizvien spēj mūs ietekmēt, dziesma, pirmā mūzika, pirmās mīlošās balss mūzika, ko ikviena sieviete uztur dzīvu. Kāpēc šīs privileģētās attiecības ar balsi? Tāpēc ka neviena sieviete neuzkrauj tik daudz aizsargvaļņu pret savām dziņām kā vīrietis. Tu neroc grāvjus, nemūrē sienas kā viņš, tu tik “prātīgi” neatsakies no baudas. Pat ja falliskā mistifikācija kopumā ir sabojājusi labās attiecības, sieviete nekad nav tālu no “mātes” (te es domāju “māti” ārpus viņas lomas, kā ne-vārdu, kā labumu avotu). Viņā vienmēr ir palicis kaut mazumiņš tā labā mātes piena. Viņa raksta ar baltu tinti.

*

Sieviete sievietēm: sievietē vienmēr glabājas spēks, kas rada citu vai ir tās radīts, īpaši – citu sievieti (vai citas sievietes radīts). Viņā, mātišķajā, auklētājā-devējā, kas vienlaikus ir pati sev māte un bērns, pati sev meita un māsa. Tu teiksi: bet kā ar to, kas ir histēriska sliktas mātes atvase? Viss mainīsies, kad sieviete dos sievieti citai sievietei. Viņā ir latents, allaž gatavs avots; un vieta citai. Māte jau arī ir tikai metafora: vajag un pietiek, lai sievietei cita dotu labāko no sevis, lai sieviete spētu mīlēt sevi un ar mīlestību atmaksāt par ķermeni, kas priekš viņas ir “dzimis”. Ja gribi, tu vari mani aiztikt, glāstīt, dot man, tu, dzīvā bez vārda, tikpat “es”, cik es pati. Ne vairāk kā attiecības ar bērnību (bērns, kas viņa ir bijusi, kas viņa ir, ko viņa rada, pārrada, izjauc tai vietā, kur viņa pati kļūst par citu), arī attiecības ar māti baudu un vardarbības izteiksmē nav aprautas. Teksts, mans ķermenis: tam cauri iet dziedoši glisando, ieklausies manī, tā nav kaut kāda uzbāzīga, dadzīga “māte”; tev pieskaras un tevi ietekmē vienādbalss, tā pilda tavas krūtis ar vēlmi tikt pie valodas, tā dod tev spēku; tevī smej ritms; intīma adresāte, kas padara iespējamas un iekārojamas visas metaforas, ķermeni vai ķermeņus, kas nav aprakstāmāki kā dievs, dvēsele vai Cita; tā tevis daļa, kas ieiet tevī, atbrīvo telpu ap tevi un liek tev ierakstīt valodā savu sievietes stilu. Sievietē vienmēr vairāk vai mazāk ir klātesoša māte, kas salabo un pabaro, un ir pret šķiršanos, spēks, ko nevar apraut, bet kas aizpūš prom kodus. Mēs pārdomāsim sievieti, aplūkojot visas formas un visus viņas ķermeņa laikus. Amerikānietes mums atgādina: “We are all lesbians,” – proti, nepazemo sievieti, nenodari viņai to, ko viņi tev.

Jo viņas dziņu “ekonomika” ir dāsna, tiekot pie vārda, viņa nespēj tieši un netieši nepārvērst visas maiņas sistēmas, kuru pamatā ir vīriešu taupīgums. Viņas libido radīs daudz radikālākas politiskas un sociālas pārmaiņas, nekā dažiem labpatiktu domāt.

Tāpēc ka viņa atkal un atkal ierodas dzīva, mēs esam jaunas vēstures sākumā vai drīzāk posmā, kad vairākas vēstures top, krustojoties cita ar citu. Kā vēstures subjekts sieviete vienmēr nonāk vienlaikus vairākās vietās. Viņa at-domā⁴ vienojošo, sakārtojošo vēsturi, kas vienādo un koncentrē spēkus un praksē saved pretrunas vienā kaujas laukā. Sievietē sajaucas visu sieviešu vēstures, viņas personīgā vēsture, arī valsts un pasaules vēsture. Kā cīnītāja sieviete veido vienu veselu ar visu, kas atbrīvo. Viņai jāredz tālu. Ne gabaliņu pa gabaliņam. Viņa paredz, ka viņas atbrīvošanās panāks ko vairāk nekā tikai spēku samēra maiņu vai bumbas aizsperšanu citā laukumā: tā izraisīs cilvēku attiecību, domāšanas, visu prakšu maiņu; nav runas tikai par sociālo šķiru cīņu, tā izraisīs daudz plašāku kustību. Lai būtu sieviete cīnītāja, viņai nav jāizstājas no šķiru cīņas vai tā jānoliedz; bet vajag to atvērt, sašķelt, pagrūst, piepildīt ar pamatcīņu; nedrīkst pieļaut, ka šķiru cīņa vai jebkāda cita kādas šķiras vai tautas atbrīvošanās cīņa darbotos kā apspiešanas instance, iegansts atlikt neizbēgamo, spēku samēra graujošo pārmaiņu un individualitāšu radīšanu. Šī pārmaiņa jau notiek: ASV ir tūkstošiem kurmju, kas rok zemi zem ģimenes un mēģina izjaukt visu amerikāņu socialitāti.⁵

Jaunā vēsture atnāk, tas nav sapnis, bet tā pārspēj vīriešu iztēli, un tam ir iemesls: tā viņiem atņems viņu konceptuālo ortopēdiju, sākot ar viņu blēdību mašinēriju sagraušanu.

Nav iespējams definēt sievišķās rakstības praksi, un šī neiespējamība paliks, jo mēs nekad nespēsim par šo praksi teoretizēt, ieslēgt to, kodēt, kas nenozīmē, ka tā nepastāvētu. Bet tā vienmēr ies pāri diskursam, kurš nosaka fallocentrisko sistēmu. Tā notiek un notiks citur, ne jau teritorijās, kuras pakļautas teorētiski filozofiskai dominancei. To varēs iedomāties tikai tādi subjekti, kas salauž automātismu, tās ir marginālas figūras, kas nemūžam nepakļaujas nevienai autoritātei.

*

Tāpēc arī ir nepieciešams apliecināt šīs rakstības attīstību, saprast, pa kādiem ceļiem, tuviem un tāliem, tā iet. Iesākumā atgādināšu: 1) ka dzimumu pretnostatīšana, kas vienmēr notikusi par labu vīrietim, līdz pat rakstība ir nonākusi viņa likumu pakļautībā, ir tikai vēsturiski kulturāls ierobežojums. Tagad ir un aizvien pieņemsies spēkā un ātrumā daiļrade, kas radīs nereducējamas sievišķības sekas; 2) ka vairākums abu dzimumu lasītāju, kritiķu, rakstnieku tikai nezināšanas pēc negrib pieļaut vai pat pilnīgi noliedz sievišķās/vīrišķās rakstniecības nošķīruma iespēju vai nozīmi. Parasti tiek teikts, ka šādi mēs atbrīvojamies arī no dzimumdiferences – vai nu visa rakstība, kad vien tā vispār rodas, ir sievišķīga (un gluži pretēji, bet tas galu galā to pašu vien nozīmē – ka rakstības žests ir līdzvērtīgs vīrišķai masturbācijai (un tātad rakstoša sieviete sev izgatavo papīra peni)), vai arī rakstība ir biseksuāla, tātad neitrāla, šādi nošķīrums tiek dzēsts. Pieņemt, ka rakstīt ir tieši strādāt tai viducī, uzdot jautājumus par tā paša un otra procesu, bez kura nekas nedzīvo, izjaukt nāves darbu, vispirms nozīmē – gribēt divus, abus, kopā, vienu un otru nevis iestrēgušus cīņas, izstumšanas vai citas nonāvēšanas posmos, bet bezgalīgi dinamizētus nebeidzamā mijā starp vienu un otru atšķirīgu subjektu, nepazīstot sevi un atsākoties tikai no otra dzīvās robežas: daudzkārtēja un neizsmeļama kustība ar tūkstošiem tikšanos un pārvērtību no viena uz citu un starp, no kā sieviete iegūst savas formas (un arī vīrietis savas, bet tā ir viņa cita vēsture).

Kad teicu: biseksuāla, tātad neitrāla, atsaucoties uz klasisko biseksualitātes izpratni, kura, sarāvusies kastrācijas baiļu zīmē, fantazējot par “pilnīgu” būtni (kas sastāv no divām pusēm), grib atbrīvoties no piedzīvotās diferences kā neizdevīga darījuma, kā tādas, ko raksturo briesmīga dalāmība.

Šai šķeltnieciskajai, kautrīgajai biseksualitātei, kas trakoti sargājas no kastrācijas (rakstnieks, kurš īpaši norāda: te mēs rakstām “biseksuāls”, varu derēt, paskatieties paši, ka tas nav ne viens, ne otrs), es gribētu pretstatīt citu biseksualitāti, tādu, kurā katrs subjekts, kas nav ieslodzīts fallocentriskās reprezentācijas izlikšanās teātrī, dibina savu erotisko visumu. Biseksualitāte, resp. atrast sevī, individuāli, tādu klātbūtni, kas ir atšķirīgi redzama un uzstājīga atkarībā no personas (viņa vai viņas), un tajā ir divi dzimumi, kas neizslēdz neviena dzimuma diferenci, un no šīs “pieļaujamības” piešķirsim sev vēlmes ierakstīšanas daudzkārtējās sekas visās mana un arī otra ķermeņa daļās.

Šo transā esošo biseksualitāti, kas neatceļ diferences, bet gan tās uzmundrina, tiecas pēc tām, tās papildina, to šobrīd tātad vēsturiski kulturālu iemeslu pēc piekopj un gūst no tās labumu tieši sieviete: zināmā mērā “sieviete ir biseksuāla”. Jo vīrietis, tas nevienam nav noslēpums, ir piecēlies un snaikstās pēc slavas apvītās falliskās monoseksualitātes. Fallokrātiskā ideoloģija, apliecinādama falla noteicošo dabu un to īstenodama dzīvē, ir prasījusi ne vienu vien upuri. Kā sievieti mani ir apēnojusi sceptera lielā ēna, man tika teikts: pielūdz to, tev tāda nav, ko pavicināt. Tai pašā laikā vīrietim ticis šis groteskais un, ja tā padomā, neapskaužamais liktenis tikt reducētam līdz vienam elkam ar māla pautiem. Un, kā to norāda Freids un viņa sekotāji, viņam ir šausmīgas bailes tapt par sievieti! Jo psihoanalīze ir veidota pēc sievietes un paredz apspiest sievišķību (šī apspiešana, kā to atzīst vīrieši, nemaz nav tik labi izdevusies), un tās vīrišķās seksualitātes skaidrojums mūsdienās ir tikpat kā neapgāžams; tāpat kā visās “humanitārajās” zinātnēs, tā reproducē vīrišķo, kura sekas tā ir.

Šeit mēs sastopam neizbēgamo vīru pie klints, kas stīvs stāv savā vecajā freidiskajā laukā, ņem viņu un ved uz to vietu, kur valodniecība viņu “pārkonceptualizēs”. Lakāns viņu patur Falla svētnīcā, “pasargātu” no kastrācijas trūkuma. Viņu “simbols” eksistē, tam ir vara, mēs, kārtības jaucējas, to zinām pārāk labi. Bet nekas mums neliek nolikt savas dzīves uz šī trūkuma galda; padomāsim par subjekta veidošanu saistībā ar drāmu ar tās aizvainojošo malšanos uz vietas, ko virs ūdens notur nemitīga tēva reliģijas piesaukšana. Jo mēs to negribam. Mēs netaisāmies griezties uz riņķi ap šo diženo caurumu. Mums kā sievietēm nav nekāda iemesla solīt uzticību tam, kas noliedz. Sievišķais (dzejniekiem ir tādas aizdomas) apliecina: “… and yes I said yes I will Yes.” Un jā, Mollija saka, paceļot Ulisu pāri visām grāmatām, tuvinot to jaunajai rakstībai, es teicu jā, es gribu Jā.

Melnais kontinents nav ne tumšs, ne neizpētāms. Tas vēl ir neizpētīts, jo mums ir iestāstīts, ka tas ir pārāk melns, lai taptu izpētīts. Un tāpēc, ka mums grib iestāstīt, ka mūs interesē baltais kontinents ar tā pieminekļiem Iztrūkumam. Un mēs tam noticējām. Mēs esam iestrēgušas starp diviem šaušalīgiem mītiem: starp Medūzu un bezdibeni.

Ar to varētu sasmīdināt pus pasaules, ja vien tas neturpinātos. Jo fallogocentriskā atcelšana⁶ eksistē, tā ir karojoša veco shēmu atkārtotāja, tā sakņojas kastrācijas dogmā. Viņi neko nav mainījuši: savu vēlmi viņi ar teorijas palīdzību ir iecēluši realitātes statusā! Lai priesteri dreb, mēs viņiem parādīsim savas sekstas!⁷

Jo sliktāk, ja viņi sabruks, uzzinādami, ka sievietes nav vīrieši vai ka mātei tā nav. Bet vai šīs bailes viņiem nav izdevīgas? Vai visļaunākais patiesībā nebūtu (nav) tas, ka sieviete nav kastrēta, ka viņai ir tikai jāpārtrauc klausīties sirēnu dziesmas (jo sirēnas bija vīrieši), lai vēsture mainītu savu virzienu? Pietiek paskatīties Medūzai acīs, lai to redzētu. Viņa nenogalina. Viņa ir skaista, un viņa smejas.

Viņi apgalvo, ka esot divas nereprezentējamas lietas: nāve un sievišķie dzimumorgāni. Jo viņiem vajag, lai sievišķību asociētu ar nāvi; viņiem stāv, kad ir bail! Stāv uz vīriešiem pašiem! Viņiem ir jābaidās no mums. Skaties, dreboši Perseji atmuguriski nāk mums virsū, noklājuši ķermeni ar amuletiem! Smukas muguras! Nekavēsimies vairs ne mirkli. Prom no šejienes.

Pasteigsimies – kontinents nav necaurredzami tumšs. Es bieži esmu tajā bijusi. Reiz es tur ar prieku satiku Žanu Ženē. Tas bija Bēru gājienā, tas atnāca ar Žanu priekšgalā. Ir (tik nedaudzi) vīrieši, kuriem nav bail no sievišķības.⁸

Par sievišķību sievietēm ir jāraksta gandrīz viss: par savu seksualitāti, proti, bezgalīgo un kustīgo sarežģītību, savu erotizāciju, zibenīgajiem tāda vai cita sīkā-milzīgā sava ķermeņa nostūra uzdzirksteļojumiem, nevis par likteni, bet par kādas dziņas dēku, ceļojumiem, šķērsojumiem, virzībām, pēkšņu un lēnu pamošanos, agrāk kautrīgas, bet drīz izcilnas zonas atklājumiem. Sievietes ķermenis ar tūkstoti un vienu degsmes centru, kad viņa tam liks – sašķaidot jūgus un cenzūru – artikulēt veselu gūzmu nozīmju, kas viņu šķērso visos virzienos, tad vecā pa vienu vagu ejošā mātes valoda ieskanēsies ne vienā vien valodā.

Mēs esam novērsušās no sava ķermeņa, ko mums apkaunojošā kārtā iemācīts ignorēt, šaustīt ar stulbu kautrību; mēs esam apmuļķotas kā lētticīgas tirgus tantes; katrs mīlēs otru dzimumu. Es tev došu tavu ķermeni, un tu man – manējo. Bet kādi ir tie vīrieši, kas dod sievietēm ķermeni, kuru viņas tiem akli pasniedz? Kāpēc par to ir tik maz tekstu? Jo tik nedaudzas sievietes vēl atgūst savu ķermeni. Sievietei ir jāraksta ar savu ķermeni, jāizgudro neieņemama valoda, kas sagrauj šķērssienas, šķiras un retorikas, rīkojumus un kodus, lai tā apslāpē, caurdur un tiek pāri pēdējās rezerves diskursam, tostarp tam, kam jāsmejas, kad jāpasaka vārds “klusums”, tam, kurš tēmē uz neiespējamo, bet kā iemiets apstājas vārda “neiespējams” priekšā un pieraksta to kā “beigas”.

Tāda ir sieviešu vara, kas, aizslaukot prom sintaksi, pārraujot slaveno pavedienu (kas izrādās pavisam plāns dzīpars, viņi saka), kas vīriešiem kalpo kā nabassaites aizstājējs, iedrošinādams viņus – bez tā viņi nespēj sasniegt orgasmu –, ka vecā māte aizvien stāv viņiem aiz muguras, skatās, kā viņi taisa fallu, sievietes dosies pie neiespējamā.

*

Kad viņu kultūras un viņu sabiedrības “Apspiestais” atgriežas, tad ir liels troksnis, tas notiek absolūti postoši, ar tādu spēku, kas vēl nekad nav bijis atbrīvots, līdzvērtīgs vislieliskākās apspiestības spēkam: jo, kad beidzas Falla laikmets, sievietes būs vai nu iznīcinātas, vai novestas līdz baltkvēlei. Visu šo laiku noturētas ar aizbāztu muti, viņas ir dzīvojušas sapņos, ķermeņos, kas apklusināti, ciešot klusu, dumpojoties bez skaņas.

Bet ar kādu spēku savā trauslumā: “trauslumā”, ievainojamībā, kas līdzvērtīga viņu neaprakstāmajai intensitātei. Viņas nav neko sublimējušas. Un labi, ka tā: viņas ir paglābušas savu ādu, savu enerģiju. Viņas nav pielikušas roku, lai veidotu strupceļa dzīvi bez nākotnes. Niknas viņas ir mitušas šajos greznajos augumos: apbrīnojamas histēriķes, kas lika Freidam piedzīvot tik daudzus baudpilnus un kaunpilnus brīžus, bombardējot viņa Mozus statuju ar miesiskiem un kaislīgiem vārdķermeņiem, vajājot viņu ar nedzirdamām un pērkonīgām apsūdzībām, vairāk nekā kailas zem saviem septiņiem kautrības plīvuriem, žilbinošas. Tās, kuras ar vienu ķermeņa vārdu ir ierakstījušas milzu reiboni vēsturē, kura kā bulta ir nodalīta no visas vīriešu vēstures, no bibliski kapitālistiskās sabiedrības, viņas, vakarējās mocekles, virzās uz priekšu kā jaunās sievietes, tās, pēc kurām nekādas intersubjektīvās attiecības nevarēs būs tādas, kā bijušas. Tā esi tu, Dora, nevaldāmā, poētiskais ķermenis, patiesā Apzīmētāja “saimniece”. Tavu iedarbību mēs pieredzēsim praksē, pirms vēl rīts nebūs pienācis, kad tavs vārds vairs nebūs apvaldīts, tā smaile pavērsta pret tavām krūtīm, bet tas tiks izrakstīts pret citu.

Ķermenī: vairāk nekā vīrieši, kas aicināti gūt panākumus sabiedrībā, sublimēdami, sievietes ir ķermenis. Vairāk ķermenis, tātad vairāk rakstība. Ilgu laiku tieši ar ķermeni viņas atbildēja uz pāridarījumiem, uz ieraušanu ģimenes-laulības institūtā, pieradināšanu, atkārtotiem kastrācijas mēģinājumiem. Tā, kura ir virpinājusi mēli savā mutē septiņreiz desmit tūkstoš reižu, pirms nerunāt, ir vai nu no tā mirusi, vai arī pazīst savu mēli un muti labāk nekā jebkurš cits. Tagad es-sieviete pārkāpšu Likumu: tagad izlēciens ir iespējams un neizbēgams; un lai tas tūlīt pat noris valodā.

Mēs nekritīsim slazdā, ko mums izliek slikta analīze, kas darbojas ar veciem bezdomu paņēmieniem – nav ko baidīties, ka valodā varētu slēpties kāds neuzveicams pretinieks, jo tā ir vīriešu valoda un viņu gramatika. Nevajag atstāt viņiem vietu, kas ne vairāk ir tikai viņējā kā mēs esam tikai viņējās.

Ja sieviete allaž ir darbojusies vīrieša diskursā (“lokatīvs”), kad apzīmētājs allaž atsaucas uz pretējo apzīmētāju, kurš iznīcina specifisko enerģiju, mazina vai slāpē tās tik atšķirīgās skaņas, tad tai ir laiks izsist no vietas šo lokatīvu, saspridzināt to, apvērst un sagrābt, savākt to sev, aptverot to, paņemot to savā mutē, ar saviem zobiem iekožot tam mēlē, lai viņa izgudro valodu un ielaiž to šai lokatīvā. Un tu redzēsi, cik viegli viņa pēc šī lokatīva, kur viņa reiz, stūrītī ierāvusies, snauduļoja, spēs laist no lūpām putas, kas plūdīs pāri.

Nav arī runas par to, ka vajadzētu piesavināties viņu instrumentus, viņu jēdzienus un vietas vai dusmoties par to, ka viņi ir meistara statusā. Lai zinām – ja ir identifikācijas risks, tas nenozīmē, ka mēs padosimies. Lai tas paliek bažīgajiem, vīrišķajām bažām un to apsēstajai funkcionālās dominances vēlmei, proti, kad vajag zināt “kā tas strādā”, lai to “iedarbinātu”. Mums nav jāsteidz kaut ko iekļaut sevī, interiorizēt, vai manipulēt, bet drīzāk jātiek tam pāri vienā rāvienā un “jānozog”.

Nozagt (voler), tas ir sievietes žests, nozagt valodā, likt to nozagt. Mēs esam iemācījušās nozagt dažādos veidos, gadsimtiem ilgi, kad mums kaut kas bija pieejams tikai tad, ja mēs to nozagām, mēs dzīvojām no sazagtā, zagšanas, mums patika uzmeklēt šauras, slepenas ejas un pārejas. Nav nejaušība, ka voler ir divas nozīmes: ‘zagt’ un ‘lidot’, – šis vārds ar baudu apspēlē abas, ievedot maldināšanā nozīmes nesējus. Tā nav nejaušība: sieviete līdzinās putnam un zaglim, tāpat kā zaglis līdzinās sievietei un putnam: viņias⁹ paiet garām, aiztraucas, viņias gūst baudu, sajaucot telpisko kārtību, to dezorientējot, pārbīdot mēbeles, mantas, vērtslietas, kaut ko salaužot, iztukšojot struktūras, ieviešot bardaku “sev piederošajā”.

Kura sieviete nav zagusi vai lidojusi? Kura nav ļāvusies sapnim, veikusi žestu, kas rada jukas socialitātē? Kura gan nav putrojusi, likusi apsmieklā to šķērssvītru, ar savu ķermeni ierakstījusi diferenciāli, perforējusi pāru un pretmetu sistēmu, uzdrīkstējusies būt pārkāpēja un gāzt zemē to, kas ir konsekvents, sasaistīts, to visu aptverošo sienu?

Sievišķīgs teksts nevar nebūt vairāk kā graujošs: ja tas rakstās, tad kā vulkānisks spēks tas paceļ veco nekustamīpašniecisko garozu, kura pārstāv vīrišķās investīcijas, un ne citādi; viņai nav vietas, ja viņa nav viņš? Ja viņa ir viņa-viņa, tad tikai par visa salaušanas cenu, izjaucot visas institucionālās celtnes, uzspridzinot likumu, deformējot “patiesību” caur smiekliem.

Jo, tiklīdz viņa taisa sev savu ceļu simboliskajā plānā, viņa nespēj netaisīt haosmosu no “personīgā”, no tā vietniekvārdiem, lietvārdiem un tā referentu kliķes. Un tam ir iemesls: ir taču bijis šis ilgais ginocīda stāsts; kā zina vakarējie kolonizētie, strādnieki, tautas, sugas, no kurām Vīriešu vēsture ir ieguvusi savu zeltu, tie, kas ir pazinuši baisas vajāšanas, no šīs pieredzes nākotnē spītīgi vēlas izsist kaut kādu diženumu; cietumnieki labāk par cietumsargiem pazīst brīva gaisa garšu. Pateicoties savai vēsturei, sievietes šodien prot (darīt un gribēt) ko tādu, par ko vīrieši iedomāsies tikai daudz vēlāk: es teicu, ka viņa gāzīs “personīgo”, gluži kā no viņas pašas ar likumiem, meliem, šantāžu, laulību allaž ir izspiestas viņas tiesības pašai uz sevi vienlaikus ar viņas vārdu, viņa nāvīgās atsavināšanas kustībā ir kā caur lupu spējusi saskatīt “sev piederošā” veltīgumu, subjektīvās vīrišķības un laulības ekonomikas reducējošo sīkmanību, kam viņa pretojas divējādi: no vienas puses, viņa obligāti ir konstituēta kā šī “persona”, kas spēj zaudēt daļu sevis, nezaudējot sevi visu. Bet slepeni, klusībā, dziļi iekšienē viņa izplešas un pavairojas, jo, no otras puses, par dzīvi un attiecībām starp dziņu ekonomiku un patības pārvaldību viņa zina daudz ilgāk nekā jebkurš vīrietis. Atšķirībā no vīrieša, kuram tik ļoti svarīgs ir tituls un vērtspapīri, fondu biržas, galva, kronis un viss ar to saistītais, sievietei nāk smiekli par viņa bailēm no galvas nociršanas (vai kastrācijas), viņa bez vīrišķās drebēšanas uzdrīkstas būt anonīma, viņa ieplūst anonimitātē, neiznīcinot sevi: jo viņa ir devēja.

Man būs daudz kas sakāms par maldinošo došanas problemātiku. Sieviete acīmredzami nav tā Nīčes nosapņotā būtne, kas dod ar nolūku jeb mērķi. Kurš cits var iztēloties dāvanu, kas ņem, ja ne vīrietis, kurš akurāt gribēja paņemt visu?

Ja ir kaut kas “sev piederošs” sievietei, tā paradoksālā kārtā ir viņas spēja dot visu prom bez aprēķina: ķermeni bez gala, bez “malas”, bez galvenajām “daļām”, ja viņa ir veselums, tas ir veselums, kura sastāvdaļas ir veselumi, nevis kaut kādi fragmenti, bet kustīgs un mainīgs kopums, neierobežots kosmoss, ko nepaguris piemeklē Erots, milzīga astrāla telpa, kas nav sakārtota ap vienu sauli, kura nav spēcīgāka par citām zvaigznēm.

Tas nenozīmē, ka viņa ir nediferencēta magma, tikai to, ka viņa nav sava ķermeņa vai savas vēlmes patvaldniece. Ka vīrišķā seksualitāte rotē apkārt penim, radot centralizētu ķermeni (politiskā anatomija), kas dzīvo daļu diktatūrā. Sieviete pati sevī neveido šādu reģionalizāciju par labu pārim galva-dzimumorgāni, kura ierakstītos tikai robežās. Viņas libido ir kosmisks, tāpat kā viņas bezapziņa ir vispasaulīga: tādējādi viņas rakstība var tikai turpināties, nekad nevelkot vai nenošķirot robežas, viņa uzdrīkstas mesties galvu reibinošās pārejās pie otra(s), īslaicīgi un kaislīgi uzkavēties viņā, viņās, viņos, kurus tā apdzīvo, kad aplūko tuvāk neapzinātajam, kopš brīža, kad viņš/viņa/viņi/viņas ir cēlušies, mīlēt vistuvāk dziņai un pēc tam vistālāk, būdama šo īso, identificējošo apskāvienu piesūcināta, viņa dodas un aiziet līdz mūžībai. Viņa vienīgā uzdrīkstas un grib iepazīt no iekšpuses, kuru viņa, izslēgtā, ir visu laiku saklausījusi rezonējam pat pirms valodas. Viņa ļauj runāt citai valodai tūkstoš valodās, kas nepazīst ne sienas, ne nāvi. Dzīvei viņa it neko neatsaka. Viņas valoda neierobežo, tā nes, tā neaiztur, tā dara iespējamu. Kur tā solās būt neskaidra vai pat brīnumaini daudzskaitlīga, viņa neaizstāvas pret šīm nepazīstamajām, kuru esību viņa pārsteigta atklāj, viņa gūst baudu no valodas mainības dāvanas. Esmu dziedoša telpiska Miesa, kam uzpotēts nez kāds(-a) vairāk vai mazāk cilvēcisks(-a) “es”, bet vairāk par visu – dzīvs, jo pieredz pārvērtības.

Raksti! un Tavs teksts, kas meklē pats sevi, zinās sevi labāk par miesu un asinīm, kā mīkla, kas pati sevi mīca un rūgst, dumpiniece, ar skanīgām, smaržīgām sastāvdaļām, kustīga lidojošu sastāvdaļu kombinācija, kurā griežas lapas un upes, ieplūstot jūrā, ko mēs barojam. “Ak! Re, kur viņas jūra,” man teiks tas otrs, kurš man sniedz vanniņu, ko pielējusi viņa mazā falliskā māte, no kuras viņš nespēj vien šķirties. Bet jā, mūsu jūras ir tādas, kādas mēs tās veidojam, zivīm pilnas vai tukšas, necaurredzamas vai caurspīdīgas, sarkanas vai melnas, dziļas vai seklas, šauras vai bez krastiem, un mēs pašas esam jūra, smiltis, koraļļi, aļģes, pludmales, paisums, peldētājas, bērni, viļņi.

Vairāk vai mazāk neskaidri – jūra, zeme, debess, kura matērija mūs noraidītu? Mēs protam runāt ar tām visām.

Heterogēna, jā, viņas jautrībai par labu, viņa ir erogēna, viņa ir heterogenitātes erogēnums, peldot pa gaisu, lidotāja, viņa neturas pie sevis. Viņa pakļaujas dispersijai, viņa ir izšķērdīga, apdullinoša, iekārīga un viņas-spējīga, citas sievietes, kas viņa būs, citas sievietes, kas viņa nav, un viņa- un tevis-spējīga.

*

Sieviete, nebaidies ne no citurienes, ne no tā paša, ne no cita[s]. Manas acis, mēle ausis deguns āda mute ķermenis – citam vai citai –, nav tā, ka es to vēlētos, lai ar to aizbāztu sev caurumu, lai labotu kādu no manām kļūmēm vai tāpēc, ka mani liktenīgā kārtā dzītu uz priekšu sievišķā “greizsirdība”; ne tāpēc, ka es būtu ierauta virknē substitūciju, kas noved aizstātās lietas pie pēdējā priekšmeta. Tas sastāv no pasakām par īkstīti, no Penisneid, ko mums čukst vecas vecāsmātes-cilvēkēdājas, kas kalpo saviem tēvadēliem. Lai jau viņi domā, lai viņiem tas ir vajadzīgs, lai celtu savu pašapziņu, ka mēs vai plīstam aiz iekāres, ka mēs esam caurums, ko apmalo iekāre pēc viņu peņa, viņi tā domā no laika gala. Nevar noliegt (un mēs to izbaudīsim uz savas ādas, bet arī sev par uzjautrinājumu), tas tiek darīts tādēļ, lai mums darītu zināmu, ka viņiem stāv tādēļ, lai mēs viņus iedrošinātu (mēs, mātišķās viņu mazā kabatas apzīmētāja mīļākās), ka viņi vēl var, ka viņiem tas vēl ir, ka vīrieši strukturējas tikai tādēļ, lai varētu greznoties ar spalvām. Bērnā ne jau penis ir tas, ko sieviete vēlas, tas nav tas slavenais gaļas gabals, ap kuru gravitē katrs vīrietis. Grūtniecību nevar attiecināt (izņemot senās pasaules vēsturiskajās robežās) uz likteni, uz mehāniskām substitūcijām, kuru cēlonis ir kaut kādas mūždien “greizsirdīgas” sievietes bezapziņa, to nevar skaidrot arī ar Penisneid; ne narcisimu, ne homoseksualitāti, kas saistīta ar allaž klātesošo māti. Taisot bērnu, ne sievietei, ne vīrietim obligāti nav jāiekrīt shēmās, nav jāuzlādē reproducēšanās aplis. Nav nenovēršama slazda, bet pastāv risks: ka sievietei, aizbildinoties ar zinātību, varētu uzkraut kaudzi aizliegumu. Vai nu tu gribi sīko vai negribi, tā ir tava darīšana. Lai neviens neiedomājas tev draudēt: lai vecmodīgām bailēm “aizsēdēties” nepiebiedrojas bailes apmierināt savu vēlmi kļūt par socialitātes līdzzinātāju. Un vīrieti, vai tu arī, cerēdams uz visu aklumu un kūtrumu, baidīsies, ka bērns varētu nekļūt par tēvu, un tātad sieviete ar šo bērnu ir nodarījusi vairākus ļaunumus, radot vienlaikus bērnu-māti-tēvu-ģimeni? Nē. Tev ir jāsalauž vecās shēmas. Tieši sievietes un vīrieša ziņā ir pielikt vecajam modelim un visām tā sekām punktu; viņiem ir jādomā par jauna subjekta palaišanu dzīvē, ar atģimeniskošanu. Drīzāk jau de-mater-paternalizēsim, lai izvairītos no atražošanās atgūšanas, nevis atņemsim sievietei kaislīgu ķermeņa laiku. Atfetišizēsim. Iziesim no dialektikas, kas prasa, lai labs tēvs būtu miris tēvs vai bērns – vecāku nāve. Bērns ir cits, bet cits bez vardarbības, apejot zaudējumus, cīņu. Ir apnikuši izlīgumi, atšķetinājumi, mezglu siešana, kurus mūždien vajag novākt, visa šī kastrācijas litānija, kas tiek nodota tālāk un ierakstīta ciltsrakstos. Mēs vairs neiesim vēža gaitā kā tādas ačgārnītes – mēs neapspiedīsim neko tik vienkāršu kā vēlme dzīvot. Orālā dziņa, anālā dziņa, vokālā dziņa, visas šīs dziņas ir mūsu labie spēki, un starp tām ir arī grūtniecības dziņa – tāda pati kā vēlme rakstīt: vēlme, lai tiek apdzīvota iekšējā telpa, lai ir grūtnieces vēders, valoda, asinis. Ja mums labpatiks, mēs neatteiksimies no grūtniecības priekiem – grūtniecības, kas, starp citu, klasiskajos tekstos vienmēr tiek dramatizēta, notušēta vai nolādēta. Ja ir īpašs apspiestais, tad lūk, kur to var uziet: grūtnieces tabu, kas daudz ko pasaka par to varu, kas viņai šķiet uzticēta; jau no sākta gala pastāv aizdomas, ka sieviete grūtniece ne tikai dubulto savu tirgus vērtību, bet it īpaši gūst vērtību kā sieviete viņas pašas skatījumā, nenoliedzami iegūstot gan ķermeni, gan dzimumu.

Ir tūkstošiem veidu, kā pārdzīvot grūtniecību; ar šo vēl neredzamo citu uzturēt vai neuzturēt pavisam citas intensitātes attiecības. Un, ja tev šādas vēlmes nav, tas nenozīmē, ka tev tās pietrūkst. Katrs ķermenis singulārā veidā bez parauga un bez normas sadala sev nebeidzamu un mainīgu savu vēlmju kopumu. Nolem pati savā vārdā, kāda ir tava vieta pretrunu telpā, kur saskaras bauda un realitāte. Dod citam dzīvību: sieviete prot pārdzīvot nošķiršanu, dzemdēt nenozīmē ne zaudēt, ne pieaudzēt klāt. Tikai papildināt vispārējo dzīvību ar vēl vienu. Vai es sapņoju? Vai es kaut ko nesaprotu? Jūs, “teorijas” aizstāvji, Koncepcijas pakalpiņi, falla (bet ne peņa) tronī cēlāji, ejiet un vēlreiz skaļi piesauciet “ideālismu” vai, vēl ļaunāk, varat mani nozākāt par “mistiķi”.

Un kā tad ir ar dzimumtieksmi? Vai neesmu lasījusi “Falla nozīmi”? Un kā ar nošķiršanos, to patības daļu, kuras dzimšanas vārdā tu ciet, viņi stāsta, kaut ko līdzīgu ablācijai, kas uz visiem laikiem ierakstīta tavas vēlmes atmiņā?

Turklāt vai manos tekstos neredz, ka penis cirkulē, ka es viņam ierādu pievilcīgu vietu. Protams. Es gribu visu. Es gribu sevi visu ar viņu visu. Kāpēc man būtu jāatsakās no kādas mūsu daļas? Tātad es gribu mūs abus visus. Protams, ka viņai ir vēlme, mīloša, nevis greizsirdīga “vēlme”. Ne tāpēc, ka viņa būtu kastrēta, bet tāpēc, ka viņa ir šī samazinātā, kas grib sevi piepildīt, šī ievainotā, kas grib rast mierinājumu un atriebi. Es negribu peni, ar ko rotāt savu ķermeni. Es gribu citu cita[s] dēļ, visu; jo dzīvot nozīmē gribēt visu, kas ir, visu, kas dzīvo, gribēšana ir dzīva. Kastrācija? Nē, paldies. Vai vēlmes cēlonis ir kaut kā trūkums? Tā ir pavisam sīka vēlmīte. Sieviete, kas ļauj, lai viņai draud lielais falls, tāda, ko iespaido falliskās instances cirks, kur izrādi, rībinādams bungas, vada konferansjē, ir vakardienas sieviete. Šī visvecākā farsa upures vēl pastāv, lētticīgas, daudzas; vai nu viņas spēlē lomu pirmajā, mēmajā versijā, un uz viņu ķermeņa kā sendienās slejas teorētiskais zelta falla piemineklis, ko viņas nekad nepamana, jo kā milzenes ir atlaidušās zem kalniem, kurus slej viņu trīsas. Vai arī, šodien izejot no sava infans¹⁰ perioda, viņas pēkšņi redz visu to analītiķu impērijas pieplūdumu, un, tiklīdz viņas pauž jaunu vēlmi, kailu, tādu, kam nav vārda, kas parādās pavisam priecīga, viņas paņem vannā pie sevis jauni veči un, hop, apkarināts ar modernitātes grabuļiem, greizs interpretācijas dēmons viņām ar šiem žvadzošajiem apzīmētājiem pārdod tos pašus vecos rokudzelžus un lētai bižutērijai līdzīgus pinekļus – tā ir otrā versija, kas ir “atvieglota” no viņu kautrajiem pazemojumiem. Kādai kastrācijai tu dod priekšroku? Kādi pāridarījumi tev patīk labāk – tēva vai mātes? Ak, kādas jauks actiņs, ņu, jauk maz meitenīt, nopērc no manis brillīts un tu redzēs Patiesīb-Mani-Es tev pateikšu visu, kam vajag ticēt. Uzliec tās uz deguna un uzmet skatienu kā fetišiste (tu tāda esi, es, otrs analītiķis, tev to mācu) savam ķermenim un cita ķermenim. Tu redzi? Nē? Pagaidi, mēs tev paskaidrosim, un tu uzzināsi, kāda paveida neirozei tu līdzinies. Nekusties, mēs uzzīmēsim tavu portretu, lai tu ātri vien tam līdzinātos.

Jā, vēl ir vesela armija pirmās un otrās naivuma pakāpes sieviešu. Ja jaunatnācējas uzdrīkstas novirzīties no teorijas, viņas sauc pie kārtības Apzīmētāja kruķi, noņem viņām pirkstu nospiedumus un atgādina, kas viņām būtu jāzina: ar viltību viņām ierāda precīzu vietu krellēs, kas allaž ir savērtas privileģētā “apzīmētāja” interesēs. Mūs uzver uz diega, kas, ja vien tas neved pie Tēva Vārda, tad jauninājuma nolūkos tas jūs aizvedīs uz falliskās mātes pozīciju.

Draudzene, sargies no apzīmētāja, kas grib tevi pakļaut apzīmējamā varai! Sargies no diagnozēm, kas cenšas samazināt tavu radošo spēku. “Sugas” vārdi ir arī īpaši vārdi, kas samazina tavu singularitāti, klasificējot to sugā. Sarauj šos apļus, nepaliec psihoanalīzes aplokā: uzgriez tai muguru un ej laukā.

Un, ja mēs esam armija, atbrīvošanās karš ir pavēris šai aplokā tikai mazu spraudziņu. Bet sievietes drūzmējas pie tās, es viņas redzēju, tās, kuras nebūs ne kalpones, ne vientieses, tās, kuras nebaidīsies riskēt būt sievietes.

Viņas nebaidīsies ne no kāda riska, ne no kādas vēlmes, ne no vienas vēl neizpētītas telpas sevī, starp viņām un citām vai citur. Viņa nefetišizē, nenoliedz, neienīst, viņa novēro, tuvina, viņa cenšas saskatīt citu sievieti, bērnu, mīļāko ne jau sava narcisima nostipināšanai vai sava saimnieka stipro un vājo vietu pārbaudei, bet lai labāk nodotos mīlestībai, lai radītu

Citu Mīlestību:

iesākumā ir mūsu atšķirības. Jaunā mīlestība uzdrīkstas ļauties citam, tā to grib, tā galvu reibinošā ātrumā traucas pa augstumiem starp zināšanām un radošo. Mūžīgā atnācēja, viņa nepaliek, viņa dodas uz visurieni, viņa apmainās, viņa ir dodošā vēlme. (Viņa nav iespundēta ņemošās dāvanas paradoksā; ne arī ilūzijā par vienojošo saplūsmi. Mēs esam tikušas tai pāri.) Viņa ienāk, ienāk starp sevi un mani, un tevi, starp citu mani, kur viens vienmēr ir bezgalīgi vairāk nekā viens un vairāk par mani, nekad nebaidoties sasniegt robežu: viņa bauda mūsu tapšanu. Mums tā neizsīks! Viņa iet cauri aizsardzības mīlestībām, mātišķumiem un aprīšanām: tālāk nekā skops narcisisms, tā atrodas kustīgā telpā, kas ir atvērta, pārejoša, viņa pakļauj sevi briesmām; tālāk par guldīšanu gultā cīņā uz dzīvību un nāvi, tālāk par karojošu mīlestību, kas izliekas pārstāvam apmaiņu, viņa smejas par tādu Erota dinamiku, ko barotu naids – naids, mantojums, atkal, atlikums, apmuļķojoša iztapšana fallam. Mīlēt, skatīties, domāt, meklēt citu citā, at-spekularizēt, at-spekulēt. Tas ir grūti? Tas nav neiespējams, un tieši tas baro dzīvi, mīlestība, kuru neuztur nemierīga vēlme, kas grib salāpīt trūkstošo un samulsināt savādo, bet gan mīlestība, kas līksmo par plašumā ejošu apmaiņu. Kur vēsture aizvien tiek stāstīta kā nāves vēsture, tur viņa nedodas iekšā. Pretešķības, hierarhizējoša apmaiņa, cīņa par saimnieka statusu, kas beidzas vismaz ar vienu nāvi (saimnieks un vergs, vai arī divi nesaimnieki = divi līķi), tas viss nāk no fallocentrisko vērtību valdīšanas laikiem – pat ja tas vēl tagadnē ir saglabājies, neliedz sievietei citur sākt savu dzīvības vēsturi. Citur viņa dod. Viņa “nezina”, ko viņa dod, jo viņa nemēra, bet viņa nedod un nemainās ar to, kā viņai nav. Viņa dod vairāk; nebūdama pārliecināta, ka viņa dabūs atpakaļ to, ko viņa dod no tīras sirds, pilnīgi neparedzēti. Viņa dod dzīvību, domas, pārvērtības. Šī ir “ekonomika”, ko vairs nevar formulēt ekonomikas jēdzienos. Tur, kur viņa mīl, visi vecās pārvaldības jēdzieni ir novecojuši. Pēc vairāk vai mazāk apzinātiem aprēķiniem viņa nonāk nevis pie summas (compte), bet gan pie starpībām (différences). Es tev esmu tāda, kādu tu mani gribi, kad tu mani redzi tādu, kādu nekad neesi redzējis/redzējusi: katrā brīdī. Kad es rakstu, visi tie/tās, kas mēs nezinām, ka varam tādi/tādas būt, kas ierakstās manī, nevienu neizslēdzot, ne no viena neko nepaģērot, un viss, kas mēs būsim, aicina mūs nepārtraukti, reibinoši, neremdināmi meklēt mīlestību. Mūsu nekad mums nepietrūks.

Avots: Cixous H. Le Rire de la Méduse et autres ironies. Galilée, 1975. 39–68. Raksta pirmpublicējums: Cixous H. Le rire de la Méduse. L’Arc 61, 1975. 39–54.

No franču valodas tulkojis Dens Dimiņš

1. Vīrieši vēl nav visu pateikuši par savu seksualitāti, nav visu uzrakstījuši. Lielākoties viņu izteikumi ir saistīti ar pretmetu aktīvs/pasīvs, par spēka attiecībām, kuras fantazē par obligātu, iekarojošu, kolonizējošu vīrišķību, kur sieviete viņu fantāzijās ir “melnais kontinents”, kas jāiekaro un “jāsavalda” (mēs zinām, ko šāda savaldīšana nozīmē – otra skotomizēšanu un sevis neiepazīšanu). Iekarojuši, viņi steidz prom no tās robežām, lai nebūtu jāredz viņas ķermenis. Tas, kā vīrietis izriet no sevis, ieejot tajā, ko viņš uzskata nevis par citu, bet par savējo, atņem viņam (viņš to zina) paša ķermenisko teritoriju. Sajaucot sevi ar savu peni, viņš metas uzbrukumā, un var saprast, ka viņš jūt nepatiku un bailes no tā, ka sieviete viņu “ieņems”, ka viņš tajā pazudīs, uzsūksies vai būs vientuļš.  (atpakaļ uz rakstu)
2. Šeit es runāju tikai par vietu, ko sievietei “ierāda” Rietumu kultūra.  (atpakaļ uz rakstu)
3. Kādus darbus tad varētu saukt par sievišķīgiem? Šeit minēšu tikai piemērus: tos vajadzētu lasīt tādā veidā, lai tajos izceltos tas, kam ir izteikti sievišķa nozīme. Es tā darīšu. Francijā (vai ir pamanīta mūsu bezgalīgā nabadzība šai jomā? Anglosakšu zemēm ir pieejami krietni apjomīgāki līdzekļi), ja paskatāmies, cik līdz šim (1974. gadam) ir radījis 20. gadsimts, jāteic: ļoti maz. Es redzu sievišķību ietvertu Koletes, Margeritas Dirasas un… Žana Ženē darbos.  (atpakaļ uz rakstu)
4. Oriģ. dépense, burt. ‘iztērē’, bet arī ‘at-domā’ (‘ar domāšanu atceļ’). (Tulk. piez.)   (atpakaļ uz rakstu)
5. Tas notiek ekonomiski un metafiziski noslēgtā zonā, kuras robežas, kas ir un paliek neanalizētas, neteoretizētas, drīz vien apturēs, nosprostos (ja vien vēl nebūs kādas pārmaiņas, ko pašlaik nav iespējams paredzēt) šīs kustības mērogu.  (atpakaļ uz rakstu)
6. Oriģ. relève, šādi tiek franciskots Hēgeļa Aufhebung. (Tulk. piez.)   (atpakaļ uz rakstu)
7. Oriģ. sextes, kanoniska stunda, sestā stunda, kad tiek lasītas lūgšanas dienas vidū starp trešo un devīto; senatnē šādi tika saukta arī trešā no četrām dienas daļām; stunda, kad tā sākās (ap pusdienlaiku, dienas sestā stunda). (Tulk. piez.)   (atpakaļ uz rakstu)
8. Sal. Genet J. Pompes funèbres. Œuvres complètes. III sēj. Paris: Gallimard, 1953. 185.–186. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
9. Oriģ. illes, apvieno vietniekvārdus ils ‘viņi’ un elles ‘viņas’. (Tulk. piez.)   (atpakaļ uz rakstu)
10. Latīņu val. burt. ‘ne-runājošais’, proti, mazs bērns, zīdainis. (Tulk. piez.)   (atpakaļ uz rakstu)