— pa lodziņu

 

***

es staigāju gar auklītes lodziņu
turp un atpakaļ gar lodziņu
kur auklīte liela pie skābeņu katla
stāv un vaktē, kas notiek

ap rūķīšu grupiņas pusdienu galdu
“robčik, kāpēc nevari vienkārši
palūgt kā kristers,” viņa iedziedas
bārdā un divtik man iekāš

 

***

es esmu pusaugu sīcis
nupat tik kā aptvert sācis
un pēc darbmācības stāvu
arvien vēl kā aptverdams
ka tavā, skolotāja briede
t.i., mūsu, 27. kab., tā vien
smaržo pēc soļiem mīlā
neapvaldītiem un bikliem
kā dūmi, krūšauti, rozā tinte

 

***

tavi stratēģiskie algoritmi smadzenēs ir atstājuši sazarotas pēdas – kā raktuves, pamestas laikā, kad pasaule kļuva jaunāka. šad tad es prātoju un skumstu; ejas aizaug ar minerāllāstekām no augšas un apakšas. un sāpes, lai arī īstas, ir ne mazums nomācošas, pat prozaiskas. “papa,” es kunkstu kā drudzī, rāpdamies redelēm pāri. slēdzis pagriežas, gaisma atsperas spuldzē, izklīst, sariešas un pil. pak, pak, kā rūsa no aizgriezta sūkņa, kā inde no pārgriezta pūšļa, kā purpurs, izgriezts no lupatām.

 

***

biezā, darvotā rāmī pa triepienam atgriežas dzīvība. lūk, muša – uz palodzes zem ceļmalas ziedu pušķa – rod ābola spīdumā brūci. komposta spainis, mutes bļoda, litriņš – neliela istaba, vasaras pēdējā dvaša un es pats, sakņupis pie plīts, plēšu dzejoļus. liesma ieķeras skalos, un aizcērtas logs, žanru nomaina ainava, papīra švirkstoņu – vakarlēpja trellis, biezā, darvotā rāmī virs ezera trauslā stikla tumst bērzu rindas un ceļš, kas aizvijas pakalnu plaisājošajās kulisēs.

 

***

es sēdos iekost lapenē aiz kapiem
pie melnupes, kas tumši brūna plūst
un slīgu apcerē par koku lapām
kas izskaistinās pirms no kātiem lūst
kā debesjuma zelta apmetums tās
birst lejā tik performatīvi brīvi
ka caurēm aizmirstas, ka esam dabā
un lapas krītot iekrīt it kā šķīvī
ko duļķains liktens nes uz paplātes
kā visu citu, kas ir krāsains, prom

 

***

mūsu ceļi pret ceļiem dārzā pēc pusnakts
tev uzlieku rokas un čukstu
lai izskan vijolīte, kastanis lai dziest
lai aizspied manas ausis, manas acis
manas lūpas ciet

 

***

licis melnrakstu pie malas, esmu aizguvis vēl neiemantotu mieru. ik pēc stundas, pusotras guļos vannā, notecinu ūdeni un piepildu atkal karstu. bezsvara stāvoklī lasu ostupa variācijas, bet, aizturot elpu, dzirdu tavu balsi. kad esmu izsalcis, ēdu, bet pēc ēšanas pīpēju kāpnēs. līst, jau septembris, es pamāju kaimiņam, kuru nomainu pie loga, nepaceldams klausuli no auss. “varbūt tagad mani nāc pabeigt,” čuksts aizripo ēterā, iekaucas tramvajs, spuldz mēness starp kastaņu lapām uz bruģa.

 

***

lai ko arī apgalvotu mute, kas nupat pelnu notrieptiem vaigiem vēl skūpstīja manējo – ostmalas promenādē, lietum gaistot uz sasiluša bruģa –, es allaž esmu kustējies sava liktens mēmajā trajektorijā, vairīdamies strauju pagriezienu un glāstu; kā mēness, kas atsperas oglēs kanāla pretējā krastā un augšup nesteidzīgi traucas, ilgas sažņaudzis plaukstā.

 

***

šķiet, neskatoties uz visiem maniem
atklājumiem, es arvien ciešāk izjūtu
vientulību

ziemas ainava
ir kļuvusi putekļaināka

ziemas ainava
caur manu atklājumu puķēm

ir kļuvusi līdzīga
veca cilvēka ādai