— Balāde par skābētiem tomātiem

Serhijs Osoka (Сергій Осока, 1980) ir dzejnieks, rakstnieks un tulkotājs. Divdesmit gadu laikā viņam iznākuši divi dzejas un divi stāstu krājumi. Otrā dzejas krājuma (Небесна падалиця, vārds “падалиця” ietver nokrišanu, un ar to apzīmē visu to, kas nokritis: no koka nokritušus lapas un augļus, no vārpām izbirušus graudus – un tātad arī zemē atrastas debesu kripatiņas) pirmais dzejolis sākas ar vārdiem “atvest tevi pie koka”, bet otrajā prozas krājumā Trīs līņi Marijai (Три лини для Марії) viņš kādā stāstā raksta: “Ir vietas, kurās no visa vienkārši šļakst laime…” Še lasāmais stāsts ir no tā paša krājuma.

Tulkotāja

 

Stāsts par skābētiem tomātiem sākas agrā pavasarī, kad jūsu vecā un šķietami vairs nekam nederīgā vecbaba tā vietā, lai stundām no vietas sauktu nāvi vai, gluži pretēji, lūgtos Dievu pagarināt viņas mūžu, pēkšņi izvelk no pagultes sainīšus un kulītes, pauniņas, avīžpapīra vīstoklīšus, saplēstus celofāna maisiņus un dažkārt arī strēmeles no tīra nebalināta audekla. Jūsu vecbaba izliek to visu klēpī, apsēžas pie loga un ilgi cilā, pārcilā, krata, grabina:

– Šitās laikam ir tās, pērnās, plūmītes… vai ne… šīs varbūt ir tās, kuras Maņka atveda no Piščanes… kurš tad viņus, jupis tos rāvis, stāda?

Jūsu baba, tas ir, vectēva sieva – der tomēr paturēt prātā, ka baba viņa ir tikai jums, citam cilvēkam savukārt nīstama, slinka un ķildīga vedekla – katru reizi mēģina izjaukt sēklu sagatavošanas svēto mistēriju. Viņa izņem veikala sēklu paciņas no savas tarbas, kas piesūkusies ar maizes smaržu, un bāž tās vecbabai pie deguna:

 – Reku, še jums, skatieties! Tik labas! Īstas šķirnes! Tajos jūsu vīstokļos tak nelabie danco! Tūlīt paņemšu un izmetīšu

Jūsu vecbaba brīnīdamās parausta plecus, uzmet “šitai mānijai” nicīgu skatienu un caur zobiem norūc:

 – Olhaaa… nu tak nelien…

Beidzas viss vienmēr vienādi – vedekla uzrauj mugurā jauno ceriņkrāsas jaķi ar četrām pogām un aizbēg uz “savu dzīvokli”, trīsistabnieku ar vannu un televizoru, kurā ir skaņa vai bilde, pēc izvēles. Uz atvadām viņa nosolās te vairs pat kāju nespert, nozvēras, ka šogad vispār neko nestādīs, ka ar viņas pensiju pilnīgi pietiks kartupeļu maisam un trim sīpoliem uz visu ziemu, konstatē, ka šajā mājā nekad nekā prātīga nebūs, jo tā ir dieva un cilvēku nolādēta. Un šitās labās šķirnes sēklas par trīs divdesmit paciņā viņa paņems līdzi!

– Pabučo sunim čūkstu! – jūsu vecbaba ierasti nopurpina viņai nopakaļ un turpina savu rūpīgo darbu…

Bet ārā noblīkšķ vārtiņi, pikti nošņācas kaimiņa zilais žigulis, sakrautas, bet vēl nesadedzinātas stāv pērnās lapas, un no zariem jau spraucas jaunas. Krastā papeles līdz ceļiem iebridušas ūdenī, nāk vakars, jau zied mūžīgās purva skalbes. Jums nepārvarami gribas iet ārā, gribas elpot dūmus, gribas jandalēt, apskurbušam no pavasara gaisa, bet jūsu vectēvs skatās televizoru, kratās smieklos, glauda kaķi, uzliek un noņem brilles…

Jau naktī jūs sēklas atradīsiet apskambātos podiņos, ieplīsušās bļodiņās un cauros katliņos – iemērktas ūdenī. Logā sitīsies naktstauriņš, jūs ēdīsiet omleti ar speķi un ierasti brīnīsieties – kā no tāda mičmača var izaugt kaut kas derīgs. Taču nevienu mirkli jūs neesat šaubījies par savu vecbabu.

Pēc nedēļas vai pusotras iziesiet ārā un ieraudzīsiet, ka jūsu vecbaba ir dobē. Un ne jau viena. Divatā ar paklīdeni vedeklu. Sprauž mietiņus, ar kapli ievelk vadziņas, sasviež tajās resnās, uzbriedušās sēkliņas. Nekādu dēstu – uzreiz dzīvā zemē. Kādi vēl dēsti…

Jūsu baba, ieraudzījusi jūs, atplaukst pa puslauku un skaļi sauc:

– Serjooožikuuu! Nāc nu šurp, mans saldais marmelādīt!

Jūs nez kāpēc it kā sakaunaties, taču ejat ar vatainām kājām un bučojat savu paklīdeni babu uz sarkanajiem, satvīkušajiem vaigiem, slepus bāžat roku viņai kabatā, meklējot kādu bonbongu, un kaut ko arī atrodat – Teātra karameli vai biežāk Piparmētru, pašai babai piparmētru negaršoja, viņa apgalvoja, ka no tām mutē savelkoties aukstums.

Jūsu vecbaba nodzīvoja kādus septiņus gadus ilgāk par vedeklu. Sarkoma. Pavasarī baba sāka tā kā aizelsties, vasaras nogalē vairs nespēja atnest no akas pusspaini ūdens, visu rudeni nogulēja slimnīcā un decembra vidū nomira.

Jūs nekad nespēsiet aizmirst, kā māte, jau toreiz, kad viss bija skaidrs un saprotams, jūs aizsūtīja sakravāt babas mantas viņas pilsētas dzīvoklī. Lasītājiem nebūs pārāk interesanti uzzināt, cik ilgi jūs sēdējāt istabā, nezinādams, ko kur likt un kāpēc. Turpat jūsu acu priekšā dzīvē svarīgākie un dārgākie priekšmeti pārvērtās par krāmiem, kļuva arvien vieglāki, pārtapa neredzamos putekļos. Jūs ieelpojāt šos putekļus no viņas vecajām stērbelēm, no ķiršsarkanajām un zaļajām kleitām, no palagiem, no ieplīsušā porcelāna, no neskaitāmajām ļēpīgajām statuetēm – un tos gandrīz nejutāt. 

Jūs likāt viņas kādreizējās mantas kartona kastēs, līmējāt tās ciet ar skoču un pie katras aizsmēķējāt cigareti. Dūmu smarža sajaucās ar putekļu smaržu, ar izbirušu garšvielu, simtgadīgu parfīmu, indiešu ziepju un sažļurgušu ķiršu uzlievju smaržu. Mantas brīžam sakustējās un vaidēja – vai nu tām bija par šauru, vai kā cita dēļ. Mantas jau toreiz zināja, ka tās izmētās pa kaimiņiem, bet pārējās aiznesīs uz atkritumu tvertni. Tās zināja, bet jūs – līdz galam vēl ne. Jums viss šis pusapdzīvotais miteklis ar mūžam tukšo ledusskapi, nokaltušo kaktusu uz palodzes un tējas sēni burkā reiz bija glābiņš no patēva, skandāliem, histērijām un visa nebeidzamā trakonama dzimtajās mājās.

Kad bijāt salicis visas mantas un ieelpojis visus putekļus, kad apsēdāties uz grīdas un aizsmēķējāt nu jau pēdējoreiz, jums sagriezās melns gar acīm. Kaut kur līdzās jau bija spīvā ziemas nakts, taču aizkari nebija noņemti. Tad jūs tos visus noņēmāt – un dzīvoklis kļuva vēl baigāks, vēl neierastāks, vēl tukšāks, pavisam. Kā jūs gājāt prom, juzdams, ka tas jums aizmugurē nopūšas un sauc atpakaļ, šobrīd negribas atcerēties. Pēc tam tajā dzīvoklī uztaisīja eiroremontu, izgāza visas sienas, un vairs nekas, vairs pilnīgi nekas tur neliek domāt par babu. Toties laukos, pie galasienas logiem, joprojām aug trīs pujeņu ceri. Uz šīm pujenēm dvesušas divdesmit ziemas, bet tās vēl joprojām ir – baltās, rozā un pavisam sarkanās. Tu atbrauc, pietupies to priekšā un neviļus nobučo satvīkušo vaigu…

…Pēc mēneša jūsu babas jau ravē dobi, strīdas, nav ne nedēļa apkārt, kad jau noplīvo ceriņzilais jaķis un šņākā kaimiņa žigulis, bet tomātiem tas vienalga – tomāti aug. Ik rītu, iedams uz upi izkratīt venterus, jūs skatāties uz to dzeltenajiem ziediem un lakstiem, kas jo sevišķi asi smaržo, ja noplūc lapiņu un saberzē rokās. Pavisam drīz tur uzrodas arī mazi, zaļi tomātiņi, pēc tam to kļūst arvien vairāk un vairāk, un pat tik daudz, ka tie nogāž zemē stublāju. Tad jūsu vectēvs sadrāž mietiņus, vecbaba sagriež aukliņas, un viņi piesien nokritušos stublājus.

Jūs peldaties, ēdat zemenes un pirmos gurķus, ālējāties pa dārziem, sadurat kāju uz naglas, pirmoreiz skūpstāties, pirmoreiz nomēģināt kandžu un, lai cik tas ir žēl, jau vairs nevarat tik ticami pastāstīt, kā tieši aug tomāts. Tomāta dzīve norit paralēli jūsējai, un paralēlas līnijas, kā zināms, nekad nesastopas.

Jau tagad, kad pagājuši gadu gadi, jūs varat kaut ko atminēties un kaut ko nožēlot, nevarīgi dusmoties uz sevi, ka par maz palīdzējāt savai vecbabai, par maz vienkārši bijāt viņai līdzās, kaut gan tieši tās bija jūsu bērnības vislielākās bailes – iztēloties, ka viņa kaut kad nomirs.

Nomira viņa vasarā. Pirms tam divas nedēļas gulēja neceldamās, nedzēra un neēda. Pat doktordesu un Skolas konfektes. Jums tad bija jau divdesmit četri, viņai – deviņdesmit četri. Viņa bija nodzīvojusi ilgāk par visiem brāļiem un māsām, ilgāk par trim vectēva sievām un pat ilgāk par vienu mazdēlu. Kad jūs noliecāties viņu pēdējoreiz noskūpstīt pirms tam, kad jau tiks aiznaglots zārka vāks, jums neizturami sagribējās labi iegaumēt šo mirkli. Un tādēļ jūs pieplakāt pie viņas pieres, iespējams, pārāk ilgi, jo no aizmugures jau sāka raustīt aiz piedurknes, prašņājot:

– Tev palika slikti?

Slikti jums palika vēlāk, kad pamazām sākās rudens un vectēvs sāka nest iekšā dzeltenīgus, zaļganus un pavisam sarkanus tomātus, kad viņš ieraduma pēc lika tos uz palodzes, lai nogatavojas. Un tie tur stāvēja arī pēc mēneša, pēc diviem, trim. Appelēja, apsūnoja, vienkārši puva, brūngans šķidrums tecēja gar sienām, uz grīdas. Un neko tur nevarēja līdzēt. Un jūs vācāt tos nost no palodzēm un nesāt izmest pie žoga, atkritumos. Iespējams, tikai tad jūs patiešām apzinājāties, ka jūsu vecbaba ir mirusi, ka jūsu vecbaba ir viņpasaulē un ka šī viņpasaule ir tik neizmērojami tālu, ka pat ar nepadarītu darbu līdz tai nevar aizstiepties.

…Tad jūs sameklējāt baļļīti – pagrabā vai bēniņos. Izvēlāt pagalmā un daudzas reizes izmazgājāt, ar nātrēm, bet bez ziepēm, diespas. Pēc tam applaucējāt to ar verdošu ūdeni, pēc tam pielējāt pilnu un atstājāt uz vairākām dienām – lai sabriest, jo bija izkaltusi. Un jau pēc tam ar spaiņiem sanesāt tomātus, mazgājāt un pārmazgājāt, ņēmāt no maisa pelēcīgu sāli, pielāgojāt sālījumu. Sālījumā devīgi sametāt diļļu žuburus, ķiršu, upeņu un ozola lapas, un vēl mārrutkus – lapas un saknes. Sabērāt tajā tomātus no spaiņiem, virsū uzlikāt divus ozola dēlīšus un vēl arī piespiedāt ar akmeni.

Jau nākamajā dienā pašā rīta agrumā jūs sprukāt iekšā pagrabā un izķeksējāt no baļļas tomātu. Vecbaba smējās un rājās:

– Nu kuuuur… vēl nav iesālījušies.

Jūs ņēmāt rokās tvirto tomātu, nogaršojāt un vīlies nopūtāties. Vilšanās un skumju iemeslu bija gana – beidzās vasara.

Un tad pienāca nolādētais pirmais septembris, ģimene un skola jūs ar dzelzu nagiem izvilka no paradīzes. Uzvedībā “divi”, dienasgrāmata, siksna, nebeidzama strostēšana – baiļu garša un dvaka. Dzīve – no sestdienas līdz sestdienai. Nogaidīšana. Slapstīšanās. Jūs dzīvojāt tik sakņupis, ka gandrīz neaizņēmāt vietu pasaulē. Jūsu bija maz.

Toties sestdien jūs izaugāt. Sestdien pēc pēdējās stundas, negaidot nekādu stulbu autobusu, jūs kājām gājāt uz laukiem.

Četri kilometri laimes.

Bet laukos bija rudens. Agrs, agrs. Makšķerējot šajā laikā labi kodās ruduļi. Baba tos vakarā cepa – tie čurkstēja tik priecīgi un līksmi, smaržoja tik skurbinoši, it kā visu dzīvi par to vien būtu sapņojuši, ka jūs tos nomakšķerēsiet, ka jūsu vecbaba tos noberzīs, notīrīs zvīņas, apvārtīs klijās un izceps smaržīgā eļļā, kad saule jau riet, kad zemu kūp dūmi no lakstiem…

– Babu! Bet tomāti!!! – pēkšņi par tiem atcerējies, jūs kliedzat tik skaļi, ka vecbaba pat salecas.

– Lai Dievs žēlīgs, lai svētī un pasarga… labāk rīt… tai pagrabā droši vien nemaz gaismas nava… lai vectēvs rīt pasmeļ…

Kas vēl nebūs! Jūs kā viesulis metaties uz pagrabu, atverat lūciņu un ienirstat dziļumā un dzestrumā. Bietes un kartupeļi, nedaudz burkānu. Katls ar kāpostiem, brangas desmitlitru burkas ar gurķiem un… tomāāāāāti!!! Re, kur ir! Jūs nometat nost miklo, sasālījušos akmeni, uzmanīgi izceļat dēļus un piekraujat prāvu alumīnija bļodu līdz pašai augšai. Vēl mazliet tīksmināties par duļķaino sālījumu, ieelpojat zaļumu un dārzeņu skābeno un rūgsnējo smārdu. Ar bļodu izrāpjaties ārā un beidzot ienesat tos iekšā.

Un, paņemot rokās tai rudenī pirmo tomātu, jūs pat nesadūšojaties to uzreiz ēst – jūs tīksmināties. Caur plānītiņo miziņu spuldzes gaismā redzat, kā tajā rūgst sula un mirdz mazmazītiņas sēkliņas. Ēst vajag ļoti uzmanīgi, jo, līdzko iekodīsiet, no turienes sprāgtin izsprāgs sālījums. Bērnības un laimes garša – skāba, raudzēta, neticami svaiga un vēsa. Apēdis vienu, jūs ņemat vēl otru, vēl trešo, jau vairs nespēdams rimties.

Ar visu miziņu un astīti. Līdz aizmirstat gan sevi, gan pasauli. Neatceraties zivis, babu un sestdienu. Jo tas nav ēdamais – tas ir alkohols. Tā ir kaut kāda nirvāna, atvars, kurā patīkami nogrimst jūsu iedīdītās bērnišķīgās traģēdijas, jūsu nebērnišķīgā nervozitāte un bailes.

Tukšā bļoda no rīta līdzinās jūsu tukšajai dvēselei. Jo ir svētdiena. Nedēļas sliktākā diena. Jāatgriežas mājās. Skola. Jums mazliet skrien salts pār kauliem.

– Nekavējies. Labāk ej, kamēr vēl gaišs.

Četri kilometri bēdu.

Jūs tik sen esat aizmirsis šo garšu. Dzīve pieradinājusi pie citām garšām. Tagad jums garšo stipra melna kafija bez cukura, pirms kādiem diviem gadiem nomēģinājāt kaperus – tie ir marinēti kaut kāda koka pumpuri. Paldies Dievam, līdz foie gras vēl neesat nolaidies. Dzert pilsētas pienu no pakām jūs gan vēl joprojām neesat iemācījies, bet ko tu padarīsi… nu jau diez vai.

Taču pirms dažām dienām, atgriezies no darba, ar brillēm, kuru ietvars maksā apmēram četras jūsu nelaiķa vecbabas pensijas, pēc apnikušā mārketinga un reklāmas, jūs viņus nomedījāt rokā vienā mazā veikaliņā. Viņus, viņus – skābētus tomātus. Jūs skatījāties uz viņiem ar sarkasmu, jums nebija viņiem ticības, jo kaut kam tādam ticēt nevar un nevajag.

Viņi maksāja septiņas hrivņas kilogramā. Jūs nebijāt sīkumains un nopirkāt divus kilogramus. Atnesāt celofāna maisiņos, diezgan vienaldzīgi sabērāt šķīvī, paņēmāt vienu un pēc sena paraduma pacēlāt pie acīm – zem plānās plānītiņās miziņas rūga sālījums un mirdzēja sēkliņas. Jūs saņēmāt dūšu un pagaršojāt.

Attapāties, kad jau krēsloja, pie tukšas bļodas ar tumšzaļu lapiņu. Galvā bija tukšums. Acis nez kāpēc svila un kņudēja. Jūs bijāt tās berzējis sāļām rokām.

No ukraiņu valodas tulkojusi Māra Poļakova, publicēts ar autora piekrišanu