kritika

— Apštirīties ar vārdiem

Rolands Virks

24/05/2023

Paldies dievam, latviešu valoda nav aizliegta, es varu štirīties līdz nelabumam un man par to nedraud desmit gadi cietumā.

Par Viktara Marcinoviča romānu Mova (no baltkrievu valodas tulkojusi Māra Poļakova; Prometejs, 2023)

 

Nupat kā rakstīju tekstu, kurā radās nepieciešamība izmantot jautājuma vārdu. Sak, nekas īpašs – “kāpēc?” – un lieta darīta. Tomēr galvā nez kas sagriezās un teikumā ierakstīju “kamdēļ?”. Novecojis vārds, bet tik silts, mīksts un emocionāli pozitīvāks par neizteiksmīgo “kāpēc?”. Šis vārds man tik ļoti iepatikās, ka pie sevis to murmināju visu rītu, nolemjot uz mūžiem iekļaut sava vārdu arsenāla pirmajās rindās. Bez jokiem, šis sešu burtu salikums ieštirīja.

Ar krokodila1 spēku man pirms dažiem gadiem pa galvu iemauca arī Džona Miltona Pazaudētās paradīzes 1893. gadā izdotā tulkojuma paskaidrojums, ka “to latviski pārcēlis un heksametra peršos sadzejojis Dünsberģa Ernests”. Gatavais orgasms, ne krokodils.

Un kur nu vēl gaņģis, piņģerots, ūksts, krizdole, ķipis, tutenis un tā tālāk. Rau, aizej pie čoma pusdienās un pie galda saki: “Padod šurpāk to tuteni un sviesta cibu – sakārojās brangāka pavalga.” Beigts no baudas var palikt. Zināms, sāktu jau šķībi skatīties, par veselību uztraukties, ar valodniekiem sazvanīties. Vienalga. Galvenais ir, piedodiet, krietni apdolbīties. Līdzīgi, šķiet, bija arī baltkrievu rakstniekam Viktaram Marcinovičam, jo citādi viņš nebūtu sarakstījis romānu Mova, kurā džankiji štirījas ar nesubstancionālu narkotiku movu. Nē, tas nav pulveris, šaiba vai zaļums, bet gan sen aizliegtās baltkrievu valodas teksti.

Vispār man zinātniskā fantastika nepatīk. Arī fantāzijas žanru nemīlu. Pēdējā fantastikas grāmata, ko izlasīju, bija Džeimija Olivera recepšu grāmata, jo, visu cieņu, bet tās receptes ir neiespējamas, gatavā fantastika. Lūk, viņš raksta: “Desmit sekundes apcepiet liellopa gaļas strēmelītes.” Paklausu, bet pēc tam tās strēmelītes jāzelē kā veca riepa. Kādas vēl desmit sekundes. Var jau būt, ka es neprotu gatavot, bet fantastika, goda vārds.

Bet tagad, kopš izlasīju Movu, man fantastika ir mīļākais literatūras žanrs un Viktars Marcinovičs – mīļākais rakstnieks. Par šī romāna ideju un izpildījumu es būtu gatavs atdot visus savus mūža iekrājumus jeb 20 eiro. Ģeniāli. 4741. gads pēc ķīniešu kalendāra (pēc manām aplēsēm, 2043. mūsu kalendāra gads). Minska nu ietilpst Ķīnas un Krievijas Savienotajā valstī, baltkrievu valoda ir aizliegta uz visstingrāko, un stāsti, ka reiz cilvēki tajā brīvi sarunājušies, vieniem izraisa smieklus, bet citiem – neticībā sarauktu pieri. Minskā ārkārtīgi populāra kļuvusi narkotika mova – lielākoties kanoniski baltkrievu teksti. Pa kluso no čigāniem (labāk gan ne), ķīniešiem vai personīgā dīlera nopērc tādu tekstiņu, parkā izlasi un apsities kā pēdējais narkomāns. Efekts esot kaut kas līdzīgs starp LSD un sēnēm.

Vienam no romāna galvenajiem varoņiem pirmā movas pieredze bija Larisas Heņiušas dzejolis Baltkrieviete. Tajā brīdī es vēl īsti nevarēju iebraukt, kas tā mova vispār ir, tomēr aizdomas jau bija.

“Tu aiziesi kaujā, es vadīšu arklu
un zirgam padzerties došu –
tā nosargāt spēsim
mēs mīļoto Belarusu.” (257. lpp.)

Pēc šīm rindām manī pamodās patriotisku jūtu orķestris, pat aizkustinājuma asara vagoja vaigu, kas man, visai sociopātiska rakstura cilvēkam, negadās bieži. Nē, nē, nepārprotiet un neslogiet manu galvu un rokas siekstā. Šeit es aizdomājos nevis par Belarusu, Lukašenko vai Stīvenu Sīgalu, bet gan Latviju un latviešu valodu. Tūliņ tvēru Raiņa sējumu vienā rokā, Austru Skujiņu otrā, bet klēpī liku Augusta Ģiezena tulkoto un atdzejoto Homēru. Paldies dievam, latviešu valoda nav aizliegta, es varu štirīties līdz nelabumam un man par to nedraud desmit gadi cietumā vai labākajā gadījumā – nāvessods.

Ģeniāla ideja un izpildījums. Kompozīcija diezgan klasiska – divi līdz pat grāmatas beigām savā starpā nesaistīti protagonisti stāsta katrs savu movas stāstu; viens ir džankijs jeb movas lietotājs, bet otrs – narkotikas dīleris. Kad abi stāsti saliekas kopā, acu priekšā parādā pilna bilde. Un tas ir pamatīgs trilleris, goda vārds. Ķīniešu mafija jeb triādes un vesela ķīniešu iedzīvotāju armāda, kas apdzīvo vertikāli milzīgu konstrukciju Minskas rajonā; Valsts Narkokontrole, kas medī movas lietotājus un dīlerus; parastie baltkrievi, kas dzīvo hruščenēs; un triādes virsmāte Tante, kas ēd draņikus, dzied Baltkrievijas garīgo un protesta himnu Stiprais Dievs un ir caurcaurēm Baltkrievijas patriote. Tik caurcaurēm, ka dažiem varētu būt maķenīt par daudz. Tas ir tā kā latvju bāleliņš pastalās sēdētu Viesturdārzā uz ciņa, dziedātu Saule, Pērkons, Daugava un koka karotē smeltu skābputru, no kabatas zvejodams ārā sklandrausi. Sak, lūk, tādam jābūt patriotam, nevis džinsos un hudijā tērptam tumsonim, kurš pat nezina, kā sasienama prievīte, un sklandrausi uzskata par neēdamu sūdu.

Es jums saku, Movu var mierīgi lasīt, vispār nedomājot par Baltkrieviju. Tas tā, ja nu kādam dikti gribas izlasīt, bet bail no soctīkliem. Palūk, fragments: “Nebūtu ieradušies mēs – ierastos krievi! Vai lietuvieši! Vai venecuēlieši! Vai katarieši! Jūs vienkārši… [..] …jūs vienkārši esat ģe-nē-tiski nespējīgi dzīvot godam. Vēsturiski esat bijuši vergi. Pār jums valdīja te poļi, te krievi. Un jūs iemācījāties paciest un pakļauties. Kad ir segli, jātnieks atradīsies.” (88. lpp.)

Neko negribu teikt, bet šis tiešām izklausās kā atbilde Twitter ierakstam, kurā kāds stāsta, ka uzdrošinājies lūgumam pēc norādēm uz Likteņdārzu atbildēt krievu mēlē, jo lūdzējs pagaidām prot tikai ukraiņu un krievu valodu.

Lai nu kā, valoda patiešām var štirīt. Īpaši, ja ausī nāk kas nedzirdētāks. Kāds jaunvārds. Ik pa laikam mēdzu apsisties ar Ulža Bērziņa tulkotajiem un atdzejotajiem tekstiem. Mana iecienītākā narkotika ir “ciešulis” no Ījaba. Arī šeit tulkotāja Māra Poļakova mani pamatīgi apskurbināja ar, piemēram, “gaismup” (59. lpp.), “borščītis” (58. lpp.) vai “onkuliņš” (45. lpp.). Kaifs pilnīgs, kaut arī vārds “kaifs” man nepatīk – galīgi neštirī. Ak, jā, visi baltkrievu valodas teksti šajā romānā gaismu latviešu valodas mundierī ierauga pirmo reizi. Divi zaķi ar vienu šāvienu. Tā taču var pavisam narkotiku purvā nogrimt.

Vispār šis romāns nav nekāda zinātniskā fantastika, samelojos. Šis romāns vienkārši ir paralēlā realitāte, izņemot to pārdabisko ķīniešu rajonu. Padomā, kaut kas notiek, kāds iebrūk un okupē. Sākumā par okupētās tautas valodas lietošanu arestē par sīko huligānismu. Tad aizliedz mācības šajā valodā, iznīcina visas grāmatas un beigu beigās valodu pasludina par narkotiku, par kuras lietošanu vai tirgošanu draud desmit gadi cietumā. Nē, draugi, tā nav nekāda zinātniskā fantastika. Arī Ķīnas un Krievijas Savienotā valsts nav nekāda fantastika, bet gan paralēlā realitāte. Baisi paliek, iedomājoties tādas paralēlās realitātes, kas vēl, nedod dievs, ņems un uzgāzīsies uz galvas.

Nobeidzot šo subjektīvo domu un emociju apkopojumu, kuras izjutu, lasot grāmatu bezpajumtnieku ierīkotā migā ar soliņu Andrejostā, gribēju kādam cilvēkam, kura vārdu neatklāšu, pateikt: “Ej dirst!” Trīs reizes kādā savā tekstā kosmosu nodēvēju par kosmu, trīs reizes šis cilvēks izlaboja to atpakaļ uz “kosmoss”, pilnībā sačakarējot manis iecerēto stilistisko nokrāsu. Kosms ieštirī daudz dūšīgāk nekā kosmoss, tas taču pat bērnam skaidrs. Nekrietnelis. Pēdējais migaža un šļurbaks.

Vispār nē, šo rakstu labāk nobeigšu ar paša Viktara Marcinoviča vārdiem, kas savā ziņā mani atbrīvos no pilnīgi jebkādas atbildības šīs recenzijas sakarā, proti: “Pārstāstīt izlasītu grāmatu nav vajadzības. Grāmatu vispār nav iespējams pārstāstīt.” (143. lpp.)

  1. Spēcīga narkotika. Iesaukta arī par zombiju narkotiku, jo lietotājam burtiski liek no iekšienes sapūt.  (atpakaļ uz rakstu)