Ieva Melgalve — visi autora ieraksti

— Kolektīvā māksla

Ieva Melgalve —
Šajā gadījumā māksla tik ļoti saplūst ar ikdienas dzīvi, ka autors kļūst pilnīgi neredzams – kas ir vēl jo sāpīgāk tādēļ, ka lielā daļā gadījumu tā ir autore.

— Ākstu ceļš

Ieva Melgalve —
Ja manī pēc šī svētceļojuma kaut kas mainījās, tad šīm pārmaiņām par iemeslu bija vienīgi tas, ko grāmatā nevarēja izlasīt.

— Istabas puķe

Ieva Melgalve —
Juta brauca prom, un Maira tātad mēģināja ar to aprast. Viņa jau ilgi bija mēģinājusi ar to aprast.

— Asaru rulete

Ieva Melgalve —
Ciniķi, protams, ciniķo, bet tik un tā rudens-ziemas sezonā klusībā nopērk, palien zem deķa, lasa un raud.

— Pilsēta pelnos

Ieva Melgalve —
Savā ziņā šī grāmata diezgan precīzi ataino pašterapijas gaitu. Tā ir gara, lēna un spirāliska tuvošanās centram, tam notikumam, par kuru vismaz sākumā ir neiespējami runāt tieši.

— Atgriešanās tukšumā

Ieva Melgalve —
Grāmata ir ļoti džezīga: mainīgiem ritmiem un noskaņām, brīva gan sižetā, gan rakstības veidā, bet vienlaikus arī ļoti precīza izteiksmē, poētiska un tajā pašā laikā brutāla, reizēm smieklīga, reizēm vizionāra.

— Pareizības griezīgās lauskas

Ieva Melgalve —
Vai recenzents var jautāt, piemēram, kāpēc latviešu romānos labie tēli parasti ir „garīgi stipri”, kamēr „vājie” ar grūtībām izpelnās nožēlu neatšķaidīta nicinājuma vietā?

— Par olām

Ieva Melgalve —
Banālas idejas, klišejas, vārdi, teikuma uzbūve, bērni, ikdienas darbs, vasaras atvaļinājums un hipotekārais kredīts, nelaimīga mīlestība, pārāk daudz seksa, alkohols, paģiras, nemazgāti trauki izlietnē. Viss, kas līdz šim ir bijis galvenais iemesls, kāpēc aizbēgt literatūrā, kļūst par iemeslu, lai no literatūras izvairītos.

— Rakstnieks un doma decentralizētā literatūrā

Ieva Melgalve —
Ja lasītājs pats zina, kas ir „labi” un „slikti”, „būtiski” vai „nesvarīgi”, „interesanti” vai „garlaicīgi”, tad pārdošanas apjomu tieši ietekmēs tas, cik lielā mērā autors pratīs savā darbā reproducēt lasītāja pasaules uztveri.