Jānis Taurens — visi autora ieraksti

— Mākslīgās elles

Jānis Taurens —
Tātad ikdienas darba notrulināti cilvēki spēj būt vien šīs baudas (un ciešanu) amatieri, īsteni opijs kā modernās metropoles flâneur atribūts piestāv vien vīrišķajam sabiedrības intelektuālās elites pārstāvim.

— Arhitektūra un slimība

Jānis Taurens —
Vai tas nozīmētu, ka arhitektūras slimība ir iedzimta, hroniska un neatkarīga no politiskās iekārtas un ekonomiskās sistēmas?

— Par interpretāciju

Jānis Taurens —
Kailās plaukstas un pēdas galerijā vēl it kā taustās tukšā gaisā – kurp doties tās aicina slīdošie vārdi?

— Laikmetīgās mākslas centrs izdos „Komunistiskās partijas manifestu”

Jānis Taurens —
Izvēlētais piemērs raksturo – protams, ne visos tulkojumos vienādā mērā ietverto – mākslas un teorijas politiski ētisko iespaidu un atbildību, uz kuru vairāk vai mazāk apzināti tiecas aplūkojamā grāmatu sērija.

— „Kopš šīs dienas mēs arī zinām, no kurienes doktors Mirakls ņēma vasku, lai darinātu Olimpiju”

Jānis Taurens —
Izstumtais infantilais komplekss tomēr tiek portretēts, un psihoanalīzes augstumos vai dzīlēs neiesvaidītam cilvēkam tā varētu būt intriģējoša Hofmana fantāziju interpretācija...

— Modernisma skices: jēdziena trajektorija dažos tekstos

Jānis Taurens —
Ja modernisma kā literāri mākslinieciska virziena augstāko punktu vairums kritiķu novietos starp 1890. un 1940. gadu, tad modernitātes aizsākumi „peldēs” starp 16. un 19. gadsimtu.

— Heliotrops un katedrāle

Jānis Taurens —
Šis tuvā un tālā, bērnības un pieaugušo pasaules, ģimeniskā un eksotiski svešā salikums, kas šeit, krietni saīsinot, brīvi izklāstīts, atklājies Adorno.

— Kafka starp Orsī muzeju un „lībiešu krūšutēlu” Rīgas Domā

Jānis Taurens —
Postmodernisms ir beidzies, un ir iespējams (nepieciešams?) no jauna pārlasīt Kafku.

— „Durch die hohle Gasse, glaube ich, muß er kommen” jeb Neapoles–Berlīnes–[Rīgas]–Maskavas pasāžas

Jānis Taurens —
Skarbā dzīve jeb dzīves skarbums vai Asjas skarbums?

— Mākslinieka domu konspekts

Jānis Taurens —
Vai tāpēc šī izstāde sniedz savu artavu postmodernisma beigu nedaudz ieilgušajā kadencē, iezvanot atgriešanos pie reālā un pie vēstures?

— Aivazovskis, Skučs un Bārtlbūts

Jānis Taurens —
Patiesībā, domājot par romānu, interesants ir tikai viens jautājums: kādiem būtu jābūt Pereka „Dzīve lietošanas pamācība” komentāriem?

— Hansa Ulriha mācību un ceļojumu gadi

Jānis Taurens —
Šī būs derīga grāmata – pie sevis prātoju – ne tikai topošajam kuratoru studiju novirzienam Mākslas akadēmijā, bet arī lai pašķobītu plašākā sabiedrībā vēl arvien iesīkstējušos uzskatus par mākslu.

— Kā es gāju vīrietības lūkoties

Jānis Taurens —
Bet ko mūsdienās darīt, – vaicāju, – piemēram, Latvijas intelektuālim, ja ārējie, tradicionāli par tādiem uzskatītie vīrišķības atribūti, kā tu saki, nav svarīgi un ja dialektiska domāšana no vīrietības identitātes apziņas viedokļa ir vien tāda kā „kalkulēšana“?

— LOOK RIGHT… LOOK LEFT…

Jānis Taurens —
Atmiņām ir ātrāks temps nekā klejojumiem pa pilsētu.

— Asais stils

Jānis Taurens —
Noteikts izteiksmes veids nevis ļauj mums „iejusties” pagātnes notikumos, bet tuvina tos mūsu laikam, „sabiezina” to nozīmi.

— Pilsētbūvnieka piezīmes

Jānis Taurens —
Valdzinājumu rada īsi un negaidīti skatījumi uz tādu sarežģītu fenomenu kā pilsēta, kas ir mūsdienu Rietumu dzīves formas pamatā, un tas mums tiek atklāts ar šobrīd jo īpaši svarīga Austrumu–Rietumu dialoga palīdzību.

— Tēzes par laikmetīgo

Jānis Taurens —
Mums būtu svarīgas laikmetīguma jēdziena transformācijas vai, es pat teiktu, deformācijas, kas rodas Latvijas īpatnējā vēsturiskā, ekonomiskā, politiskā, sociālā un, protams, arī kultūras skatpunkta dēļ.

— 10 piezīmes par dadu un mākslu pēc 10 x 10 gadiem

Jānis Taurens —
Saspringtā situācija pasaulē atgādina to sešpadsmitā gada februāri, kad salīdzinoši klusajā Cīrihē netālu no Ļeņina dzīvesvietas Hugo Balls atvēra „Kabarē Voltērs”.

— Mājas un cilvēki

Jānis Taurens —
Arhitektūra iegūst savu nozīmi no cilvēka attieksmes, tāpat kā cilvēku raksturo, piemēram, viņa attieksme pret pagātnes notikumiem vai noteiktām celtnēm.

— Fuko arheoloģija zupas bundžā

Jānis Taurens —
Kā valodfilozofijas cienītājs esmu apbrīnojis māksliniecisko žestu, ar kuru Magritam tik šķietami vienkārši izdevies nerimstošā kustībā iesvārstīt jēgas, references, metavalodas u. c. jēdzienus.

— Tīrā Poļa kritika

Jānis Taurens —
Vienkāršie un izvērstie Rietumu mākslas piemēri ļauj katram pašam izdarīt salīdzinājumu ar tikpat rūpīgi veiktiem Poļa darbu aprakstiem un lielajām krāsainajām ilustrācijām, kas atsevišķu atvērumu veidā grāmatā aizņem apmēram tikpat lielu vietu kā teksts.

— Bez nosaukuma

Jānis Taurens —
Bez nosaukuma – šī frāze, kas tik labi derētu kāda minimālisma objekta nosaukumam, rada urdošu nemieru, vēlmi saprast, kas tad ir attēlotais, tad – kāpēc tas ir attēlots un kā.

— Vilkābeles šifrs

Jānis Taurens —
Vitgenšteins sarunās atstājis lielāku iespaidu kā lekcijās, un lekcijās – lielāku kā rakstos, kas vēlāk nāca gaismā, „drīzāk vārdotājs vai orators burvis, nevis sistemātisks domātājs”.

— Divbalsīga kontrapunkta mēģinājums

Jānis Taurens —
Heses neirozes ir kas dziļāks, varbūt pat laikmeta slimības simptoms, un mākslinieka, ja vispārinām, svārstīšanās starp trausli garīgo un jutekliski banālo paliek sadalīta atsevišķos momentos jeb stāstos.

— Prolegomeni kādam ceļojumam: Benjamina un Kafkas arhitektūras žests

Jānis Taurens —
Cilvēks, kurš ir pārguris kā gladiators pēc cīņas, balsinot tik vien kā griestu stūrīti kāda ierēdņa kabinetā, – no šodienas pieredzes raugoties, daudziem tās šķitīs pravietiskas rindas, domājot par totalitāro režīmu administratīvā aparāta nepielūdzamo mehānismu.