Vilis Kasims — visi autora ieraksti

— Mūsu Mr. Electrico

Vilis Kasims —
Tomēr zinu, ka Latvijā neesmu vienīgais, kuram tieši viņa darbi ļāva ieraudzīt pasauli mazliet citādu, īpatnām krāsām piesātinātāku.

— Fantastikas pasaulē

Vilis Kasims —
Kālab šim no apkārtējās realitātes šķietami atrautajam žanram rakstot ir vajadzīgi, iespējams, pat drošāki pamati nekā reālistiskajai literatūrai?

— Skaistums pēc Aušvicas

Vilis Kasims —
Pamatu pamatos „Es atzīstos” ir vienkārši skaists stāsts par savdabīga, ārkārtīgi apdāvināta cilvēka dzīvi un attiecībām.

— Ķīniešu literatūras teātrī

Vilis Kasims —
Mo Jeņa stāstus vieno arī spilgtie, spēcīgām līnijām iezīmētie tēli, kas darbojas gandrīz kā uz skatuves – mazliet teatrāli un uzspēlēti, vienmēr vienu aci turēdami pievērstu lasītājam.

— Caur Čapajevu pie tukšuma

Vilis Kasims —
Viņa lasītājs automātiski tiek ieskaitīts noslēpumainā savējo lokā, par kuru viedoklis ir ikvienam, kurš zina Peļevina vārdu.

— Pastaiga iespējamību zemē

Vilis Kasims —
Šīs fantāzijas drīzāk ir nevis mednieka dēkaiņa klimšana pa kalnu takām, bet gan rimtas pastaigas pa meža malu, pārsteigumus meklējot savās parastajās domās.

— Ierosmes mirklis

Vilis Kasims —
Tomēr tik vienkārši tas viss nebija. Ikvienā rāmī bija arī fotogrāfija. Visdrīzāk – viņa paša bildētas, jo neko tik neizprotami sliktu neesmu redzējis ne pirms, ne pēc tam.

— Zaļupē

Vilis Kasims —
„Kāpēc tu gribi tur atgriezties?” viņa jautāja, abām rokām apņēmusi tējas krūzi. Perlamutra krāsā lakotie nagi mirdzēja blāvi kā aplama ceļazīme kafejnīcas maigajā mijkrēsli. Viņa sēdēja uz dīvāna maliņas man pretī, bet viņas draugs bija iespiedies tā dziļumos un skatījās kaut kur projām, durvju tukšumā.

— Apklusināto balsu stāsti: Latvijas Literatūras gada balvai nominētā proza

Vilis Kasims —
Gandrīz jebkurā citā gadā Noras Ikstenas „Mātes piens” un Māra Bērziņa „Svina garša” varētu droši gaidīt uzvaru Latvijas Literatūras gada balvas ceremonijā. Taču tagad abām šīm grāmatām būs jāsacenšas savā starpā.

— Lielā pasaule

Vilis Kasims —
Armands lejā kāpa lēnāk, apdomīgāk, skatienu turot pie lēkājošās meitenes. Viņa novērsa domas no mugursomas smaguma un kedu beršanās pret papēžu tulznām. Nedrīkstēja ļaut viņai nemanītai pazust vai, vēl ļaunāk, apģērbties. Apputējušās brilles mazliet gan traucēja, bet noņemt tās viņš neuzdrīkstējās.

— Ungurpils Barselonā

Vilis Kasims —
Barselonā ielas patiešām ir no Eiropas, bet jumti šķiet ievesti taisnā ceļā no Ziemeļāfrikas. „Eiropa sākas no Pirenejiem,” teica Dimā, bet tā nav gluži taisnība. Eiropa ir iestiepusies arī šeit, aug no asfalta un jau tikusi līdz pēdējam stāvam. Tikai saule ir nemierā, liek cilvēkiem spiesties ēnās un aptumšotās istabās.

— Augstākās literatūras balvas mednieki

Vilis Kasims —
Ir cilvēki, kuri Nobela prēmijai literatūrā seko ar ruletes spēlētāja apsēstību. Viņi meklē sakarības, uzsūc komitejas pārstāvju izteikumus un rēķina iepriekšējo laureātu vidējos vecumus, lai noteiktu ticamāko uzvarētāju. Viņi veido pusi no bukmeikeru kantoru literārajiem klientiem.

— Dziļāk mežā

Vilis Kasims —
Mērījumi bija apgalvojuši, ka uz planētas ir saprātīgas būtnes, bet no zondes viņš bija redzējis tikai sniegu, kokus un krūmus, ezerus, jūras un okeānus.