— Cilvēcisks, pārlieku cilvēcisks

 

Ar šiem ceļa vārdiem lasītājam tiek nodoti daži fragmenti no Frīdriha Vilhelma Nīčes darba Cilvēcisks, pārlieku cilvēcisks (1878 – 1879). Izvēlētajos aforismos Nīče tematizē rakstnieka, autora un lasītāja iespējamos vai dažreiz varbūt neiespējamos sastapšanās ceļus, aplūkojot tos, piemēram, autoru grēkā pret lasītāju vai arī piedāvājot domu skici par literatūras stāvokli un modernās kultūras ākstiem feļetonistiem. Kontekstā ar šo tematizējumu savdabīgs un vērā ņemams ir fakts, ka darbā Ecce homo. Kā top par to, kas ir. (1888), atskatoties uz saviem darbiem, Nīče sevi nosauc vien par autoru darbam Cilvēcisks, pārlieku cilvēcisks, nevis tā sarakstītāju, norādot, ka šī darba rakstnieka gods būtībā pienākas viņa draugam Peteram Gastam. Tādējādi Nīče savā ziņā iezīmē arī nošķīrumu starp autoru kā to, kam rodas domas un idejas, un rakstnieku, ko var uzlūkot kā tehniska darba veicēju. Saskaņā ar Nīčes teikto, darbs Cilvēcisks, pārlieku cilvēcisks tapis apstākļos, kad viņš ar sāpošu galvu diktējis, bet Gasts pierakstījis un vajadzīgā brīdī kādā teksta posmā, iespējams, veicis arī domas skaidrībai vai neskaidrībai, ritma maiņai vai tā akcentam nepieciešamos labojumus. Vienvārdsakot, ja lasītājam ir kādas pretenzijas, tad ar tām var vērsties pie darba sarakstītāja Gasta, uz kura sirdsapziņas ir darba Cilvēcisks, pārlieku cilvēcisks iznākums, – tā par darba tapšanu skaidrojas Nīče. Bet kā tad ar darba autoru? Iespējams, ka viņš, vismaz saskaņā ar Gasta pierakstītajiem vārdiem 192. aforismā, labprātāk izvēlējies kļūt par vislabāko autoru, par kuru var kļūt tas, “kuram ir kauns kļūt par rakstnieku”…

Tulkotāji

 

180.

K o p g a r s. Labs rakstnieks pārzina ne tikai paša garu, bet vēl arī savu draugu garu.

 

181.

D i v ē j ā d a   k ļ ū d a  v ē r t ē j u m ā. Attapīga un saprotama rakstnieka nelaime ir tā, ka viņu uzskata par seklu un tāpēc viņu lasot nepiepūlas; savukārt nesaprotama rakstnieka veiksme – ka lasītājs izrāda pūles un tāpēc radušos prieku par savu centību attiecina uz rakstnieku.

 

184.

N e t u l k o j a m a i s. Tas, ko nav iespējams pārtulkot, grāmatā nav ne pats labākais, ne arī sliktākais.

 

185.

A u t o r a  p r e t r u na s. Tā dēvētās autora pretrunas, kas izraisa sašutumu lasītājā, bieži ir nevis autora grāmatā, bet gan lasītāja galvā.

 

186.

A s p r ā t ī b a. Visasprātīgākie autori izraisa visnemanāmāko smīnu.

 

188.

D o m ā t ā j s  k ā  s t i l i s t s. Lielākoties domātāji raksta slikti tāpēc, ka viņi mums pavēsta ne tikai savas domas, bet arī savu domu domāšanu.

 

189.

D o m a s  d z e j ā. Dzejnieks savas domas parasti svinīgi ved ritma ratos tāpēc, ka tās nespēj iet kājām.

 

190.

G r ē k s  p r e t  l a s ī t ā j a  g a r u. Ja autors neizpauž savu talantu tikai tāpēc, lai līdzinātos lasītājam, viņš tādā veidā veic vienīgo nāves grēku, ko lasītājs tam nekad nepiedos gadījumā, ja viņš to kaut kā pamanīs. Par cilvēku var teikt visu slikto, ko vien vēlas, taču veidā, kā to pasaka, jāprot atkal atjaunot viņa iedomību.

 

191.

G o d ī g u m a  r o b e ž a. Arī visgodīgākajam rakstniekam gadās kāds vārds par daudz, kad viņš cenšas noslīpēt kādu teksta posmu.

 

192.

V i s l a b ā k a i s  a u t o r s. Vislabākais autors būs tas, kuram ir kauns kļūt par rakstnieku.

 

193.

D r a k o n i s k a i s  l i k u m s  p r e t  r a k s t n i e k i e m. Rakstnieki būtu jāuzlūko kā ļaundari, kuri tikai retos gadījumos pelnījuši attaisnošanu vai apžēlošanu. Tas būtu līdzeklis pret grāmatu pārlieku savairošanos.

 

194.

M o d e r n ā s  k u l t ū r a s  ā k s t i. Viduslaiku galmu āksti līdzinās mūsu feļetonistiem; tā ir gluži tā pati cilvēku suga – pusprātīgi, asprātīgi, pārspīlēti, muļķīgi, reizēm klātesoši tikai tāpēc, lai ar savām idejām un pļāpām izkliedētu noskaņojuma nopietnību un pārkliegtu lielu notikumu smagās un svinīgās zvanu skaņas. Kādreiz viņi bija valdnieku un dižciltīgo pakļautībā, tagad viņi ir partiju kalpībā (līdzīgi kā partiju disciplīnā un jūtās pret partiju vēl joprojām turpina pastāvēt liela daļa no tautas senās pakļautības saskarsmē ar prinčiem). Savukārt viss kopējais modernās literatūras stāvoklis ir ļoti tuvs feļetonistiem; tie ir „modernās kultūras āksti”, ko varam vērtēt maigāk, ja neuzskatām viņus par īsti pieskaitāmiem. Priekšstatu par rakstniecību kā mūža profesiju taisnīgi būtu uzskatīt par sava veida vājprātu.

 

195.

A t d a r i n o t  g r i e ķ u s. Izziņai šobrīd ļoti traucē tas, ka gadsimtiem ilga jūtu pārsātinājuma dēļ visi vārdi ir kļuvuši neskaidri un uzpūtīgi. Kultūras augstākajā pakāpē, kas pakļauta izziņas kundzībai (lai arī ne tirānijai), ir nepieciešams pamatīgi atskurbt no jūtām un stingri pievērsties vārdiem – šai lietā grieķi Dēmostena laikmetā ir bijuši par mums pārāki. Visus modernos rakstus iezīmē pārspīlētība, un pat tad, ja tie ir uzrakstīti vienkārši, to vārdi tomēr tiek i z j u s t i kā pārāk ekscentriski. Palīdzēt var tikai mērķtiecīgi un līdz galam izturēti stingri apsvērumi, koncentrētība, vēsums un vienkāršība, kā arī vispārīga jūtu paturēšana pie sevis un mazrunība. Starp citu, kā pretstats šī vēsā rakstības un jūtu māksla šobrīd šķiet ļoti iedvesmojoša, un tas rada jaunu apdraudējumu. Jo dzeldīgs aukstums ir tikpat kairinošs, kā izteikts siltums.

 

197.

P a z i ņ u  r a k s t i  u n  v i ņ u  l a s ī t ā j i. Paziņu (draugu un ienaidnieku) rakstus mēs ikreiz lasām divējādi tiktāl, ciktāl izziņa aizvien mums čukst: „tas ir viņa, viņa iekšējās būtības, viņa pieredzējumu un talanta iezīme”, un tai pat laikā cita veida izziņa pūlas saprast, ko šis darbs nozīmē pats par sevi, kāda ir tā vērtība, ja neņem vērā tā sastādītāju, kādu ieguldījumu zināšanu bagātināšanā tas sniedz. Abi šie lasīšanas un apsvērumu veidi acīm redzami traucē viens otram. Arī sarunai ar draugu auglīgs rezultāts būs tikai tad, ja abi galu galā domās tikai par lietu un aizmirsīs, ka ir draugi.

 

198.

R i t m a  u p u r i. Labi rakstnieki dažu tekstu posmu ritmu maina tikai tāpēc, ka, viņuprāt, lielākai daļai lasītāju nepiemīt spēja aptvert ritmu, pēc kura šie posmi bija veidoti to sākotnējā redakcijā. Tāpēc viņi šo uzdevumu atvieglo, biežāk priekšroku dodot pazīstamākiem ritmiem. Šī rēķināšanās ar mūsdienu lasītāja ritma uztveres traucējumiem ir izsaukusi ne vienu vien nopūtu, jo tai par upuri jau krituši daudzi. Vai gan ar labiem mūziķiem nav tāpat?

 

200.

P i e s a r d z ī b a  r a k s t o t  u n  m ā c o t. Tas, kurš jau ir rakstījis un jūt sevī kaislību rakstīt, gandrīz no jebkā, ko viņš dara un pieredz, iemācās vairs tikai to, ko ir iespējams izteikt rakstībā. Viņš vairs nedomā par sevi, bet gan par rakstnieku un viņa lasītāju, viņš vēlas gūt izpratni, taču ne personīgai lietošanai. Tas, kurš ir skolotājs, parasti vairs nav spējīgs darīt kaut ko sevis un sava pašlabuma vārdā, viņš aizvien domā par savu skolnieku labumu, un ikviena atziņa viņu iepriecina tikai tiktāl, ciktāl viņš to var iemācīt. Visbeidzot viņš sevi tik stipri uztver kā ceļu pie zināšanām un kā tikai līdzekli, ka jau ir zaudējis jebkādu nopietnību attiecībā pret sevi.

 

201.

S l i k t i  r a k s t n i e k i  i r  n e p i e c i e š a m i. Aizvien būs nepieciešami slikti rakstnieki, jo viņi apmierina neattīstīto un nenobriedušo vecuma grupu gaumi – viņu vajadzības ir tikpat atzīstamas, kā nobriedušo. Ja cilvēka dzīve būtu garāka, tad nobriedušo indivīdu skaits būtu lielāks, vai vismaz tikpat liels, kā nenobriedušo skaits. Taču tā kā lielākā daļa nenoliedzami mirst pārāk jauni, tad aizvien pastāv daudz vairāk neattīstītu prātu ar sliktu gaumi. Turklāt tie savā jaunības spēkā tīko apmierināt savas vajadzības un p i e p r a s a sliktus rakstniekus.

 

202.

P a r  t u v u  u n  p a r  t ā l u. Lasītājs un autors bieži nesaprotas tādēļ, ka autors savu tēmu zina pārāk labi un uzskata to par gaužām garlaicīgu – tāpēc viņš izlaiž simtiem sev zināmus piemērus; savukārt lasītājam šī tēma ir sveša un tāpēc, ja netiek sniegti piemēri, viņš ātri izspriež, ka tā ir slikti pamatota.

 

203.

I z z u d u s ī  v i n g r i n ā š a n ās  m ā k s l ā. No visa, ko mācīja ģimnāzijā, visvērtīgākā bija ievingrināšanās latīņu stilā. Tā bija vingrināšanās mākslā iepretim visām pārējām nodarbēm, kuru mērķis bija tikai zināšanas. Sagatavot domrakstu vāciski ir barbarisms, jo mums nepastāv priekšzīmīgs, no publiskās daiļrunas cēlies vācu stils. Taču ja domrakstam vāciski jāveicina vingrināšanās domāšanā, tad būtu labāk, ja par stilu uz kādu brīdi pavisam aizmirstu, izdarot izvēli starp vingrināšanos domāšanā un attēlojumu. Pēdējam būtu jāattiecas uz daudzpusīgu iepriekšdota satura formulējumu, nevis patstāvīgu satura sagudrošanu. Latīniskā stila mērķis bija tikai iepriekšdota satura attēlojums, un vecajiem skolotājiem piemita īpaši smalka, sen aizmirsta šī stila izpratne. Tie, kuri agrāk labi iemācījās rakstīt kādā modernā valodā, bija parādā pateicību tieši šim vingrinājumam (tagad nākas iet mācīties pie vecāka gadagājuma francūžiem). Bet ne tikai tas – viņi izprata arī formas diženumu un sarežģītību un tādējādi vienīgajā pareizajā veidā – caur praksi – tika sagatavoti mākslai kopumā.

 

204.

T u m š a i s  u n  p ā r g a i s m o t a i s  l ī d z ā s  v i e n s  o t r a m. Rakstnieki, kas savām domām kopumā nespēj piešķirt noteiktību, detaļās dāsni lieto visspēcīgākos, pārspīlētākos apzīmējumus un vispārākās pakāpes. Tas rada tādu gaismas efektu kā lāpas gaisma, apspīdot juceklīgās meža takas.

 

205.

R a k s t n i e k a  g l e z n i e c ī b a. Vislabāk būtisku priekšmetu izdosies attēlot tad, ja krāsas šai gleznai rakstnieks kā ķīmiķis meklēs pašā šai lietā un pēc tam izmantos tās kā mākslinieks, ļaujot zīmējumam veidoties no krāsu robežām un pārejām. Tādējādi glezna iegūs kaut ko no tā aizraujošā dabas elementa, kas šo priekšmetu dara nozīmīgu.

 

206.

G r ā m a t a s,  k a s  m ā c a  d e j o t. Ir rakstnieki, kas, attēlojot neiespējamo kā iespējamu un runājot par tikumīgo un ģeniālo tā, it kā tie abi būtu tikai kāds untums vai iegriba, rada pārgalvīgas brīvības sajūtu, kāda ir cilvēkam, kurš pacēlies pirkstgalos dejo viscaur iekšēja prieka dzīts.

 

207.

N e n o b r i e d u š a s  d o m a s. Gluži kā ne tikai vīra gadiem, bet arī jaunībai un bērnībai piemīt vērtība pašām par sevi un tās nav jāvērtē tikai kā pasāža vai tilts, tāpat arī nenobriedušām domām ir sava vērtība. Tāpēc nebūtu jānomoka dzejnieks, pieprasot smalku izklāstu, un jāsamierinās ar tā horizonta nenoteiktību, kas atstāj atvērtu ceļu jaunām idejām. Tā ir atrašanās uz sliekšņa – kā brīdis pirms dārgumu izrakšanas, līdzīgi kā tad, kad grūtsirdība tūliņ tiks pārvērsta veiksmīgā atklājumā. Atklājot pamatdomu, dzejnieks steidzas pārņemt kaut ko no domātāja prieka un tādējādi izraisa mūsos iekāri, lai mēs vēlētos to satvert; taču tā šaudās virs mūsu galvām, izrādot visskaistākos tauriņa spārnus, un tomēr izsprūk mūsu tvērienam.

 

208.

G r ā m a t a,  k a s  g a n d r ī z  p ā r v ē r t u s i e s  p a r  c i l v ē k u. Ikvienu rakstnieku katrreiz no jauna pārsteidz tas, kā grāmata, tiklīdz tā ir atbrīvojusies no viņa, sāk dzīvot pati savu dzīvi. Viņš jūtas tā, it kā tā būtu kāda kukaiņa daļa, kas atdalītos un pēc tam turpinātu pati savu ceļu. Varbūt viņš to gandrīz pavisam aizmirst, varbūt viņš paceļas pār tajā izteiktajiem uzskatiem, var pat būt, ka viņš to vairs nesaprot un ir pazaudējis spārnus, ar kuriem viņš lidojis toreiz, kad šo grāmatu sagudrojis, bet tā tikmēr meklē savu lasītāju, uzkurina dzīvi, aplaimo, biedē, iedvesmo jauniem darbiem, kļūst par nodomu un rīcību dvēseli, īsāk sakot – dzīvo kā būtne, kam piemīt gars un dvēsele, un tomēr – tā nav cilvēks. Visveiksmīgākais ir autors, kurš būdams vecs vīrs, var teikt, ka visas dzīvi apliecinošās, spēcīgās, pacilājošās, dzidrinošās domas un jūtas, kas viņā ir bijušas, dzīvo tālāk viņa rakstos un ka viņš pats vairs ir tikai pelēki pelni, kamēr uguns paglābusies visapkārt un tiek nesta tālāk. Aptverot, ka katra cilvēka darbība, ne tikai grāmata, savā veidā kļūst par iemeslu citām darbībām, lēmumiem un domām, ka viss, kas notiek, ir nesaraujami saistīts ar visu, kas vēl notiks, atklājas patiesā kustības n e m i r s t ī b a – kas kādreiz ir iekustējies, tas kā kukainis dzintarā ir ieslēgts un iemūžināts vispārējā saistībā ar visu esošo. 

 

No vācu valodas tulkojuši Anne un Ainārs Saukas