— baltā kaste un melnā kaste

 

 

baltā kaste

baltajā kastē viss bija tāpat kā melnajā kastē, tikai mazas lietas izskatījās lielas un janīna jau bija apprecējusi otro vīru, no kura laida pasaulē ivariņu, jo pirmais bērns mira, uzzinājis par tēva traģisko nāvi komiskos apstākļos.

baltā kaste atradās priekšnamā, akurāt turpat, kur savulaik stāvējusi mirušā bērna gultiņa. viesiem to bija ērti izmantot kā ķeblīti mājas apavu pārvilkšanai, tāpat kā savulaik viņi bija izmantojuši mirušā bērna gultiņu. arī tad, kad bērns vēl bija dzīvs un gulēja gultiņā ar plaušu karsoni vai buboņu mēri. janīna jau par tādām lietām tikai pasmējās un uzticējās kādas zāļu tantiņas padomiem, ka pret visu labākās zāles ir parasti mārrutki ar medu.

baltajā kastē līdzās dievam, viktora fotogrāfijai un kaut kādām vecām receptēm karājās arī viktora frotē halāts. visi priekšmeti bija tādi paši kā parasti, tikai daudz daudz mazāki.

ja nomirs otrs bērns, janīna bija nolēmusi, tad balto kasti izmantos zārciņa vietā. tas nebija naudas, bet principa jautājums. tuvinieku bēres un kāzas janīna vienalga noformēja uz savas firmas rēķina. zaudētāju nebija, jo par tādiem janīna neuzskatīja darbiniekus, kuri viņasprāt gribēja tikai saņemt algu un neko nedarīt. ja vajadzēja apglabāt kārtējo tuvinieku un firmai nepietika naudas algu izmaxai, vienmēr kādu varēja atlaist. pēc viktora nāves darbu zaudēja trīs darbinieki. pirmā bērna guldīšana zemes klēpī maxāja darbavietas pieciem padotajiem. nākamā bērna bēres janīna jau bija ieplānojusi īpaši vērienīgas, kādas bija redzējusi kādā latīņamerikas seriālā.

jaunais vīrs, starp citu, bija kāds no janīnas vecajiem atlaistajiem darbiniekiem. tā janīna atlaida ne tikai darbiniekus, bet arī jokus. vislabāk viņai patika jox, ka viņa varētu nomirt vēl pirms sava otrā bērna un tad firma pārietu svešu cilvēku īpašumā, jo saviem tuviniekiem testamentā janīna bija novēlējusi tikai balto kasti ar visiem krāmiem, kas tajā bija.

kamēr kādu nakti pie viņas sapņos ieradās viktora gars un centās janīnu astrāli biedēt ar muļķīgu pasaciņu par baltu baltu pilsētu, kurā ir balta balta māja, un mājā ir balta balta kaste, kuru atverot, blonda blonda kuce…

šajā vietā janīna pārtrauca viktoru, saukdama – vikiņ, man kut! – to viņa uzskatīja par labāko veidu, kā koķetēt ar vīriešiem.

viņas tagadējais vīrs vēl negulēja un uz janīnas saucienu reaģēja zibenīgi.

– kāds vikiņš? – viņš purināja ļumīgo, vēl iemigušo gaļas blāķi!

– liecies tak mierā, vikiņ – miegā turpināja koķetēt janīna.

tagadējais vīrs, vēlāk pazīstams arī kā slepkavībā aizdomās turētais p. paķēra savu hanteli un nosita janīnu miegā. viņa pat nepaspēja aizdomās turamajam izstāstīt, kas par joku. bet pietika ar to, ka par joku to uzskatīja pats aizdomās turamais, kuru vēlāk atbrīvoja pret drošības naudu. iznākšanu brīvībā viņš nožēloja, kad uzzinājis, ka no janīnas mantojis vienīgi viņu kopējo bērnu, to kropli, un balto kasti.

bērnu viņš nosita ar to pašu hanteli un apglabāja baltajā kastē kaimiņu pagalmā, lai otrreiz nekļūtu par aizdomās turamo.

bet tā kā kastē karājās arī dievs, tas kādu nakti apciemoja bijušo aizdomās turamo, pazīstamu arī kā bijušo janīnas vīru, un teica – nu tu esi, līķis, džekiņ!

un bijušais aizdomās turamais tapa par līķi, bet dievu menti nevarēja noķert un šī slepkavība palika neatklāta un menti nesaņēmu prēmiju, tā vietā dabūja rājienu un daži pat zaudēja darbu, jo viņu tiešais priekšniex bija janīnas dvīņubrālis, kurš jau kopš bērnības vairāk atgādināja māsu, tikai valkāja vārdu jānis nevis janīna. tā kā dieva vieta baltajā kastē tagad bija atbrīvojusies, dievs plānoja tajā pakārt jāni, jo dievam vispār afigenna nepatika visa šī jokainā ģimenīte ar saviem jokainajiem paradumiem.

 

melnā kaste

tā kaste jau gadus 20 stāvēja uz sekcijas kristāla spārna, kā to dēvēja kramiņu ģimenē. kaste bija ērts objekts, ja garlaicīgas sarunas laikā vajadzēja novērstam skatienam likt izskatīties ieinteresētam, kaste pievilināja arī putekļus. neviens, mirstot, testamentā nebija norādījis, ka kasti nevarētu vērt vaļā. par to vienkārši nevienam nebija nekādas intereses, pie tam kramiņi nemīlēja bez vajadzības sakustināt sekcijas kristāla spārnu, lai nesaplīstu kāda no tik dārgajām, 30 gadus atpakaļ pa sētas durvīm pirktajām čehu glāzēm.

varbūt kastē vispār nekā nebija.

varbūt bija kaut kas tik mazsvarīgs, ka to varētu izmest.

neviens par to pat nedomāja, visi pie kastes bija pieraduši.

bērni kaut ko īdēja, ka varētu parotaļāties ar kasti, bet viņus nolika tupēt uz zirņiem vai sita ar sixnu.

kopš produkti vairs nebija deficīta prece, arī viesi iegriezās retāk, tāpēc nebija vajadzības bieži virināt kristāla spārna durtiņas un reti kāds paskatījās, kas, noputējis un zirnekļu nopēdots, uz tā stāv.

un kaste būtu tā būtu nostāvējusi vēl gadus 20-30, ja nebūtu tā incidenta. viktors, iepircies trim dienām priecīgi steidzās no „spices” izejas uz savu bmw, kad viņu apstādināja un piekāva trīs basketbolistiem līdzīgi jaunieši. nozaga arī pārtiku, bet viktoram uzstādīja diagnozi – kaut kas ar nierēm un lika nedēļu pagulēt mājās. to, ka ar nierēm, viņš juta katru reizi, pamostoties slapjā gultā, un juta bieži, jo slimības dienas pavadīja, skatoties vecus „mikrofona” aptaujas ieraxtus, iemiegot un pamostoties, kad uz tualeti jau par vēlu. tā viktoram bija ar nierēm.

lai tik ļoti nebūtu ar nierēm, ceturtajā slimības dienā viktors nolēma nepalikt gultā. tā, kaut ko piekārtot pa māju, paskatīties vai kur netek un paspēt uz tualeti.

tā kā janīna bija pedantiska kuce, nekā tīrāma mājās nebija, bija tikai apskaužama visdažādāko tīrīšanas līdzekļu kolekcija, kas atgādināja bagātīgu bāra saturu. domājot par to, viktors atcerējās, ka bagātīgi krājumi ir arī sekcijas bāra nodalījumā līdzās kristāla spārnam, taču par grādīgo mediķi bija noteikuši stingru nē. viktors valdījās, tomēr sekcijai tuvojās. saņēmis sevi rokās, viņš pagāja garām bāra nodalījumam, uzkāpa uz taburetes. pie lustras āķa piesēja auklu ar tajā sasietu cilpu. un, nopūtis putekļus, kā arī pārbijies no zirnekļa, nocēla no kristāla spārna melno kasti. cilpu viņš piekāra un tajā iebāza galvu, lai nenokristu, ja taburete sašķobītos. nokāpjot, viņš cilpu atraisīja un tā atkal pārvērtās parastā auklā, kas aizstāja veļas mazgātuvē nozaudēto frotē halāta jostu. janīna jau sen teica nopirkt jaunu, staigājot kā tāds nabags, striķiem aptinies.

lai nieres neiztraucētu nepiemērotā brīdī, viktors lieku reizi iegāja tualetē, bet atpakaļ jau steidzās nepacietīgi, urīna lāsēm no slapjās pipeles izsmērējoties pret silto halāta frotē.

atvēris kārbu, viņš tajā ieraudzīja janīnas kabinetu, tikai daudz daudz mazāku. turpat pie sava galda sēdēja janīna, kas no rīta bija aizgājusi uz darbu, piekodinot neaizmirst zāles, tikai daudz daudz mazāka. turpat stāvēja viens no viņas padotajiem, tikai daudz daudz mazāx. janīna bija savā elementā, tas ir, izsaukusi uz paklāju kādu no maznozīmīgākajiem padotajiem pārrunāt kādu viņa maznozīmīgu pārkāpumu, kam parasti sekoja atlaišana no darba, kurai savukārt vakarā pie ģimenes galda sekoja sarunas par drausmīgajiem darba ņēmējiem, kuri vēlas tikai saņemt algu, bet lieku stundu darbā pavadīt nevēlas. viktors redzēja, kā janīnas padotais paraxta atlūgumu ar pavisam mazu pildspalviņu. viktors zināja, ka pie galda viņu atkal garlaikos šīs sarunas, jo pats viktors bija loceklis kādā valdē, tādēļ darba devēju vai ņēmēju attiecības viņu tieši neskāra.

vīlies tajā, ka kastē nav nekā interesanta, viktors to aizvēra. uzkāpa uz taburetes, atkārtoja darbību ar auklas uzmešanu uz lustras āķa, iebāza galvu cilpā un pieliecās, lai paceltu kasti. taburete izslīdēja no viņa kāju apakšas. zvārojoties kā svērtenis, viktors atsitās pret kristāla spārna durvju stikliņu. ieplaisāja ne tikai stikliņš, bet arī divas čehu glāzes. pēdējo reizi par sevi atgādināja nieres. tikmēr no kastes skanēja janīnas balss, ka nonākuši jau tik tālu, ka nevar paļauties ne tikai uz dīkdieņiem darbiniekiem, bet pat uz vīru, kas palicis mājās slims. noteikti tikai simulē – tā janīna nobeidza savu runu, daļēji vēršoties pie dieva, daļēji pie grāmatveža, kurš tobrīd pazemīgi saliecies ienāca kabinetā atskaitīties par nupat pabeigto mēneša atskaiti.

viktors, karājoties cilpā vēl paspēja uzmest skatienu paklājam uz kura bija izveidojusies prāva urīna peļķe baltijas jūras formā. – janīnai jau tā šodien sabojāta omai, tagad vēl bārsies par paklāju – viktors nodomāja un tad nedomāja vairs neko.

bet melno kasti pēc tam izmeta ārā, jo visiem likās, ka viktors pakāries tajā atrastā kāzu uzvalku dēļ. vismaz janīnai likās, ka tur varētu būt viktora kāzu uzvalkus, taču kurš tik sāpīgā brīdī būtu gājis pārbaudīt tādus sīkumus kā melnās kastes saturu.

ja janīna kasti tomēr būtu atvērusi, viņa redzētu viktoru sarunājamies par dievu. dievs tieši tajā brīdī liktu paraxtīt viktoram atlūgumu, taču bija jau par vēlu, jo tieši tajā brīdī kasti jau ielādēja atkritumu savācēji un devās uz nākamo pagalmu.