punctum

literatūras un filozofijas žurnāls

Mnemophobia

Staņislavs Snitko

09/07/2014

 

Staņislavs Snitko dzimis 1989. gadā, dzīvo Sanktpēterburgā. Studējis A. Hercena vārdā nosauktās Krievijas Valsts Pedagoģiskās universitātes Sociālo zinātņu fakultātē, apmeklējis Valērija Popova prozas semināru. Viņa darbi publicēti žurnālos Vozduh un Znamja, kā arī internetā.

Atdzejotājs

 

Post scriptum

1. Činizelli

Neplēs pušu šo silto un tumšo oliņu-boliņu: sola atkārtot lūgšanu, neiet uz Činizelli, neēst netīrus praulus. No postošu ​​negaisu aklā šķērsgriezuma, no leļļu žaunu dzēlīgajām lādītēm, no fertilā feātra čuksta, zvana un klauvējiena – iznirt pēc iespējas ātrāk, apjožoties ar šahīda jostu – un uzdāvāt ainavai narciskā ķermeņa laišanos gaisā.

2. Pēdējais vārds

Gudrs un labestīgs, skumst un smejas: apskausimies – lai pārveidotu postskriptu. Kā smiltis pārklāj balseni. Kā tumsa klusē emulsiju valodā – bet taustes iekšpusē aklā nāve nekļūs rupjāka un saldāka. Asos sevis slazdos, putrā no limfas un apelsīnu miziņām, pelnu lāpstiņās, klusumā un sniegā – pastāvīgais ordāliju apmeklētājs atpazīs pēdējo vārdu.

 

Rendez-vous

Stigmas šūnojumos vai cepinātā aukstumā, visā hujebļadskajā maigumā (kā spogulī, tā teikt) ieskatīties, bojāejošajam iesakot: piemēram, asmens saldums, šuves liegā gaita vai neveiksmes izmanīgās indes nobrukumā (aizā) verdošs biezums. Bet tikai – izmežģījuma iemūžinātas sāpes, un jaunāko laipnību vietā – skumjš skaistums: redzi, uz šā, uz tā un uz katra sarkana plata zāliena dakteris-gegs apmierina brandspoitu.

 

Doktora Kaligari dzelzs asaras

Mr. Water  solās organizēt krasta bangu dārdoņu: virs Mūžīgā Ledus piekrastes – piepeši pieķertu ģeofāgu krampis, un no lūzuma (aizas) izlavījušos rokspārņu lidojums nekustīgs. Tā maigā, baltādainā N. atcerēsies par to pirms sevis – zelta anfilāžu rēgos, Muppet Show gūstā, sārtas adatas galā: lūk zoocīda kompleksā ēdienkarte, kur pusvirus katras (katram) durvis.

 

Nāves ēnā

1

Liegs troksnis, kas aizslēdz šo lūgumu – īsā pastaigas aizmirstībā, lēciena vai kritiena ledainajā asprātībā: kafijas tasīšu smalkais porcelāns, pieklusušu nokrāsu tikko tveramā garša, nesteidzīgs pasaulīgs disputs – neizņemot dunčus no mutes. Verstu stabus ietīstījušie un debesis aizēnojušie privāto piezīmju baltie pelni nesaplūdīs ar bezgalības baltumu, neatpazīs pamieru vai laiku pirms negaisa, nedzirdēs lipīgo dziedāšanu, – bet katrs vārds kļūs par caurspīdīgu adatu. Īsredzīgs putns tevi skata no šās ainavas dziļumiem ar zelta monokli; it kā iemācīties peldēt bez rokām. It kā atplūstu un norimtu rijīga iekārotāja iztēle.

„Topi par zemes dubļiem”.

2

„Laidiet mūs vaļā, laidiet vaļā – šļupstēja aklas zarniņas, – o pusdienlaika car! Mēs grib pie grēksūdzes, gribam pieglausties sāļam vaigam. Kļūt par riebīgu puvi šai medus zemei. Vienotā nāvīgā collā celties pret visu, kas ir. Kamēr katra molekula pasaules piesūcināta ar elles indi, un pat vislaimīgākais vakars – māņticīgs Sātana suvenīrs, – kas gan vēl mirgo starp dziedošo zaru putām? Neiespējamas acis, neiespējama mute, neiespējama piere, neiespējamas austiņas, neiespējami mati, neiespējams ķermenis: Atbrauc uz mūsu laimīgajām zemēm – un sagremz mūs visus ātrāk”.

Vai dzirdi, mans mīļais Angst?

 

Dzejolis „Ziņojums”

Sakosts maigais ekspedīcijas draugs un nedraugs laboratorijā: atceries klejotāju starp rifiem asiņaino putu un krēma pārberzto ķermeni, un folikulu plīstošo (apgriezties ačgārni) saldo dziedāšanu? Bet nē, – bija kas cits: kā no pozīcijām izsists prospekts – (negaidīti atcerēsies), – un Ļeņingradas upes krastā, valganā ugunī uzsāks deju nelaimīgā limfa. Vientuļiem, bez bērniem, apskatīt palieni, aizu, ugunsmūri un frontonu: no gudrona, sariem, asiņaina krēma un amalgamas iznirstot, – nebaidieties baidīties. Un Ganimēds dzīvsudraba konfektīti pienes uz naža.

 

Pavadā

Ar ķēdi, bezpalīdzīgi slīkstošu sniega bezgalībā: ar strauju sitienu pa galvu uzmodināts redzes aizslietnis, sašķelts apziņas valrieksts. Pātagas glāsta apvīti, pūdera un tvaika šūnās, fajansa uguns sālī – izskaitļo un nosauc katru elpas vilcienu, katru soli, katru spazmatiski mirstošo nejēdzīgo putniņu, neremdināmo atmiņu. Tāda ir Mīlas Sadursmes dienasgrāmata. Tāda ir akomodāciju atbalsis uzšķērdoša asaru sprādziena trajektorija: trīsot no gandrīz neiespējama maiguma, riebuma un mīlas. Vai atceries atnākam stipro rudeni, kas sakošļāja visas mūsu vēnas? Vai redzi meklēto un dziestošo kailuma segmentu – bālo plaismu, kas ietrīsas pusspulga malā? Šis necilais punkts, šis maigais naktstauriņš aizvilks bezādaino, bezvārda N. uz nāves pusi. Tur, kur kūst pēdējā fortifikācija. Kur malu satiek iegriezums. Kur nomodā esošais pamostoties aizmigs.

 

Doktors / koridors

Ja tu miri – glaudīt un griezt par kopīgu kļuvušo ādu: kā ķīlnieka bojāeja zem iztēles kalifonija, kad pēkšņi sastingsti, neparedzami pamanot, ka sevī nav palicis „sevis”. Kaut kas, kas nekad nepaiet garām – karsto sniegu siltie pelni un stulbie gēni stulbajās asinīs, un reizi gadsimtā, mirstot, austere ziež Debesis ar uguni, atceroties – sāļu un asarotu, slapju melno matu rakstu, apvij tavus ikrus. Šo kauna dzīvi kā hroma pērli, mīļoto sievieti un Maskavas cūkgaļas ledus dziedāšanu, – izvārīt terpentīnā, asiņot koši sārtām strutām, ausis un muti ar skumju tēraudu aizlejot – pirms mierīgi aizmiedz.

 

Disneyland

No čūskzobu leģiona (lidojoša) līdz pārpārēm asiņojošajai Disnejlendai, – pamanīsi: visu pieķēdēto, savažoto, bez dieva atstāto un atkal savažoto plandas un spietus, un slazdu vienkāršo salīdzinājumu ārpus izvērstas ainavas, un šaubas atrisina adata. Ak, ja tā būtu!.. Bet neiedomājama pēkšņi parādīsies aukle, un šautenes (un strauta) verdošais mitrums – gluži kā trakumsērgas atvienots un ar karogu izšūts kaulā.

 

Mnemophobia

Nav saucošs Tavs Vārds, bet tikai – auksti pelni pieskārušies deniņam, – un gājis bojā (aizmirsts) viss iepriekšējais: kā bronzā pārvēršas Kokita, un krastus saraudinās ledus laiva – viss irst, balstot. Bet atceries: Imatras nakts antracīts, pilsētas robežās pārvietojumu vienkāršie veikumi, emigrantu dzīves apstākļi neapmierinoši (skat. 13. shēmu), un melnā dzīvsudraba torte noēd tavu muti.

 

No krievu valodas atdzejojis Pēteris Draguns

Dalies ar šo rakstu