— Augi un komunikācija

Rasa Šmite, Raitis Šmits, Mārtiņš Ratniks: Talk to me: Exploring human-plant communication/ Runā ar mani: pētot cilvēku-augu komunikāciju. – Rīga: Rixc/Liepāja: LiepU MPLab, 2014.

Par neinteresantajiem augiem

Iespējams, ka daudziem komunikācija ar augiem šķitīs absurds uzstādījums. Taču tieši šāda tēze ir RIXC Talk to me/ Runā ar mani projekta pamatā. Vairāku gadu garumā dažādās pilsētās – Tallinā, Rīgā, Ventspilī, Bāzelē u.c., projekta komanda ierīkoja un prezentēja interaktīvas instalācijas. Tika audzētas pupas, kurām ar tehnoloģiju palīdzību bija iespējams nosūtīt dažādus ziņojumus. Interesenti var ieskatīties projekta mājas lapā: http://talktome.rixc.lv/. Saziņas shēma ir parādīta nākamajā attēlā:

Projekta rezultāts ir nesen klajā nākušā grāmata Talk to me/ Runā ar mani. Ja atver šo grāmatu, tad var redzēt salīdzinoši neierastu ievadu. Grāmata iesākas ar foto-komiksu, kurā ir attēlota projekta realizācijas gaita. Tālāk tam seko Rasas un Raita Šmitu divas esejas: viena apraksta projekta gaitu, bet otra – ievieto ieceri plašākā mediju mākslas kontekstā. Trešā ir Ništana Šā (Nishant Shah) eseja, kas poētiskā manierē aplūko runas, balss, gaismas u.t.jpr. saistību. Pēdējā grāmatas sadaļa ir pielikums, kurā statistiski tiek analizēti projekta gaitā saņemtie vēstījumi augiem. Šīs grāmatas mērķauditorija acīmredzot ir lasītāji, kas interesējas par zinātnes un mākslas saspēli. Pieņemot, ka šādas tēmas nemaz tik bieži Latvijā netiek aktualizētas, šis ir vērā ņemams notikums. Monopols vietējā mākslas scēnā gandrīz ekskluzīvi pieder jauno mediju kultūras centram RIXC. Vietējie mākslinieki, kas daudzmaz regulāri izmanto mākslas un zinātnes saspēli, ir uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmi – no labāk zināmākajiem var minēt vēl Ginta Gabrāna un Voldemāra Johansona darbību.

Taču tieši saspēle starp mākslu un zinātni ļauj ilustratīvi aktualizēt interesantus jautājumus, piemēram, gan par radošu tehnoloģiju izmantošanu, gan arī par ētiskām vai kritiskām attieksmēm. Pieņemot, ka lokālā auditorija, kas padziļināti interesētos par šiem jautājumiem, ir salīdzinoši neliela, ir tikai apsveicami, ka grāmata izdota bilingvāli. Ar grāmatu var iepazīties ne tikai latviešu, bet arī angļu valodā lasošs interesents.

Turpmākajā tekstā es aplūkošu nevis grāmatā publicētos rakstus, bet gan pievērsīšos pašai grāmatas un projekta kopumā premisai, kas piedāvā iztēloties komunikāciju ar augiem. Protams, saskaroties ar šāda tipa projektiem, ir jāatceras, ka mākslai nav jādomā un jāspriež tieši tādā pašā veidā kā zinātnei. To uzsver arī grāmatas autori: „Pat ja tā [jaunās māksla] neizskatās pēc mākslas, tā nevar būt nekas cits. Tā ļoti lielā mērā atšķiras no zinātnē pielietotās pieejas. Ja zinātne funkcionē stingri noteiktās robežās, māksla šīs robežas rada pati.” (66.–67. lpp.) Lai arī, piemēram, šis projekts tiek apzīmēts kā eksperiments, tomēr drīzāk ar šādu zinātnisku apzīmējumu palīdzību tiek parazitēta zinātnes objektivitāte un autoritāte. Ja skatītājs pieņem šādus spēles noteikumus, tad iztēlē var puslīdz nopietni pievērsties arī projekta premisas apcerei: augi aug labāk, ja ar tiem sarunājas. Ja hipotēze netiek pieņemta, tad skeptiķis viegli varētu iebilst minētajam uzstādījumam. Saziņa ar augiem ir bezjēdzīga, jo tikpat labi ārējais kairinātājs varētu būt mūzika, nejaušas skaņas vai pat klusums u.tml. Turklāt mums nav nepieciešams pieņemt, ka augi kaut ko vispār var saprast.  

Raksta noslēgumā es pievērsīšos projekta Talk to me/ Runā ar mani saistībai ar dažiem citiem 20. gs. mākslas fenomeniem, kuru ietvaros tiek izmantoti augi. Taču iesākumā es uzdošu dažus jautājumus, kas, manuprāt, var aprādīt gan grāmatas, gan arī projekta kontekstu kopumā. Viens, piemēram, būtu saistīts ar augu statusu. Kādām teorētiskām izmaiņām ir jānorisinās, lai augus varētu vērtēt kā komunikācijas objektus, tādus, kas spēj reaģēt uz komunikācijas mēģinājumu? Vai jāsaprot, ka augi ir spējīgi uz jutīgumu, inteliģentām reakcijām uz apkārtējo vidi u.tml.? Daudzos gadījumos atbildes ir atkarīgas no mūsu empīriskām zināšanām. Citos – no tā, kā tiek definēti tādi jēdzieni kā, piemēram, apziņa, komunikācija utt. Atsevišķas zinātnes vēstures epizodes, pie kurām es apstāšos, parādīs pārsteidzošu viedokļu daudzveidību par augu spējām. Tās var norādīt, cik lielā mērā mūsu izpratne par augiem ir mainījusies. Protams, apraksts ir nepilnīgs, taču ceru, ka vismaz būs iespējams redzēt, ka aiz šķietami vienkāršā uzstādījuma var atklāt visnotaļ interesantu pārdomu lauku.  

Pirmajā skatienā augi var šķist garlaicīgs teorētiskas domas objekts. Filozofiskām apcerēm interesantāki būtu dzīvnieki, kurus var aplūkot ētiskā izgaismojumā, pieņemot, ka par morāles subjektiem tos padara sāpju jušana vai minimālas apziņas klātbūtne, pat ja ignorētu jautājumus, kas attiecas uz dzīvnieku percepciju un kognitīvo spēju pētīšanu. Augi fizioloģiskā ziņā ir daudz citādāki nekā dzīvnieki vai cilvēki – tiem šķietami nepiemīt orgāni, kas nodrošinātu jušanu vai apziņu. Turklāt ilgu laiku tika uzskatīts, ka augi ir nepilnīgas dzīvas būtnes (tradīcija, kas sākas jau ar Pseidoaristotela traktātu Par augiem) ne tikai apziņas trūkuma dēļ, bet arī tāpēc, ka līdz pat 17. gs. dominēja uzskats, ka augiem nav dzimuma, nav paškustīgi, nedz arī tie elpo, nedz paši sagremo barību utt.

Att. Mandagoras sakne tradicionāli tika attēlota kā antropomorfs augs. Taču jau Frānsiss Bēkons norādīja, ka, pat ja ir atšķirība starp sievišķo un vīrišķo augu, tomēr tas vēl nenozīmē, ka augi vairojas seksuālā ceļā. (skat., piem., Bacon Francis Sylva sylvarum VII 608.). Ideju par augu vairošanos tieši seksuālā ceļā vēlāk popularizēja Nehemija Grjū (Nehemiah Grew) grāmatā The Anatomy of Plants (1682).

Tāpēc nav brīnums, ka akadēmiskā filozofija lielāku uzmanību ir pievērsusi dažādiem, ar dzīvniekiem saistītiem teorētiskiem jautājumiem, augus ilgu laiku atstājot pārspriedumu fonā vai arī vispār ignorējot.

Augu atbrīvošana zināmā mērā norisinājās jaunlaikos. Domājams, ka viens no galvenajiem iemesliem ir bijis skaidrojuma modeļa mainīšanās. Dabas pasaule tika skaidrota ne vairs metaforiski, bet gan ar analoģiskiem modeļiem.¹ Analoģijas pavēra jaunu veidu, kā skaidrot augu fizioloģiju. Viljama Hārvija (William Harvey) asinrites atklāšana bija no galvenajiem jaunlaiku zinātnes sasniegumiem. Gandrīz vienlaicīgi gan franču akadēmijā, gan arī The Royal Society Anglijā tika uzdots jautājums, kā skaidrot augu sulas riti?²Vai tā būtu jāskaidro analoģiski ar cilvēka asinsriti? Šīs diskusijas ļāva skaidrot augu līdzībās ar cilvēka fizioloģiju. Kopsavilkumu diskusijai par cilvēka un augu fizioloģijas analoģiju var lasīt, piemēram, Lametrī (La Mettrie) darbā Cilvēks – augs (1748), kur tiek vilktas paralēles starp cilvēka un augu orgāniem: zeme ir auga kuņģis, zemes un saules apvienojums ir auga sirds, jo nodrošina sulas riti utt. Tiesa, Lametrī pieņēma, ka analoģija starp cilvēkiem un augiem nav pilnīga, jo augiem nevar piedēvēt kognitīvas spējas, apziņu.

Jutīgums un komunikācija

Lai arī priekšstats, ka augu funkcijas ir sarežģītākas, nekā par to tika domāts iepriekš, pamazām parādās arī mūsdienu populārajā apziņā³, tomēr vēsture priekšstatam par augu jutīgumu ir ļoti sena. Lielā mērā šī ideja nopietni tika apsvērta jaunlaikos, kad, saistībā ar iepriekš nezināmu augu sugu atklāšanu, raisījās diskusijas ne tikai par augu klasifikāciju⁴, bet arī par citiem, daudz teorētiskākiem jautājumiem. Piemēram, to pašu jutīguma priekšstatu vēlreiz lika pārdomāt mimozas atklāšana.⁵ Mēs varam redzēt nākamajā attēlā mimozas ilustrāciju Džona Parkinsona (John Parkinson) grāmatā Theatrum Botanicum. Aprakstot mimozu, autors norāda, ka filozofiem, kas ir nolieguši jebkādu augu jušanas spēju, auga reakcija uz pieskārieniem varētu šķist dīvaina.

Att. Frute sensibilis Herba Mimosa dicta. (Parkinson John (1640) Theatrum botanicum. – London. p. 1617.).

Mimoza ilgu laiku bija paradigmatisks gadījums, kas nopietni likt apsvērt augu iespējamo jutīgumu. Tiesa, pētījumi, kas tika veikti 17. gs. The Royal Society,mēģināja mimozas reakcijas skaidrot mehānistiski. Labāk zināmi pētījumi tika veikti pāris gadsimtus vēlāk. Anrī Dutrošē (Henri Dutrochet) 1824. g. izvirzīja hipotēzi, ka augu reakcijas uz apkārtējās vides kairinājumiem ir nevis mehāniskas, bet gan biheiviorālas reakcijas. Iespējams, minētais pētījums ir bijis iedvesmas avots Semjuela Batlera (Samuel Butler) darba Ruken (Erewhon 1872) nodaļai Ruken filozofa uzskati par augu tiesībām. Tajā Batlers – citu tēmu starpā – izspēlē iespēju, ka augiem ir gan apziņa (ko cilvēks nevar saprast), gan arī atmiņa un citas kognitīvās funkcijas. Kā viņš izsaucas vienā fragmentā: „Ko nozīmē būt saprātīgam, ja būt saprātīgam nenozīmē zināt, kā darīt to, ko vēlies darīt, un darīt to atkārtoti.”⁶ Taču ietekmīgāki ir bijuši Darvina pētījumi augu fizioloģijā (The Power of Movement in Plants, 1880), kur viņš pierāda, ka augi reaģē uz apkārtējās vides izmaiņām, pateicoties, piemēram, gaismas, ūdens un temperatūras uztverei. Tomēr jebkāda veida kustības un reakcijas uz apkārtējiem kairinājumiem, saskaņā ar Darvinu, vēl nevar liecināt nedz par centrālās nervu sistēmas, nedz arī minimālas apziņas klātbūtni.

Ir diskusijas, kuras izzina, vai, ja var runāt par jutīgumu, gadījumā nevarētu runāt arī par augu zināmu saprātīgumu?⁷ Īpaši pieņemot, ka par noteikta līmeņa sapratīgumu var runāt kā par indivīda dzīves laikā izrādītu adaptīvu uzvedību. Teiksim, mēģinājuma un kļūdu metode u.tml. Taču pat šie piemēri neļauj domāt par augu reakcijām kā analoģiskām cilvēka reakcijām. Tam būtu nepieciešams pārdomāt pašu apziņas koncepciju. Filozofs Maikls Mārders (Michael Marder) ir pievērsies augu iespējamās apziņas skaidrojumam.⁸ Viņaprāt, šim uzdevumam der fenomenoloģija tās pārveidotā versijā, īpaši pievēršoties intencionalitātes nojēgumam. Klasiskā fenomenoloģija pieņem, ka intencionalitāte vienmēr ir vērsta uz kādu priekšmetu, kas tiek priekšstatīts apziņā. Mārders piedāvā paradoksāli domāt par augu intencionalitāti, proti, kā par neapzinātu intencionalitāti. Ja aplūko augu uzvedību, tad var ievērot, ka daudzos gadījumos arī augi ir vērsti uz noteiktu priekšmetu: vai nu runa būtu par barību vai arī gaismas avotu. Tas nenozīmē, ka augiem ir reprezentacionāls apziņas priekšmets, nedz arī sekojoši – pašapziņa vai pašidentitāte. Tieši tas, ka ir iespējams domāt par intencionalitāti bez subjekta, ļauj Mārderam identificēt domāšanu plašā nozīmē ar dzīvošanu, eksistenci.

Pat ja pieņem minētās tēzes par specifiski izprastu augu domāšanu, vēl paliek neatbildēts jautājums par komunikāciju. Grāmatas kontekstā komunikācija ir pirmām kārtām domāta kā burtiska sazināšanās ar augiem ar tehnoloģiju palīdzību. Tikai sekundārā nozīmē tiek norādīts uz iespējamu mītisku skaidrojumu – pupas kā komunikācija starp zemi un debesīm (48. lpp.).⁹ Ja mēs iedomājamies burtisku sazināšanos, tad grūtības būtu ne tikai saistībā ar absolūtu citādību, bet arī ar, piemēram, dzīvespasaules iztrūkumu augiem. Piemēram, Toro (Henry David Thoreau) Voldenā apraksta savu pieredzi, iekopjot pupu lauku. Lai arī pupas viņam kļūst, kā viņš izsakās, par draugiem¹⁰, taču ir grūti iedomāties, ka augi izjustu īpašu draudzību pret Toro. Šajā ziņā Toro, iespējams, piekristu Heidegeram, kas raksta: „Akmenim nav pasaules. Tāpat arī augam un dzīvniekam nav pasaules, bet, ieslēgti apkārtnē, tie ir pakļauti tās nemanāmai iedarbībai. Turpretim zemniecei ir sava pasaule, jo viņa mīt esošā atvērtajā plašumā.”¹¹ No šāda skatupunkta, lai arī augi var būt mūsu dzīves pasaulē, mūsu draugi, tomēr augiem mēs tādi nevarētu būt. Līdz ar to komunikācija ir tikpat jēdzīga kā saruna pašam ar sevi vai arī nedzīvu priekšmetu. Taču šāds negatīvs noslēgums ir tad, ja šauri saprotam gan komunikāciju, gan arī iespējamo komunikācijas valodu. Šajā kontekstā, manuprāt, ir interesanti pieminēt Frānsisa Ponža (Francis Ponge) poēmu Fauna un Flora¹², kurā flora izpaužas citādāk – tā, iespējams, varētu tikt saprasta kā sava veida valoda. Šī izpaušanās parādās kā noteikta poza, kas sevi izvērš, pastāvīgi atkārtojot iepriekšējo kustību; viņš augu kustības salīdzina ar mūziku, kurā tiek izspēlēta tikai viena nots. Talk to me/ Runā ar mani projekta premisa tādā ziņā ir tuva Ponža nostādnei: komunikācija no augu puses izpaužas kā pati augšana.

Māksla un augi

Noslēgumā ir nepieciešams norādīt uz dažiem mākslas darbiem, kuru kontekstā var ievietot gan pašu grāmatu, gan arī projektu kopumā. Interesantā kārtā jau Imanuels Kants piemin augus, kad runā par glezniecību. Viņaprāt, daiļdārzniecība ir viens no glezniecības apakšgadījumiem.¹³ Protams, šajā piemērā nevajadzētu ielasīt pārāk daudz, jo glezniecība viņam var būt arī mēbeļu izkārtošana telpā vai arī kosmētikas lietošana, skaistu tērpu vilkšana utt. 20. gs. var minēt salīdzinoši daudz piemērus, kad augi ir tikuši izmantoti mākslas darbos. Šķiet, viens no pirmajiem ir bijis Edvarda Steičena (Edward Steichen) MoMA izstādītā modificētu gaiļpiesīšu izstāde (1936). Atzīmēšanas vērta ir arī Salvadora Dali instalācija (Rainy taxi, 1938). Grāmatā kā viens no iedvesmas avotiem ir pieminēts Jozefa Boisa (Joseph Beuys) instalācija (7000 Oaks, 1982), bet var pieminēt arī Lady’s cloak (1948). Utt. Tomēr minētie piemēri īpaši neproblematizē pašus augus, bet gan vienkārši tos izmanto kā mediju. Tāpēc ir interesanti pieminēt dažus darbus, kas mēģina radoši izmantot tehnoloģijas, lai pievērstos komunikācijas ar augiem pētniecībai. Viens no šādiem darbiem aplūko komunikāciju starp augu un putnu. Shēma Edardo Kaca un Ikuo Nakamuras veidotajai instalācijai Eseja par cilvēka sapratni (1994) izskatās šādi:

Somu mākslinieces Terikes Haapojes (Terike Haapoje) darbs Dialogs 2010. g. tika izstādīts Rīgā, Transbiotics izstādes ietvaros.¹⁴ Šis darbs tiešā veidā mēģina radīt auga reakciju uz cilvēka klātbūtni. 2011. g. Rīgā, izstādē Tehno-ekoloģijas varēja baudīt arī franču mākslinieku kolektīva Scenocosme instalāciju Phonofolium, kura centrā bija koks, kas reaģē uz cilvēka pieskārieniem vai balsi.¹⁵ Tādējādi Talk to me/ Runā ar mani projekts iekļaujas augstākminēto darbu paradigmā. Taču pati grāmata ir saglabāta liecība par šo instalāciju, kas reizē sniedz ne tikai aprakstu, bet arī mēģinājumu iekļaut to plašākā mediju mākslas kontekstā. Taču reizē tas spēj sniegt ilustratīvu materiālu, lai vairāk vai mazāk nopietni reflektētu par komunikāciju ar augiem. Jāšaubās, vai ikdienā bez šādiem mākslas darbu piedāvājumiem, mēs sāktu apsvērt dažas šķietami absurdas premisas. Kā jau tika minēts, šāda iztēles spēle norisinās pēc saviem noteikumiem, kas ne vienmēr ir saskanīga ar zinātnes metodoloģiju.

1. Gentner Dedre, Jeziorski Michael (1979) The Shift from metaphor to Analogy in Western Science. – In: Metaphor and Thought. ed. by Ortony Andrew. – Cambridge UP, p. 447–480.  (atpakaļ uz rakstu)
2. Par šīm diskusijām Franču akadēmijā sīkāk skat.: Stroup Alice (1990): A Company of Scientists: Botany, Patronage, and Community at the Seventeenth-Century Parisian Royal Academy of Sciences. – Berkeley UP, p.117–144. Diemžēl šajā grāmatā netiek aplūkotas paralēli Anglijā par šiem pašiem jautājumiem notiekošās diskusijas.  (atpakaļ uz rakstu)
3. Piemēram, skat., New Yorker rakstu: Pollan Michael The intelligent Plant: http://www.newyorker.com/reporting/2013/12/23/131223fa_fact_pollan Atbalsis ir redzamas arī Latvijā. Piemēram, uz minētā raksta balstītās Paula Bankovska brīvās pārdomas rakstā Līdz pašai saknei viņš: http://satori.lv/raksts/6598/Pauls_Bankovskis/Lidz_pasai_saknei_vins Ivars Neiders ironiski aplūko iespējamo cilvēka gara iemiesošanos kokos rakstā Osis ir Liepa: http://www.rigaslaiks.lv/Raksts.aspx?year=2014&month=5&article=9  (atpakaļ uz rakstu)
4. Skat. Mišela Fuko darba Vārdi un lietas 5. nodoļu.  (atpakaļ uz rakstu)
5. Pirmais botāniskais traktāts, kas aprakstīja jutīgos augus, ir: Acosta Christoval (1578) Tractado de las drogas y medicinas de las Indias Orientales. – Burgos.  (atpakaļ uz rakstu)
6. http://nzetc.victoria.ac.nz/tm/scholarly/tei-ButErew-ButErew-c27.html  (atpakaļ uz rakstu)
7. Piem., Trawavas Anthony (2003) Aspects of Plant Intelligence: http://aob.oxfordjournals.org/content/92/1/1.long  (atpakaļ uz rakstu)
8. Marder Michael (2013) Plant Thinking: A Philosophy of Vegetal Life. – Columbia UP.  (atpakaļ uz rakstu)
9. Šajā kontekstā, iespējams, būtu interesanti salīdzināt ar Gastona Bašlāra (Gaston Bachelard) koka tēla analīzi literatūrā un psihoanalīzē – L’air et les songes (1943) (10.nod.).  (atpakaļ uz rakstu)
10. Toro Henrijs Deivids (1854) Voldena, jeb, dzīve mežā. – Zvaigzne ABC, 2004, 122. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
11. Heidegers Martins (1935–1936) Mākslasdarba sākotne. Grāmatā: Heidegers Martins: Malkasceļi. – Intelekts, 1998, 29. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
12. http://www.poemes.co/faune-et-flore.html  (atpakaļ uz rakstu)
13. Kants Imanuels (1790) Spriestspējas kritika. – Zvaigzne ABC, 2000. 132. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
14. Ar šo projektu var iepazīties šeit: http://www.terikehaapoja.net/dialogue/ Skat. arī: Art as Research./ Māksla kā pētniecība. Ed. by Rasa Smite, Kerstin Mey, Raitis Smits. – Rīga: Rixc/ Liepāja: LiepU MPLab. 2011. 273. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
15. http://www.scenocosme.com/phonofolium.htm  (atpakaļ uz rakstu)