— Pēc iespējas precīzāk pārnest domu

 

Foto: Jānis Irbe

Sarkanā gaisma nozīmē to, ka mums jāapstājas, zaļā – ka varam turpināt ceļu, password datora ekrānā nozīmē to, ka jāievada parole. Ko īsti domāja draugs, beidzot sarunu ar dziļu nopūtu? Kādā nozīmē bija lietots vārds rakstā, ko šorīt lasīju? Ikdienā teju katru brīdi nodarbojamies ar dažādu zīmju interpretāciju, saskaramies ar tulkošanu, tulkotiem materiāliem. Žurnāls Punctum vēlas apjaust, kas ir tulkošana kā fenomens, pievērst uzmanību dažādiem tā aspektiem. Ievas Kolmanes rakstā Acīmredzamais – netulkojamais: tulkojuma fineses lasām, ka tulkošana tās plašākā nozīmē ir uztvere.

Šajā intervijā tulkotāja Agnese Gaile-Irbe, kura laipni piekrita sniegt atbildes uz mūsu jautājumiem, liek aizdomāties par tulkotāja atšķirīgajiem uzdevumiem, strādājot ar dažādu autoru un dažādu laikmetu tekstiem.

Justīne Janpaule

 

Pols Rikērs savā esejā Par tulkošanu (Sur la traduction) raksta, ka tulkošana ir komunikācija un, arī sazinoties vienas valodas ietvaros, mēs tulkojam. Kā jūs to komentētu? Kas, jūsuprāt, ir tulkošana?

Par tulkošanu kā tādu nav iespējams atbildēt ar vienu skaidru definīciju, kas derētu visiem gadījumiem. Derētu gan daiļliteratūrai, gan teorētiskajai literatūrai. Un arī par filosofisku tekstu tulkošanu nav vienas atbildes. Ir pilnīgi skaidrs, ka pastāv milzīga atšķirība starp tulkotāja uzdevumu, tulkojot, piemēram, 20. gadsimta britu filosofus un tulkojot vairāk nekā 2000 gadus senus sengrieķu filosofus. Pastāv milzīga atšķirība starp tulkošanu no dzīvām valodām un tulkošanu no mirušām valodām. Pastāv milzīga atšķirība arī starp autoriem vienā valodā un vienā laika periodā.

Es varu pateikt tikai par to, ko darām mēs ar Aiju van Hofu, turklāt nevis vispārīgi, bet konkrētos darbos. Tulkojot Aristotela Valstlietas, mēs cenšamies plūstošā un labskanīgā latviešu valodā pēc iespējas precīzāk pārnest autora izteikto domu tā, kā mēs to saprotam, savu sapratni nemitīgi iztaujājot, apšaubot un šajā procesā kritiski pielietojot visus mums pieejamos teksta komentārus un skaidrojošās literatūras, kā arī vēsturisko pētījumu avotus.

 

Bieži – jo īpaši no atdzejotājiem un literāru darbu tulkotājiem – ir dzirdēta atziņa, ka tulkotājs ir līdzautors, jo darbu rada no jauna citā valodā. Vai jūs tam piekrītat? Vai tulkotāju tiešām var likt blakus autoram? Varbūt tulkotājam tomēr jāpaliek kā ēnai?

Tulkotājs neizbēgami kļūst par līdzautoru vismaz formas ziņā tam darbam, kas dzīvos iztulkotajā valodā un tajā, iespējams, radīs savu tradīciju. Mazu tradīcijiņu. Taču bilingvālie izdevumi tulkotāja iespējamo uzkundzēšanos un nekaunību stipri iegrožo, jo autors vienmēr paliek blakus. Blakus burtiskā nozīmē.

 

Kā jūs izvēlaties darbus, ko tulkot? Kādi ir kritēriji, pēc kuriem jūs vadāties šajā izvēlē?

Šīs izvēles līdz šim ir ietekmējuši apstākļi – ārējie un iekšējie apstākļi plašā nozīmē. Es izvēlos pēc tā, kas man pašai tajā brīdī šķiet interesants un ko es tobrīd jūtos spējīga saprast un iztulkot pietiekami labā kvalitātē. Tad, kad tie darbi vēlāk kādam ir jāpasniedz vai jāpaskaidro, tad es izgudroju visādus citus pamatojumus – piemēram, ka tas būs svarīgi studentiem, ka tas ir skaisti uzrakstīts, ka mums trūkst pamattekstu par šo tēmu un tamlīdzīgi. Tas viss nav melots, bet pamatā tā tomēr ir privāta interese, kas izriet no kaut kādiem manu teorētisko interešu līkločiem, nejaušībām un varbūt pat rakstura iezīmēm, kas nosaka to „patīk” vai „nepatīk”. Aristotels man, piemēram, „ļoti patīk” un es jūtos tā, ka es viņu „saprotu”, ja tā var teikt.

Izņēmums bija Epikūriskie raksti, jo tos piedāvāja tulkot Aija, kura jau ar tiem bija strādājusi un gribēja novest līdz grāmatai. Ar Epikūru gāja grūtāk, jo es viņu „sliktāk saprotu”, ja tā var teikt.

 

Esejā par tulkojuma metodi bilingvālajos tulkojumos, ko Filozofijas dienu ietvaros lasījāt Latvijas Universitātē, jūs apgalvojat, ka mūsdienās ir cita tulkošanas tradīcija nekā padomju gados. Kā jūs varētu salīdzināt šīs abas tradīcijas?

Padomju gados politiskās brīvības trūkums, šķiet, nozīmēja arī akadēmiskās brīvības trūkumu – varbūt ne pilnīgu brīvības trūkumu, tomēr ierobežotu brīvību. Es domāju, ka tas attiecās arī uz filosofijas vēstures un politiskās filosofijas vēstures tekstu pētniecību un tulkojumu sagatavošanu un izdošanu. Piemēram, arī 20. gadsimtā pastāvēja vairākas paralēlas Aristotela politiskās filosofijas interpretācijas, bet šķiet, ka padomju gadu tulkotājiem tās nebija pieejamas vai arī, ja bija, tad ideoloģiskā aparāta dēļ šķita noraidāmas, vēl pirms bija iepazītas. Lasot padomju gados iznākušu tulkojumu ievadus, jūtams, ka autoriem par, piemēram, Aristotelu viss bija skaidrs un atlika tikai pateikt lasītājam, kā viņš jāsaprot un ko labu mēs no viņa varam paņemt savai lietošanai.

Brīvākas un internacionālākas akadēmiskās pētniecības vidē šādas skaidrības un vienprātības nav, tāpēc mūsdienās akadēmiskos izdevumus cenšas gatavot ļoti uzmanīgi – tā, lai tulkojums būtu, cik vien iespējams, godīgs pret visiem šiem dažādajiem interpretācijas strāvojumiem, lai lasītājs tos varētu tur atrast un saprast, kā un kāpēc tie radušies.

Es esmu apskatījusi Latvijas brīvvalsts laika tulkojumus no senajām valodām, un man ir radies priekšstats, ka tajos latviešu valodas resursus izmantoja brīvāk un radošāk. Savukārt padomju gados, kad latviešu tulkojumi atradās lielā Maskavas un Ļeņingradas skolu un krievu tulkojumu ietekmē, masveidā ienāca smagnējie latīņu cilmes svešvārdi. Es domāju, ka tas notika tāpēc, ka dialektiskais materiālisms bija sasniedzis savu pilnziedu un tam nebija vajadzīgi jauni meklējumi – pat ne filosofijas kanona tulkojumos. Tāpēc filosofijas valoda kļuva ļoti standartizēta. Piemēram, valoda, kādā latviski runāja Monteskjē vai Hjūms, bija gandrīz tāda pati, kādā runāja Platons un Aristotels.

Taču tulkojot es redzu, ka katrs autors rada savu filosofijas valodu. Jo īpaši es to redzu pie grieķiem. Nav vienas filosofijas valodas. Ksenofonts ieviesa savus jaunvārdus, Platons radīja un lietoja savus, Aristotels savus. Vieni un tie paši vārdi un saknes šajos autoros parādās dažādās nozīmēs. Latviešu valodas vārdradīšanas brīnišķīgās iespējas lielā mērā ļauj šo jaunradi un oriģinalitāti atspoguļot. Turpretim, lietojot jau gatavo, oficiālo tā dēvēto filosofijas terminoloģiju, šādas iespējas nav.

Bet es nesaku, ka princips „iztulkot visu latviski” der visiem gadījumiem un ka tam nav trūkumu.

 

Topošajā Aristotela Politikas tulkojumā jūs konsekventi izvairāties no latīņu cilmes vārdu lietojuma. Kā varat pamatot centienus norobežoties no šī visai nozīmīgā pastarpinājuma sengrieķu filosofijas pārmantošanas vēsturē?

Sengrieķu filosofijas pārmantošanas vēsture mani pašā tulkošanas procesā neinteresē, un es cenšos maksimāli no tās norobežoties. Ja kalpotu tradīcijai, nevajadzētu vispār neko tulkot. Piemēram, tā pati epikūrisma tradīcija. Es reiz sarunājos ar kādu franču priesteri un viņam cita starpā teicu, ka esmu tulkojusi Epikūru. Viņš satrūkās, sabijās un sāka iztaujāt, kāpēc es to esmu darījusi. Epikūrisms savas sīkstās tradīcijas dēļ viņam asociējās ar izlaidīgu dzīvesveidu, sludināšanu kalpot ķermeniskajām baudām un iegribām – ar visu to, kas tekstos vispār nav atrodams un kas ir pilnīgs pretstats tam, ko Epikūrs mācīja. Un šādu pārpratumu ir diezgan daudz. Par vienu no tiem es stāstīju lekcijā Latvijas Universitātē – par Aristotela „politiskā dzīvnieka” tradīciju, kas tekstā tādā nozīmē, kādā šo izteikumu pazīstam, nav sastopama. Mans uzdevums ir iztulkot tekstu pēc iespējas lielākā brīvībā no visām recepcijas tradīcijām. Latīniskie termini ir viena no šo tradīciju izpausmēm.

 

Šķiet, ka Politikas tulkojumā, tiecoties pēc precizitātes Aristotela domas atveidē, jūs vienlaikus nodarbojaties ar tādu kā latviešu valodas restaurāciju. Vai nebaidāties, ka atteikšanās no tik plaši izplatītiem vārdiem kā, piemēram, „definīcija” vai „precizitāte” varētu novest pie pārlieku liela valodas pūrisma?

Mēs nenodarbojamies ar latviešu valodas restaurāciju. Tas ir pārpratums. Es nedomāju, ka teikt „anarhijas” vietā „bezvaldība”, „demokrātijas” vietā „tautvaldība” vai „demagoga” vietā „tautvedis” ir kaut kāda restaurācija. Nav jau īsti, ko restaurēt. Kur tad mums latviešu valodā ir tās apjomīgās monogrāfijas par politisko teoriju, par dažādām valsts iekārtām, to rašanās un sabrukšanas cēloņiem? Nav tādu. Par to, par ko runā Aristotels, latviski vēl līdz šim nav runāts, un baidos, ka nav arī domāts. Tāpēc tulkotājs ir spiests par to sākt domāt, izmantojot savas valodas resursus. Citas iespējas nav. Jūsu pieminētajā Rikēra esejā man ļoti patīk, kā viņš saka, ka tulkošana var palīdzēt „izvest savu mātes valodu no provinces” (déprovincialiser la langue maternelle). Ja tas izdotos vismaz vienā aspektā vai jomā, valoda tiktu bagātināta un, to bagātinot, bagātinātos arī doma.

Savukārt, attiecībā uz „pūrismu” – mans pūrisms parādās tikai tulkojumā, un to pamato arī estētiski apsvērumi. Tas, kā jau redzams, neparādās, piemēram, šajā mūsu sarunā. Tādēļ es arī nesagaidu, ka pēc Aristotela iznākšanas cilvēki sāks teikt nevis „precizitāte”, bet „izstrādātība” un nevis „definīcija”, bet „noteiksme” vai „nošķīrums”.

 

Kā jūs kopumā vērtējat situāciju Latvijā ar tulkojumu kvalitāti, teorētiskā materiāla pieejamību?

Teorētiskā materiāla pieejamība ir laba un aizvien uzlabojas, kopš mēs ar tīkla palīdzību esam piesaistīti visas pasaules akadēmiskajai videi. Jautājums vairs ir tikai par to, vai tulkotājam pietiek līdzekļu iegādāties visus tos daudzos materiālus, kas viņam var palīdzēt tekstu labāk saprast. Un vēl vairāk – vai viņam ir laiks ar to nodarboties, iedziļināties visādos smalkumos, vēsturiskajās peripetijās.

Tulkojumu kvalitāte ir ļoti neviendabīga. Ir izcili darbi un ir visādi brīnumi. Atceros kādu no angļu valodas tulkotu grāmatu, kur „ethical background” bija iztulkots kā „ētiskā aizmugure”. Brīnījos, kā redaktori un korektori tik neveiksmīgu un maldinošu latviskojumu ir pieņēmuši. Tulkotājs nevar izvairīties no domāšanas, tāpēc līdz laikam, kad ar tulkošanu nodarbosies roboti, būs vēl jāpagaida.