— Ilga pauze, romantiska mūzika, klusums

„Gribi teikt, ka iekāri redzi ar komatiem?”
– Maikls Palmers, Idem I

Žana Lika Godāra Alfavilla (Alphaville)

Žana Lika Godāra filmā Alfavilla (1965) Anna Karina vienubrīd stāv baltā istabā, uzgriezusi kamerai muguru, ar seju pret atvērto logu. „Kopš tevi satiku,” saka miglainie Helvetica subtitri, „es vairs nejūtos normāla.”

Skatītājai ar vājām franču valodas zināšanām šis titrētais mirklis ir saistošs, bet ne režisora iecerētā iemesla dēļ. Vārdi šeit nav tulkojums. Tie pastāvīgi mainās un modulējas, pavadot filmas skaņu, attēlu un emocionālo virzību. Subtitri ir kā astrolabija, kas panorāmu nerada, bet neuzkrītoši ved tai cauri skatītāju.

Satjadžita Reja Agantuk

Subtitru uzdevums ir skaidrs: palīdzēt skatītājai šķērsot valodas un runas barjeru. Tam nepietiek ar vārdu iztulkošanu – saturs ir jāparrada jaunā medijā. Runātā valoda subtitros pārtop rakstītā tekstā: atšķirība līdzīga kā starp āboliem un to šķēlītēm. Ja lāzeru izgaismotā karaoke bārā kāds nesaprotamā valodā dzied vikingu metālu vai vecpuišu popmūziku, uz ekrāna redzamais teksts ir nepārprotami nošķirts no izdziedātajiem vārdiem. Tomēr tie pavada skatītāju cauri ainai, kas citādi būtu sveša vai vismaz nebaudāma.

Vona Karvai Laimīgi kopā (Happy Together)

Kādā Vona Karvai filmas Laimīgi kopā (1997) ainā redzami zilganas miglas vāli, kas veļas pār Iguazu – Argentīnas ūdenskritumu, kuru izmocītais mīlnieku pāris izvēlējies par savu privāto Meku. Beidzot izdarījis neizturami sāpīgo izvēli aiziet no Ho pāridarījumiem, Lai uz ūdenskritumu dodas viens. Subtitri uz miglas ir ļoti vienkārši: „Man bija ļoti skumji.” Viss ainas smagums redzams kadrā – uzraksts tā ietekmi var padziļināt tikai ar vienkāršību.

Jasudžiro Ozu Zirnekļlilija (Equinox Flower)

Tas pats muskulis darbojas arī Jasudžiro Ozu filmas Zirnekļlilija (1958) tiešajā prozā. Ikvienā kadrā, kur redzams biznesmeņa un patriarha Hirajamas Vataru pusdienu galds, tā priekšplānā ir sarkansvītrota zemesriekstu bundža. Tā veido vizuālu ekvinokciju ar pilno ūdens glāzi un centrā redzamo bļodu, kas līdzinās paša Vataru trīsdaļīgajai ekvinokcijai ar viņa meitu un vīrieti, kuru viņš negrib redzēt kā meitas vīru. Vienubrīd bārā tiek rādīts kāds Vataru uzņēmuma darbinieks. Viņš jautā: „Kāpēc man neviens nedod zemesriekstus?” Uzmanībai šeit nav jāpievēršas subtitram. Tas ir acumirklis, kas ļauj fokusēt skatienu.

Karls Sandburgs ir devis vairākas dzejas definīcijas. To vidū arī šādu:

3. Dzeja ir ziņojums par niansi starp diviem mirkļiem, kad cilvēki saka: „Klausies!” un: „Tu redzēji?” „Dzirdēji? Kas tas bija?”

„Man bija ļoti skumji” un „Ei, kur palikuši zemesrieksti?” paši par sevi nav tādi mirkļi.

Labākie subtitri līdzīgi dzejai parāda valodas fizisko parametru kopību ar tās ideālo potenciālu. Oktāvio Pass ir teicis, ka termini precīzi var būt tikai matemātikā un loģikā. Pārceļot dialogu jaunā valodā, notiek tāds kā liels, neslēpts lēciens, jo koncepcijām jāpiemēro jaunas drēbes (ritma džinsi, metaforas batista blūze, vārdu spēles zelta ķēde). Kad teikums ir ticis katalāņu vai urdu valodas vidē, tas vēl jāaizved pie drēbnieka, kurš improvizējot apģērbu pārvērtīs par salūzušu treileri vai dūju baru.

Hajao Mijazaki Ceļojošā pils (Howl’s Moving Castle)

Protams, ne visi subtitri ir dzeja, un to nemaz arī nevajag. Komēdiju subtitru autorei dzeja nav jāraksta, tomēr viņas darbu papildina humora saglabāšanas uzdevums. Kā Denija Makbraida paziņojumu: „Es viņu saucu par Čeningu Gardumiņu!” padarīt foršu arī arābu valodā? (Es arābiski nerunāju, varbūt viņiem jau ir Taint–YUM¹analogs). Padomājiet, cik sarežģīti šajā pašā filmā Gals klāt (This Is The End, Rogens un Goldbergs, 2013) subtitru autorei nāktos saglabāt angļu teicienu „zilonis istabā” un filmas beigu joka vēsturi un tūlītējo atpazīstamību.

Džejs Barušels: Džeki, paklausieties. Mums tagad jāparunā par ziloni istabā.

Sets Rogens: Pag, Džej, par Kreigu tā nerunā!

Kreigs Robinsons: Tu apdauzīts esi? Vecīt, es tak tepat stāvu!

Džejs Barušels: Es nesaucu Kreigu par ziloni.

Džeimss Franko: Rasists!

Frāze „Man bija ļoti skumji” lasītājiem jāpārdomā uzreiz pašiem un, vēlams, arī kādu laiku pēc ainas beigām, savukārt „Es nesaucu Kreigu par ziloni” ir jāuztver vēl pirms vārdu parādīšanās zem Džeja nevainīgās sejas. Ja tie savu mērķi neizpildīs līdz tam, joks neizpelnīsies skatītāju smieklus, pat ne Seta Rogena smīnu.

Ingmāra Bergmana Zemeņu lauks (Smultronstället)

Norausim joku puķei vēl vienu ziedlapiņu. Humora tulkošana ir īpaši bīstama, jo pastāv tas, ko Ričards Praiors raksturoja kā „šauro robežu starp smiešanos ar un smiešanos par”. Tulkojumā šī līnija kļūst vēl plānāka. Lai gan labi subtitri var palīdzēt sadarboties gatavam vērotājam saprast filmas leksiku, iekšējās attiecības un vizuālās norādes, to interpretācija bieži vien visvairāk ir atkarīga tieši no skatītājas. Filmas uztveri parasti veido viņas pašas uzskati par pasauli. Kā piemēru minēšu kādu sāpīgu mirkli no Ričarda Praiora 1964. gada uzstāšanās On Broadway Tonight, kad pat precīzākie subtitri nespētu mazināt skatītāju aso reakciju. Viņš saka: “Es neesmu ņujorkietis. Esmu no Ilinoisas štata Peorijas un, ēē…” un klausītāji sāk smieties, skatoties uz viņa naivo, stūraino seju.

Žans Kokto ir teicis, ka dzejnieki neizgudro. Viņi klausās. Kas notiek tad, ja dzejnieks raksta pūlim, kas neklausās? Valoda nav vienīgais šķērslis.

Pievērsīsimies laika un telpas robežām. Subtitriem jāiespraucas kadra noteiktajās robežās tāpat kā cilvēkiem Tokijas kapsulu viesnīcās, kuru sīkajos blokos ir vieta tikai vienam gulētājam. Dialoga vai runas jēga tiem jāizpauž vēl pirms aina ir beigusies, un aktiera sejā satraukumu nomainījušas skumjas. Asprātība palīdz. Arī atturība. Taču subtitru autorei jāuzmanās, lai tieksmē pēc kodolīguma nenāktos zaudēt saturu. Vārdu koferis viņai jāsapako cieši, bet bez liekā svara, neaizmirstot ielikt arī dažādam laikam paredzētas drēbes. Seriāla Noklausīšanās (The Wire, Saimons, 2002–2008) angļu subtitri, piemēram, izlaiž tūkstošiem izsaucienu un lamuvārdu – dirsā, jā, yo, ei, zin, vecīt, pisies dirst, ka tavu, ā, okei –, kas, protams, izmaina sarunu plūsmu un nosaka jaunus ierobežojumus tēlu iespējām sazināties citam ar citu un skatītājiem. Reizēm neskaitāmo ātro izsaucienu izlaišana ir nepieciešama ierobežotās vietas dēļ. Citkārt tas nav vajadzīgs un pat kaitē saturam. Reizēm dialogam nav jābūt kārtīgam un viegli caurskatāmam. Reizēm dialogs ir kā satiksmes sastrēgumu pārpildīta pilsēta. Džordžs Pelekanoss ir teicis, ka Noklausīšanās skatītājiem jādomā seriālam līdzi.

Luisa Bunjuela Tuksneša Simons (Simón del desierto)

Valodīgi subtitri var palīdzēt pārvarēt cita veida satraukumu. Tie skatītājai stāsta, ko viņa dzird vārdu vietā, un arī to, kas nemaz nav sadzirdams.

Ilga pauze

Romantiska mūzika

Klusums

Šie subtitri vienkārši saka: mēs tepat vien esam. Aparāts nav salūzis. Lūdzu, neaizej.

Vudija Alena Annija Hola (Annie Hall)

Mazliet parotaļāsimies ar formām. Te ir kadrs no Annijas Holas (Alens, 1977) ar sievieti sarkanā kleitā uz dēļu platformas. Fonā skanošo Vudija Alena runu zem viņas varētu aprakstīt kāds no šiem subtitriem:

Man ir zināmas grūtības
starp fantāziju un realitāti

Kadra centrā uzraksts ir kā kūka – blīva un vidū līdzsvarota. Skatītājai ir viegli to uzraudzīt. Nav jābaidās nomest rokā paņemto papīra šķīvi.

Man ir zināmas grūtības
starp fantāziju un realitāti

Kreisajā pusē uzraksts ir kā burulaiva, kas slīd gar platformu. Apakšā tas ir garāks, tādējādi norādot uz kustību, kā mudinot pievērsties nākamajam attēlam. Vēja dēļ „grūtības” un „starp” ir nonākušas tuvāk viena otrai.

Man ir zināmas grūtības starp
fantāziju un realitāti

Ir vilinoši vārdiem „fantāziju un realitāti” atvēlēt atsevišķu līniju, tomēr šāds uzraksts šķiet mazliet sastindzis. Tas it kā kustas atpakaļ laikā.

Subtitru izskats varbūt nav tik svarīgs kā saturs, taču tas noteikti var papildināt vārdus ar spilgtu glazūru. Arī Daienas Kītones teiktajā Vudijam Alenam: „Tev nudien patīk tās Ņujorkas meitenes,” svarīga ir kameras pievēršanās saulrietam, ne viņas sejai.

Tā kā subtitri parasti cenšas būt neuzkrītoši, reizēm pārsteigt spēj tieši vārdu trauslā un uzkrītošā klātbūtne. Brīnišķīgajā Mambeti filmā Touki Bouki (1973) redzam jaunu pāri, kuri neatkarību ieguvušajā Dakarā cīnās ar koloniālisma rēgiem. Viņu rīcības un izvēles – neveiklo peldēšanu laivā uz plēsonīga vīrieša māju, braucienu motociklā pa ietvēm un sarkanajām smiltīm – pavada Džozefīnes Beikeres dziesma Paris. Ikvienu viņu soli vada tiekšanās pēc naudas un tālās, Beikeres apdziedātās pilsētas vilinājums. Arī šeit skaņai ir izšķiroša nozīme. Taču vēl pamanāmāks ir uz ekrāna atkārtotais subtitru uzraksts: „Parīze, Parīze, Parīze”. Zem šī karoga dzimst vesela jautājumu republika. Kāpēc subtitros minēts tikai piedziedājums, kurā pilsētas nosaukums vienalga ir saprotams? Ko nozīmē fakts, ka filma par koloniālisma sekām ir iztulkota no volofu valodas, un tās franču skaņu celiņa teksts pavada saules izdedzinātās Senegālas ainavas attēlus?

Un pēdējais jautājums, kas filmas subtitriem ir tikpat neizbēgams kā televīzijas vai kinoteātra ekrāna malas: cik labi mēs patiesībā varam saprast cita cilvēka domas?

Žana Lika Godāra Alfavilla

No angļu valodas tulkojis Vilis Kasims
Teksts sākotnēji publicēts žurnālā 3:AM Magazine

1. Tulkojumā neizbēgami pazūd vēl viena vārdu spēle: Čeninga Teitama uzvārda sākumapārmainīšana uz taint, kasangliski apzīmē gan kauna traipu, gan, slengā, ķermeņa daļu starp sēkliniekiem un dibenu – un šeit laikam arī visu pārējo.  (atpakaļ uz rakstu)