— Rīgas ielu plikumi

 

Kad no siltām zemēm ierodas korpulents anticiklons ar dienvidu temperamentu un šur tur dun, dārd, čab un san, saules skatam atsedzot pliku Māras zemi, vai citiem vārdiem sakot – pietiek temperatūrai termometrā pietuvoties 23 grādiem pēc Celsija –, Rīga kļūst par pusbikšu pilsētu.

No ielām pazūd pilsētnieku rūpīgi izgludinātās identitātes, darbadienu legingus nomaina spalvaini stilbi un kāju ikri. Flipflopi, botas un plikas pēdas. Aloha rakstainie krekli, vaifbīteri un t-krekli ar vēstījumu. Un pēkšņi izskatās, ka pilsētā gandrīz nevienam vairs nav solīds darbs, kas būtu veicams ārpus pludmales un bez labas šļunkas eksotiska nosaukuma kokteiļa.

To visu jūs jau labi zināt. Vien uzmanīgi paskatieties lejup… Um! Šoks! Histērija! …un prātā nāk jautājumi: ko tagad man darīt un kā tālāk dzīvot?

Bezcerīgi: šorti kļūs arvien īsāki, bikses paliek ciešākas un kājām neciešamākas, pasaule iet uz galu! Bet par to galvas nelauziet – šī nav uz servisu orientēta eseja. Turpmākajos paragrāfos, kontekstā ar modi, mēģināšu ieviest skaidrību starp neordināriem tikumiem un plikumiem, kas šovasar satikti Rīgas ielās.

 

Brīvības bulvāra dendiji

Kādas svelmaina darba dienas beigās – un tādu mums šovasar ir bijis daudz – Brīvības pieminekļa aizmugurē, Raiņa un Brīvības bulvāru stūrī es gaidīju luksoforā iedegamies zaļo gaismu un pamanīju, ka man pretī to pašu dara divi puspliki divdesmitgadnieki, atlētisku ķermeņu īpašnieki, piesegušies ar vienādiem olīvkrāsas frotē dvieļiem, drusku siltākā tonī par monumentālās Mildas miesu. Tas bija neparasts skats. Viņi neizskatījās apzagti. Arī ne tveicē pārkarsuši un saules dēļ iesvīduši, jo tad viņiem līdzi būtu bijušas somas ar mantām un drēbēm, kur tām visām atdust. Viņi drīzāk izskatījās kā tikko no dušas iznākuši: sausi, svaigi un tīri. Un jutās pievakarē tik komfortabli un droši, lai šādā paskatā atrastos Rīgas centrā uz ielas. Dvieļi ap gurniem turējās cieši kā vīriešiem dušas želeju un kāju sēnīšu reklāmās. Tie vieglā drapējumā beidzās maķenīt virs ceļiem un neliecināja, ka paši no sevis varētu atraisīties, atsedzot rīdziniekiem un pilsētas viesiem skatu, par ko Pašvaldības policijai būtu ko teikt. Jaunekļiem kājās laikam bija ādas sandales vai smalkas, neuzkrītošas iešļūcenes, vai arī kas cits, jo skats un prāts pie tām ilgi neaizkavējās. Un tas bija arī viss.

Kur viņi tādā paskatā devās? Nav ne jausmas. Bet šoreiz nepameta sajūta, ka tas bija iestudēts, izkalkulēts akts, un, gribot vai negribot, iela bija kļuvusi par narcisma un vojerisma sadursmes vietu.

Skats raisīja vairākas pārdomas: cik intensīvi un ilgi man un pārējiem gājējiem (un tādu bija daudz, jo kāds koris lēni soļoja garām garos taftas svārkos un konservatīvās blūzēs – paskatā, kādu mēs varam redzēt senjoru rīkotās ballēs) ir pieņemami lūrēt sabiedriskā vietā uz atkailinātiem un pilnīgi nepazīstamiem cilvēkiem? (Kas gluži nav tas pats, kas sēdēt apakšveļu modes skatē ar krunku pierē, cenšoties no defilējoša modeļa pieticīgajām apakšbiksēm nolasīt dizainera mesidžu, vai vērot politiķu dekoltē smalko aprindu hronikās no kāda saviesīga pasākuma apmeklējuma, jo tautas kalpi nav sabiedrībā nepazīstami cilvēki, – viņi reprezentē visu sabiedrību.) Un visbeidzot praktiskas dabas jautājums – kur puiši, ejot pa ielu šādā te paskatā, glabā telefonus?!

Jaunība vienmēr ir bijusi seksīga, valdzinoša un iekārojama – it īpaši, ja pats esi jauns (vai arī – ja esi vecs, bagāts un neķītrs, bet tas jau ir cits stāsts) un nekaunies no sava ķermeņa. Pirms divdesmit gadiem, kad ekonomiskā labklājība reiz bija sinonīma vīrieša identitātei, Marks Simpsons britu avīzē The Independent nokristīja jaunu pilsētnieku šķiru, ko nodēvēja par metroseksuāļiem. Tie ir „neprecējušies jauni vīrieši ar lieliem ienākumiem, kas dzīvo vai strādā lielpilsētā (jo tā ir vieta, kur atrodas vislabākie veikali) un, iespējams, ir visperspektīvākais patērētāju tirgus šajā desmitgadē”.

Šovasar, divdesmit gadus vēlāk, Tomsons, vērojot futbolistus pieticīgi apģērbtās reklāmās – kā Krištiano Ronaldu –, ir atgriezies ar jaunām idejām, šoreiz The Daily Telegraph, par nu jau otrās paaudzes metroseksuāļiem – un tie esot spornoseksuāļi — ar ķermeņa kopšanu, sociālajiem medijiem un selfijiem apsēsti vīrieši. Šī salikteņa pamatā ir sporta un porno kombinācija jeb Tomsona vārdiem: „Sports gultā ar pornogrāfiju, kamēr senjors Armani to visu bildē.” Lūk, ko par šī jaunvārda ietvaru saka žurnāls i-D: “Lai gan bieži attēloti kā neaptēsti sieviešu nīdēji – kā vissliktākie no pāraugušiem bosikiem [..] – daudzi futbolisti uztur sev nereālu pašapziņas līmeni, nemaz nerunājot par brīvo laiku un plašajām iespējām, ko tiem sniedz nauda, patstāvīgi ļaujot izaicināt heteronormatīvos priekšstatus par vīrišķību. Viņi ir mūsdienu dendiji, pat tāda kā seksuālo ķeceru šķira.”

„Pēc kā viņi mēģina izskatīties?” retoriski jautā i-D un paši arī atbild: „Kā nocirpti pūdeļi, grieķu dievi, sintezētas deju mūzikas popzvaigznes…”

Mmm…, es redzu pāris kautrīgi paceltas rokas pie datoriem, kuras tirda aptuveni viens un tas pats jautājums… – Jā, lūdzu! – kāda tad ir saistība tiem spornoseksuāļiem ar pašmāju pusplikajiem jaunekļiem, kas redzēti bulvāru stūrī? Pārsteidzoša. Mēs labi zinām, ka ar apģērbu var veiksmīgi noslēpt valkātāja nedrošumu un šaubas par sevi un savu izskatu, gan arī piešķirt pārliecinātu, drošu vai vismaz apkārtējai sabiedrībai atpazīstamu identitāti, it sevišķi, atrodoties uz ielas. Bet ne šoreiz. Citkārt diskutējamos un identificējamos apjomus, griezumus, formas, likumus, krāsas un stilus bija nomainījis acīm redzams plikums. Tas bija ķermeņa triumfs pār apģērbu, kas to (pieticīgi) sedza. Un konfidencialitāte gavilēja.

 

Kad hedonisms uz ielas valda

Interesanti skati šovasar paveras arī tuvāk Centrālajai stacijai, kur ļaudis radikālāk izrāda neapmierinātību savai apģērbu izvēlei; manāmi biežāk kā citur – pilsētas sirdī – tiek pārmesti krekli pār pleciem, atkailinot torsus. Vēl nesen Stacijas laukumā, vien pārdesmit metrus no pilsētas visdzīvākās gājēju pārejas, pie nožogotās bedres, kur kādreiz slējās Pasta ēka un tagad tās vietā tiek būvēta jauna celtne, skatienu piesaistīja kāds dusmīga paskata vīrs pusmūža gados, kas laikam bija starppilsētu autobusa šoferis. Kā gatavs kičs, viņš lēni izkāpa no sava lielā, tukšā spēkrata, skatam atsedzot pliku Budas vēderu, drusku atgādinot Jirgenu Telleru paša uzņemtās fotogrāfijās. Un kādu laiku pavadīja gozējoties saulītē kā piemājas zālienā. Ak, kur tu esi, tikumība, kad hedonisms uz ielas valda!

Spornoseksuālis acīmredzot viņš nebija. „Ja spornoseksualitāti iespaido porno zvaigznes, tad, protams, to ir iedvesmojušas sieviešu porno zvaigznes ar dziļu iedegumu un atbruņojošu muskuļu struktūru, ar sliktiem tetovējumiem un blondām šķipsnām, nevis mucīga paskata pusmūža vīrieši, kas sastāda viņām kompāniju,” raksta i-D. Bet pliks rumpis ir trumpis, ko uz ielas veiksmīgi var izspēlēt tikai vīrietis – X un Y hromosomu īpašnieks. Un viņš to labi zina.

(Lai bumba nav vienos vārtos, jāpiemin, ka arī karstās, saules satracinātās un nomocītās dienās ne viena vien vietējā Anna, bez biklas pašapziņas uzcirtusies kā Rianna, priecē Vecrīgas gaiļus. Patīk tas mums, vai – ne. Es šoreiz atsakos veikt jebkādu morālo spriedumu attiecībā uz šiem cilvēkiem Rīgas ielās, es pilnībā respektēju viņu agresīvo apģērbu izvēli un teatrālo gaisotni, balansējot starp vulgaritāti un glamūru.)

Pusplikums nav uz ielas vienīgais plikums, kas šovasar atrod sev nekautrīgu auditoriju. Tas ir absolūts plikums, no kura nav iespējams paglābties pat sēžot tumšā peklē (ar piebildi, ja tur ir pieejams TV, dators vai telefons ar internetu), jo nūdistu realitātes šovi kā Discovery kanāla Pliks un nobijies, TLC Iepirkties kailam un VH1 Kailā iepazīšanās šovasar — kā no deficīta raga — TV kritiķiem par šausmām, nāk ciemos pie saviem dārgajiem skatītājiem. Ar ekshibicionismu lēti iegūtas auditorijas.

 

Dumpīgais cilvēks

Modes klātbūtni ikdienas apģērbā nenosaka tikai rocība, bet arī tas, cik droši un pārliecināti esam par vīrišķīgumu, jo sabiedrības (vairākuma) izpratnē mode vēl joprojām ir diezgan „sievišķīga”, frivola padarīšana. „Es ienīstu pazemojumus [..], kad apģērbs tiek izmantots, lai noniecinātu vīriešus,” iestājoties pret arhaiskiem – var vai nevar vilkt zeķes pie sandalēm – stila likumiem, šovasar argumentēja Čārlijs Porters, The Financial Times vīriešu modes kritiķis. „Tie ik gadu izpaužas kā histērija par bālajām kājām pie šortiem, vai [parādās] bailēs no jebkāda izlecoša spilgtuma. Tā liekas veltīga enerģijas patērēšana, [jo] jau pastāv ierobežojumi attiecībā uz to, kā es varu ģērbties, ko es zinu, ka tie manā dzīves laikā nekad nemainīsies.”

Stāstā par apģērbu, vīrieti un viņa vīrišķību viss paradokss gulstas uz modes sievišķīgajiem pleciem, jo tikai vīrietis ar skaidru, pārliecinātu pašapziņu nebaidās izprovocēt sabiedrību, ar savu izskatu (vai plikumu) paplašinot priekšstatus, gluži kā abi Brīvības bulvārī redzētie jaunieši. Bet pie Centrālās stacijas manītie pusplikuma vēstneši pārsvarā pārstāv vīrieti ar triviāli konservatīvu vīrišķības skaidrojumu, lietojumu dzīvē. Viņi uz ielas var to, ko sievietes nevar (staigāt ar pliku rumpi), – izrādot, bet nepasakot neko jaunu par vīrieti un vīrišķību. Vīrišķība – tāpat kā sievišķība – ir kultūras ideāls; kā rīta halāts, kas paglābj mūs no pretējās mājas kaimiņu ziņkārības, atstājot kaut ko arī iztēlei; tā ir racionāla, bet mainīga īpašību buķete – kā varonība, tikums vai gods –, nevis bioloģisks X un Y hromosomu apraksts. Es, piemēram, iedomājos, cik no šiem vīriešiem justos komfortabli (proti, vīrišķīgi), atrodoties uz ielas nevis ar kailu torsu, bet ar košā krāsā lakotiem kāju nagiem, kad piesegšanās ar arhaisku, seklu, novienkāršotu, primitīvi definētu vīrišķību vairs tik viegli nestrādā. Ne pārāk daudz. Tāpēc ir vajadzīgs neliels „šoks” uz ielas, kas ar izskatu padziļina un paplašina sabiedrībai izpratni par vīrišķību. Pusplikums ir gan pieņemams pilsētvidē, gan arī apdomīgi, individuāli izvērtējams, nevis labs vai slikts. Neļausim Čārlijam Porteram bēdāties!

Kas mums, pusbikšu nēsātājiem no pusbikšu pilsētas atliek? Vien nopūsties, pieklājīgi saģērbties un nesvīst! Un, protams, citēt Albēru Kamī, kurš Dumpīgajā cilvēkā reiz rakstīja aptuveni tā: dendijs var spēlēt savu lomu, vien noliekot sevi opozīcijā. Viņš var būt pārliecināts par savu eksistenci, atrodot tās izpausmi citu cilvēku sejās, jo citi cilvēki ir viņa spogulis.

Jeb arī, kā reiz nelaiķe, aktrise Eleina Strīča sacīja: „Cirks vai nu ir pilsētā, vai tas nav.”

Tikai atceramies – uz ielas mēs vispirms reprezentējam sevi. Arī karstās dienās.